Saruna ar Kristu Ancānu notiek uz pašas frontes līnijas Ukrainā, tikai kādu gabaliņu no pozīcijām… protams, pa telefonu, nevis klātienē.
Saruna ar brīvprātīgo latviešu karavīru Ukrainā Kristu Ancānu
Krievijas piektā kolonna – čum un mudž
DDD: Tu jau divus gadus esi karavīrs. Kāda ir tava ikdiena?
Krists Ancāns: Nu, šodien man bija jābūt brīvdienai. Taču… ja man tagad zvanīs komandieris, ka jābrauc uz pozīcijām, es nekavējoties pārtraukšu mūsu sarunu, un mēs to turpināsim citā laikā. Mana ikdiena ir tāda – trīs diennaktis esmu ierakumos mežā, pozīcijās 200 metru attālumā no krieviem, kur galvu pacelt nevar ne viņi, ne mēs. Maināmies tur ik pa stundām, kāds paguļ, kāds šauj tālāk. Munīcija tērējas nepārtraukti. Trīs diennaktis esmu tur un trīs diennaktis šeit, mājās. Bet jebkurā brīdī mums var paziņot, ka pilnā kaujas gatavībā visiem atkal uz mežu jādodas. Arī šodien pēc trim diennaktīm esmu atbraucis no meža, taču jau zinu, ka tūlīt būs jāatgriežas.
DDD: Kādēļ tu to dari – kādēļ karo Ukrainā, nevis dzīvo mierīgu dzīvi Latvijā?
K.A.: Man krievi Latvijā nekad nav patikuši. No maniem radiem, radu radiem visi vienmēr ir cīnījušies par Latvijas neatkarību. Mani neviens neaicināja uz Ukrainu, bet, kad 2022. gada 24. februārī dzirdēju, ka Krievija ir uzbrukusi Ukrainai, bija tāds kā klikšķis galvā. Kad Zelenskis paziņoja, ka drīkstam oficiāli karot ārvalstnieku leģionā, man nebija divu domu galvā – sakravāju somu un atbraucu uz šejieni, lai cīnītos arī par Latvijas brīvību.
DDD: Tātad jau pirms diviem gadiem?
K.A.: Jā, esmu pirmais latvietis, kurš atbraucis šeit karot, izņemot tos, kuri šeit dzīvojuši. Es atbraucu no Vācijas, jo 15 gadus dzīvoju tur. Kāpēc savulaik aizbraucu studēt maģistratūru Vācijā? Tāpēc, ka man riebās visa šī krievu pasaule Latvijā. Kāpēc jebkurā darbā Latvijā ir jāzina krievu valoda?! Kāpēc?! Tā nav oficiālā valsts valoda. Tā tam nav jābūt. Latvijā ir tikai viena valsts valoda – tā ir latviešu valoda. Un nav jābūt nekādām diskusijām. Protams, kā ārzemju valodu varam arī krievu mācīties, tāpat angļu, vācu… Es pats, piemēram, zinu sešas valodas.
DDD: Tā krievu pasaule Latvijā, kas tev riebjas, ir okupanti – Krievijas piektā kolonna, vai ne?
K.A.: Jā, pilna Latvija ar to! Pagājušajā vasarā biju Rīgā atvaļinājumā – kaut vai līdz stacijai aizejot, pilns ar krieviem.
DDD: Tavuprāt, kam ir bijis izdevīgi atstāt šos okupantu pūļus un neveikt dekolonizāciju?
K.A.: Tas ir izdevīgi politiskajām spēlēm, viss ir bizness un nauda. Bizness, kas Latvijai notiek ar Krieviju laiku laikos, gadu gados, – visa šī politika ir caur naudu.
DDD: Jā, saprotu, ka valdības tikušas uzpirktas Krievijas interesēs… kādam naftas, kādam gāzes, kādam vēl cits bizness interesējis. Merkantilu interešu vārdā ir atstāta un nostiprināta Krievijas piektā kolonna Latvijā?
