Edvards Lūkass
Britu žurnālists un drošības speciālists
Šodienas katastrofas cēlonis meklējams Rietumu pasaules redzējumā. Par katastrofu Ukrainā tiešā veidā vainīgs ir noziedzīgais režīms Kremlī un tā atriebīgais vadītājs Vladimirs Putins, kurš dzīvo ilūziju izkropļotā pasaulē. Tomēr vēl vairāk atbildīgas ir valstis, kas ir daudz bagātākas un varenākas par Krieviju. To spēkos bija novērst un ierobežot postu Ukrainā. Taču tas neizdevās. Ja Rietumu līderi būtu sapratuši Krievijas nolūkus pret saviem kaimiņiem, tad desmitiem miljoni ukraiņu šobrīd dzīvotu brīvi, droši un laimīgi…
Šāda nāvējoša nolaidība ir mulsinoša. Lēmumu pieņēmēji Berlīnē, Briselē, Londonā, Parīzē un Vašingtonā nav stulbi. Pasaulē nav neviena, kas būtu informētāks par viņiem. Tikmēr gadu desmitu ilgumā Krievija sev publiski ir izvirzījusi dažādus nepieņemamus mērķus ar noziedzīgu slepkavību un kliedzošu melu palīdzību. Kāpēc Rietumu līderi to ir ignorējuši?
Pirmkārt, viņu neieinteresētības dēļ. “Austrumeiropa” joprojām nav ierakstīta šo Rietumu politiķu un ierēdņu mentālajās kartēs. Viņi tur nav atpūtušies. Viņiem tur nav bijis draugu. Viņi reti ir lasījuši turienes literatūru. Zinātnes ģēniju ir piesavinājušās citas valstis (Marija Kirī zaudēja sava uzvārda otru pusi – Sklodovska – un tika uzskatīta par francūzieti, nevis polieti). Klasiskās mūzikas cienītāju vidū paverdzinātās tautas ir atkarojušas veselu placdarmu Rietumu prātos, pateicoties tādiem komponistiem kā Frideriks Šopēns, Bēla Bartoks, Leošs Janāčeks un Arvo Perts. Kultūras lielvalsts Krievijas milzīgā un pat smacējošā ietekme spēja radīt iespaidu par apkārtējo mazāko zemju marginalitāti.
Šis mentālais tuksnesis ir pēdējo simts gadu rezultāts. Tas sākās ar Staļina izolacionisma politiku starpkaru periodā un tika nostiprināts ar “dzelzs priekškaru”. Tas var šķist tikpat jocīgi kā senākos gadsimtos ziemeļu Eiropas nezināšana par tās dienvidu daļas pastāvēšanu vai otrādi. Tomēr Rietumeiropas pēckara paaudzēm “Austrumeiropa” bija īsta pelēkā zona: atpalikusi un nomaļa.
Tas bija nepatīkams šoks cilvēkiem, kas no spīdzināšanas un vajāšanas desmitgadēm pēc 1989. gada iznira virspusē. Viņu ģimenes un kaimiņi brīvajā pasaulē lielākoties par viņiem bija aizmirsuši. Viņu atkārtoto uzrašanos daudzi uztvēra kā apgrūtinājumu, kas saistīts ar augstām izmaksām un iespējamiem riskiem. Tika cerēts, ka nepazīstamie tuvinieki ar sliktajiem zobiem, dīvainajām drēbēm, briesmīgajiem akcentiem un vecmodīgajām paražām sēdēs klusiņi un pateicīgi, nevis izteiks enerģiskus, zinošus uzskatus par kontinenta turpmāko drošību. Vienīgi Vāclavs Havels no Čehoslovākijas ar savu neparasto literāro talantu un filozofisko ieskatu uz īsu brīdi caurdūra neizzināmo mākoni.
Krieviju, gluži pretēji, izlutināja. Drošas “prorietumnieciskas” vadības saglabāšana Kremlī kļuva daudz svarīgāka par visu citu. Tumsonība rada iedomību. Uz cilvēkiem no Krievijai tuvajām teritorijām, kuri brīdināja Rietumus par to, ka Kremlis, piemēram, izmanto “krievvalodīgos” (ir tāds apzīmējums!) kā savu ģeopolitisko sviru, nolūkojās ar augstprātību, nicinājumu vai ieteica viņiem problēmu risināt, piešķirot šai mītiskajai politiskajai kategorijai [krievvalodīgajiem] papildu tiesības.
Augstprātība rada pašapmierinātību. Kad Krievija sāka radīt haosu Rietumvalstīs, tās reaģēja ar novēršanos no problēmas kā parasta kairinātāja. Alkatība padarīja problēmu vēl ļaunāku. Kā atzīmēja Marks Tvens, ir grūti izskaidrot lietas būtību tam, kura labklājība ir atkarīga no ticēšanas pretējam. “Kaviāra Ekspresis” ripoja pa Rietumu varas gaiteņiem, piedāvājot pasažieriem vilinošus ienākumus un lepnas barotavas. Slepkavības, kiberuzbrukumi, šantāža ar energoresursiem, korupcija, bandītisms un, pats galvenais, pilnīgs revanšisms lielākoties palika nesodīts, savukārt vēlamā pieņemšana par esošo aizstāja lēmumu pieņemšanu.
Šobrīd, kad Ukrainas karogs ir kļuvis par modes aksesuāru un prezidents Volodimirs Zeļenskis brīvās pasaules morālā līdera kvalitātē seko Havela īsajai pabūšanai uzmanības centrā, Rietumu mentālajās kartēs ir spilgti iezīmējušās kādreizējās tukšās vietas. Pārsvarā asinssarkanās nokrāsās. Jo rēķini ir jāmaksā. Bet par tiem maksā nevainīgie, nevis paši tumsoņi.
Avots: “The Ukrainian Week”, 28.03.2022.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 20(514), 2022. gada 28. oktobris–10. novembris