Saruna ar Latvijas Ugunsdzēsēju arodbiedrības Valdes priekšsēdētāju Aivaru Andreiku un Valdes locekli Rolandu Miloševski
DDD: Kas vilina kļūt par ugunsdzēsēju?
Aivars Andreika: Šis darbs nav garlaicīgs. Tu vari aizbraukt, pat piemēram, uz daudziem dažādiem kūlas ugunsgrēkiem, un tie nebūs vienādi. Tas ir kā kuram cilvēkam: citam patīk vienveidība un skaidrība, ka viņš iet uz konkrētu darbu, pāršķirsta vienu lapiņu uz otru. Citam – dinamika. Ugunsdzēsēja darbs ir fizisks un visu laiku citāds, bet galvenā ir apziņa, ka dari labu un vajadzīgu darbu – tu spēj būt lietderīgs, spēj izglābt dzīvību vai īpašumu. Man personīgi tas ir gandarījums – kas var būt labāks, ja vari kādam palīdzēt. Ja esi ar sirdi un dvēseli darbā, tad tu to saproti, kāpēc tu tur esi – tu glāb dzīvības, tu palīdzi cilvēkiem. Tas ir pamatu pamats.
Rolands Miloševskis: Tā ir misija – glābt, pasargāt, palīdzēt.
Tiek slēgti ugunsdzēsības posteņi…
DDD: Ugunsgrēks pārsteidz negaidot, un tad ir jāzina, kā savaldīt liesmojošo stihiju, lai mazinātu postu un paglābtu cilvēkus. Taču šoruden Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) izdeva rīkojumu par atsevišķu ugunsdzēsības posteņu darbības apturēšanu. Reaģējot uz to, pirms mēnešajūsu vadītā Latvijas Ugunsdzēsēju arodbiedrība interneta vietnē “Manabalss.lv” publicēja parakstu vākšanas iniciatīvu “Par ugunsdzēsības posteņu saglabāšanu”.
Aivars Andreika: Mēs kā savas jomas profesionāļi nespējam mierīgi noskatīties uz notiekošo. Arodbiedrība apzinās izmaiņu iespējamās sekas, tieši tādēļ, izmantojot pieejamos resursus, vēlas vērst uzmanību un aicināt atbildīgās personas pārskatīt pieņemtā lēmuma pamatojumu, lai nepieļautu neatgriezenisku seku iestāšanos. Arodbiedrība uzskata, ka VUGD depo īslaicīgās darbības apturēšana nav tā joma, ar kuru būtu iespējams eksperimentēt un novērot, kā tas būs – kas notiks, īslaicīgi apturot noteiktu reģionu depo darbību. Šāda pieeja, arodbiedrības ieskatā, rada pārāk lielu risku ugunsdzēsēju un glābēju reaģēšanai, jo palielinās laiks nokļūšanai līdz notikuma vietai.
DDD: Vienkārši sakot, kādas būs šī rīkojuma sekas?
A.A.: VUGD rīkojums nozīmē, ka cilvēki tiek pakļauti būtiskam riskam, jo atsevišķās Latvijas teritorijās kādu laiku nebūs ugunsdzēsēju. Tātad vairākās vietās, kas ir tālāk no pilsētu centriem, nelaimes gadījumā glābēji nespēs ierasties likumā noteiktajā reaģēšanas laikā, un tas draud ne tikai ar īpašumu, bet arī ar cilvēku bojāeju. Ugunsdzēsēju un glābēju darba specifikā ik sekunde ir svarīga, un tieši tādēļ, mūsu arodbiedrības ieskatā, ir atkārtoti jāsēžas pie galda un kopīgiem spēkiem jāmeklē labākais risinājums Latvijas iedzīvotājiem un sabiedrībai kopumā. Cilvēkam ir tiesības uz dzīvību un veselību, ko savukārt valstij ir pienākums nodrošināt. Taču, samazinot posteņus vai pārdislocējot darbiniekus, šī pamattiesība tiek ierobežota, jo palielinās VUGD reaģēšanas laiks. Tātad valstij svarīgu funkciju nodrošināšana tiek mainīta nevis tādēļ, ka pieprasījums vai potenciālais risks būtu samazinājies, bet gan pavisam citu apsvērumu dēļ! Rodas daudz jautājumu – vai tiešām tas ir pieļaujami un pareizi iedzīvotāju drošībai, tiesībām uz veselību, dzīvību un drošu vidi?
