Saruna ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti
DDD: Tā saucamie “sabiedriskie mediji” – Latvijas Televīzija un Radio – gandrīz vairs neslēpj angažētību un šauras sabiedrības interešu lobēšanu, izvairoties atspoguļot liberastiem pretējus uzskatus. Selektīvi runājot par sabiedrībai interesējošām lietām, nomelnojot tos, kuru uzskati neatbilst liberālajam virzienam, tiek mērķtiecīgi manipulēts ar cilvēku prātiem. Cik, jūsuprāt, liela ir t.s. “sabiedrisko mediju” ietekme?
Viesturs Rudzītis: Milzīga. Kad es pats pie sevis par to domāju, ir tāda ļoti depresīva sajūta. Neticami, ka tik viegli var nopirkt medijus! Ja man, kad stāvēju uz barikādēm, kāds rādītu ko tādu “nākotnes televīzijā”, es neticētu. Likās, ka manipulācijas, meli un cenzūra sastopamas tikai PSRS, nevis demokrātiskā Rietumu sabiedrībā, kurā gribējām iekļauties.
Bet toreiz jau mēs nezinājām, ko zinām tagad – kaut vai no latviešu padomju spiegu Lešinska un Trautmaņa atmiņu stāstiem. Vai no Jurija Bezmenova liecībām jūtūbē – par tehnoloģijām, ar kuru palīdzību VDK jau no piecdesmitajiem gadiem vervēja Rietumu intelektuāļus, kā iekļuva universitātēs, medijos un politiskajās partijās. Kā ar milzu naudas palīdzību, kura vairāk būtu bijusi vajadzīga padomju cilvēku dzīves līmeņa celšanai, paveda komunistiskajā netiklībā visu Rietumu pasauli. Komunisma rēgs turpina klīst pa pasauli un šodien tā Austrumu (krievu) variants sastopas ar Rietumu (krievināto amerikāņu) variantu kaut vai Sorosa fonda zirnekļu tīkla izskatā. Tas ir tik smieklīgi savā ziņā: pirms dažiem gadiem Minskā man bija nepolitisks psihoterapeitisks seminārs, un tajā sēdēja arī vietējais čekists. Viņam bija jākontrolē, vai neesmu atvedis amerikāņu kreisā liberālisma idejas. Pumpura-Raiņa jautājums, no kurienes Latvijā nāk Melnais – no Austrumiem vai Rietumiem –, ir mūžīgs, jo ģeopolitisks.
Nauda smird!
DDD: Bet kāds, jūsuprāt, ir cēlonis – kādi ir patiesie iemesli tam, ka pastāv šāda mediju pērkamība?
Valters Rudzītis: Izrādās, ka daļai cilvēku nauda ir daudz svarīgāka nekā vērtības. Tas arī mani šokē. Šobrīd jau mēs redzam, kāda tā nauda ir. Tā vairs nav tikai Rietumu nauda, kas pašlaik plūst medijos un kas dominēja nesen; tagad tā ir Austrumu nauda. Krieviem izmisīgi vajag manipulēt ar visu pasauli, lai kaut kā kompensētu savu zaudējumu Ukrainā! Cik viegli viņiem to ir izdarīt Latvijā!
DDD: Pie varas esošās partijas it kā cīnās pret naudas no Austrumiem ietekmi Latvijā, bet jūs sakāt, ka medijus ietekmē tieši Austrumi.
V.R.: Mēs jau, protams, ar svecīti nevienam neesam stāvējuši klāt.Tas būtu brīnums, ja kāds, piemēram, žurnāls “IR”, atklāti atzītos, ka saņem naudu no FSB. No vienas puses, jūtam, ka tieši tagad kaut kas tāds notiek, ka tas ir iespējams, bet, no otras puses, – mēs jau to nevaram pierādīt.Līdz ar to sanāk tāda pīšanās pašiem sevī: vai tiešām? Nevar būt. Bet ir!
DDD: Kā jums šķiet, vai žurnālisti, kuri sēž tajās kastēs, runā pie mikrofoniem un raksta, – vai viņi apzinās, ka ir nopirkti, vai arī principu, morāles neesamība viņiem ir iedzimta gara kroplība?
