Saruna ar LU maģistrantu, zemessargu, biedrības “Austošā Saule” pārstāvi Edvartu Krustu
DDD: Daudzi jaunieši šobrīd izvēlas būt liberālo uzskatu piekritēju rindās. Kas veido tavus pasaules uzskatus? Kādēļ tev nav vienaldzīgs latviešu tautas liktenis?
Edvarts Krusts: Primāri cilvēku veido vide, kurā uzaug. Ikviens no mums pasaulē ienāk caur ģimeni, vismaz tam tā vajadzētu būt, tādēļ varu apgalvot, ka vērtību orientācija manī ielikta caur audzināšanu. Tas ir morālais kompass, kas turpmāk dzīvē palīdz atšķirt labo no ļaunā, vajadzīgo no nevajadzīgā. Vecāki, protams, savus bērnus cenšas izaudzināt par labiem cilvēkiem. Tādēļ māca mīlestību, čaklumu. Vecāsmātes mīļākais teiciens, ko vēl aizvien izmantoju, ir: “Mosties, celies, strādā!” Tieši tik īsi un kodolīgi. Tomēr, ja tieku vaicāts, kādēļ esmu konservatīvs, tad aplama ir atbilde, ka man tādam lika būt.
Neviens bērns netiek audzināts politiski. Pirmkārt, tas rodas no apkārtējo piemēra. Es uzaugu dabiskā, pilnā ģimenē ar 3 brāļiem un saprotu, ka tā ir norma pat tad, ja man to neskaidro. Protams, ne visiem mūsdienās ir šāda teju jau privilēģija, tomēr dažkārt skarbā realitāte nenozīmē, ka šis modelis jāatmet. Otrkārt, tradīcijas. Piemēram, valsts svētku dienu atzīmēšana, skaidrojot, kādēļ tieši 18. novembrī cilvēki dzied “Dievs, svētī Latviju!”. Vai arī dzimtas līkloču pētīšana, mācot, ka cilvēks nesākas ar brīdi, kad piedzimst, bet personību veido arī senču pieredze cauri laikiem. Iespējams, tieši tā radusies mana mīlestība pret vēsturi. Treškārt, tā ir izglītība. Grāmatas, ko vecāki likuši lasīt, pēc tam skola. Banāls piemērs, taču, ja agrīnos skolas puikas gados esmu izlasījis Grīna “Dvēseļu puteni” vai Čaka “Mūžības skartos”, tad nekad nevaicāšu, vai Latvija vispār ir vērtība, jo, kāda jēga gan tad būtu to tūkstošu zēnu un vīru galvām, kas noliktas, tēvu zemi sargājot?
Abstrahējoties no filozofijas skolām, kas runā par to, ka tauta ir vērtība pati par sevi, ko es nenoliedzu, tāpēc sargājama, drīzāk jāsaka citādi. Proti, lai cik individuāls arī vēlētos būt, es saprotu, ka vienmēr esmu daļa no plašākas kopienas – latviešu tautas, jo tikai tajā varu justies patiesi brīvs un saprasts. Man nav vienaldzīga mana un vēl 1,5 miljonu cilvēku brīvība. Protams, var oponēt ar “ubi bene, ibi patria”, bet cik latviešu otrās vai trešās paaudzes trimdinieku diasporā vēl runā latviski?
Latviskums. Taisnīgums. Kārtība
DDD: Tu esi biedrības “Austošā Saule” Valdes loceklis. Kādi ir organizācijas mērķi, pamatvērtības?
Edvarts Krusts: Latviskums, taisnīgums, kārtība. Iespējams, šādiem vārdiem varētu raksturot arī visas latviešu tautas virsmērķus vēstures gaitā. Vienmēr esam cīnījušies par savām tiesībām dzīvot latviski. Taisnīguma vēlme izpaudusies nemitīgajās cīņās un karos pret svešām varām, gribot tām atmaksāt par pāridarījumu. Savukārt, kārtība izriet no latviskā čakluma gara (skaista mana tēva sēta, tik cēlā vietiņā). Tomēr, ja runā par “Austošās Saules” ideoloģiju, tas ir etniskais nacionālisms.
Latvieši ir etniska, nevis politiska nācija. Latviešus vieno kopīga izcelsme, zeme, valoda un kultūra. Latvija ir dibināta latviešu nācijas pastāvēšanas un attīstības dēļ cauri laikiem, un šis mērķis ierakstīts arī Satversmes preambulā. Uzskatām, ka valsts pamats var būt tikai pamattautas tiesību un interešu ievērošana, atzīstot vienas nācijas tieksmi pēc pašnoteikšanās, tajā pašā laikā cienot arī etniskās minoritātes. Tādēļ ar valsts instrumentu palīdzību jāstiprina latviskuma pozīcijas ikvienā dzīves jomā. Protams, mūsu vēsturiskās pieredzes dēļ tas nozīmē arī aktīvu cīņu pret rusifikācijas sekām, kas izpaužas neproporcionālā krievu valodas zināšanu pieprasījumā, lai, piemēram, strādātu nozarēs, kurā šī valoda pat nav nepieciešama.