K.A.: Diemžēl, bet tā tas ir jebkurā postsavienības valstī. Joprojām šis perēklis Latvijā ir palicis. Taču vismaz tas, ka mēs beidzot novācām stulbo okupantu pieminekli, ir fantastiski. Tāpat tas, ko ar Jēkabpils okupantu pieminekli paveica Gundars Kalve, kurš šobrīd atrodas aptuveni 500 metru attālumā no manis.
Urlām uzticēties nedrīkst!
DDD: Kāda ietekme okupantu piektajai kolonnai ir Ukrainā?
Krists Ancāns: Šobrīd atrodos tieši teritorijā, kur cilvēki, kas šeit palikuši, ir pārdzīvojuši gan okupāciju, gan deokupāciju. Šeit, deokupētajās teritorijās – Lukjanskā, Limanā, Bahmutas reģionā, Slavjanskā, Kramatorskā, Družkivkā, Kostjantiņivkā uzticēties nevaram nevienam. Jo, kā jau krievi, viņi laizīs, atvainojiet, pakaļu jebkuram, kas dos paēst…
DDD: Tas nozīmē, ka viņi ir slēptie ienaidnieki?
K.A.: Mani draugi katru dienu ķer tādus – parastajās drēbēs ģērbti, brauc reidos. Vienkārši iebraucam pie kāda mājās, paņemam telefonu, pārbaudām informāciju, kur viņš ko ir sūtījis – pārmeklējam visu māju, un izķeram ienaidniekus. Mums ir tādas tiesības.
DDD: Un tagad līdzība ar Latviju. Pēc neatkarības atjaunošanas te palika kā biezs ar šādiem okupācijas laikā ieplūdinātajiem ārējiem ienaidniekiem. Vai tad viņiem mēs, latvieši, varam uzticēties?
K.A.: Līga, saki kā ir – Latvijā ir palicis kā biezs ar urlām!
DDD: Vai urlām var uzticēties?
K.A.: Nu, nē! Savās pēdējās intervijās esmu jau teicis, ka man ir liels naids, nevaru viņus ciest. Pēdējoreiz, kad biju Rīgā, pa Krišjāņa Barona ielu staigāju ukraiņu formā – bija cilvēki, kas mani atpazina no kādām intervijām un nāca klāt sasveicināties, un bija tādi, urlas, kas vienkārši bēga prom – drošības pēc. Urlas vienmēr ir bijuši bailīgi, viņi tikai kaudzē, barā kaut ko spēj izdarīt un muldēt caur Solovjova un citiem krievu propagandas kanāliem. Jau teicu, ka es nevaru viņus ciest! Es jebkuram, kas man stāsta: “Ei, ko tu tur karo, kas tad tur ir,” – iesaku atbraukt līdz frontes līnijai, līdz pašai nullītei, izjust šo elli, kad raķetes lido virs galvas un nemitīgi apkārt sprāgst bam-bam, un katru dienu tev kāds nomirst. Es jebkuram no Eiropas novēlu izbaudīt, ko dara urlas. Saproti, pēc karā redzētā, ja pie “Origo” kāds urla man kaut ko krieviski paprasītu un man būtu ierocis līdzi, es viņu nošautu. Šeit es to drīkstu darīt oficiāli, bet Latvijā man būtu mūža ieslodzījums. Pat pieminekli man varētu celt, bet neviens mani neatbrīvotu no kriminālatbildības.
Protams, ka okupanti no Latvijas ir jāmet ārā, bez emocijām! Ļoti pareizs ir likums – tos, kas nenoliek valsts valodas eksāmenu, izraida. Bet nav jau tālāku rezultātu, nav nekādu deportāciju. Cilvēki, kas nav nolikuši, ir jādeportē, uzreiz jāsēdina vilcienā “Rīga–Maskava” un uz neredzēšanos.