Jānorāda, ka priekšgājēji VUGD depo lokācijas nav izdomājuši tāpat vien, bet gan skrupulozi ir izvērtējuši katra depo atrašanās vietas pamatojumu, izvietojumu, reaģēšanas laiku un glābēju skaitu. Tieši tādēļ nespējam nereaģēt un aicinām rast finanšu līdzekļus, lai VUGD depo kapacitāte nesamazinātos, bet gan tā efektivitāte arvien uzlabotos un ugunsdzēsēju un glābēju darbs kļūtu arvien prestižāks, lai iedzīvotāji justos droši un pasargāti.
Rolands Miloševskis: Ministru kabineta noteikumi paredz, ka ugunsdzēsējiem-glābējiem nelaimes vietā ir jāierodas astoņu minūšu laikā pilsētā, ciemā un mazciemā, kur ir ugunsdzēsības postenis, vai divdesmit trīs minūšu laikā tur, kur šāda posteņa nav. Bet tagad daudz kur Latvijā varēs ierasties tikai četrdesmit minūtēs. Varat paprasīt arī mediķiem, cik ilgā laikā kāds noasiņo… ja ugunsdzēsēji-glābēji nespēj atbraukt 10 minūtēs, bet tikai 40 minūtēs, lai atbrīvotu sasistā automašīnā iesprostotu cilvēku…
Reaģēšanas laiks būtiski palielinās, kas ir papildus risks, jo neviens nevar paredzēt nelaimes iestāšanās laiku vai vietu. Protams, katrs notikums ir citādāks un katra māja deg savādāk, taču skaidrs, ka katra minūte ir ļoti svarīga. Tādēļ ikvienam ir jāsaprot, ka nevajag būt vienaldzīgam, vajag noteikt parakstīties un iesaistīties paužot savu viedokli, lai arī mēs redzam, ka drošība ir svarīga.
Valsts nabadzība vai vienaldzība?
DDD: Kādēļ VUGD izdeva iepriekš minēto rīkojumu?
Aivars Andreika: Galvenais iemesls ir ugunsdzēsēju-glābēju trūkums. Zemā atalgojuma dēļ vairākos Latvijas teritoriālo struktūrvienību posteņos un daļās trūkst darbinieku.
Rolands Miloševskis: Atbildi uz šo jautājumu vislabāk noteikti zinās un spēs sniegt VUGD vadība, kas izdeva rīkojumu.Tomēr jāvērš uzmanība, ka šāda situācija nav radusies šodien un vēl pirms gada arodbiedrība informēja, ar kādiem apstākļiem, riskiem un vajadzībām saskaras ugunsdzēsēji un glābēji savā ikdienas darbā. Ugunsdzēsējam alga ir 600–700 eiro mēnesī. Kurš gan rausies uz darbu, kur par 600 eiro ir jāriskē ar savu dzīvību?! Tikai entuziasts. Vajadzētu padomāt loģiski. Jā, ir daži bonusi, piemēram, izdienas pensija, bet jaunajiem tas īpaši neinteresē. Lai nodrošinātu ģimeni, daudzi ugunsdzēsēji strādā gan papilddarbus, gan virsstundas, kuru apmaksai VUGD arī trūkst naudas.