V.R.: Man izskatās, ka viņi skaidri apzinās. Tas ir šausmīgi bēdīgi.
DDD: Varbūt tieši tādēļ, ka ir iemācīta ačgārna vērtību izpratne, žurnālistiem nav nekādu sirdsapziņas pārmetumu? Izpratne par to, kas ir pareizs un nepareizs, labs vai slikts, ir ar kājām gaisā.
V.R.: Tiem, kas ir mācījušies pēdējās divās desmitgadēs, protams. Bet mēs tomēr redzam, ka vadošās lomas medijos spēlē piecdesmitgadnieki – tātad tie, kuriem deviņdesmitajos bija divdesmit. Tad žurnālistikas apmācība nebija tik sačakarēta kā tagad. Dramatiski vērot, kā žurnālisti pārdodas, parādot, ka nauda ir svarīgāka par vērtībām. Pat tie, kas deviņdesmito gadu beigās medijos radīja ko labu, kvalitatīvu un baudāmu, tagad pārvērtušies līdz nepazīšanai, sabiedrību barojot ar meliem un apziņu degradējošām muļķībām. Manuprāt, Eiropas kultūru lielā mērā veidojušas bailes “zaudēt seju”, piedzīvot publisku apkaunojumu par ētiski un morāli nepieņemamu rīcību. Šodien tas izzūd – ļaudis publiskajā vidē melo, acīs skatīdamies, un ievēro principu “Nauda nesmird”. Tas iezīmē eiropeiskās kultūras degradācijas ainu, tā iezīmējas mūsu acu priekšā. Bet ne jau visi degradējas – man jāsmaida, iedomājoties, kādu atbildi saņemtu no Elitas Veidemanes vai Bena Latkovska, ja viņiem kāds diktētu, kas jāraksta. Tajā pašā laikā tieši tie, kas paši korumpējušies līdz ausu galiem stāsta, ka Elita un Bens katru rītu saņemot tēzes no Ventspils, kādam viedoklim par aktuālo viņiem attiecīgajā dienā jābūt.
DDD: Varbūt pie vainas ir ne tikai nauda, bet arī varas apziņa, ko sniedz fakts, ka žurnālisti spēj ietekmēt cilvēku domāšanu? Varbūt tā ir kaut kāda psiholoģiska problēma (jums jau labāk tas saprotams), atkarība no adrenalīna, kas rodas no spējas manipulēt un muļķot cilvēkus? Ir daļa politiķu, kuri ir politikā nevis tāpēc, ka tur ir daudz naudas, bet viņiem patīk redzēt, ka cilvēki ir no viņiem atkarīgi. Manuprāt, lielai daļai žurnālistu ir līdzīgi: viņiem kaifu raisa pašizdomāta patiesība, ka vārda brīvība ir visatļautība un terors pret tiem, kuri neatbalsta sajukšanu prātā.
V.R.: Es varu piekrist, tas tā varētu būt. Bet, ja tāds motīvs aizēno veselo saprātu, tad tas ir biedējoši. Nedrīkst aizmirst, ka nodarbošanās ar politiku ir bioloģiski motivēta, arī cilvēkveidīgie pērtiķi ar to nodarbojas. Bet pērtiķu politikas mērķis ir izdzīvot stiprākajam un manīgākajam, kurš iegūst tiesības paplašināt apdzīvojamo teritoriju. Ja cilvēku poltikai ir tikai šādi mērķi, tad tas ir nožēlojami, tas ir civilizācijas noriets, grimšana atpakaļ dzīvnieciskajā.
Par to, ko saucat par adrenalīnu, – patiesībā tas ir seratonīns, par ko runājat. Vīriešu bioķīmija balstās uz tā saražošanos uzvaru gadījumā. Ja seratonīna (uzvaru) nav, tad ir depresija, nevar izkāpt no gultas. Tādēļ vīriešiem uzvaras vajadzīgas “par katru cenu”, un, ja sievietes šodien kļuvušas vīrišķīgas, tad tas attiecas arī uz viņām. Labā ziņa ir tā, ka cilvēki var gūt uzvaras neskaitāmās nominācijās, piemērām, vijolnieku konkursos vai fizikas olimpiādēs. Ne tikai karā vai politikā kā pērtiķi.
