Saruna ar biedrības “Par latu, pret eiro” pārstāvi Jāni Silu
“Saskaņas centra” un “Vienotības” eiro-tango
DDD: Tikko ir notikušas pašvaldību vēlēšanas. Kā tu vērtē rezultātus Rīgā, kur uzvaras laurus plūc naturalizēta kolonista vadītais saraksts?
Jānis Sils: Vēlēšanu rezultāti Rīgā ir likumsakarīgi. Manuprāt, “Vienotība” izdarīja visu, lai “Saskaņas centrs” savāktu “lauvas tiesu”. Ēlerte, kas reiz tika izsvītrota Saeimas vēlēšanās, nu bija mēra kandidāts. Kaut arī reklāmās izskanēja nacionālais jautājums, tomēr, zinot “Vienotības” politiku, tam no labākās gribas nebija iespējams noticēt. Uzskatu, ka “Vienotība” apzināti palīdzēja “Saskaņas centram” apmaiņā pret atbalstu eiro afērai.
DDD: Tas nozīmē, ka “Saskaņas centrs” varētu būt vienojies ar “Vienotību”, ka, iegūstot mēra amatu Rīgā, tas apņemas neveikt nekādus pasākumus pret eiro ieviešanu?
J.S.: Ne velti “Vienotībai” bija reklāmas sauklis “Pazaudēsim Rīgu, pazaudēsim Latviju!”, un var teikt, ka šis ir pirmais solījums, kuru tā godam pildījusi!…
Lats ir jānostiprina Satversmē
DDD: Mums, protams, ir jārunā par gaidāmo eiro ieviešanu, kuru vēlas valsts vadītāji “par katru cenu”. Biedrība “Par latu, pret eiro”, kuras darbībā esi iesaistījies, Centrālajā vēlēšanu komisijā aprīlī iesniedza trīs likumprojektus ar mērķi aizsargāt latu. Kā ir virzījusies jūsu organizācijas iniciatīva?
Jānis Sils: Kad Latvijā sākās strauja virzība uz eiro ieviešanu, ignorējot tautas domas, kļuva skaidrs, ka jautājumi pret eiro tiešā veidā “cauri neies”. Tādēļ nolēmām, ka ir jāmēģina uz mērķi virzīties it kā no pretējā – nevis lemjot par vai pret eiro, bet nostiprinot Satversmē latu. Parastam likumam nav jēgas – to Saeima ļoti viegli var mainīt, bet ar Satversmi nav tik vienkārši. It īpaši, ja šī norma ir ierakstīta pantos, kas nav grozāmi bez referenduma. Tātad gluži loģiski lata aizsardzību var ierakstīt tur, kur ir iekļauti galvenie valstiskuma simboli, – Satversmes 4. pantā, kur ir noteikta valsts valoda un karogs, ļoti organiski arī iekļaujas nosacījums, ka lats ir valsts nacionālā valūta.
Tāds bija mūsu pirmais iesniegtais priekšlikums, bet, apzinoties, ka tam varētu būt pretestība, iesniedzām vēl divas papildus versijas, kas tiešā veidā nemaz neregulē valūtas jautājumu. Runa ir par Satversmes 68. pantu, kur 2003. gadā tika ierakstīta Saeimas pieņemtā norma, ka tiesības rosināt tautas nobalsošanu par būtiskām izmaiņām, kas skar Latvijas dalību Eiropas Savienībā, ir tikai pašai Saeimai. Šis pants savā būtībā ir pretējs Satversmes garam, jo ierobežo 2. pantā noteiktās tautas suverēnās tiesības. Taču Satversmes tiesa ir pateikusi, ka tā nevērtē Satversmes normu savstarpējo atbilstību – šis fakts, protams, arī ir ļoti interesants. Tātad principā Saeima var kādā, piemēram, 55. vai 56. pantā ierakstīt, ka Latvijas valstī uz mūžīgiem laikiem valdnieks ir Dombrovskis, bet Satversmes tiesā to nevarēs pārsūdzēt, jo viņi nevērtē pantu atbilstību Satversmei?!
Nu, lūk, tātad šis otrais priekšlikums ir sadalīts divās daļās. Priekšlikuma būtība ir tāda, ka tiesības rosināt tautas nobalsošanu par dalību Eiropas Savienībā ir arī tautai, ne tika Saeimai, kas ir pašsaprotami un loģiski. Vienā gadījumā runa ir tikai par 68. panta redakciju, bet otrajā gadījumā pie 68. panta klāt ielikām arī izmaiņas likumā “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”. Tas tāpēc, lai gadījumā, ja mēs izcīnām grozījumus 68. pantā, Saeima nevarētu ilgi vilcināt, kamēr atbilstoši tiktu grozīts likums par tautas nobalsošanu. Tikai tad, kad ir mainīts arī likums, kaut kas var notikt.
CVK liek šķēršļus parakstu vākšanai
DDD: Kā uz biedrības “Par latu, pret eiro” priekšlikumiem reaģēja Centrālā vēlēšanu komisija?
Jānis Sils: Kā jau tas bija paredzams, CVK noraidīja pirmo iniciatīvu par lata nostiprināšanu Satversmē, bet šīs otrās iniciatīvas abas versijas it kā apstiprināja, tomēr ar kādu ļoti dīvainu nosacījumu – nepieņēma likumu un Satversmes grozījumus vienā paketē. Atļāva vākt parakstus atsevišķi, tas ir, par likuma grozījumiem atsevišķi no Satversmes grozījumiem.
DDD: Ko tas nozīmē?
J.S.: Tas nozīmē, ka tika izdomāts, lai parakstu vākšanas procedūra kļūtu sarežģītāka. Lai cilvēkiem būtu divreiz vairāk izdevumu, jo būs jāparakstās divkārt. Turklāt par likumu atsevišķi vākt parakstus arī nav jēgas, jo bez Satversmes grozījumiem tam nebūs spēka.
DDD: 27. maijā jūs iesniedzāt pieteikumu Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentam, pārsūdzot CVK atteikumu reģistrēt parakstu vākšanu par Satversmes 4. panta izmaiņām, lai noteiktu, ka Latvijas nacionālās naudas vienība ir lats.
J.S.: Jā, mums ir apliecinājums no Augstākās tiesas, ka pieteikums ir pieņemts, tātad CVK lēmums ir apstrīdēts. Drīzumā sāksim vākt parakstus par Satversmes 68. panta grozījumiem. Un gatavojamies arī apstrīdēt CVK lēmumu, kas neļauj vākt parakstus par grozījumiem Satversmes 68. pantā un grozījumiem likumā “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” vienotā paketē. Un tādējādi triecientempā mēģināsim kaut ko izdarīt.
Process ir sācies!
DDD: Cik daudz laika mums vēl ir, lai mēģinātu novērst eiro ieviešanu, tas ir, Latvijas valsts būtiskas suverenitātes daļas zaudēšanu?