DDD: Es jau domāju, ka visi Krievijas pilsoņi ir jādeportē neatkarīgi no latviešu valodas zināšanām. Krievija taču ir atzīta par teroristisku valsti un pastrādā kara noziegumus, tādēļ kāds pamats šeit atrasties šīs valsts pilsoņiem?
K.A.: Nav nekāda pamata! Tā ir stulbā Latvijas valdība, kas ļauj viņiem dzīvoties Latvijā. Es jau saprotu, valdībai jārīkojas caur likumiem, caur Eiropas Savienības standartiem – jāpierāda, ka cilvēks atklāti slavinājis Putina režīmu. Pilnīgs absurds vienkārši! Ja visi tie Krievijas pilsoņi, kas ir krievu pusē, atrastos šeit, Ukrainā, viņi sen sēdētu cietumā, labākajā gadījumā. Es pats busā esmu vedis Luhanskas šahtjorus. Viņi, 12 gabali, apčurājušies, apkakājušies, bez ieročiem, paši padevās. Prasu viņiem: “Kāpēc jums ir Luhanskaja narodnaja respubļika[1]?” Šie man atbild: “Nu, tak nazivajemaja…”[2]
DDD: Tad pēkšņi viņi par draugiem kļuva?
K.A.: Par kādiem gan draugiem! Konteinerā iekšā un cietumā uz mūžu par valsts nodevību! Jebkurš no LNR, DNR, ko saņem gūstā, tur nonāk. Viņi šāva uz mums, mēs šāvām uz viņiem, un mums patronu bija vairāk, par laimi. Kad pretiniekam beidzas patronas, viņš paceļ rokas, met ieroci nost un nāk mums virsū. Pēc Ženēvas konvencijas, pavisam oficiāli mēs viņu ņemam ciet, un tā arī daudzus saņem ciet. Un tad viņš taisnojas: “Es jau negribēju karot…” Kad bikses pilnas, viņi nav gribējuši karot…
…tikmēr mēs rokamies tālāk
DDD: Manuprāt, Rietumu sabiedrībā valda liela liekulība runās par atbalstu Ukrainai…
Krists Ancāns: Atbalsts ir ļoti mazinājies. Principā kādreiz, karošanas sākumā ļoti daudz lūdzu no Latvijas, mums vajadzēja mašīnas, to, to, to, bet tagad puslīdz esam nodrošināti. Pēdējais, ko paprasīju un ko man čaļi no Latvijas brauc un piegādā, ir lāpstas un zāģi ar akumulatoriem, jo rokam otro aizsardzības līniju tālāk. Saproti, kamēr amerikāņi savā starpā sarunā, vai būs budžets vai nebūs, vai būs mums munīcija vai nebūs, kamēr mūsu artilēristi ziņo, ka uz piecpadsmit krievu lādiņiem mēs spējam atbildēt ar vienu, tikmēr mēs vienkārši rokamies tālāk.
DDD: Labi, lāpstas un zāģi ir latviešu pašu sagādātais atbalsts. Bet kā ir valstiskā, Eiropas Savienības un tieši ASV līmenī – tagad taču vissvarīgāk ir palīdzēt ar bruņojumu?
K.A.: Amerikas Savienotajām Valstīm ir savas intereses. ASV republikāņi cīnās ar demokrātiem. Republikāņi uzskata, ka Amerikai vajadzētu būt spēcīgākajai valstij pasaulē, palīdzēt arī Eiropas Savienībai, ko viņi dara, un palīdzēt karā pret Krieviju. Būtībā šis karš ir – Amerika pret Krieviju. Šie ir divi “mazie zaldātiņi”, kuriem ir ļoti lielas olas, teiksim tā, – kodolieročus ar to saprotot. Iepriekš gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā placdarms ir bijusi Latvija. Šobrīd tā ir Ukraina.
