Turpinājums no: Jauni laiki politikā: LEMBERGS KNIKSĒ SOROSAM
Saruna ar juristu un uzņēmēju Igoru Meiju
Foto no Aleksandra Sorosa Instragram konta
Aleksandrs Soross pārņem grožus
DDD: Pirms dažiem gadiem intervijā mēs runājām par Sorosu. Šī tēma vēl joprojām ir aktuāla?
Igors Meija: Soross ir starptautiskās finanšu oligarhijas runājošā galva, tātad viņu pārstāvis, kurš izvelēts šai lomai, un viņš to labprātīgi ir pildījis kopš Padomju Savienības sabrukšanas brīža. Starptautiskajam lielkapitālam ir bijis izdevīgi, ka daudzi “demokrātijas veicināšanas” procesi asociējas tieši ar Sorosa, nevis viņu vārdu. Tāpēc Soross ieradās postpadomju valstīs, kur sācies pārejas periods, – vispirms ar naudu ieinteresēja radošo inteliģenci, zinātniekus, žurnālistus, nodibināja grantu sistēmu. Visi par to bija sajūsmā. Cilvēks, ticis pie pirmajiem tūkstoš, divtūkstoš dolāriem, varēja kaut kur aizbraukt, tikties, darboties, – un lēnā garā šie cilvēki tika piesaistīti un iekārtoti. Ja paskatāmies Sorosa organizāciju tīkla evolūciju – no it kā nevalstiskām organizācijām tās jau tagad ir stabili iesakņojušās mediju, politikas, specdienestu darbībā. Kāpēc? Tāpēc, ka, lai valstī pārņemtu varu, ir nepieciešams pārvaldīt medijus, politiku, specdienestus. Ja tu šīs daļas valstī turi savos grožos, tu kontrolē pilnīgi visus procesus. Ja tu esi šādi sakārtojis politisko vidi, tu vari darīt ar šo valsti, ko gribi. Mums tagad ir pilnas universitātes ar Sorosa pārstāvētās ideoloģijas mācībspēkiem, kas, starp citu, vēlāk veido karjeru, ko mēs redzam Eiropas Parlamentā, un ne tikai. Sorosam, ieguldot Latvijā salīdzinoši mazu summu, ap 90 miljoniem USD, kas ir līdzvērtīga šā brīža 3 mēnešu procentmaksājumiem ārējiem aizdevējiem, ir izdevies panākt, ka politiķi uzsēdina mūsu valsti uz daudzos miljardos mērāma ārējā parāda adatas. No tā ieguvēja, protams, ir starptautiskā finanšu oligarhija.
DDD: Džordžam Sorosam ir pāri deviņdesmit. Kas nāks pēc viņa?
I.M.: Šobrīd jau tiek atrādīts viņa dēls Aleksandrs Soross, kurš līdz šim nav bijis redzams. Jūnija vidū medijos parādījās oficiāla ziņa, ka kontroli pār savu finanšu impēriju un sabiedrisko darbību Džordžs Soross ir nodevis 37 gadus vecajam dēlam Aleksandram.
DDD: Esmu lasījusi, ka Aleksandrs Soross savos uzskatos un rīcībā ir vēl marginālāks par tēvu. Starp citu, pederasta kļūšana par Latvijas prezidentu, iespējams, liecina tieši par iznīcinošā kursa forsēšanu.
I.M.: Nu, skatīsimies. Lai sajustu adrenalīnu vai laimes sajūtu, lielkapitālistiem ir vajadzīgi citi kairinātāji nekā parastam cilvēkam. Viņiem jau ir milzīgi daudz naudas – miljardi, tāpēc kārojas izčakarēt valstis, lai cilvēki tur kļūst nelaimīgi un atkarīgi no viņiem. Varbūt viņi gūst lielu baudu no šīm enerģijām.
Naudas izpumpēšanas sistēma
DDD: Tavuprāt, kāpēc cilvēki nesaceļas pret šo globālo finanšu virskundzību?