Jānis Sils: Likums paredz, ka parakstus mēs drīkstēsim vākt veselu gadu, bet mūsu gadījumā, protams, ir jāievēro princips “jo ātrāk, jo labāk”. Reāli raugoties, rēķinām, ka būtu lieliski, ja šī gada beigās un nākošā gada sākumā mēs būtu nonākuši līdz tam, lai organizētu otro pakāpi referenduma ierosināšanai. Taču, ja Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments to nepieļaus un nospriedīs, ka Satversmē nevar rakstīt normu, kas aizsargā latu kā Latvijas valsts nacionālo valūtu, tad otrā pakāpe parakstu vākšanai gluži vienkārši zaudēs jēgu.
DDD: Tiesneši kādreiz lemj ļoti prettiesiski un nodevīgi – atcerēsimies kaut vai Satversmes tiesas lēmumu Abrenes atdošanas jautājumā. Kādas ir mūsu tautas izredzes nosargāt latu gadījumā, ja Augstākās tiesas lēmums nav godīgs?
J.S.: Ja nepanāksim taisnību šādi, tad mēs vēl varam panākt Satversmes 68. panta grozīšanu, lai iegūtu tiesisku iespēju, piemēram, rosināt referendumu par izstāšanos no Eiropas Savienības. Ja citādā veidā galā netiekam, ja tiekam tiesiski ignorēti, tad šis ir viens no variantiem.
DDD: Cik saprotu, šie grozījumi tiešā veidā neietekmētu pievienošanos eirozonai, jo Saeima jau par to ir nobalsojusi?
J.S.: Tomēr tas ir nepārprotami skaidrs signāls, ka ir sācies kāds process. Šis būtu labs signāls Eiropas Komisijai, ka ir sācies process, lai mūsu tauta tādā vai citādā veidā nodrošinātu sev iespēju atteikties no eiro un izstāties no Eiropas Savienības. Kā jau teicu, mērķis ir panākt tiesības tautai lemt par šo jautājumu.
DDD: Kā notiks šī parakstu vākšana – sākumā par Satversmes 68. panta grozījumiem?
J.S.: Pirmajās dienās, kamēr mēs vēl nebūsim atraduši biroju, kur varētu dežūrēt kāds cilvēks, katram pašam būs jāizdrukā anketa no interneta, jāaiziet pie notāra vai bāriņtiesas priekšsēdētāja, jāiegūst sava paraksta apliecinājums un jānogādā tas mums. Ar laiku droši vien būs arī izbraukumi, par to noteikti paziņosim
Vai pirksim degošo māju?
DDD: Laikraksts “DDD” ir daudz rakstījis par eiro ieviešanu. Intervijās dažādi speciālisti ļoti argumentēti pamato, ka pievienošanās eirozonai ne tikai draud ar nabadzību, bet likvidē arī ļoti būtisku Latvijas valsts suverenitātes daļu. Ko, tavuprāt, nozīmē šī lata apmaiņa pret eiro? Ko tu teiktu cilvēkam, kurš vēl joprojām domā, ka eiro ieviešana ir Latvijai vajadzīga un izdevīga?
Jānis Sils: Pavisam nesen “Dienā” izlasīju fantastiski precīzu salīdzinājumu – Nobela prēmijas ekonomikā laureāts Edmunds Felpss uzskata, ka šobrīd pievienoties eirozonai ir tas pats, kas pirkt degošu māju. Ļoti skaidri pateikts! Ir vēl arī citi precīzi salīdzinājumi, kā pēdējā biļete uz Titāniku vai lēciens avarējošā vilcienā…
DDD: Kāpēc tas tā ir?
J.S.: Nav jābūt ekonomistam, lai redzētu, kas patiesībā notiek. Ikvienai no tām valstīm, kas ir iestājusies eirozonā, rodas dažādas nopietnas problēmas – tagad tās strīpā stāv uz bankrota sliekšņa: tūlīt, tūlīt valsts var sabrukt, pasludināt maksātnespēju. Pavēro – Grieķijā, Spānijā, Portugālē, arī lielajā Itālijā, tāpat Īrijā veidojas smagas problēmas. Tas jau ir pirmais brīdinājuma signāls: ja tu redzi, ka citiem klājas slikti, tad ir jāaizdomājas, kāpēc tas tā ir?
Bet, skatoties smalkāk, kļūst saprotams, kāpēc šī sistēma tā ir izveidojusies. Tāpēc, ka būtībā šis ir mēģinājums, tēlaini sakot, ar vienu un to pašu barību barot dažādus dzīvnieciņus – gan suņus, gan kaķus, gan govis, gan vistas. Kādam noderēs, kāds izdzīvos, bet lielākā daļa vārguļos. Ja padomājam par Latviju, kā pievienošanās eirozonai ietekmēs nacionālu valsti, tad atcerēsimies lielisko pieredzi pirms dažiem gadu desmitiem Padomju Savienībā. Centralizēta ekonomika, centralizēta padome, centrālā banka, kas regulē visus nosacījumus. Lūk, šādi analizējot, kaut kas kļūs pilnīgi skaidrs.
DDD: Daži iebildīs, ka Eiropas Savienība tomēr ļoti atšķiras no Padomju Savienības.
J.S.: Tad ir jāpadomā, ko nozīmē viena centralizēta banka un vienota valūta? Tādos apstākļos nav iespējams realizēt monetāru politiku attiecībā uz dažādu valstu vajadzībām – ir tikai vienas globālas nostādnes, un viss ir atkarīgs, cik nu kurš tām spēj piemēroties. Ir skaidrs, ka tādai lielai ražotājai un eksportētājai, kāda ir Vācija, tas vēl kaut kādā mērā ir panesams, tomēr pat vācieši jau tagad taisās mukt prom no eirozonas, arī viņiem nesen ir nodibinājusies partija “Alternatīva Vācijai”, kas par savu mērķi ir noteikusi izstāšanos no eirozonas, un jau 2 nedēļas pēc dibināšanas aptaujas ir uzrādījušas šai partijai atbalstu, kurš nodrošinātu iekļūšanu Bundestāgā. Tas tikai nozīmē, ka neapmierinātība pieaug arī Vācijā, kurai no visām valstīm eirozona ir vislabvēlīgākais darījums.
Lūk, un šādos apstākļos mēs paši labprātīgi atsakāmies no savas nacionālās valūtas – lata!
DDD: Tomēr lats jau tagad ir piesaistīts eiro – daudzi domā, ka nekas nemainīsies.
J.S.: Protams, es uzskatu, ja nemainās Latvijas Bankas vadība un monetārā politika, tad lata saglabāšana pati par sevi vien īpaši jūtamu ieguvumu mums nenesīs. Tomēr tajā pašā laikā ir vērts ielūkoties šogad publicētajos Starptautiskā Valūtas fonda pētījuma datos, kas parāda, ka eirozonā, respektīvi, Eiropas Savienībā, krīzi daudz vieglāk spēj pārvarēt valstis, kurām ir saglabāta sava nacionālā valūta, kaut arī tā ir piesaistīta eiro, nekā valstis, kas ir pievienojušās eirozonai.