Jā, mums ir ļoti liels artilērijas trūkums diemžēl. Krievi ir kaut kur sadabūjuši FPV dronus vairumā. Mēs nevaram tik daudz saražot un saņemt, cik viņi lidina. Kā bitītes tie lidinās pa gaisu. Tu nevari iedomāties, kas pa rāciju darās – visu laiku tiek ziņots, ka gaisā ir krievu droni, kas met granātas.
DDD: Tas ir kā – tu brauc, un droni tev met virsū granātas?
K.A.: Jā, mums ir ceļi uz pozīcijām caur mežu, cauri pilnīgi iznīcinātiem ciemiem. Tu brauc uz pozīcijām, tev taču līdz tām ir jāatiet. Tu klausies rāciju, ka gaisā ir droni, tu brauc – priekšā un aizmugurē droni met granātas… viņi jau netrāpa, bet, ja trāpa, tad trāpa… Tāpat arī mēs darām, tieši tāpat – metam granātas. Bet viņiem gan tehnikas, gan cilvēku ir daudz vairāk.
DDD: Kā to var izturēt?
K.A.: Mums morālais izsīkums ir tieši pašiem ukraiņiem, jo nav rotācijas. Man blakus ir cilvēks, kas kādreiz bijis elektriķis, cilvēks, kas ir bijis galvenais operators autobusa stacijā… Šeit, kur esmu es, blakus ir cilvēki, kas vienkārši aizstāv savu dzimteni jau gadu bez rotācijas. Viņi ir zaudējuši ģimeni, bērnus, visu pēc kārtas. Un viņi katru dienu dodas uz pozīcijām un saka: “Man ir vienalga, nošaus vai nenošaus – viss.” Mēs jau esam tonusā kaut kādā, bet nu…
DDD: Es cenšos saprast. Vienlaikus daudzi vīrieši bēg no Ukrainas, lai nebūtu jākaro.
K.A.: Es negribu šo visu komentēt, bet teikšu, ka tas ir uz viņu sirdsapziņas. Es Itālijā biju atvaļinājumā – tāpēc, ka esmu latvietis un drīkstu izbraukt no valsts, bet ukraiņi, ja vien viņiem nav trīs bērnu, nedrīkst. Pa radio bieži var dzirdēt skandālus, ka nopērk sev trešo bērnu – cik banāli, ka cilvēks nopērk sev bērnu, adoptē, lai tikai aizbrauktu no Ukrainas.
Ukraiņu karavīriem nav atļauts izbraukt no valsts atvaļinājumā. Es kā latvietis to drīkstu. Kad es kādus trīs četrus mēnešus pavadu tiešā frontē, lai nesajuktu prātā, man vajag kaut kur aizbraukt prom – ar sievu aizbraucu uz Itāliju atpūsties, jo es joprojām saglabāju cilvēcību sevī.
Krists Ancāns: Kad braucu uz Ukrainu, es biju gatavs atdot savu dzīvību un zināju, kur braucu. Brigādē mēs visi esam kā brāļi. Ja izdzīvosim, tad arī pēc kara paliksim labākie draugi – uz mūžu.
DDD: Tavuprāt, kāds ir nacionālās drošības stāvoklis Latvijā?
K.A.: To mēs pa īstam redzēsim tikai tad, ja, nedod dievs, būs krievijas iebrukums Latvijā. Šādā gadījumā latvieši paši to izjutīs uz savas ādas. Tieši tāpat, kā to izjuta ukraiņi. Pilna mēroga krievijas iebrukuma laikā daudzi, piemēram, no Mariopoles, pārbēga uz Kijivu. To darīja Ukrainas valstij lojālie iedzīvotāji, bet vairums palikušo atbalstīja okupantus, nodeva savu valsti. Visā Latgalē būs daudzi, kas atbalstīs okupantus. Domāju, ka Daugavpilī 80 procenti ar ziediem labprāt sagaidītu krievu tankus.
DDD: NATO 5. pantu nepaspētu iedarbināt?