DDD: Tās, es domāju, ir kaut kādas psihes problēmas. Starp citu, tā saucamo LGBT (pidaru-lezbiešu-transpersonu) domāšanas veidu arī reklamē dažādi mediji, kino industrija. Tā taču nav no tautas vairākuma nākošs pieprasījums…
V.R.: Jā. Šis ir viens no spilgtākajiem piemēriem, kā mediji veido, precīzāk – kropļo, cilvēku prātu.Es domāju, ir vēl tāds sociāls motīvs. Kad visi apkārt priecājas par karaļa jauno tērpu, ejot praidā, – nav jau tik viegli teikt, ka karalis tomēr ir kails. Ja, piemēram, jūs brīnumainā kārtā strādātu Latvijas Televīzijā un sāktu runāt, ko jūs tagad runājat un domājat, cik tad jūs ilgi tur paliktu?
DDD: Ilgi tāda iespēja neturpinātos. Jau pusvārdā raidījums tiktu pārtraukts, jo pārtrūktu signāls, pārrāvums elektrības padevē… un galu galā, uzrastos “darbaļaužu” vēstules ar prasību atlaist mani no darba.
V.R.: Bet tur jau ir šis moments, ka jums tā nebūtu traģēdija. Jūs tādēļ nemainītu savus uzskatus. Uz to būtu jābūt gatavam katram žurnālistam, ja viņš sastopas ar politisku spiedienu. Jānim Domburam būtu jābūt lielam godam tagad spēlēt klavieres krogā, nevis vadīt to balagānu, kas kā diena pret nakti atšķiras no viņa produkcijas pirms gadiem divdesmit, trīsdesmit.
DDD: Man ne reizi vien ir nācies zaudēt darbu savu uzskatu un pārliecības dēļ.
V.R.: Tas nozīmē, ja cilvēks ir neatkarīgs, ja viņš var šķirties no melošanas, tad nekāda nauda vai vara nepiespiedīs viņu rīkoties nelietīgi. Tieši uz tādiem – patiesi brīviem, bezbailīgiem cilvēkiem – būtu jābalstās šai sabiedrībai. Bet mēs neredzam, ka tas notiek. Cilvēks baidās zaudēt darbu, kur viņam ir jāmelo. Vai arī no dabas ir bezmugurkaulnieks.
DDD: Tas ir briesmīgi, jo, nostājoties taisnīguma pusē, izvēloties brīvību, neviens badā nav nomiris. Veidojot grāmatu par nacionālajiem partizāniem “Nezināmais karš”, tikos ar vīriem, kuri pat pēc būšanas SMERŠ-ā, piedzīvojot necilvēcīgu nežēlību, neiedomājās nodot savu tautu un valsti. Viņu vārdus nevar atrast čekas kartotēkās, jo viņiem pat prātā neienāca sadarboties ar okupantiem, lai gan tā, iespējams, atvieglotu sev dzīvi. Bet šeit žurnālisti, kuru uzdevums ir aizstāvēt sabiedrības intereses, atklāt patiesību, nieka grašu, savu ambīciju un varaskāres dēļ vardarbīgi jauc cilvēkiem prātus jeb skalo smadzenes.
Sabiedrībai ir jābalstās uz brīviem un bezbailīgiem cilvēkiem
DDD: Zinu, ko nozīmē zaudēt darbu savas pārliecības dēļ. Ne reizi neesmu nožēlojusi, ka izvēlējos ideālus un taisnīgumu, nevis par katru cenu palikt darbā. Kāda jēga būt žurnālistam, ja nevari būt taisnīgs un objektīvs?! Man, piemēram, nav saprotama tā saucamo “sabiedrisko mediju” žurnālistu izpratne par objektivitāti. Šķiet, ka viņiem tā ir spēja melot nekautrējoties…
Viesturs Rudzītis: Jūsu avīze “DDD” ir ļoti labs piemērs tam, ka, pastāvot uz vērtībām, kad cilvēki ir pārliecināti par to, ko raksta, iespēju logi atveras. Izskatās, ka nākamie gadi būs tie, kad visi teiks: protams, dekolonizācija, deokupācija, kā tad citādāk var būt, mēs visu laiku visi tā domājām.