Tikmēr Eiropa visu laiku eiro ieviešanu sludina kā kaut kādu brīnumlīdzekli, kas likvidēs bezdarbu, cels pensijas, paaugstinās ražošanu, un Latvijas valdība uzspiež viedokli, ka šādos apstākļos esot muļķīgi runāt par lata saglabāšanu, jo mēs, lūk, nevaram atteikties no lieliskās iespējas jau tagad pievienoties eirozonai, tāpēc ka vēlāk būs ļoti sarežģīti, varbūt pat neiespējami…
Vadībā – 100 galvas ar apziņas defektiem
DDD: Šodien lats ir piesaistīts eiro, bet jau rīt to var atsaistīt. Taču, ja lats tiek likvidēts, tad Latvijas centrālajai bankai nav arī nekādas iespējas regulēt valsts monetāro politiku. Kāpēc, tavuprāt, notiek šis valdības ietiepīgais gājiens uz lata likvidēšanu un eiro ieviešanu? Vai tā ir totāla muļķība vai totāla nodevība, vai abas kopā?
Jānis Sils: Stāsta, ka ļaunums nevar būt līdz galam apzināts – ļaunumā vienmēr ir arī kāda muļķības daļa. Noteikti tā ir arī šajos procesos. Es domāju, ka liela daļa šo cilvēku, kuru nodomus līdz galam es nevaru izprast, gluži vienkārši pasauli redz greizi – viņiem pašiem liekas, ka dara ļoti labu darbu. Tas ir tāpat, kā pārmest daltoniķim, ka viņš neredz pareizi krāsas un to nianses. Ja viņš nesaprot, kāda ir zaļā vai sarkanā krāsa, tad nekādi argumenti neiedarbosies. Tāpat ir ar valdību – tāds ir viņu redzējums. Var diskutēt, kāpēc tas viņiem ir tāds, kā tas ir veidojies. Varbūt ir svarīgi, no kādas vides šie cilvēki ir nākuši?
Piemēram, pašreizējais finanšu ministrs ir tipisks zviedru banku cilvēks. Tā ir viņa izpratne, viņa vērtību sistēma, pilnīgs pašapziņas trūkums, nemitīga nepieciešamība sajust aiz sevis kādu lielāku spēku – vai tā būtu Krievija, vai Eiropas Savienība. Tāpat Saeimā es neredzu nevienu neatkarīgu politiķu. Katrs mēģina kaut kam pieslieties – vieniem tuvāki ir Austrumi, otriem – Rietumi. Tā viņi tur stutējas. Es domāju, ka tas nav citādi izskaidrojams kā savāds pasaules redzējums, cita vērtību sistēma, kurā man ir neiespējami iejusties. Ja cilvēkam vērtība nav iespēja pašiem brīvi kopt savu zemi, gādāt un rūpēties par savu tautu, par valsts neatkarību, aizsargāt to, tad – par ko es ar šādu cilvēku varu diskutēt?!
DDD: Un tomēr šie “greizi redzošie” kaut kādā veidā ir nonākuši pie varas un lemj par valsts un mūsu tautas likteni.
J.S.: Tas ir iespējams tikai tāpēc, ka demokrātijā daudz svarīgāka ir masveidība, respektīvi, kvantitāte, nevis kvalitāte. Tādējādi vidējais redzējums aritmētiski summējas kopā balsojumā.
DDD: Uzvar nevis patiesība un taisnība, bet tas, kas tuvs ir pūlim?
J.S.: Jā, pūlim. Nav jau noslēpums, cik daudz lēmumu ir pieņemts, izlasot vienu rakstiņu vai noskatoties skaistu reklāmas klipiņu, ir pat folklorizējies stāsts, ka tiek balsots par frizūrām. Ja šādā veidā cilvēki kaut kādu savu mirkļa impulsu ietekmē pieņem lēmumus, tad kā var būt citāds rezultāts?
Starp citu, es pilnībā piekrītu teicienam, ka katrā valstī ir tāda valdība, kādu attiecīgā tauta ir pelnījusi. Šeit, tas ir mūsu valsts vadībā, sasummējas kopā visas mūsu bailītes, neticība, zemiskums, mūsu vēlme kaut ko, citiem nemanot, “mazliet ieraut nāsīs”… Ja ar šādām niansēm un apziņas defektiem cilvēki – simts galvas – sanāk kopā un pieņem lēmumus, tad mēs redzam rezultātu.
Latvijas naudiņa Eiropas vadoņu maciņā
DDD: Tomēr globālā mērogā – kam ir izdevīga Latvijas pievienošanās eiro zonai?
Jānis Sils: Šis, starp citu, ir ļoti labs jautājums. Visu laiku tiek definēts, ka mums ir vajadzīga eiro zona, bet vajadzētu tieši pārspriest, kāpēc mēs esam vajadzīgi eiro zonai?! Tam ir vairāku līmeņu argumenti.
Pirmkārt, vēsturē ļoti viegli ir saskatāms, ka jebkura impērija dzīvo tikai un vienīgi no papildus resursu paplašināšanas. Runājot par Latviju – no šejienes resursi ir vajadzīgi, sākot ar darbaspēku un beidzot ar latviešu pacietību.
Bet runājot par mantiskām lietām, ir jāsaprot, ka patiesībā mēs nemaz neesam tik nabagi, kā paši iedomājamies. Paskatīsimies – “Latvijas valsts meži” un “Latvenergo”. Iedomāsimies scenāriju, ka esam iegājuši eiro zonā, un tur kādai valstij ir nepieciešams palīdzēt, dodot savu artavu. Bet šī artava ir ļoti viegli maināma – Eiropas Komisija kopā ar Centrālo banku ātri izlemj, cik kurai valstij ir jāiemaksā. Latvijas gadījumā šīs artavas var sasniegt pat 4 miljardus, tas ir, aptuveni gada budžetu. Taču tai valstij, protams, vajag palīdzēt, un mums šī nauda kaut kur ir jāaizņemas. Bet, ja valsts aizņemas naudu, tad ir jāgarantē šis aizdevums. Ar ko mēs varam garantēt? Pamatā mēs varam garantēt ar šiem pāris lielajiem uzņēmumiem. Un tas ir milzīgs bizness n-to gadu garumā – līdzšinējais monopols, kāds ir “Latvenergo”, vai mūsu zaļā bagātība, kas pieder “Latvijas valsts mežiem”. Nepateikšu precīzi viņu bilances vērtību, to var sameklēt internetā. Bet jebkurā gadījumā mēs runājam par miljardiem!