Starp citu, par krīzi mūsu nozarē brīdinājām jau krietni iepriekš, tomēr valdība un VUGD vadība nebija pietiekami aktīva – par to liecina sekas, šobrīd astoņpadsmit VUGD depo īslaicīga darbības apturēšana. Nemaz negribas domāt, kas būs tālāk. Viena gada laikā netika rasts risinājums ugunsdzēsēju-glābēju trūkumam, lai tiktu turpināta galvenā funkcija – cilvēku dzīvības glābšana. VUGD uzsāktās sarunas valdībā līdz šim ir bijušas neveiksmīgas. Tādējādi ir zaudēts laiks, arī speciālisti. Tāpēc mūsu arodbiedrība nolēma vākt parakstus, lai, sadarbojoties ar valsts iekšlietu struktūrām un institūcijām, nekavējoties tiktu meklēts un rasts risinājums – krīzes finansējums ugunsdzēsēju posteņu saglabāšanai un atbilstīga finansējuma piešķiršana nākamajā budžetā.
Katram ir jāsaprot, ka pilnīgi neviens nav pasargāts no uguns – visi lieto elektrību, dažādus lādētājus, iesākusies apkures sezona, sācies aukstais laiks, notikt var jebkas. No kaimiņa dedzinātajām lapām var dzirkstele jumtā ielidot. Gāzes cenas cēlušās, daudzi pāriet uz kaut kādiem veciem malkas katliem, kas kādreiz strādāja, bet tagad nav droši, tāpat nereti nav iztīrīti skursteņi, utt. No ceļa negadījumā cietušām automašīnām jādabū laukā cilvēki – arī to veic ugunsdzēsēji-glābēji. Katru dienu kaut kas notiek.
A.A.: Tieši tāpēc Latvijas Ugunsdzēsēju arodbiedrība aicina Latvijas pilsoņus, kuru parakstus pie kolektīvajiem iesniegumiem Saeimai ir jāņem vērā, palīdzēt pašiem sev: parakstieties par šo iniciatīvu! Tas patiešām ir ļoti svarīgi. Tie, kas bija aizbraukuši uz Bausku par maksu skatīties Helovīna mākslīgo uguns šausmu šovu, var iedomāties, ka šādas šausmas, ja bezdarbība un vienaldzība turpināsies, reiz var gadīties ieraudzīt pašam savās vai kaimiņa mājās par brīvu. Es domāju, tas būtu daudz briesmīgāk. Tagad cilvēki skatās un smejas, bet īsti nesaprot, ka tas var notikt ar viņiem pašiem, un tad var nebūt to, kas laikus izglābj…
Tāpat mūsu arodbiedrība aicina valsts atbildīgās amatpersonas neriskēt ar cilvēku dzīvību un nekavējoties atrisināt šo problēmu. Ja runa ir par naudu vai dzīvību, tad atbildei nav divu variantu. Dzīvība ir prioritāte. Tāpēc nevajag spēlēties ar uguni.
Sods par brīdināšanu un dubultmorāle
DDD: Pirms gada publicējām interviju “Zvērests glābt cilvēkus, nevis režīmu!”. Saruna laikraksta “DDD” redakcijā tapa pēc tam, kad ugunsdzēsēji-glābēji iesniedza atklātu vēstuli Saeimā, pretojoties prasībai obligāti vakcinēties un pieprasot, lai nepotētie varētu turpināt dienestu un glābt cilvēku dzīvību. Šķiet, arī piespiedu vakcinēšanās lika daudziem ugunsdzēsējiem aiziet no dienesta?
Rolands Miloševskis: Šeit gribētu nedaudz precizēt jautājumu un paskaidrot, ka atklātās vēstules nodošana bija aicinājums likumdevējiem reaģēt uz akūto situāciju dienestos un ka obligātā vakcinācija šo krīzi padziļinās. Vēstules mērķis bija trauksmes celšana, nevis protestēšana. Lai pievērstu uzmanību tiem problēmu jautājumiem, ar kuriem darbā ik dienu jāsaskaras dienestā. Jāpapildina, ka neviens jau nepretojas prasībai par obligāto vakcinēšanos, bet gan katrs cilvēks patur tiesības realizēt brīvu izvēli par savu ķermeni un pašnoteikšanās tiesībām. Papīrs panes visu, bet cilvēka organisms gan ne. Diemžēl par topēc intervijas sniegšanas jūsu avīzei es saņēmu disciplinārsodu – rājienu no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka. Jo, kā teikts pamatojumā, manu interviju laikrakstā “DDD” īsā laikā izlasījuši ārkārtīgi plašs cilvēku loks, daudzi tūkstoši, un tas it kā radot kaitējumu VUGD… Ceru, ka arī par šīsdienas sarunu nebūs disciplinārsods… (smejas). Disciplinārsodu pārsūdzēju, un Iekšlietu ministrija to atcēla.
