Vilhelms Ļuta
Žurnālists
Latgale ulmaņlaikos bija spoža zvaigzne, kas atmirdzēja Brīvības piemineklī. Šajā austrumnovadā toreiz dzīvoja 350 tūkstoši latviešu jeb turpat ceturtdaļa no kopskaita. Tas viss deva iespēju strauji attīstīt ekonomiku, celt labklājību līdz pasaules standarta līmenim. Lieliskas izredzes drošai nākotnei garantēja daudzsološais demogrāfiskais stāvoklis. Latgalē dzima 40 procenti Latvijas bērnu.
Diemžēl pienāca baigais 1940. gads, kad iebruka krievi un ziedu laiki negaidīti noslēdzās. Okupanti rīkojās, kā bija gadsimtiem ieraduši, – terorizēja, represēja, trešdaļu latviešu. Īpaši cieta tie pagasti, kuros bija plaši izvērsta partizānu cīņa. Tajās teritorijās čekisti un istrebiķeļi izvērta izdedzinātas zemes taktiku, daudzus ciemus pilnībā izkvēpinot.
Indras, Krāslavas un dažos citos pagastos palikt dzīvam palaimējās tikai katram divdesmitajam latvietim. Pilsētās okupanti rīkojās tikpat brutāli, kā to pašlaik dara Ukrainā. Kara laikā Rēzekni, no kuras jau bija izvākušies hitlerieši, krievi bez jebkādas militāras vajadzības smagi sabumboja un nodedzināja, nogalinot lielu daudzumu mierīgo iedzīvotāju.
No latviešiem atbrīvotajās vietās saradās civilokupantu bari. Pilsētas pārkrievojās, pagasti pārtapa par krievu ģerevņām. Pārkrievošanās dēļ latviešu īpatsvars Latgalē samazinājās līdz 39 procentiem.
Šķiet, politiķiem pēc valstiskuma atjaunošanas vislielāko atbalstu vajadzēja sniegt tieši vissmagāk cietušajam novadam, atbrīvojot to no pārkrievošanas. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Zemošanās Kremļa priekšā vēl nebija beigusies, un rūpes par savas nācijas drošību izpalika.
Latgale no valsts budžeta saņēma tikai pabiras: apmēram 6 procentus no nefinanšu investīcijām un 9 procentus no būvniecībai atvēlētajiem līdzekļiem. Bet zemkopji vispār nekādu atbalstu neguva. Tamdēļ Latgalē strauji pieauga bezdarbs un iedzīvotāju ienākumi nokritās līdz kritiskai robežai.
Vēl drūmāku noskaņojumu šejieniešos radīja valstī pasāktā naturalizācija. Okupantiem vieglprātīgi sadāvātās pilsonības dēļ novadā izveidojās absurda situācija – krievisko jaunpilsoņu pulks pārsniedza īsto pilsoņu skaitu. Tādējādi okupanti vietvarās savās rokās pārņēma varu, īstenojot prokremlisko kursu. Pret nāciju vērstas negācijas auga augumā.
Spilgts šovinisma atdzimšanas apliecinājums parādījies Valodas referendumā, kur 56 procenti novada pilsoņu nobalsoja pret valsts konstitūciju (par krievu kā otru valsts valodu). Šajā ziņā īpaši izcēlās Daugavpils ar 85 procentiem par krievu valodu, tātad pret Satversmi.
Ar tikpat lielu centību Latgales krievi gādā, lai arī Saeimā un Eiropas Parlamentā vairāk nokļūtu tādu latviešu nīdēju un putinistu kā ždanokas, ušakovi, mamikini un tamlīdzīgi tipi.
Kārtējo reizi jāatgādina, ka latviešu nāciju no visām pārkrievošanas likstām var glābt tikai Aivara Gardas Latvijas Nacionālās frontes projekts par valsts deokupāciju un dekolonizāciju. Šāda veida projektu pilnā apmērā īsteno kara apstākļos nokļuvusī Ukraina. Bet Latvijas varneši šim paraugam joprojām neuzdrošinās sekot, iztiekot tikai ar materiālo palīdzību ukraiņiem. Tā ir tāda sava veida izrādīšanās vien.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 9(527) 2023. gada 12.–25. maijs