Turpinājums no: UKRAIŅU NACIONĀLĀS ATBRĪVOŠANĀS KARŠ. 2. daļa
Pulkvedis Serhijs Rudjuks
Ukrainā
Par ko mēs, ukraiņi, cīnāmies
3. Mēs cīnāmies par savas nacionālās identitātes saglabāšanu.
Padomju “tautu cietuma” sabrukuma priekšvakarā slavenais gruzīnu rakstnieks Otars Čiladze rakstīja, ka mūsdienu pasaules tautas ir izdzīvojušas līdz tagadējam laikam, tikai pateicoties savai cīņai pret postošajiem likteņa triecieniem, ko tās veica ar pašizstrādātiem līdzekļiem un metodēm. Tāpēc “cīņa starp likteni un identitātes saglabāšanu uz visiem laikiem paliks katras tautas svarīgākais un cēlākais darbs, kamēr vien pastāvēs cilvēce”. Turklāt rakstnieks uzsvēra, ka “ar savu oriģinalitāti un unikalitāti tā vai cita tauta ne tikai nenoliek sevi pret pārējo cilvēci, bet gan arī pēc iespējas to bagātina, papildina kopējā “ģimenes” ainā tieši to krāsu, kuru daba tikai tai ir iemācījusi radīt un bez kuras kopējais attēls zaudē savu pilnību”.
Mēs, ukraiņi, esam savdabīga tauta ar attīstītu valodu un augstu kultūru. Mēs neesam rusificēta poļu cilts, kā savulaik apgalvoja poļu šovinisti, un mēs neesam krievu poliskota mazkrievu cilts, kā joprojām melo krievu impēriskie šovinisti. Tāpat mēs neesam “krievi, kas nogalinājuši krieviskumu sevī”, kā apgalvo Kremļa propaganda. Mēs esam ukraiņi. Mēs esam ukraiņu tautas dēli, kuru ieguldījums pasaules civilizācijas dārgumu krātuvē ir nenovērtējams.
Kurš gan noliegtu, ka Tarass Ševčenko ir planētas labāko dzejnieku desmitniekā? Un vai nav neapstrīdami, ka Ļesja Ukrainka[1] ir pasaules dzejnieku virsotnē?
Bez ukraiņa Georgija Voronoja izgudrojumiem nav iespējams iedomāties tādas aktuālas zinātnes jomas kā datorgrafika, modeļu atpazīšana, mākslīgā intelekta radīšana. Mūsdienās plaši pazīstamo televizoru 1928. gadā izgudroja ukrainis Boriss Grabovskis. Pasaulslavenā “Zeiss” optika ir tāda, pateicoties ukrainim Oleksandram Smakulam.
Starp labākajiem Kosmosa tehnoloģiju un kosmogoniskās teorijas radītājiem tradicionāli ir ukraiņi – Eduards Ciolkovskis, Mikola Kibaļčičs, Jurijs Kondratjuks (Oleksandrs Gnatovičs Šargejs), Sergejs Koroļovs un citi. Mihailo Hruševskis ir pasaules labāko vēsturnieku desmitniekā, bet Ahatanhels Krimskis – valodnieku desmitniekā…
Izmantojot ukraiņu tautas pagaidu bezvalstniecību, krievu okupanti piesavinājās ne tikai ukraiņu zinātnieku sasniegumus, bet arī viņu vārdus. Piemēram, Maskavas propaganda par “krievu zinātnieku” dēvē Vladimiru Vernadski – ģeoķīmijas, zināšanu par bioķīmiju, biosfēru un noosfēru pamatlicēju.
Bet mēs zinām, ka Vladimirs Vernadskis ir nācis no senas kazaku dzimts. Viens no viņa senčiem no tēva puses dienēja Bohdana Hmeļņicka armijā. Viņa māte Anna Petrovna bija no Konstantinoviču kazaku virsnieku ģimenes. Visās autobiogrāfijās Vernadskis uzsvēra savu kazaku izcelsmi.
Populārā zinātnieka biogrāfijā Ļevs Gumiļevskis raksta: “Volodja jau pusaudža gados jutās kā ukrainis un tāds palika uz mūžu saskaņā ar savām vēlmēm un simpātijām.” Vēl būdams vidusskolnieks, viņš atzīmēja krievu varas iestāžu veikto dzimtās ukraiņu valodas “briesmīgo apspiešanu”.