Es minēju tikai vienu aspektu no praktiskā viedokļa, bet otrs ir pašas Latvijas Bankas zelta un valūtu rezerves. Diskusijā ar Latvijas Bankas pārstāvjiem viņi mēģināja apstrīdēt, stāstot, ka šī nauda palikšot pie mums un tamlīdzīgi. Taču jau pašos Eiropas Centrālās bankas statūtos skaidri ir noteikts, ka tā pārvalda un faktiski apsaimnieko šos nacionālo banku līdzekļus. Latvijas Bankas pārstāvji taisnojas, ka tikai 4 procenti tikšot pārvesti uz Eiropas Centrālo banku, bet pārējie 96 procenti palikšot glabāties Latvijā. Bet tas jau nemaina lietas būtību. Varbūt manā istabā ir skapis ar naudu, bet atslēga pieder citam. Un šo argumentu, kas pierāda Latvijas valsts resursu atdošanu, viņi nekādi nespēj atspēkot, jo tieši tā tas arī ir – Latvijas Bankas krātuvē šī naudiņa būs, bet juridiski tā būs nodota Eiropas Centrālās bankas rīcībā. Un te jau vairs nav runas, ka šī nauda būs mūsu – mēs būsim tikai šīs naudas glabātāji, bet pēc saimnieka pieprasījuma tā būs jāatdod…
DDD: Tāpat kā garderobists atdod mēteli tā īpašniekam! Tātad ar Latvijas valsts naudu, ja nepanāksim pretējo, no 2014. gada 1. janvāra varēs rīkoties Eiropas Centrālā banka?
J.S.: Jā, ja Latvija pievienosies eiro zonai, tad Eiropas Centrālā banka brīvi varēs rīkoties ar mūsu naudu. Un tie arī ir kādi 4 miljardi. Mēs šos miljardus varam likt vienu pie otra, un sanāks fantastika izlase… Šie gandrīz 4 miljardi, kas pieder Latvijai valūtas un zelta rezervēs, padziļinoties eiro zonas krīzei, kalpos tās caurumu aizlāpīšanai kā nodrošinājums. Tā vairs nebūs mūsu. Bēdīgi arī tāpēc, ka daļa no šīm zelta rezervēm ir mūsu priekšteču nopelnītas pirmajā Latvijas laikā.
Tāda ir saimnieciskā atbilde. Bet tālāk ir jāraugās arī uz ģeopolitiku. Runa ir par teritoriju, par cilvēku resursiem, arī par tām pašām bāriņtiesām, par nepiesārņoto vidi, kas tik ļoti ir nepieciešama labas veselības uzturēšanai. Jo vairāk kāda administrācija kaut kur nostiprinās, jo lielākas iespējas kontrolēt visu, ieskaitot arī šādus jautājumus – arī Latvijā.
DDD: Tāpēc mums bija ļoti nepatīkams pārsteigums, kad arī VL-TB/LNNK deputāti nobalsoja par pievienošanos eiro zonai. Kā tu vērtē viņu balsojumu?
J.S.: Tas, protams, ir skumji. Es to nesaprotu. Manuprāt, tika palaista garām lieliska iespēja, lai iegūtu daudz, daudz lielāku tautas atbalstu. Visu cieņu Jānim Dombravam. Domāju, ka šī cīņa būtu desmitkārt lielāka, kas parādītos šajās pašvaldību vēlēšanu rezultātos, ja viņi šo pozīciju būtu stingri ieturējuši. Tomēr es zinu, ka ļoti daudzi šīs partijas ierindas biedru vidū ar to nav mierā un uzskata, ka šāda rīcība ir pavisam nepareiza. Vairāki no viņiem darbojas arī mūsu biedrībā.
Kā nozīmē ES administrācija Latvijā?
DDD: Kādēļ, runājot par Eiropas Savienības administrācijas nostiprināšanos Latvijā, tu pieminēji bāriņtiesas?
Jānis Sils: Tā ietekmē bāriņtiesu patvaļu. Jau tagad bērni tiek izņemti no ģimenēm, divu gadu laikā šādu bērnu ir ap četriem tūkstošiem, viņi ir atņemti ģimenēm ar ļoti absurdiem pamatojumiem, piemēram, knupītim bijis par lielu caurums…
DDD: Tu taču joko?
J.S.: Nē, tas diemžēl ir pavisam nopietni. Ikšķilē jaunai māmiņai atņēma 8–9 mēnešus vecu bērnu tāpēc, ka bāriņtiesa uzskatīja, pirmkārt, ka bērns tiekot par maz ņemts rokās, un, otrkārt, knupītim caurums ir par lielu. Un šādi tiek atņemtas aprūpes tiesības.
Nav jau, protams, vecāki, kuriem atņem bērnus, nekādi miljonāri, bet viņi nav arī alkoholiķi vai tamlīdzīgas personas. Šādu gadījumu ir daudz, un šos bērnus lielā skaitā ved uz Rietumvalstīm adoptēšanai, kur, starp citu, zūd jebkādas iespējas pārbaudīt, kā viņiem tur klājas. Ideja ir atdot bērnus adoptēšanai Amerikā, Francijā vai citur, kur vietējās bāriņtiesas šos bērnus, kas tikuši atvesti no citām valstīm, neuzrauga. Savukārt mūsu bāriņtiesa nekādā veidā fiziski šo uzraudzību nespēj veikt. Un tā simtiem bērnu aiziet pavisam nezināmos ceļos. Ir liecības, internetā var atrast saites, kur bērni sūdzas, ka viņus ved kā uz darba tirgu rādīt potenciālajiem adoptētājiem uz Ameriku, Franciju – uz visurieni. Tad nedēļām tur padzīvo un ved atpakaļ, lai atkal citiem piedāvātu… Un tur ir vardarbība, slikta izturēšanās – par to arī bērni stāsta.
Lūk, šis ir viens no daudzajiem aspektiem, kāpēc mēs esam vajadzīgi Eiropas Savienībai un arī eiro zonai.
DDD: Varbūt ir jārunā arī par liberālās politikas un multikulturālisma izplešanos gan Eiropā, gan Rietumu pasaulē? Rodas sajūta, ka kaut kādi spēki uzspiež daudzās antivērtības, lai cilvēkus samaitātu un, sajaucot tautas, veidotu amorfu pūli.
J.S.: Tas ir pavisam noteikti. Secība ir šāda: vispirms kādā teritorijā tiek nodibināta atbilstoša administratīvā vadība, pēc tam, kad tādi atslēgas punkti ir ieņemti, var nostiprināties arī ekonomiski, un tad šī okupācijas administrācija savu naudiņu laiž apgrozībā. To mēs 20-tajā gadsimtā nevienu vien reizi esam redzējuši – kādas mums tik naudiņas nav bijušas! Tas, protams, ir saistīts ar jaunās varas tieksmi nostiprināties saimnieciski. Un pēc tam attiecīgi notiek vērtību orientācijas maiņa.