Diemžēl VUGD vadībai nepatīk arodbiedrības viedoklis, lai gan mūsu mērķis ir būt sabiedrotajiem un viena mērķa vārdā strādāt, lai uzlabotu dienesta efektivitāti, ugunsdzēsēju un glābēju darba apstākļus. Līdz šim tiekam uztverti savādāk, taču man kā arodbiedrības amatpersonai ir tiesības vērst uzmanību uz tām situācijām, kur ir nepieciešama aktīva rīcība, un iestāties par arodbiedrības biedru likumiskajām interesēm un tiesībām. Tajā skaitā sadarboties ne tikai ar VUGD, bet arī būt atklātiem pret sabiedrību, piemēram, par šī brīža situāciju, kas saistās ar astoņpadsmit dažādos Latvijas reģionos daļēji slēgto VUGD depo nozīmīgumu, riskiem un iemesliem. Akcentēju, ka es savus dienesta pienākumus pildu pēc labākās apziņas un goda prāta, tieši tāpat kā esmu atbildīgs savu arodbiedrības biedru priekšā, iestājoties par viņu darba apstākļiem, atbilstīgu atalgojumu, psiholoģisko darba klimatu un citiem būtiskiem darba vides riska faktoriem. Arī šodien, sniedzot interviju, es runāju tikai kā arodbiedrības valdes loceklis, kurš iestājas par savu biedru interesēm.
DDD: Bet, jūsuprāt, kāda problēma ir mūsu valstī, ja tik nozīmīgu nozari kā ugunsdzēsības un glābšanas dienests noved līdz iedzīvotāju drošību apdraudošiem rīkojumiem?
R.M.: Es nevaru atbildēt nozares vietā, bet arodbiedrība ir saskārusies ar to, ka “tiesības pieder aktīvajiem”. Ir lēmums, par kura atcelšanu, pārvērtēšanu jācīnās. Savdabīga, bet tāda ir komunikācija – it kā redz un sadzird tikai tad, ja cilvēki nestāv malā, bet aktīvi iesaistās sabiedrībai kopumā nozīmīgos procesos. Tieši tādēļ tika dibināta arodbiedrība, lai apvienotu biedrus un uzlabotu situāciju ugunsdzēsēju un glābēju darba vidē un dienestā kopumā. Acīmredzot kaut kas cits ir svarīgāks par cilvēka dzīvību. Citādi to arodbiedrība nespēj izskaidrot.
Aivars Andreika: Padomāsim, kā pagājušajā gadā valdība visus glāba ar vakcinēšanu, skandinot, ka svarīga ir katra dzīvība, un finansējums visiem šiem glābšanas pasākumiem tika atrasts. Bet, pieņemot lēmumu īslaicīgi slēgt posteņus un paildzinot ierašanās laiku notikuma vietā, sanāk, ka glābt ikvienu vairs nav svarīgi. Lūk, kāda dubultmorāle.
R.M.: Jautājums, vai viņi tiešām tad glāba, ja tagad to nedara? Es vienkārši reizēm palieku dusmīgs, par šo tēmu runājot. Cilvēku vienaldzība pret būtiskāko mani kaitina. Mazā atalgojuma dēļ katrs ugunsdzēsējs strādā divos trijos darbos. Un līdz ar to ir arī nogurums. Bet nav jau citu iespēju: ja aizliegs strādāt otro vai trešo darbu, viņi vairs nebūs ugunsdzēsēji, jo citur var nopelnīt vairāk. Ja ugunsdzēsējiem, piemēram, ir 700 eiro alga, tad smagās automašīnas vadītājam – sākot no 1200 eiro. Un, ja viņš nevar apvienot abus darbus, tad ugunsdzēsējs skatīsies, kur viņš bez lieka riska dzīvībai var 1200 eiro mēnesī mierīgi nopelnīt… loģiski.