Igors Meija: Protams, masu mediji rūpējas, lai cilvēki nesaprastu, kas patiesībā notiek. Bet nedrīkst aizmirst arī specdienestus! Tieši tie lielākoties visas lietas nokārto. Specdienestu darbinieki ļoti labi saprot, kurš ir galvenais, kurš jāklausa. Un, protams, tur strādā tādi paši cilvēki, nevis kaut kādi citplanētieši. Viņi iekļaujas sistēmā, saņem no tās algu un rūpējas, lai globālajai finanšu oligarhijai nepieciešamais ieviestos dzīvē. Par to nav jābrīnās – ja katru dienu vari no valsts izpumpēt kādu miljonu, tu arī nodrošinātu sistēmu, lai šeit nekas nemainās: lai šeit ir “Delfi”, TVNET, lai šeit ir “sabiedriskie mediji”, kas ar Latvijas sabiedrību runā kā ar ne pārāk gudriem bērniem, rūpējoties, lai viņi gudrāki nekļūst, nesāk interesēties par patiesību un neuzdod “nepareizus” jautājumus. Arī caur izglītības sistēmu tiek deformēta cilvēku spēja izzināt patiesību. No veselā saprāta viedokļa, tas ir neprāts un rodas jautājums, kam tas viss ir izdevīgi? Vai tad globālajai finanšu oligarhijai vēl vajag naudu, ko izpumpēt no nedomājošiem cilvēkiem?
DDD: Normālam cilvēkam ir grūti noticēt, ka reāli pastāv ļauni un ietekmīgi cilvēki, kas izjūt nevis mīlestību un labestību, bet naidu un drausmīgu nicinājumu pret cilvēci. Viņi barojas no negatīvajām enerģijām. Dzīvās Ētikas Mācība atklāj, ka melno ložu eksistence ir reāla, un parāda ceļu, kā pretoties šim graujošajam spēkam. Globālā finanšu oligarhija ir piederīga pie melnajām ložām.
I.M. Lielas naudas turētāji var izdarīt gan lielu ļaunumu, gan arī labas lietas. Diemžēl šobrīd tiek darīts ļaunais. Zinu stāstu par turīgu amerikāni, kurš ieradās degradētā nēģeru kvartālā un sāka remontēt mājas, attīstīt un dibināt uzņēmumus. Cilvēki, kas tur bija dzīvojuši puskriminālā līmenī, piecu gadu laikā, kad viņus normāli apģērba un aizsūtīja pamācīties, pārvērtās līdz nepazīšanai.
DDD: Tavuprāt, kāpēc Latvijas teritorijā mērķtiecīgi tiek atstāta Krievijas piektā kolonna?
I.M.: Es domāju, ka gluži vienkārši neviens nav nopietni piestrādājis pie programmas, lai nokārtotu šo jautājumu.
DDD: Tik vienkārši tas gluži nav, jo neviens nav piestrādājis ļoti apzināti. Kāpēc – ko tu par to domā?
I.M.: Tāpēc, ka negrib, lai šeit latviešiem būtu sava valsts, kuru viņi paši pārvalda.
Kompradori nacionālās elites vietā
DDD: Droši vien piekrīti, ka, ja būtu veikta dekolonizācija, tad arī latviešiem būtu lielāka pašapziņa un lielākas attīstības iespējas, un tad globālais finanšu kapitāls nevarētu šeit tik viegli šiverēties?
Igors Meija: Jā. Ja šeit būtu nacionālā elite, tad nevarētu. Ārējie spēki savas intereses var apmierināt tikai tad, ja nav spēcīgas nacionālās elites, kas tiktu audzināta un skolota jau kopš bērnības. Amerikā ir veselas skolas, kur izglīto eliti, un viņiem galvenais ir – Amerika pirmajā vietā.
DDD: Toties pie mums Latvijā šobrīd priekšgalā ir parazītu elite.
I.M.: Šeit ir kompradoru buržuāzija. Kompradors ir starpnieks starp ārējām interesēm un vietējo tirgu. Viņi, rūpējoties par paša labumu, nerēķinās ar tautas un valsts interesēm.
DDD: Un masu mediji ir tie, kas apkalpo šo buržuāziju.