DDD: Jau šobrīd redzam, cik ļoti strauji mainās sabiedrības un, protams, žurnālistu teiktais. Vēl nesen viņi tos, kuri aicināja nojaukt t.s. “Uzvaras pieminekli”, sauca par nacionālā naida kurinātājiem, sabiedrības šķēlējiem, gandrīz ļaunuma iemiesojumiem. Tagad izskan pilnīgi pretējais: “Sen jau vajadzēja nojaukt okupeli – pieminekli, kas pazemo latviešus! Mēs tik ļoti visus šos gadus gaidījām šo brīdi!” Protams, jāpriecājas, ka cilvēki maina savas ačgārnās domas un pārliecības, bet nesaprotu – vai tiem cilvēkiem pašiem kauns nav par sevi?
V.R.: Es domāju, ka iekšējā psiholoģiskā aizsardzība darbojas, ka viņi ir aizmirsuši jau to. Lai varētu melot sev, pēc tam skatīties paši sev acīs, kaut kas ir jāaizmirst. Pamācoši tagad, ar distanci, paskatīties 21 gadu senu Baibas Strautmanes sarunu LTV tiešraidē ar Aivaru Gardu – https://www.youtube.com/watch?v=C-la3eJgHiI. Gods kam gods Aivaram Gardam! Šodien šāda saruna būtu neiespējama – LTV1 kanālā neko tādu nerādīs. Sižetā redzams, ka Baibai Strautmanei bail klausīties to, ko saka Aivars Garda. Bet Strautmani ir sabaidījusi VVF (Vaira Vīķe-Freiberga), kuru ir sabaidījuši amerikāņi, kuri teikuši: aiaiai, nevajag krievus provocēt!
DDD: Laikraksts “DDD” jau divdesmit gadus runā par nepieciešamību likvidēt okupācijas sekas, ka deokupācijas un dekolonizācijas neveikšana novedīs pie graujošām sekām, ka t.s. integrācija ir noziegums pret latviešu tautu?! Kādēļ uz diskusijām televīzijā vai radio šodien netiek uzaicināts Aivars Garda? Vai Aleksandrs Kiršteins? Vai žurnālistiem pietrūkst drosmes atzīt savas kļūdas, maldus?
V.R.: Toreiz, kaut vai šī “Gardas un viņa meiteņu”, no kurām viena esat arī jūs, skandāla laikā notika būtiska psiholoģiska pārbīde, tipiska šādiem gadījumiem. Nevis amerikāņi un VVF sēj savas bailes, bet tās rada Garda… Tādēļ viņš ir jādemonizē, jāiznīcina… Bet, raugoties objektīvi, “DDD” ir pilnīgi normālas idejas, kuras toreiz laikam nevarēja realizēt. Bet tas jau nenozīmē, ka tās sliktas vai nepareizas. Izskatās, ka tagad sāk atvērties iespēju logi tās realizēt. Kad tas notiks, nedrīkst aizmirst, kas bija tie, kas nesa tās cauri šiem gadiem. Strautmanei, VVF un visai tai kompānijai būtu vismaz jāatvainojas. Bet vai tā būs? Kam tagad pienākas lauri par okupekļa nogāšanu, kas arī pirms divdesmit gadiem šķita neiedomājami?
Vairākums sabiedrības vienmēr būs kaut nedaudz komformistisks, jo tam jāizdzīvo šodien. Bet attīstītā sabiedrībā ir jābūt arī vērtību uzturētājiem cauri laikiem, kuros tās realizēt nav iespējams. Tiešī tā arī ir vārda brīvības dziļākā jēga. Jāatceras un arī uz šodienu jāattiecina Gunāra Astras vārdi padomju tiesā: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs, un tas dod man spēku dzīvot…”
Turpinājums: https://fronte.lv/2022/12/melnais-no-austrumiem-vai-rietumiem-2-dala/
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.19(513), 2022. gada 14.–27. oktobris