Bet, tā kā ugunsdzēsēji ir entuziasti un grib strādāt, tad valdībai šobrīd ir jāieklausās mūsos un jāatrod finansējums nozarei, kas nodrošina valstij svarīgu funkciju. Iekšlietu dienestos daudz kur ir problēmas – gan robežsardzei, gan policijai, gan ugunsdzēsējiem trūkst darbinieku zemā atalgojuma dēļ. VUGD vadībā strādājošajiem ierēdņiem alga tiek palielināta, bet, tā kā joprojām ir tieši ugunsdzēsēju un glābēju trūkums, tas liecina, ka šīs kategorijas darbinieku atalgojums nav atbilstošs un pietiekams. Ugunsdzēsēji un glābēji nedrīkst iziet streikos, piketos vai kā citādi vērst uzmanību uz zemo atalgojumu, tieši tādēļ būtiska loma ir VUGD vadības aktīvai rīcībai un šobrīd arī arodbiedrības darbībai – lai atbildīgie laikus tiktu informēti, notiktu sarunas un tiktu meklēti risinājumi.
Rolands Miloševskis: Lai veicinātu izpratni par ugunsdzēsēju un glābēju darbu, man ir radusies doma organizēt tā saucamo ēnu dienu tieši pārvaldes darbiniekiem, kuriem ir atļauja piedalīties ugunsgrēkos un ir fiziskā sagatavotība un veselības kartiņa. Gribētu, lai viņi vienu diennakti nostrādā kopā ar vīriem plecu pie pleca. Es domāju, ka tas nāks par labu – gan mūsu vīriem (dzēsējiem), gan vadībai. Atcerēsies jaunības laikus. Viņi jau zina, kā tas ir.
DDD: Cik saprotu, ugunsdzēsības posteņu darbības apturēšanas dēļ neviens no darba netiks atlaists. Ugunsdzēsēji-glābēji dosies uz izsaukumiem no citām struktūrvienībām. Piemēram, kamēr Sabiles posteņa darbība būs apturēta, tā ugunsdzēsēji-glābēji tiks pārdislocēti uz apkārtējām daļām un posteņiem – Talsiem, Kandavu, Dundagu un Roju, lai tajās nodrošinātu nepieciešamo darbinieku skaitu reaģēšanai uz izsaukumiem. Kā šī pārdislocēšana ietekmēs komandas darbu?
R.M.: Ja ir notikuši kādi nebijuši ugunsgrēki, vīri izrunā, ko un kā nākamreiz varētu darīt. Pārdislocējoties šīs saiknes vairs nav. Es ar savu kolēģi zinu katru viņa soli, zinu, uz kurieni viņš iet, pat uz pleciem viņam esmu pakāpies, lai nebūtu jāskrien pēc trepēm, – kad bijām divatā, es zinu, viņš mani noturēs. Cits citu jūt. Ja tu gribi būt labs ugunsdzēsējs, pārliecināts par sevi, tev ir jājūt savs kolēģis. Bet, ja notiek pārdislocēšana ik pa mēnesim, tad viņi cits citu nepazīst, jo tajā brīdī tikai sāk iepazīties. Katrs jau ir individuāls – viens varbūt lēnāks, otrs ātrāks, cits varbūt visu dara savādāk, nekā pierasts. Protams, tas nemaina faktu, ka tāpat jebkurā gadījumā ugunsgrēku nodzēsīs, jo ugunsdzēsējam ir jāpielāgojas jebkurai situācijai. Tikai varbūt uzreiz ne tik veiksmīgi. Pēc likuma sanāk, ka viņi drīkst mēnesi strādāt citā struktūrvienībā, tad atkal jāstrādā savā.