I.M.: Masu mediji ir tie, kas novirza cilvēka uzmanību no būtiskā – jā, tā ir šīs politikas neatņemama sastāvdaļa. Masu mediji šeit rada savdabīgu informatīvo mozaīku, kurā nav kopskata, lai cilvēki nespēj saprast cēloņus un sekas, kāpēc kaut kas notiek tā, kā notiek. Tā tiek nodrošināta cilvēku lojalitāte varai, jo cilvēki neapjēdz notiekošo. Pēc principa “Ja tā pateica LTV “Panorāmā”, tātad tā arī ir”. Ārējiem spēkiem un kompradoru buržuāzijai ļoti svarīgi ir šie lielie, centrālie, “valstiskie” mediji un viņus apkalpojošie žurnālisti. Tādējādi sabiedrībai faktiski tiek nodrošināta sava veida dezinformācija – nevis melojot tiešā veidā, bet nepastāstot visu patiesību. Cenzūra jau var izpausties dažādi, pats primitīvākais cenzūras veids ir, ka tev neļauj runāt par kaut ko. Tas ir viņu pirmais līmenis. Otrais – neļauj runāt tā, lai cilvēki saprastu. Latvijā tas ļoti labi ir redzams. Cilvēki patiešām nesaprot cēloņus, kāpēc kaut kas notiek, un nespēj novērtēt sekas.
DDD: Viens no dezinformācijas paņēmieniem ir nevis prasti meli, bet gan kroplīga akcentu salikšana, lai panāktu vēlamo reakciju. Šajā paņēmienā iekļaujas arī atspoguļojamās informācijas robežas un pieļaujamie cilvēki, kurus rāda, par kuriem runā – labu vai sliktu, un nepieļaujamie, kuru gluži vienkārši “nav”.
I.M.: Lūk, šis jau ir nākamais cenzūras līmenis.
DDD: Latvijā tas zeļ un plaukst. Mēs to izbaudām pilnā apjomā. Par “DDD” žurnālistiem masu medijos drīkstēja runāt līdz brīdim, kad izcīnījām attaisnojošu spriedumu pēdējā tiesu instancē. Un tad – kā pēc līdakas pavēles – pilnīgs klusums. Sistēmas sargi un apkalpotāji saprata, ka nespēj mūs pietiekami dēmonizēt tautas acīs, tādēļ izvēlējās totālu cenzūru – nu jau gandrīz 15 gadus mūsu vienkārši vairs “nav”…
I.M.: Ir cilvēki, kurus var rādīt un kurus nevar rādīt, kuriem var jautāt un kuriem nevar jautāt. Turklāt paši žurnālisti jau arī nav gudri un tādēļ ir izdevīgi sistēmas apkalpotāji – lielākoties viņi paši nesaprot to, kas patiesībā notiek, nespēj izskaidrot, tādēļ aizpilda tikai vietu. Politikā arī mums ir daudzi, kas aizpilda tikai vietu.
Tikai eksistenciāla krīze var glābt
DDD: Manuprāt, tiesu vara arī šobrīd jau ir liberalizējusies, apstulbojusies uz slikto pusi. Pēdējie lēmumi, piemēram, ka lesbiete var saņemt bērna tēvam paredzēto pabalstu, runā paši par sevi. Pavasarī tiesa atzina, ka divu lesbiešu – Latvijas vēstnieces Ungārijā Agneses Kalniņas un vēstnieces EDSO, ANO un citās starptautiskajās organizācijās Vīnē Katrīnas Kaktiņas – kopdzīve ir pilnvērtīga ģimene. Tavuprāt, tas ir tiesnešu idiotisms vai apzināta ļaunprātība?
I.M.: Principā, kad tu ieej sistēmā, kas tiek finansēta no valsts budžeta, tu jau esi ierobežots savā rīcībspējā. Ar rīcībspēju es saprotu arī personisko pārliecību par kaut ko. Tas ir ļoti raksturīgi politiskajai videi un ierēdniecībai. Biznesā ir citādi – ja tev pietiek spēju, veiksmes noturēt savu biznesu, tu pats vari izvēlēties, ar ko sadarboties. Tāpēc, starp citu, pret uzņēmējdarbību Latvijā ir tāda vēršanās, jo spējīgi un domāšanā brīvi uzņēmēji nav vajadzīgi, viņi ir bīstami sistēmai. Jo viņi var runāt, ko grib; viņi var darīt, ko grib; viņi var finansēt, ko grib; viņi var paši izveidot savu mediju utt. Tāpēc uzņēmējus arī maksimāli vajag iedzīt rāmjos. Tā tas arī notiek, sevišķi ar tiem, kas ir atkarīgi no valsts un pašvaldību iepirkumiem. Un, līdzko tu ieej sistēmā, tev ir jāpieņem kaut kādi nosacījumi, kuri tiek nolaisti ideoloģiski no augšas tāpat kā Padomju Savienībā. Un, ja tu gribi strādāt tieslietu sistēmā, izglītības sistēmā, tev nolaiž kaut kādus metodiskos norādījumus, kuru tu vai nu pildi, vai nepildi. Bet, ja atteiksies pildīt, tad tos pildīs kāds cits, iegūdams karjeras izaugsmes iespēja. Un, kamēr galva, runājot par to “augšu”, ir tāda, tikmēr cilvēku lielākā daļa ir pakļāvīgi un nekad nebūs varoņi.