Mēs jau tik tiešām varam atskatīties arī uz mūsu pašu vēsturisko pieredzi – ir bijis laiks, kad cars noteica, ka latviski runāt ir kauns, mēģināja mainīt tautas mentalitāti un gara pasauli, vēlāk padomju laikā dažādos aspektos bija garīgās dimensijas noliegums, ņirgāšanās par jebkuru garīgu tradīciju, tika noliegta arī latvietība kā vērtība. Tad bija jauns mērķis – radīt padomju cilvēku ar citu mentalitāti, citu vērtību sistēmu. Eiropas Savienība attiecīgi nāk ar savu modeli, ar savu izpratni, kāds tad ir šis pārvaldāmais pilsonis – padomju cilvēks Eiropas Savienības izpildījumā.
DDD: Eiropietis…
J.S.: Un kāds viņš ir iecerēts, to mēs ļoti labi redzam pēc daudzajām pazīmēm.
Tā top paklausīgs Eiropas pilsonis…
Jānis Sils: Jebkuru tiesisko sistēmu, kas valda kādā laikā, vienmēr ļoti labi var saprast pēc tā, kas ir un kas nav atļauts – tas ir likumu krājums, tomēr galvenais ir praktiskais izpildījums. Un tad mēs redzam, par kurām lietām Latvijā it kā drīkst runāt, un par to mūs it kā aiz restēm uzreiz neliek, tomēr ir skaidrs, ka “pieklājīgā publikā” par tām izteikties nedrīkst. Tie ir jautājumi, kas skar patiesību par homoseksualitāti, imigrāciju, nupat jau jāsāk kautrēties arī par latvietības pieminēšanu, nedrīkstam runāt par okupantiem – dekolonizācija vispār ir “lamu vārds”…
DDD: Arī žīdus “pieklājīgi” cilvēki nesauc par žīdiem…
J.S.: Jā, arī to nedrīkst. Un, izdarot secinājumus, mēs redzam, kāds būs šis “ideālais pilsonis”. Tātad Eiropas valdošo spēku izpratnē viņš ir tāds, kuram pilnīgi vienaldzīga ir cilvēka tautība, dzimums, dzīves vieta, bet par galvenajām vērtībām tiek pasludinātas brīvas pārvietošanās iespēja un neierobežots preču patēriņa pakalpojums. Fantastiski! Ja cilvēkam nozāģē patieso vērtību piramīdas augšējo daļu un paliek tikai vēlmes, kas balstās uz viņa fizisko izdzīvošanu, tad viss ir panākts. Tik ilgi, kamēr viņam šīs vajadzības minimāli tiek nodrošinātas, viņš ir ideāli vadāms, un vairāk jau nekas nav vajadzīgs.
DDD: Varētu pat teikt, ka tā nav nekāda piramīdas augšējā daļa, tie būtībā ir cilvēka psihiskās uzbūves pamati, kas tiek izjaukti.
J.S.: Pareizi. Tas, ar ko mēs atšķiramies no dzīvnieka, jo siltas migas un sātīgas maltītes arī dzīvniekiem ir vērtība. Tieši organizētā apziņa ir tā, kas cilvēku atšķir no dzīvnieka – ja šo daļu izsvītro, kas tad paliek?!
DDD: Atkal ir jājautā, kā interesēs tas notiek? Ļoti amizanti ir dzirdēt parasto pamācību pēc mana jautājuma, kā interesēs notiek cilvēku psihes degradēšana, tautu un valstu iznīcināšana, – “pieklājīgi” cilvēki man nereti atbild, ka nevajag nodarboties ar “sazvērestības teorijām”…
J.S.: Par sazvērestības teorijām teikšu tā, ka es būtu šausmīgi pārsteigts, ja kādā brīdī atklātos, ka pasaulē nav neviena varas centra, kurš mēģinātu procesus globāli regulēt un noteikt – tā būtu fantastiska muļķība. Sākot jau ar vienas ģimenes, vienas mājas ietvariem, cilvēki mēģina organizēties, lai kaut kā regulētu nosacījumus, lai viņiem visiem būtu vienkāršāk dzīvot. Augstākā līmenī, kā redzam, ir valsts, tālāk ir kaut kādas starpvalstu grupas, kas kaut ko mēģina nolīdzināt, bet tajā pašā lakā mēs zinām, ka ir taču milzīgi lielas firmas, korporācijas. Pat matemātiķi modelē (to var internetā sameklēt) savstarpējās firmu saistības, kapitāldaļu turētājus visā pasaulē un ir secinājuši, ka eksistē, ja nemaldos, kādas 14 atslēgas kompānijas. Ja pieņemam, ka katrai no šīm kompānijām ir viens vai vairāki līdzīpašnieki, tad iegūstam skaitu līdz 100 cilvēkiem, kas var sanākt kādā lielākā klases telpā un apspriesties, ko un kā darīt pasaulē.
Tā nav nekāda sazvērestība, tas ir gluži loģiski, ka mazam uzņēmējam ir kaut kāda maza interesīte vietējā ciemā, lielākam ir interese valsts mērogā, bet ir gan finansisti, gan ražotāji, kuriem ir globālas intereses. Un kādas tad ir šīs viņu intereses? Nu, loģiski – palielināt peļņas apjomu. Nākamais jautājums: kā to izdarīt? Vienādot gaumi! Un te jau mēs nonākam līdz praktiskiem līdzekļiem – gaume ir jāvienādo. Kā to izdarīt? Ir jāeksportē kaut kāds dzīves stils, uztveres modelis uz to pasaules daļu, kurā tas vēl nav iegājis. Nu, tad ir viss, sākot ar Holivudas filmām, ar attiecīgu mūziku. Tas ir ļoti racionāli.
“Praidiem” veselīga ir “silta uzņemšana”!
Jānis Sils: Pēdējā laikā diezgan daudz esmu par to domājis un arī treniņos ar saviem puišiem runājis, ka mēs dzīvojam paradoksālā laikā, kad viss tas, kas gadu simtiem un tūkstošiem ir bijis pašsaprotams, skaidrs, nediskutējams, nu ir kļuvis par kaut ko apšaubāmu vai pat pārvērties pretmetā.
Teiksim, jebkura veselīga vīrieša reakcija tagad tiek jau krimināli sodīta – kaut vai runājot par homoseksuālismu. Visu cieņu gruzīniem, kas nesen izdzenāja praidu, visu cieņu francūžiem, kas arī tikko milzīgā demonstrācijā protestēja pret “geju laulībām”, kas arī noslēdzās ar sadursmēm. Tā ir pilnīgi dabiska reakcija, jo ir kaut kāds noteikts slieksnis, pēc kura, ja tu nereaģē, tad neesi nekā vērts. Kas mēs būsim par vīriešiem, kas mēs būsim par tēviem, ja uz šādām lietām mierīgi noskatīsimies, skaidri apzinoties, kas tam visam var sekot?! Tas taču ir tikai posms ķēdē, kas virzās uz priekšu! Domājot par mūsu bērniem un mazbērniem – kādas šim procesam var būt sekas! Tas ir ārpus normālam saprātam.