Aivars Andreika: Būs visādi. Varbūt kāds divas dienas pastrādās citā postenī, tad atkal savā, bet pēc nedēļas atkal uz divām dienām brauks strādāt citur. Grafiku gatavos vadība. Iedzīvotājiem tā būs laimīgā loze – vai šodien tuvākais postenis strādās vai ne.
R.M.: Ļoti cītīgi ir jāiestājas, lai ugunsdzēsējiem paaugstinātu algas. Tas šobrīd ir galvenais noteikums, lai varētu piesaistīt jaunus darbiniekus un likumā noteiktā kārtībā samaksāt arī par virsstundām. Tiešām, kā Aivars teica, – vīri ir ar mieru strādāt, viņi saprot reālos riskus. Vīri, kuru posteņus pagaidām aizver, neizpratnē mums zvana: kā tas var būt, ka viņš desmit gadus ir sargājis savu pilsētu, bet tagad pēkšņi vairs to nevar. Milzīga bezspēcība viņam pašam rodas. Tāpēc saku, ka ugunsdzēsēji ir entuziasti. Nav jau tā, ka viņš aiziet vienkārši uz darbu un atnāk mājās. Ugunsdzēsējam jau asinīs ierakstīts, ka viņš ir glābējs, tāpēc šo darbu uzsācis. Līdz ar to viņš arī satraucas par savas apkārtnes iedzīvotājiem. Tāpēc arī mēs, arodbiedrība, sākām šo parakstu vākšanas iniciatīvu, domādami, ka arī pašiem iedzīvotājiem ir svarīgi, lai neaizslēgtu ugunsdzēsības posteņus.
Situācija drošības jomā ir nopietna, un tā ir jārisina nekavējoties.
Universālie glābēji
DDD: Vai saprotu pareizi, ka tie paši vīri, kas brauc uz ugunsgrēku, glābj arī ledū ielūzušu makšķernieku?
Rolands Miloševskis: Protams, mēs esam universāli. Tāpat sadarbojamies ar mediķiem, lai kādreiz pacientus nonestu… Protams, arī autoavārijās, kur jāatbrīvo cilvēks, ugunsdzēsēji ir klāt.
Aivars Andreika: Iestigušas ātrās palīdzības mašīnas, avārijas, gāzes noplūdes – visur esam… arī kaķīti no koka noceļam, ja nepieciešams.
DDD: Kad ir izsaukums par kaķīti, tad nevar nebraukt?
R.M.: Nē, ir jābrauc. Un mēs jau esam priecīgi, it īpaši, kad mazi bērni izsauc – dispečers pieņem lēmumu, ka ir nopietni, ka kaķītis jau trīs dienas kokā un nenāk lejā. Tad ir tik patīkami – iedot to kaķīti bērnam, visi ir priecīgi. Daudz dažādu amizantu notikumu arī ir ugunsdzēsēju darbā.
DDD: Vai ugunsdzēsējam bieži jāpārvar bailes?
A.A.: Gadās. Piemēram, lielā augstumā. Reizēm varbūt baiļojies, ka nespēsi kaut ko izdarīt, nevarēsi palīdzēt tam cilvēkam, nepaveiksi to maksimālā kvalitātē, kā vajadzētu. Bet, kad sāc rīkoties, tad rodas adrenalīns, un tu dari visu pēc labākās sirdsapziņas. Manuprāt, tā ir visiem.
R.M.: Katram jau ir atšķirīgi. Mani augstums nebiedē. Tajā brīdī, kad ir adrenalīns, kad ej un dari, tur jau baiļu vairs nav. Meklē cilvēkus, atrodi, izvelc – un tā sajūta ir neaprakstāma. Bailes varbūt uzrodas pēc tam – kā tu tur tiki, ko tu vispār tur līdi, kāpēc negāji apkārt…
Nebaidīties!
DDD: Jūsuprāt, varbūt arī paši ugunsdzēsēji varētu tomēr vairāk iestāties par savām tiesībām uz taisnīgu darba samaksu?
