Aivars Gedroics
Plašsaziņas līdzekļi paziņojuši iepriecinošu vēsti – saskaņā ar nez kādām tur t.s. “socioloģiskajām aptaujām” (uzreiz nāk prātā izteiciens – ir mazi meli, lieli meli, milzīgi meli un statistika), visā Latvijā tikai apmēram 4 procenti iedzīvotāju izteikti atbalstot Krievijas agresiju pret Ukrainu. No tā varot secināt, ka mums neesot jāuztraucas par t.s. “5. kolonnas” klātbūtni – tā esot maza un nenozīmīga un kritiskā brīdī neko īpaši sliktu mums, Latviešiem, nodarīt nevarēšot.
Lai nu paliek uz aptaujas veicēju sirdsapziņas tās publiskoto datu patiesīgums – pieņemsim, ka tur nekas nav nedaskaitīts un pielabots, lai dabūtu tādu rezultātu, kādu aptaujas pasūtītājiem vajag, nevis tādu, kāds tas ir patiesībā. Pieņemsim, ka nekas tamlīdzīgs nav darīts un aptaujas rezultāti ir publiskoti tieši tādi, kādi arī tie tika iegūti. Un vai tas liecina, ka Latvijā tāpēc “viss ir ok”? Manuprāt, atbilde ir – nē, nē un vēlreiz nē!!!
Nav noslēpums, ka pēc 2022. gada 24. februāra visiem zināmajiem notikumiem mūsu valsts drošības iestādes no varturiem saņēma rīkojumu – jūs visu laiku kasījāties klāt latviešu naciķiem, okupantu vatņikus saudzējāt, bet nu situācija ir mainījusies, tagad vajag rīkoties otrādi. Un tik tiešām – ja sākumā internets Latvijā bija pilns ar Putina “ierobežota apjoma militārās akcijas” slavinājumiem, pakāpeniski, maz pamazām šādu ierakstu skaits sāka dilt. Okupanti un viņu draugi no degradējušos letiņu vidus patiesībā nemaz tik drosmīgi nav (to pierāda kaut vai viņu pasīvā rīcība t.s. Pārdaugavas okupekļa demontēšanas laikā). Tāpēc gadījumā, ja viņiem piezvana kāds no VDK, ai, nē, piedodiet, VDD, un pasaka – ziniet ko, cienījamais kungs (kundze), ja jūs turpināsiet savā profilā retvītot Putinu un Lavrovu, tad tas jums var draudēt ar krimināllietas ierosināšanu pēc … panta un cietumsodu līdz… gadiem, – tad viņi uzreiz “visu saprot” un visas nevēlamās publikācijas izdzēš vai vismaz jaunas tādas vairs neliek. Tas, protams, nenozīmē, ka viņš, šis nožēlojamais cilvēciņš, ir mainījis savas domas. Viņš bija un paliek arvien Putina draugs un Latviešu tautas ienaidnieks, tikai saprot, ka “patrons” patlaban ir aizņemts Ukrainā un apspiestajiem tautiešiem palīgā nenāks gadījumā, ja tos vietējie varneši bāzīs kurķī, tāpēc uzskata par tālredzīgāku un gudrāku ieņemt mēmās zivs pozīciju, kad viņam kāds uzdod “kutelīgus” jautājumus, vai arī izvēlēties atbildes “man grūti pateikt” vai “vainīgas abas puses”, “abiem ir jāsamierinās un jāpiekāpjas”. Nezinu, cik šāds salīdzinājums ir korekts, bet viņu uzvedība daļēji atgādina Latviešu uzvedību PSRS laikā – tādu kā Gunārs Astra, kurš atklāti lēca acīs varai, bija absolūtais mazākums, bezmaz uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi; vairums vai nu aktīvi kolaborēja, vai arī izvēlējās pozīciju – es neko nezinu un nesaprotu, paļaujos uz varas nesējiem, kā tie izlems, tā arī būs labi. Un izrādās, ka okupācijas varas iestādēm īpaši neko vairāk arī nevajadzēja: tu varēji iekšēji nejūsmot par t.s. “padomju varu” un pat savā dziļākajā būtībā to ienīst – tas nekas; galvenais, ka šīs savas domas tu paturēji pie sevis, nevienam nepaudi ne mutiski, ne rakstiski… tad drošībniekiem likās, ka viss ir labi, Neatkarīgu Latviju neviens nevēlas, padomju vara Latvijā būs līdz pat Pastardienai. Bet tad sākās Atmoda, 1987.–1988. gads, un paskat, cik cilvēku – desmiti un simti tūkstošu tautiešu – izgāja ielās, prasot atjaunot Brīvo Latviju, kas, izrādās, vienmēr bijusi viņu sirdīs, tikai rūpīgi slēpta, nepausta uz āru, lai sevi un savu ģimeni paglābtu no represijām…
Lūk, līdzīga situācija šobrīd ir ar vatņikiem Latvijā – pret viņiem ir ierosinātas krimināllietas, daži ir pat jau notiesāti – lielākoties gan ar simboliskiem sodiem, bet viņiem bail arī no tādiem – tāpēc vairumā ir nolēmuši “nolaisties pagrīdē”, cerot gan, ka ne uz ilgu laiku, jo – kad Vovans tiks galā ar riebīgajiem hoholiem, viņš nāks uz šejieni, un tad gan mēs izvilksim savus paslēptos stroķus un tiem gansiem-pidarasiem velnu parādīsim… Un tā tas arī būs, es nemaz nešaubos!