K.A.: Notiktu sarunas, pārrunas… izdomātu, kurā valstī NATO sēsties kopā ar krieviju parunāties… Salīdzini Latviju ar Ukrainas izmēriem! Krievi kādreiz bravūrīgi teica – divu dienu laikā mēs būsim Kijivā.
DDD: Tukša bravūra. Taču, pateicoties tieši apjomīgajai krievijas piektajai kolonnai un neveiktajai dekolonizācijai, Latvija var kļūt par īstu kaujas placi?
K.A.: Diemžēl tā ir. Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, vēl mazliet Igaunija, kur krievijas atbalstītāju patiešām ir ļoti daudz. Igauņiem Narva ir kā mums Daugavpils. Lietuvā, nezin kā, bet krievi un baltkrievi ir izēsti.
DDD: Tūlīt pēc mūsu sarunas tu atkal dosies uz ierakumiem frontes priekšējās līnijās. Ko tu šajā brīdī pirms kārtējās kaujas novēlētu latviešiem?
K.A.: Labs jautājums. Tīru Latviju bez okupantiem, bez viņu pieminekļiem, bez krieviskuma! Okupantu paaudze, kas Latvijā ieradās no Otrā pasaules kara, ir gandrīz izmirusi. Palikuši jaunie – kā tu teici, krievijas piektā kolonna. Nezinu, vai nav pārtraukta vilcienu satiksme, taču autobusu reisi “Rīga–Sanktpēterburga” kursē pāris reižu dienā. Lūk, novēlu latviešiem samest okupantus tajos autobusos – un viņiem tur būs russkij mir, bet mums tīra Latvija.
DDD: Tas obligāti ir jādara, arī vilcienu satiksmi šim svētajam nolūkam var atjaunot.
K.A.: Tur jau tā lieta, ka var, bet neviens nedara. Varbūt ir jāsāk rīkoties kā Gundaram Kalvem, kurš pa nakti ar traktoru nogāza Jēkabpils okupekli un iešķūrēja Daugavā. Pats nolēma, pats izdarīja. Jā, viņu sāka par to tiesāt, bet viņš taču paveica to, kas bija jāizdara valdībai, pašvaldībai un ko pēc dažiem mēnešiem pavisam oficiāli darīja visā Latvijā. Ukrainā es esmu nošāvis ap simtu okupantu. Ja es to tagad sāktu darīt Latvijā, mani pašu vai nu nošautu, vai iesēdinātu cietumā uz mūžu. Bet par ko? Par to, ka es atbrīvoju Latviju no okupantiem – nevis no krieviem, bet okupantiem.
DDD: Latvijā jau nevajag šaut tos okupantus – nē, tikai aizvest viņus līdz robežai un palaist brīvībā.
K.A.: Protams! Piekoriģē, ko es tev saku. Gribu tev teikt, ka mēs nekad nepadosimies un pret okupantiem cīnīsimies līdz pēdējam! Kaut arī pret pārspēku mēs cīnīsimies līdz uzvarai. Re, kur čaļi nāk ārā, skatās, kur es esmu, kaut teicu, lai netraucē, jo man tagad ir intervija… Jā, kamēr okupanti staigās pa mūsu zemi, aplaupīs un nogalinās mūsu cilvēkus, mēs nenogursim viņus nogalināt!
DDD: Kā tev liekas, Latvijā būs karš?
K.A.: Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai tā nebūtu. Ja mēs krievus neapturēsim Ukrainā, nākamā būs Latvija, Igaunija, Lietuva…
DDD: Paldies par sarunu! Sveicieni cīņu biedriem. Slava Ukraini!
K.A.: Razom do peremogi! Smertj moskaljami! [3]
Intervēja Līga Muzikante
[1] Luhanskas tautas republika – kr.
[2] Nu, tā saucamā… – kr.
[3] Kopā uz uzvaru! Nāvi moskaļiem!
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.5(547), 2024. gada 8.–21. marts un Nr.6(548), 2024. gada 22. marts–11. aprīlis