DDD: Neslēpšu, laikraksts “DDD” ir kritizējis “VL-TB/LNNK” par latviešu tautas interešu neaizstāvēšanu, necīnoties par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju. Esmu dzirdējusi, ka partijas vadība arī jauniešiem stāsta, ka par latvieti var kļūt ikviens, kurš iemācījies latviešu valodu un sevi uzskata par latvieti – gluži tāpat, kā to kādreiz sludināja Vaira Vīķe-Freiberga. Vai tā ir?
E.K.: Situācija ir, ka Nacionālā apvienība patlaban Saeimā ir vienīgā sevi par nacionālu dēvējošā partija, tādēļ tās kritizēšanu var salīdzināt ar “zāģēšanu savā kājā”, un tomēr es neapgalvoju, ka tas nav jādara. Jādod vaļa nacionāliem jauniešiem. Tie vienmēr bijuši tautas radikālais spārns, attiecīgi jaunu, nacionālu un izglītotu cilvēku pieplūdums partijā varētu veidot spēcīgu “iekšējo opozīciju”, kas vismaz balansē vadības izteikumus un izdara uz to spiedienu darbības maiņā. Ļaujiet jauniešiem būt pilnīgi neatkarīgiem un veidot savu politiku, pretējā gadījumā vadības norobežošanās no kritikas un jaunu cilvēku neiesaistīšana politikā būs tās kaps. Paaudžu nomaiņa ir vienīgais risinājums.
Ir daudz jomu, kas vēl nav sakārtotas. Izglītība “Skola2030” programma, krievu valodas pieprasījums darba tirgū, konservatīvi cilvēki un ideju autori sūdzas, ka no VKKF (Valsts Kultūrkapitāla fonds) teju neiespējami saņemt grantus, ja nepārstāv liberālās aprindas, klimata histērijas jautājums, ārpolitiskais kurss. Ir daudz nozaru, kurās Nacionālā apvienība sevi var parādīt kā spējīgus, jo nacionālisms nav tikai valodas lietojuma jautājums, bet arī kārtīga saimniekošana savā zemē!
Īsts nacionālisms vai tikai tā imitācija
DDD: Pēc pagājušā gada 24. februāra situācija mainījusies ne tikai Ukrainā, bet arī Latvijā. Tavuprāt, vai patriotisma uzplaiksnījums ir stabils vai arī tikai emocionāls, baiļu izraisīta parādība? Vai mūsu tauta izmantos šo situāciju, lai patiesi atbrīvotos no okupantiem un kolonistiem? Varbūt varam pat atgūt Abreni?
Edvarts Krusts: Pirmkārt, karš lieliski palīdzējis cilvēkiem atklāt to patieso būtību, kur sakņojas viņu sirds – Latvijā vai Krievijā. Okupantiem un kolonistiem ir jāatstāj Latvija!
Otrkārt, karš atklājis, ka lielākā daļa politiķu nacionālismu neuztver par nopietnu ideoloģiju, bet gan tikai par īstermiņa politiskā mārketinga preci. Ir dīvaini vērot, kā partijas, kas, piemēram, atbalsta viendzimuma “laulības”, trešo valstu imigrantu uzņemšanu, pilsonības dāvināšanu nepilsoņu bērniem u.tml. idejas, pēc 24. februāra kļuva “nacionālas”, vienīgajai “nacionālisma” parādībai izpaužoties nepatikā pret Krieviju. It kā nacionālisms nozīmētu tikai rusofobiju. Nevar ar vienu roku dot, ar otru ņemt. Manuprāt, tā ir tikai maskarāde. Kas tad traucēja visus šos 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas būt tikpat nacionāliem kā šobrīd?
Labi, Okupācijas stabu nojaucām, bet cik bija to, kas teica “ko gan padomās krievi?” un meklēja jaunas pieminekļa skaidrošanas koncepcijas? Pārāk daudz. Tomēr ir arī ieguvumi. Vismaz varam secināt, kuri ir patiesi nacionālisti. Tie, kuri tā sevi dēvēja arī pirms 24. februāra. Tomēr visdīvaināk šķiet, ka vienīgā sevi par īsteni nacionālu dēvējošā partija Saeimā, proti, NA, neizmantoja karu kampaņas nolūkos, sakot: “Redz, mēs jau sen teicām, ka varam būt nākamie, Šnore aktualizēja OMD nepieciešamību, bet jūs to saprotat, kad karš jau klauvē pie mūsu durvīm!” Kāpēc nekā tāda nebija un centriskā “Jaunā Vienotība” (JV), kuras tieslietu ministre tagad kvēli sola pieņemt dzīvesbiedru likumu, pirms vēlēšanām šķita nacionālāka?