Visdrausmīgākais, ka pietiekami daudz tādu ļautiņu ir bruņotajās struktūrās – armijā, policijā, robežsardzē, zemessardzē, apsardzes firmās… pēc obligātā militārā dienesta ieviešanas viņu kļūs vēl ievērojami vairāk. Domāju, ka kritiskā brīdī atklātos – Putina draugu Latvijā ir nevis 4 procenti, bet vismaz 40 procenti, savukārt, Daugavpilī to varētu būt 80–90 procentu robežās, un nav nekādas nozīmes tam, vai šo pilsētu vada pēdējā laikā tik daudz (lielākoties, protams, pamatoti) kritizētais Elksniņš, vai arī pie varas atgrieztos sorosiešiem tīkamais, “patriotiskais” Dirsplēsis vai kāds pēdējā “klons”.
Kas tad būtu jādara, kur ir izeja no pašreizējās situācijas? Riskējot kļūt nepopulārs nacionālpatriotu aprindās, es ieteiktu savādāku rīcības modeli – atļaut Latvijas iedzīvotājiem brīvi paust savus uzskatus Ukrainas jautājumā. Protams, man kā jebkuram Normālam Latvietim būtu ārkārtīgi pretīgi jebkurā valodā lasīt Hutina rīkļurāvēju bandas paveikto zvērību apjūsmošanu un attaisnošanu, bet, no otras puses, mēs beidzot uzzinātu to personu, kas jūsmo par genocīdu pret ukraiņiem un līdz ar to acīmredzami gribētu to pašu īstenot arī pret Latviešiem, reālos apmērus un patieso skaitu. Patlaban mēs rīkojamies kā dakteris, kurš dod slimniekam pretsāpju un karstumu mazinošos preparātus, bet neko nedara, lai likvidētu šo parādību cēloni – iekaisuma procesu viņa ķermenī. Slimniekam maldīgi šķiet, ka viņam it kā kļūst labāk, bet patiesībā slimība turpina progresēt, tikai viņš to nejūt, līdz pēkšņi sākas sepse, viņš zaudē samaņu un aiziet pie tēviem… Lūk, tā var notikt arī ar mūsu tautas organismu – aizbāzuši mutes vatņikiem, mēs vieglprātīgi domājam, ka viņu it kā nav vai ir ļoti maz, bet patiesība ir krietni drūmāka – viņu ir daudz, Latgales novadā pat ļoti daudz…
Mans ieteikums būtu sākotnēji ļaut viņiem visiem droši, atklāti izpausties, nesodīt viņus (pagaidām), bet rūpīgi izpētīt, apzināt, kas viņi tādi ir, kur dzīvo, kur strādā, ar ko ikdienā uztur sakarus, vai viņi tikai vārdos apjūsmo Putina veikto genocīdu vai varbūt jau ir savākuši ieročus, lai palīdzētu to īstenot arī praktiski. Un tad vienā brīdī, līdzīgi kā 1934. gada 15. maija rītā, pēc iepriekš sagatavota plāna viņus visus negaidīti arestēt un sākt lustrēt. Tos, kas nebūs darījuši neko vairāk kā vien jūsmojuši par Hutina bandas “varoņdarbiem”, varētu neturēt aiz restēm, bet neatkarīgi no viņu tautības un pilsonības nosūtīt pāri Zilupei pie viņu drauga un domubiedra, kurš, starp citu, ir apsolījies uzņemties šefību par visiem bijušās PSRS pilsoņiem un viņu pēctečiem. Savukārt tos, kas būs jau apliecinājuši sevi kā reālus potenciālos diversantus un slepkavniekus, uz ilgāku laiku jāievieto patiešām stingra režīma ieslodzījuma vietās, kur jāliek viņiem strādāt, kaut vai, piemēram, šūt drēbes ukraiņu karavīriem, bet pēc soda izciešanas arī no Latvijas izraidīt. Lūk, tā būtu reāla rīcība, strutaina augoņa izoperēšana, nevis tā radīto seku mazināšana un labticīgā pacienta maldināšana, ka viņš tiekot rūpīgi un efektīvi ārstēts.
Tomēr vienlaikus es arī godīgi apzinos, ka no pašreizējiem varturiem neko tādu nesagaidīsim, pat iepriekšējās Saeimas pieņemto likumu par valsts valodas pārbaudi Krievijas pilsoņiem viņi, visticamāk, mēģinās izvarot tādējādi, ka neviens KF pilsonis reāli Latviju nepametīs. Neviena Saeimā esošā partija taču nav pat ieminējusies, ka Latviju būtu nepieciešams dekolonizēt, arī atsevišķi deputāti par to nerunā, sākot ar Gloriju Grevcovu un beidzot ar Edvīnu Šnori.
Tā ka, Latvieši, ja jūs tiešām vēlaties atbrīvot mūsu zemi no naidīgiem elementiem, kas nevar sagaidīt izdevīgu brīdi, kad varēs šaut mums gan krūtīs, gan mugurā, jums jāiziet ar šādu prasību ielās! Un, protams, pašiem nav jākautrējas ziņot drošības iestādēm par katru jūsu apkārtnē esošo personu, kas vairāk vai mazāk aktīvi apjūsmo putinistu aktivitātes un berzē rokas, ka skoro naši vernutsa (“drīz mūsējie atgriezīsies”). Paralēli arī paši varat veidot šādus sarakstus, kā to, starp citu, mūsu ienaidnieki dara ar Latviešu Patriotiem, nemaz to īpaši neslēpjot. Tad jau redzēsim, kuru veidotie saraksti būs vairāk noderīgi nākotnē!!!
PAR MŪSU TAUTAS INTERESĒM UN TĀS PASTĀVĒŠANU JĀCĪNĀS IR MUMS PAŠIEM!!!
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS!!!
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.4(522), 2023. gada 24. februāris–9. marts