Ja kāds sāk rīkoties necilvēcīgi, kā gan viņš var prasīt cilvēcisku attieksmi?! Tas ir tāpat, kā maniakālam slepkavam mūsu laikos, izrādās, ir cilvēka tiesības. Patiesībā ar savu necilvēcīgo rīcību viņš tās ir zaudējis, viņš ir apliecinājis, ka uz viņu šis nosacījums vairs nedarbojas. 2015.gadā ir gaidāms eiropraids, un es domāju, ka ir diezgan liela iespējamība, ka šo praidu noslēgumā redzēsim ar “siltu uzņemšanu”, kā tas ir bijis Tbilisi, tagad arī Parīzē.
DDD: Es katrā ziņā arī ceru, kā tu teici, ka vīrieši uzskatīs to par savu pienākumu. Psihiski normālām sievietēm, mātēm sirds asiņo, redzot, kas notiek ar tautu, un latviešu vīrieši lielā mērā ir atbildīgi, ka vēl joprojām nav padzīti okupanti un pa Rīgas ielām jau sākuši maršēt pederasti un lesbietes…
J.S.: Taisnība, mēs, tā bārdaiņu suga, esam izlaidušies. Nesaku, protams, par visiem, bet principā…
DDD: Man gan godīgi būtu jāpiebilst, ka arī vairumam latviešu sieviešu trūkst nepieciešamās vērtību izpratnes, un viņas neliek vīrietim garīgi augt un cīnīties par tautas interesēm.
J.S.: Vīrietim Latvijā ir ļoti grūti izaugt. Ļoti daudzos gadījumos mātes auklējas ap saviem dēliem. Tas jau ir iegājis mūsu tautas raksturā – gadu simtos, kad bija kari, dēliem trūka tēva, un māte viņu audzināja viena pati, ļoti rūpējās, kas ir pašsaprotami, bet arī uzcēla gluži kā aizsardzības valni ap viņu.
DDD: Tas ir viņas dārgums, kuru viņa negrib zaudēt. Vīrs jau zaudēts, vismaz dēls vēl ir atlicis…
J.S.: Jā, un viņam nav saskarsmes ar pasauli, viņš nenorūdās, visu laiku būdams mātes aizsardzībā. Tas joprojām bieži ir šķirtajās ģimenēs, kad bērni aug vieni paši, mājās viņiem ir mamma, vecāmamma, kad viņi aiziet uz skolu, deviņdesmit deviņi procenti no skolotājiem ir sievietes. Viņi pat neredz pareizo attiecību modeli starp vīrieti un sievieti līdz brīdim, kamēr pašiem sāk interesēt meitenes. Tādējādi sievietēm tik tiešām ir jāuzņemas sava veida atbildība par to, ka vīrieši ir tādi izauguši. Tomēr tas nemaina lietas būtību.
Bailes no atbildības
DDD: Iepriekšējā intervijas daļā mēs runājām par eiro un Eiropas Savienību. Tomēr mūsu tautai un valstij ļoti liela problēma ir arī Padomju Savienības jeb Krievijas atstātās okupācijas un kolonizācijas sekas. Vai piekrīti, ka nedrīkstam atteikties no deokupācijas un dekolonizācijas?
Jānis Sils: Jā, turklāt dubulti, jo mums jau diemžēl ir noticis tā, ka iepriekšējā režīma sekas joprojām nav likvidētas, bet visam tam pāri, kā jau runājām, ir pārklājušās jau nākamās sekas. Šeit ir ko darīt!
DDD: Nav iespējams izvērtēt, kuras sekas ir kaitīgākas, jo tautu un valsti pazudina abas.
J.S.: Tas ir jautājums, kurš ir lielāks nelietis – tas, kurš tev dur labajā sānā, vai tas, kurš kreisajā? Viss ir savstarpēji saistīts, un par to mēs, es domāju, varētu runāt stundām. Kāpēc mēs esam tik tālu nodzīvojušies? Kāpēc mums tie valsts vīri ir tādi? Kāpēc cilvēki zaudē normālu izpratni un vērtības? Te jau arī mēs “lielu paldies” varam teikt tai pašai padomju mentalitātei, šiem komformistiem, šiem cilvēkiem, kas izauguši sistēmā, kur vienmēr ir kāds centrs, kam ir jāatskaitās. Es pieņemu, un esmu drošs pat apgalvot, ka šiem varas vīriem ir bail no atbildības, viņiem ir bail no situācijas, ka tieši viņi varētu būt tas galējais punkts, kam ir jāpieņem lēmums. Tāpēc vienmēr vieglāk ir bijis uz kādu atsaukties: Eiropa lika, pasaule lika, ko tad mēs – tāda direktīva atnāca…
DDD: Tie ir gļēvi, nodevīgi un niecīgi cilvēciņi, kas, atspoguļodami pūlī valdošās rakstura īpašības, ir nonākuši tur, kur viņiem pavisam nevajadzētu būt – valsts vadībā. Viņiem ir bail zaudēt savu vietu, savu statusu, savu algu, tāpēc tie ir paklausīgi saviem kungiem.
J.S.: Protams, jo tā jau ir ērti. Viņu vietā visu nolemj administrators.
Viduslaikos, feodālismā, bija feodālis, kurš izlēņoja savu zemi tālāk, un lēņa turētājiem bija attiecīgi pienākumi iekasēt dažādas nodevas, noteiktu cilvēku skaitu sūtīt karaspēkā, utt. Tieši tā arī tas notiek.
Bojātais zobs ir jāizrauj!
DDD: Varam tikai ieskicēt traģisko situāciju, kādā atrodamies…
Jānis Sils: Situācija nekad nav traģiska. Pastāstīšu trāpīgu anekdoti. Padotais ziņo ģenerālim: “Ser, mēs esam ielenkti! Ko tagad darīsim?” Ģenerālis atbild: “Lieliski, tagad mēs varam uzbrukt jebkurā virzienā!”
DDD: Un kurā virzienā tu ieteiktu uzbrukt?
J.S.: Ir jādara tas, kas šobrīd ir visaktuālākais. Runājot par iepriekšējā režīma atstātajām okupācijas sekām, ir jāatzīst, ka šis zobs jau ir tik tālu bojāts, ka to nevar vairs labot, tas ir jārauj ārā! Bet ir vēl arī otrs, kurš maitājas, un to vēl varam mēģināt salabot.
DDD: Ko nozīmē zoba izraušana?
J.S.: Protams, tā ir okupācijas seku likvidēšana, arī dekolonizācija, un viss, kas ar to ir saistīts.
DDD: Ar šīm sekām, ar šo bojāto jeb sapuvušo zobu sadzīvošana nav iespējama, vai ne?
J.S.: Neapšaubāmi. Bet, manuprāt, tagad liela enerģija ir jāvirza, lai novērstu vēl kādas smagas sekas – tas ir eiro jautājums. Ir jānosargā viens no saviem simboliem.
DDD: Lats nav tikai simbols, jo nacionāla valūta ir nacionālas valsts suverenitātes atribūts.