Aivars Andreika: Noteikti. Pašiem ugunsdzēsējiem vajadzētu būt aktīvākiem, kā arī iesaistīties mūsu arodbiedrībā, jo kopā esam spēks. Ja mēs būsim kopā tūkstotis un vairāk un visi aiziesim pie vadības, tad tam būs cita vērtība. Sāks vairāk ieklausīties. Mainīsies uztvere, ka vēlamies sadarboties, ka arodbiedrība ir tiešās acis un ausis darbinieku vajadzībām, ko caur arodbiedrību nodot vadībai, jo ne jau katrs dienestā esošais pats uzdrīkstas ko lūgt, izstāstīt ko vajag uzlabot, bet caur arodbiedrību tas ir daudz raitāk un efektīvāk.
DDD: Ar savu dzīvību riskēt ugunsgrēkā nebaidās, bet pieprasīt taisnīgumu baidās?
A.A.: Jā, iespējams viņi domā – sodīs, sodīs, sodīs… Plaisa starp dzēsējiem un vadību ir izveidojusies pārāk liela, tomēr mūsu arodbiedrības viens no mērķiem ir uzlabot sadarbību starp vadību un ierindas darbiniekiem.
Rolands Miloševskis: Man iedeva rājienu par to, ka pirms gada nodevu vēstuli Saeimā. Pateicoties tieši plašsaziņas medijiem, jo viņi ziņoja, ka notiek ugunsdzēsēju protests, bet vēlreiz uzsveru, ka neviens neprotestēja, tā bija atklātas vēstules nodošana. Varētu arī teikt tāda kā trauksmes celšana par to, ka tuvojas krīze dienestā un nepieciešama nekavējoša rīcība. Iegāju Saeimā, paņēmu parakstus, atnācu atpakaļ, skatos – vīri, pēc Valsts policijas darbinieku norādēm izretinoties, nostājušies, mani sagaidīja iznākam pēc vēstules nodošanas, un visi izklīdām, devāmies prom. Kā to pasniedza masu mediji, jūs jau paši zināt. Bet es ticu, ka taisnībai būt un visi piemērotie disciplinārsodi tiks atcelti, jo nevar sodīt par to, ka mēs vēlamies glābt un aizsargāt savus sabiedrības locekļus.
A.A.: Kas tad tajā vēstulē bija rakstīts, ko Rolands iesniedza Saeimā? Tur jau arī tieši tika brīdināts par gaidāmo krīzi, kas ir tagad, kad darbinieku trūkuma dēļ VUGD, iespējams, nespēs nodrošināt pilnvērtīgu darba kvalitāti. Šobrīd Rolandam un citiem, kuri parakstījās zem atklātās vēstules, ir jātiesājas par disciplinārsodu noņemšanu. Tātad tiek sodīti nevis tie, kas atbildīgi par esošo situāciju, bet gan tie, kas brīdināja (cēla trauksmi, ka šādas sekas iestāsies, ja netiks rasts risinājums), par iespējamo krīzi dienestos. Tas īstenībā visvairāk sāp. Tāpēc jau reizēm arī apskrienas dūša.
DDD: Manuprāt, mums, latviešiem, vispār ir mazāk jābaidās no iestāšanās par savām tiesībām. Jo vairāk latviešu to darīs, jo tuvāk būs brīdis, kad varēsim saukt pie atbildības tos, kas patiešām ir vainīgi pie mūsu valsts graušanas dažādās jomās.
R.M.: Tieši tā. Vienkārši ir mazāk jābaidās no nezināmā. Klusēšana, manuprāt, ir lielākā problēma. Mums stāsta, lai priecājamies, kas mums ir, – tā teikt, nav jau tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk, tāpēc jāpriecājas. Bet mums taču var būt labāk! Sliktāk nevarēs būt, ja tu tā nedomāsi. Nē, mums vienmēr var būt labāk,mēs visi esam pelnījuši, mūsu tauta un valsts to ir pelnījusi. Gods kalpot Latvijai!
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.22(516) (2022. gada novembris–8. decembris) un Nr.23(517) (2022. gada 9.–22. decembris)