Ukraiņu valoda ir neatņemama ukraiņu tautas identitātes sastāvdaļa. Un Krievijas impērija ar to karo kopš 1654. gada. Kopš tā laika ir sākusies “krievu valodas” piespiedu iedēstīšana Ukrainā un mēģinājumi ar to aizstāt ukraiņu valodu. Jo, kā rakstīja mūsdienu rakstnieks Evhens Šiškins (Євген Шишкін) rakstā “Krievu valoda ir ekonomiska kategorija”, “…savas valodas ieviešana citās tautās ir politiskās un ekonomiskās atkarības ieviešana. Labāku savu interešu pārstāvēšanu ilgtermiņā nevar iedomāties!”
Šim nolūkam tika veikti valdības pasākumi, kuriem bija jāizspiež ukraiņu valoda galvenokārt no oficiālās, baznīcas un zinātniski izglītojošās sfēras. Pēc tam tā pārvērstos vispirms par “neprestižu” sarunvalodu, “vienkāršo cilvēku valodu”, un pēc tam pilnībā izzustu.
Antiukrkainisko valodas politiku turpināja arī krievu komunisti. Diemžēl šīs politikas sekas ir jūtamas joprojām. Neraugoties uz ekonomiskajām grūtībām, daži neatkarīgās Ukrainas pilsoņi ir gatavi maksāt lielu naudu, lai mācītu saviem bērniem angļu vai vācu valodu, taču tikai retais pieliek pūles, lai bērni apgūtu vienu no pasaulē pilnīgākajām valodām – savu dzimto, ukraiņu valodu.
Čehu dzejnieks Petrs Bezručs (1868–1957) par šādiem cilvēkiem rakstīja: “Ja aizmirsīsi savas tautas valodu – ar ko savā tautā iesakņosies; ja tu esi neizglītots un aizmirsti savu valodu – tad tavs vārds ir vergs, jo apziņas neesamība ir verdzības pazīme; ja tu esi izglītots un aizmirsti savu valodu – tavs vārds ir nelietis, jo tu pērc sev labklājību par savas tautas nodevības cenu.”
Tāpēc nebūsim vergi un nebūsim nelieši!
Būsim karotāji un patrioti, kuri zina savas tiesības un stingri aizstāv tās ar bruņotu roku!
4. Mēs cīnāmies par savām tiesībām
Ukraiņu neatņemamās tiesības ir:
– tiesības uz pašnoteikšanos bez ārējas iejaukšanās;
– tiesības uz nacionālo neatkarību un suverenitāti;
– tiesības izveidot savu nacionālo valsti kā līdzekli cilvēktiesību īstenošanai un aizsardzībai pret ārējiem apdraudējumiem;
– tiesības uz teritoriālo vienotību un nacionālo vienotību;
– tiesības uz tautību;
– tiesības saglabāt savu nacionālo identitāti;
– tiesības uz savu izglītību un kultūru un to attīstības līdzekļiem;
– tiesības uz savām mājām un īpašumu, no kura okupanti viņus deportēja, pārvietoja vai izdzina;
– tiesības uz savu dabas resursu suverenitāti un kontrolēšanu;
– tiesības saņemt pilnu kompensāciju par okupantu nodarītajiem zaudējumiem Ukrainas cilvēku un dabas resursiem;
– tiesības atjaunot savas tiesības ar visiem līdzekļiem, ieskaitot bruņotiem.
Tās ir mūsu tiesības, par kurām mēs cīnāmies. Un mēs tās sasniegsim un aizstāvēsim no ārējiem okupantiem un viņu vietējiem pakalpiņiem-nodevējiem. Kā sacīja slavas vainagotais Ukrainas Hetmanis Ivans Mazepa:
“Lai mūžīga ir slava,
Un uz zobenu mums ir tiesības!
[1] Ukraiņu valodā: Леся Українка (1871–1913), īstajā vārdā Larisa Kosača-Kvitka (Лари́са Ко́сач-Квітка), bija ukraiņu dzejniece, dramaturģe, rakstniece, tulkotāja, publiciste un sabiedriskā darbiniece. Folkloras vācēja, pārvaldīja desmit valodas. Latviešu valodā ir iznācis Ļesjas Ukrainkas krājums “Pērkona māsa” Knuta Skujenieka tulkojumā.