J.S.: Protams. Intervijā “Radio Merkurs” raidījumā “Būt latvietim” es teicu, ka lats šobrīd ir kā nepielādēta triecienšautene. Tā ir jāpielādē un jāizmanto. Tas, ka Latvijas Banka šo ieroci neizmanto, nenozīmē, ka mehānisms ir slikts un tas būtu jāmet prom, gluži vienkārši tas ir jāsāk izmatot mērķim, kam ir radīts. Jebkura darbība, kas šo sistēmu mazliet pasit no līdzsvara ārā, nāk par svētību arī visiem pārējiem procesiem.
DDD: Tev ir pilnīga taisnība, tomēr mūsu tauta vēl joprojām ir ļoti inerta. Kā iekustināt latviešus?
J.S.: Tautai nav ne vainas – tā nav inertāka par jebkuru citu. Es saprotu cilvēkus, kuri ir noguruši no visām nemitīgajām maiņām, no ideālu neesamības – tas jau aizskar visvairāk, ja nav neviena, kam līdz galam var uzticēties. Piemēram, šobrīd daudzi cilvēki ir vīlušies Saeimā pārstāvētajā “Nacionālajā apvienībā”. Kad kāds cerību stariņš mums parādās, tas ar steigu tiek apdzēsts. No tā ir noguruši visvairāk.
DDD: Piekrītu, un šis nogurums robežojas ar depresiju. Tomēr kaut kā no šī stāvokļa ir jāizraujas, jo tur, kur ir depresijas nogurums, tur nav kustības un dzīvības.
J.S.: Jā, arī tā. Vēl daudz ko nosaka mūsu mentalitāte, tam jau arī var vēsturiskus iemeslus sameklēt, jo cilvēki ļoti vērtē, kam pieslēgties, kur iesaistīties. Nemitīgi negatīvā pieredze ir tāda: kā tikai tu mēģini turēt savu galvu virs ūdens, tā kāds mēģina to nopļaut.
Bet mani uztrauc vēl viens aspekts – jaunu cilvēku aizbraukšana no Latvijas. Skaidrs, ka, lai varētu notikt kādas sociāli politiskas un ekonomiskas pārmaiņas, ir vajadzīgi jauni cilvēki spēka gados. Ja viņu nav, tad pēc definīcijas nekas notikt nevar. Tas ir galvenais nosacījums, lai šeit kaut ko varētu mainīt. Var aiziet uz demonstrāciju un izcelt bruģakmeni, bet reāls process notikt nevar.
DDD: Taču kaut kam ir jāattīstās – tu taču sacīji, ka stāvoklis nekad nav traģisks. Es, piemēram, esmu pārliecināta, ka mēs izkulsimies no šīs ķezas – tikai vēl nezinu, kā…
J.S.: Latvieši vienmēr izkuļas.
DDD: Jā, tā tas ir. Taču ar noteikumu, ja cīnās. Manuprāt, šī “ķeza” mūsu tautai ir visnopietnākais pārbaudījums: būt vai nebūt. Tas mums ir jāiztur kā uzvarētājiem.
J.S.: Protams. Tomēr man ir grūti ieteikt, ko katrs cilvēks varētu darīt, katram pašam tas ir jāatrod.
Tēvzemes sargi
DDD: Varbūt tava nodarbošanās kādu spēs iedvesmot un iedrošinās?
“Daudzi puiši no manas tuvcīņas skolas izvēlas dienestu armijā, policijā – tas ir ļoti svētīgi. Šajās spēka pozīcijās nokļūst ļoti sakarīgi domājoši latvieši.”
Jānis Sils: Šobrīd manis darītajam ir divi virzieni: viens ir saistībā ar manu tuvcīņas skolu, kur es cenšos izaudzināt pēc iespējas vairāk ne tikai garīgi, bet arī fiziski spēcīgu puišu. Es domāju, tas būtu liels spēka faktors un arguments, lai uzlabotu latviešu situāciju kopumā. Daudzi puiši no manas tuvcīņas skolas izvēlas dienestu armijā, policijā – tas ir ļoti svētīgi. Šajās spēka pozīcijās nokļūst ļoti sakarīgi domājoši latvieši. Otrs, ko šobrīd esmu noteicis par savu uzdevumu tuvākajam laikam, ir mēģinājums izcīnīt latviešiem iespējas izteikt savu gribu un nosargāt to, kas vēl no Latvijas ir atlicis. Šeit ir runa par latviešu apziņu un rīcību.
DDD: Tātad tie, kas apmeklē tavu tuvcīņas skolu, tiek audzināti arī garīgi, tas ir, nacionāli?
Jānis Sils: Protams. Par šo darbošanos es nekādu citu algu, kā vien gandarījumu, nesaņemu, tāpēc mans nosacījums ir tāds, ka cilvēkam, kuram es uzticu ieroci, ir jāatbilst noteiktiem garīgajiem kritērijiem.
Manuprāt, cilvēkam, kurš vēlas apgūt tuvcīņu, tātad saņemt šo ieroci, ir jābūt noteiktam pasaules skatījumam, lai šis ierocis nekad nesāktu darīt to, kas tam nav jādara – lai netiktu pavērsts nevajadzīgā virzienā. Līdz ar to puiši, kas trenējas, arī saprot, par ko ir runa, spēj analizēt. Tas nozīmē, ka mēs kopā ne tikai trenējamies kauties, bet arī 16. martā kopīgi ejam nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, piedalāmies lāpu gājienā 18. novembrī, braucam pa vēsturiskām vietām, apkopjam latviešu karavīru kapus, utt.
Reiz divi jaunpienācēji, kuri latviski runāja ar nelielu akcentu, man pajautāja, vai drīkst nākt tikai apgūt cīņu, bet neiet gājienā 16. martā? Es atbildēju, ka nedrīkst! Šādos gadījumos atbildu draudzīgi – ja kāds jūt, ka viņam tas nav pieņemams, tad viņš uz manu skolu gluži vienkārši nenāk. Es savukārt jūtos labi, ka neesmu savas zināšanas nodevis cilvēkam, kurš to izmantos pret latviešu interesēm.
DDD: Kur var atrast sīkāku informāciju par militārās tuvcīņas skolu, kuru tu vadi?
J.S.: Internetā: “Tēvijas sargu” mājas lapā (www.tevijassargs.com) vai portālā “Draugiem.lv” (“Tēvijas sargu” lapā).
DDD: “Tēvijas sargu” mājas lapā ir rakstīts, ka tuvcīņas nodarbības nav tā vieta, kur izlikties par cīnītāju. “Treniņi, pārgājieni, sacensības parāda, kas ir kas. Mūsu filozofija ir vienkārša: latviešu pozīcijas kļūs labākas tad, kad katrs atsevišķi un visi kopā būsim spēcīgāki, gudrāki, turīgāki. Un jāsāk ar sevi. “Tēvijas sargi” piedāvā apgūt militāro tuvcīņu, kas balstīta reālās dzīves situācijās, nevis polsterētos aizsargos un ķīniešu kustību imitācijās. Tāpat ir iespēja apgūt prasmes izdzīvot ekstremālās situācijās.” Manuprāt, šādas aktivitātes ir ļoti vajadzīgas latviešu jauniešiem.