DDD: Tādā gadījumā viņi ir ļoti nekrietni?
I.M.: Tas, kas tev liekas būtiski nepieņemami, ka divas lesbietes “apprecas”, viņiem neliekas nekas īpašs. Politiskā “augša” viņiem ir nolaidusi instrukciju – tātad tagad tas ir pareizi un normāli. Jo tie, kuriem ir vara, nosaka, kas ir normāli. Piemēram, hitleriskajā Vācijā vara pateica, ka ir normāli tevi pazemot, atņemt visu iedzīvi un tevi pašu nošaut tikai par to, ka esi piederīgs konkrētajai tautībai, vienalga, ko tu dari un kam tu tici. Un viss notika – politiskās “augšas” nolaistā instrukcija atrada čaklas izpildītāju rokas. Līdzīgi notika arī Padomju Savienībā, kur bija iespējams tūkstošiem cilvēku, arī zīdaiņus, grūtnieces un slimus sirmgalvjus, iesēdināt lopu vagonos un aizsūtīt tālu tālu prom. Tad tas bija normāli, un instrukcija tika izpildīta. Arī tagad vara nolaiž instrukciju par to, kas šobrīd ir normāli un kā šo “normālību” ieviest dzīvē.
Ļoti maz cilvēku ir neatkarīgi no varas. Vēsturē mēs redzam, ka tie, kas ir gatavi uzņemties disidenta lomu, nepiekrist varas instrukcijām, vienmēr ir bijuši mazākumā. Tā ir katra indivīda izvēle, kā jau sākumā runājām. Daudzi labprāt lasa un klausās medijos debilus tekstus, viņiem neliekas, ka tas ir kaut kas slikts.
DDD: Krievu kriminālajās aprindās ir termins “smotrjaščij” – tas, kurš vēro un pārrauga visu darbošanās laukumu. Tavuprāt, vai Latvijas reģionā arī ir šāds “smotraščij”?
I.M.: Es domāju, ka viņi atrodas zināmu valstu vēstniecībās ar zināmu funkciju, ar diplomātisko statusu… Lielbritānijā, Izraēlā, Krievijā, ASV… mēs nezinām, kurā vietā, kurā brīdi par kaut ko vienojas. Tur notiek nepārtraukts process.
DDD: Tavas domas – ar ko šis viss beigsies?
I.M.: Cilvēki vienmēr ir tikuši ārstēti caur krīzi. Lai gan ir jāņem vērā, ka tam, kas notiek tagad, nav vēsturiskās pieredzes, jo šobrīd tehnoloģiski viss notiek daudz citādāk. Bet tas nebūt nenozīmē, ka krīze nebūs, un mēs nezinām, kurš var izraut štepseli no rozetes… Mēs esam pieraduši, ka visa šī sistēma darbojas digitāli, arī nauda ir digitāla. Var nākt kāds banāls notikums, un vienā brīdī šis viss “uzkaras”… Neviens nesapratīs, kurš ir vainīgs.
DDD: Nav vajadzīga pat atombumba…
I.M.: Jā, nav jāmet atombumba. Es domāju, ka krīze būs ļoti smaga un vairāk nekā jebkura cita sitīs tieši pa cilvēka eksistenciālo pusi. Un tad, kad sit pa eksistenciālo pusi, neviens vairs ar LGBT karodziņu nestaigā. Varbūt tad atgriezīsies tādi jēdzieni kā atbildība, vīrišķība, godaprāts. Bez eksistenciālas krīzes pārmaiņu nebūs. Un augļotāji ārpusē visu ļoti labi redz un sarēķina, precīzi nosakot, kurā brīdī un kā izspēlēt savas kārtis…
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.16(534), 2023. gada 25. augusts–7. septembris