Apkopojot, patriotisma uzplaiksnījums tautā vienmēr bijis stabils, to aktivizē šādi notikumi. Priecē, ka daudzi iestājušies Zemessardzē, tomēr šaubos, vai politiski situācija tiks izmantota. Pretējā gadījumā ārlietu ministrs nerunātu par Rīgu kā vietu Kremļa opozīcijas veidošanai, šeit aicinot žurnālistus, kas pārkāpj likumu un uztraucas par “naši maļčiki” kā “Dožģj”. Attiecīgi arī Abreni neatgūsim, turklāt – ja paši to uzdāvinājām.
DDD: Tu sociālajos tīklos esi kritizējis izglītības sistēmu “Skola2030”. Kas tev šķiet visbīstamākais un kādēļ?
E.K.: Patiesība. Tiesa gan, to esmu darījis no vēsturnieka pozīcijām, jo pašlaik pētu, kā mainās vēstures priekšmeta vieta un mērķis jaunajā programmā. Atverot “Skola2030” mājaslapu, mani pārsteidz jau pirmais “pilnveidotā mācību satura būtiskākais uzsvars” (citēju no mājaslapas), kas attiecināms uz vēsturi. Proti: “Mācot vēsturi un sociālās zinības, mērķis ir veidot vēsturisko, nacionālo un pilsonisko apziņu, tādējādi faktu zināšanas saglabā būtisku nozīmi, tomēr tas nav pašmērķis.” Taču, kā tas var nebūt pašmērķis? Vēsture ir valstiskas nozīmes priekšmets, jo veido nacionālo apziņu. Tomēr šobrīd vēsture kā atsevišķs priekšmets ir iznīcināts, jo patlaban tas iekļauts “sociālajā un pilsoniskajā mācību jomā” jeb priekšmetā, kurā apvienota vēsture, sociālās zinības un uzņēmējdarbība, rezultātā samazinot visu iesaistīto priekšmetu saturisko daļu.
Nesen nostalģijas vadīts atvēru arī absolvētās skolas stundu sarakstu. 12. klasē vēstures stundu nav, 11. klasē – reizi nedēļā vēsture un sociālās zinības kopā, 10. klasē – tas pats, taču tā nedrīkst būt. Protams, ne viss ir “melns” un “balts”. Jaunās programmas veidotāji izmanto argumentus, ka jaunā satura un pieejas pamatmērķis ir radīt izpratni par lietām un spēju pielietot zināšanas un prasmes jebkurā dzīves situācijā, nevis iekalt faktus bez spējas tos saprast, tomēr, lai spētu izmantot zināšanas, tās sākumā jāiegūst. Un arī vecajā sistēmā vēsture nebija tikai “faktu iekalšana”, bet gan cēloņsakarību izpēte laikā un telpā, māksla veidot interpretāciju un analoģijas. Tieši tādēļ nav saprotama kompetenču pieejas tieksme ekonomēt vēstures saturu.
Visiem jaunās pieejas veidotājiem vēlos jautāt, vai mācību priekšmets (vienalga, vai vēsture, latviešu valoda, mājturība) ir tikai starpnieks konkrētu vērtību iemācīšanai vai tomēr pašmērķis? Proti, vēsturē – pagātnes mācīšana, valodā – gramatikas, ortogrāfijas, sintakses u.tml. Kur novilkt robežu? Iesaku atgriezties pie klasiskā ģimnāzijas modeļa izglītības sistēmā, kas nodrošina klasisko un citu svešvalodu apguvi, spēcīgas zināšanas eksaktajās zinātnēs un vēstures saturu. Par vērtībām atbild literatūras stundas.
Tomēr interese par izglītības jautājumiem man radusies pēc mūsdienu informatīvās un kultūrtelpas kritiskas aplūkošanas. Kādēļ mūsdienu skolas nav radījušas jaunu maestro? Kāpēc par mākslu tiek pasludināts jebkas, pat fekālijas uz audekla, ja tām piemeklē atbilstošu koncepciju? Kādēļ tik maz jauno zinātnieku? Tā vietā skolēniem māca, ka svarīga ir tikai viņu pašu interpretācija, tādējādi nojaucot jebkādas robežas starp objektīvi skaisto un neglīto, liekot saprast, ka ikvienam var būt sava patiesība… un fekālijas uz audekla vai banāns pie sienas tik tiešām ir māksla. Vai loceklis uz krusta. Tas ir bīstami. Iesaku intervēt skolotājus. Mana pieredze šajā jautājumā var būt nepilnīga, jo tikai gadu esmu mācījis skolēnus jaunās sistēmas ietvaros.
Turpmāk vēl…
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.1(519), 2023. gada 13.–26. janvārim