Turpinājums no: Ukraiņu nacionālās atbrīvošanās karš. 1. daļa
Pulkvedis Serhijs Rudjuks
Ukrainā
Par ko mēs, ukraiņi, cīnāmies
2. Mēs cīnāmies par Ukrainas teritoriālo vienotību
Katrai tautai savas pastāvēšanas nodrošināšanai ir jābūt savai teritorijai, dabas bagātībām un iespējai ražot no tām materiālās vērtības un apmainīt tās pret citām, lai apmierinātu savas vajadzības, kas aug līdz ar kultūras progresu, kā arī palielinoties spēkam un pilnveidojoties līdzekļiem, lai aizstāvētu sevi un savas intereses no citu tautu iejaukšanās un uzbrukumiem.
Teritorija, kuru kāda tauta ir apguvusi ar savu darbu un apdzīvo, ir šīs tautas etniskā teritorija. Teritoriju, kas ietilpst kādas valsts sastāvā, dēvē par šīs valsts teritoriju. Ideāli, ja kādas tautas valsts aptver visu šīs tautas etnisko teritoriju. Taču ne vienmēr tas tā ir. Dažkārt militāri politisku apsvērumu dēļ pati tauta un tās etniskā teritorija mēdz tikt sadalīta starp kaimiņiem, kuri izmanto šo tautu un tās teritorijā esošās dabas bagātības sevis bagātināšanai.
Ukraina – tā ir zeme, kuru jau izsenis apdzīvo ukraiņi. Ukraiņu tautas etniskā teritorija pārsniedz 1 000 000 km2. Ukrainas plašās āres, labā atrašanās vieta, līdzenā virsma, labvēlīgais klimats, auglīgā zeme, bagātās dzīles, ērtie upju un ieleju ceļi jau sen ir padarījuši Ukrainu par “garšīgo kumosu”, “apsolīto zemi” daudzām pēc svešas bagātības alkstošām tautām. Tāpēc Ukraina vairākkārt ir kļuvusi par ārējas agresijas objektu. Ukrainas zemes aizsardzība ir viena no mūsu valsts svarīgākajām funkcijām.
Kaimiņu karadarbību rezultātā nozīmīga daļa ukraiņu tautas etnisko zemju ar vairākiem miljoniem turienes ukraiņu iedzīvotājiem nonāca svešu valstu sastāvā. Tāpēc ukraiņu valsts teritorija šodien ir tikai 604 000 km2. Trešā daļa no ukraiņu etniskajām zemēm atrodas svešu galvaspilsētu varā, lielākoties – Maskavas. Tās ir arī bijušā Starodubas kazaku pulka zemes uz ziemeļiem no Čerņihivas, arī dienvidu Kurskas un Voroņežas apgabali, tagadējais Krievijas Federācijas Rostovas apgabals, kuru savulaik apdzīvoja ukraiņi, kas veidoja Donas kazaku “lejas” kodolu, arī Kubaņas kazaku armijas apgabals un zemes uz austrumiem no tā, un uz priekšu pa Tereku līdz Kaspijas jūrai.
Izmantojot savu dominējošo stāvokli t.s. “PSRS”, šīs valsts krievu kompartijas virsotne iezīmēja “Ukrainas PSR” administratīvās robežas tā, kā tai ienāca prātā, kaitējot ukraiņu tautai. Šādi 1924. gadā KK(b)P CK atrāva no Ukrainas un nodeva Krievijai Austrumdonbasu un Taganrogas ostu, jo to, redziet, “prasa KF seklās Rostovas ostas interešu nodrošināšana”. No Dņestras upes kreisā krasta ukraiņu zemēm 1924. gadā Maskava izveidoja marioneti – Moldāvijas Autonomo Padomju Sociālistisko Republiku. Pēc Otrā pasaules kara beigām un Moldāvijas PSR nostiprināšanas bijušās Besarābijas teritorijā šīs zemes “aizmirsa” atgriezt Ukrainas PSR. Šodien tā ir slavenā “Piedņestra”. Krima, kas nekad nav bijusi un nav krievu etniskā teritorija, bet ģeogrāfiski un vēsturiski ir saistīta ar Ukrainu, arī bija pagātnē un ir joprojām Maskavas impērisko uzbrukumu objekts. Par tās plāniem Ukrainas sakarā bez jebkādas kautrēšanās ir pastāstījis krievu sabiedriskais darbinieks E. Morozovs savā priekšvārdā V.I.Uļjanova grāmatai “Ukraiņu separātisms”, kas izdota Krievijā 2004. gadā.
Morozovs, starp citu, raksta:
“Ko mums darīt ar Ukrainu?
Par Krievu reģionu – Donbasu un Krimu – pat runāt nevajag. Pašai pirmajai prasībai par atgriešanu Krievijai ir jābūt apmierinātai un izpildītai… Sarežģītāk ir ar Novorosiju un Malorosiju. Acīmredzot abām pusēm ērtāka būtu to suverenizācija – Novorosijai, iespējams, federācijas veidā ar Krieviju, Malorosijai, visticamāk, (vai faktiski) konfederācijas veidā… beznosacījuma apvienošanās… diez vai nāks par labu Krievijai. Nedrīkst aizmirst, ka šis ir citas rases reģions un jau šis apstāklis vien radīs nevajadzīgu politisko spriedzi, kas iedarbosies uz mūsu valsts apgādāšanu ar lauksaimniecisko produkciju – tāpat kā pārsteidzās Ungārija SEPP laikā.
Bet, runājot par Galisiju, te nevar būt divu domu – lai šis čūskulēns ir pavisam neatkarīgs, bez jebkādām saitēm ar Krieviju un jauno Ukrainu… Grib būt Eiropā – lai ir par Eiropas sētaspusi. Vienīgais, kas ir jāatrisina, – Krievijas ārējās tirdzniecības tranzīta nodrošināšana caur Ļvivu, nekaitējot Krievijas interesēm un situācijai Aizkarpatā, kas Galisijā negribēs palikt nekādā gadījumā…”
Tas ir – šis ir ukraiņu tautas teritorijas sadalīšanas plāns, kā rezultātā ukraiņu tauta kļūs rīcības nespējīga; tas ir ukraiņu tautas sašķelšanas un novājināšanas plāns, kuras vienīgajai misijai vajadzētu kļūt par “Maskavas lielkunga” nodrošinātāju ar visu nepieciešamo.
E. Morozova maniakālās idejas nav vienkārši kāda mazpazīstama Krievijas pagrīdes impēriskā šovinista fantāzijas. Tās gadu desmitiem popularizējusi Krievijas Federācijas aģentūra Ukrainas austrumu un dienvidu krievvalodīgo iedzīvotāju vidū, uzkurinot reģionālo separātismu. Tajā pašā laikā vietējo ukraiņu, kas Donbasā veido vairākumu un ir patiesie pamatiedzīvotāji, intereses ir tikušas ignorētas. Pēdējos divdesmit trīs gadus, tāpat kā iepriekšējās PSRS un Krievijas impērijas laikos, krievu fašisti ir traucējuši Donbasa ukraiņiem saglabāt savu identitāti. Ukraiņu valoda, kultūra, simboli – viss ir ticis pakļauts visniknākajiem uzbrukumiem un iznīcināts. Tāpēc tiem ir nepieciešama bruņota aizsardzība.
Turpinājums: Ukraiņu nacionālās abrīvošanās karš. 3. daļa
Pirmpublikācija: http://nashedilo.blogspot.com/2015/09/blog-post_21.html
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.13(507), 2022. gada 15.–28. jūlijs