J.S.: Lai puiši, kuriem tas interesē, ar mums sazinās.
Vai spēsim vienoties?
DDD: Biedrība “Par latu, pret eiro!” ir sākusi vākt parakstus, lai tiktu rīkots referendums lata saglabāšanai.
Jānis Sils: Ja mēs spējam par kaut ko vienoties, mums ir iespējas arī kaut ko izdarīt. Un šobrīd šis jautājums ir ļoti aktuāls – ja spējam vienoties, mēs spējam latu nosargāt!
DDD: Protams, šī ir viena no nopietnajām cīņām lielajā karā.
J.S.: Un tad skatīsimies tālāk, par kādiem jautājumiem vēl varam vienoties. Gandrīz 30 000 parakstu ir jāsavāc, bet, ja 30 000 letiņu nespēj savākties, tad mums arī to latu nevajag. Bet es pieņemu, ka esam krietni vairāk nekā 30 000, paldies Dievam!
DDD: Esmu ievērojusi, ka tomēr ļoti daudz no tiem, kuri saprot eiro kaitīgumu un ir noskaņoti pret Eiropas Savienību, neapjēdz, ka arī no Austrumiem nāk apdraudējums – šeit, Latvijā, reāli darbojas Krievijas piektā kolonna, kurai ir savas intereses sagraut gan Latvijas valsti, gan latviešu tautu. Ir arī tādi, kuri ļoti labi saprot okupantu klātbūtnes kaitīgumu, taču ir noskaņoti uz pievienošanos eiro zonai, jo tā, lūk, paglābšot no Krievijas. Manuprāt, apziņas manipulatori ļoti apzināti, mākslīgi provocē cilvēku uztveri, lai traucētu izprast gan Eiropas Savienības, gan Krievijas postošo ietekmi un mūsu tautas un valsts pamatus graujošās darbības. Nav taču svarīgi, kurš iznīcina Latviju un likvidē latviešu tautu – Austrumu ienaidnieks vai Rietumu, vai abi kopā. Piekrīti?
J.S.: Es pilnībā piekrītu.
Protams, ir ļoti daudz faktoru, kas ietekmē šos noskaņojumus. Bet vienai cilvēku daļai ir ļoti dziļa vilšanās politiskajā elitē, kas ir pie varas pēdējos gadus un kuras oficiālajā retorikā visu laiku ir dominējušas Eiropas Savienības nostādnes. Viņos, loģiski, veidojas pretreakcija. Ja vēl ir kaut kāda nostaļģija – bērnības un jaunības atmiņas no padomju laikiem, tad viss tā arī attiecīgi izveidojas. Viņš vēl skatās iecienītas Krievijas TV pārraides, lasa publikācijas Krievijas medijos vai internetā noskatās Krievijas sagatavotu sižetu par Eiropas Savienības problēmām, un tad viņš atzīst – jā, tieši tā arī ir. Šādā veidā arī neapzināti viņam izveidojas lojalitāte pret Austrumiem. Savukārt par Rietumiem kā par pasaules glābējiem priekšstats ir izveidojies kā inerce vēl no padomju laikiem, jo tur bija viss labais, kas mums tika liegts, tur bija mūsu draugi, radinieki… Un šī inerce turpinās.
DDD: Vēl arī tas, ka daudzas ģimenes ir ļoti cietušas no padomju okupācijas represijām, un cilvēkiem liekas, ka krievi ir visnežēlīgākie pasaulē, tāpēc glābiņš ir jāmeklē Rietumos. Ne jau velti tika izdomāts bubulis “Ja nebūs eiro, tad būs Krievijas rublis!”…
J.S.: (Ar smaidu.) Nebūtu slikti uzrakstīt iesniegumu Drošības policijai, lai pārbauda, vai amatpersonām, kas šīs domas sludina, nav slēpts mērķis ieviest rubli Latvijā. Tad viņiem var būt divi alternatīvi plāni – eiro vai rublis. Ja neizdosies viens, mēģinās otru?
Austrumu un Rietumu krustugunīs
DDD: Atgriežoties pie “bojātā zoba”, kurš ir jāizrauj, – pie okupantu klātbūtnes. Tavuprāt, kādēļ viņi Latvijā tika atstāti – kā interesēs?
Jānis Sils: Es domāju, ka tas ir bijis un vēl joprojām ir ļoti tālejošs Krievijas politikas mērķis.
DDD: Vai tikai Krievijas? Rietumi jau arī mums nepalīdz atbrīvoties, bet gluži pretēji – sūta dažādus komisārus un tamlīdzīgas odiozas personas, kas māca mums sadzīvot ar okupantiem.
J.S.: Par Eiropu, par Ameriku – tur būtu papildus dati vajadzīgi. Tomēr ļoti skaidri saskatāms, ka tas ir reāls varas instruments. Kas tad var būt vēl ideālāks, ja cilvēki, kuri garīgi dzīvo tavā pakļautībā, fiziski atrodas kādā citā teritorijā? Tas ir tāpat kā iesūtīt savus cilvēkus frontes aizmugurē – kas tad var būt vēl lieliskāk?!
Laikā, kad izjuka Padomju Savienība, Eiropas Savienība vēl īsteni nebija noformējusies mūsdienu izpratnē, tās formēšanās bija tikai ceļā. Ļoti iespējams, ka šie cilvēki tika atstāti tāpēc, ka tāda bija vienošanās starp Ameriku un Krieviju kā nosacījums, jo tas skāra šo valstu intereses Latvijā. Krievijas interesēs bija šos cilvēkus atstāt, savukārt amerikāņus interesēja, lai no Eiropas tiktu izvests Krievijas karaspēks. Varbūt bija tāds darījums – precīzu atbildi nezinu.
DDD: Tomēr mēs zinām, ka gan Amerika, gan Lielbritānija arī ir atbildīgas par Latvijas okupāciju, tās piekrita un akceptēja interešu sfēru nodošanu Krievijai. Tās ir līdzatbildīgas šajā starptautiskajā noziegumā.
J.S.: Tā tas ir. Es savulaik rakstīju zinātnisko darbu “Baltijas jautājums aukstā kara apstākļos”. Par šo tēmu pētīju Čērčila memuārus un dažādus citus avotus. Var redzēt, ka Čērčils jau 1939. gadā teica, ka Baltijas valstīm ir jāvienojas, jāiekļaujas Padomju Savienības sastāvā, un pēc Otrā pasaules kara Sabiedroto konferencē šis jautājums tika izlemts diezgan viennozīmīgi. Arī zelta rezerves tika atdotas.
DDD: Ko tu novēlētu latviešiem mūsu sarunas beigās?
J.S.: Ticiet saviem bērniem un nenododiet savus vectēvus!
Intervēja Līga Muzikante