Artūrs Šilovs
Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs
Veselības aprūpes nozare pēdējos gadus pavadīja Covid-19 krīzes epicentrā, kas kārtējo reizi politiķiem apliecināja nozares ilgstošas krīzes patieso stāvokli. Mēģinot izvairīties no sistēmas sabrukšanas, nozare pirmo reizi kļuva par prioritāti ne tikai vārdos, bet arī atsevišķos darbos, un ir saņēmusi īstermiņa ieguldījumus, lai finansētu to, kas gadiem ir atstāts novārtā. Samazinoties Covid-19 radītajai slodzei, kā arī aizritot Saeimas vēlēšanām, veselības aprūpes sistēma ir pazudusi no politiķu diskusijām, valsts attīstības prioritātēm un vairs netiek uzskatīta par valsts aizsardzības būtisku sastāvdaļu.
Lai gan priekšvēlēšanu laikā politiskās partijas bija izvairīgas savos izteikumos par veselības aprūpi, tomēr diskusijās izskanēja solījumi par algu pieaugumu, nozares budžeta palielinājumu un veselības aprūpes nozīmi valsts iekšējās drošības kontekstā. Savukārt pēc jaunās Saeimas ievēlēšanas medicīnas nozare kļuvusi par nevēlamu atbildības objektu.
Neskatoties uz vairāku politiķu, ministru un partiju publiski paustajiem panākumiem medicīnas nozarē, mēs vēlamies atgādināt, kur šodien mūsu nozare atrodas:
● 47 procenti no Latvijas ārstiem ir vecumā virs 55 gadiem, kas norāda, ka tuvāko 10 gadu laikā Latvija var pazaudēt praktiski pusi no darbspējīgiem ārstiem;
● mūsu valstī ir 4,4 māsas uz 1000 iedzīvotājiem, atpaliekot šajā rādītājā divas reizes no Eiropas vidējā skaita, aiz mums esot tikai Grieķijai;
● Latvijā mēs tērējam 1140 eiro uz vienu iedzīvotāju; salīdzinājumam kaimiņos Lietuvā – 1555 eiro, Igaunijā – 1720 eiro;
● Latvija ir otrajā vietā mirstības rādītājos miokarda infarkta un insulta gadījumos;
● Latvijā ir trešā augstākā mirstība pacientiem ar onkoloģiskajām saslimšanām starp OECD valstīm;
● katru gadu Latvijā novēršamo un ārstējamo veselības traucējumu dēļ mirst vairāk nekā 400 cilvēki. Šie ir cilvēki, kuru nāves iemesls ir situācija veselības aprūpes sistēmā.
Salīdzinot ar pacientu līdzmaksājuma (out-of-pocket) Eiropas vidējo rādītāju, tas ir, 15,4 procenti medicīniskajiem pakalpojumiem, Latvijā iedzīvotāji tam velta vairāk nekā divas reizes vairāk, attiecīgi sasniedzot 35,6 procentus no visiem medicīnisko pakalpojumu tēriņiem. Pusi no šiem līdzfinansējumiem veido medikamentu izmaksas (Eiropas vidējais rādītājs ir 3,7 procenti, tikmēr Latvijā – 14,4 procenti).
Brīdī, kad top potenciālās valdības deklarācija, būtu jāatceras, ka pēdējo gadu īstermiņa ieguldījumi medicīnas nozarē nenozīmē, ka turpmāk par veselības aprūpi kā valsts prioritāti darbos var aizmirst. Bez turpmākām reformām un ieguldījumiem veselības aprūpē mums nebūs veselu cilvēku, kas spēs aizsargāt valsti, kā arī zudīs jēga samaksātiem elektrības rēķiniem, ja cilvēks nespēs savu dzīvi dzīvot veselīgi.
Valstij ir nepieciešams turpināt ieguldīt medicīnas cilvēkresursu ataudzē, jāturpina un jāpaplašina atbalsta programmas, lai ne tikai jaunie medicīnas darbinieki, bet arī pieredzējušākie kolēģi vēlētos strādāt reģionos. Mums ir jāiegulda digitalizācijā, lai datu pieejamība neierobežotu medicīnisko palīdzību. Pats būtiskākais ir turpināt tarifu pārskatīšanu, kā arī palielināt kompensējamo medikamentu apjomu, jo šobrīd nepietiekamo finansējumu katrs iedzīvotājs kompensē no savas kabatas, maksājot vienu no lielākajiem līdzfinansējumiem Eiropā.
Veselības aprūpe ir mūsu valsts aizsardzības balsts arī esošajos energokrīzes un kara apstākļos, un tai ir jābūt prioritātei darbos visiem politiķiem, pretējā gadījumā jau tuvākajos gados mēs redzēsim kārtējo cilvēkresursu aizplūšanu uz ārzemēm, novēršamo nāvju skaitu palielināšanos un iedzīvotāju veselības stāvokļa pasliktināšanos. Latvijas iedzīvotājiem, pacientiem un medicīnas darbiniekiem nav laika gaidīt līdz nākamai krīzei, mēs gaidām rīcību tagad!
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.23(517) (2022. gada 9.–22. decembris)