Pulkvedis Serhijs Rudjuks
Ukrainā, speciāli laikrakstam “DDD”
Par ko mēs, ukraiņi, cīnāmies
1. Mēs cīnāmies par brīvību
Par personas brīvību, par savu radinieku un draugu brīvību un par visas tautas brīvību.
Cilvēks bez brīvības ir vergs, tas ir, pazemīgs “darbalops, kurš prot runāt”. Viņam nav tiesību. Viņam ir tikai pienākumi.Viņa galvenais pienākums ir bez maksas, tikai par barību, pavairot sava saimnieka materiālos labumus.
Uz šāda ukraiņu saimnieka lomu pretendē Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins. Viņa atbalstītāji no Krievijas pilsoņu vidus uzskata sevi par ukraiņu vergu “vagariem”, kurus “atbrīvotāji” atbrīvos no Ukrainas valsts varas un sadzīs “Krievu pasaules” aplokā.
Kādi ir krievu imperiāli šovinistisko rīcību motīvi?
Pirmais motīvs ir ideoloģisks. Tā pamatā ir fašisms, kurš tiek pavairots ar krievu sabiedrības sadzīvisko nekaunību un lielvalstisko uzpūtību. “…Krievu fašisms ir patstāvīga un iedzimta parādība, tā ir dziļi krieviska, īsteni krieviska un īsteni tautiska parādība,” Krievijas fašismu raksturoja Mihails Grots[1] rakstā “Krievijas vēsturiskais diženums – krievu fašisma pamats”, kas publicēts krievu fašistu Galvenā štāba avīzē “Fašist” 1933. gadā. Un tālāk: “… vienīgais pamats krievu fašismam, skatot vienā veselumā ar visu tā ideoloģiju, ar visām programmām, ir Krievijas vēsturiskais diženums.”
Un kādai būtu vajadzējis izskatīties “Krievijas varenībai” tuvākajā nākotnē toreizējo krievu fašistu iztēlē? Atbildi uz šo jautājumu ir sniedzis baltgvardu ģenerālis Konovalovs: “Somija, Latvija, Igaunija, Polija, Lietuva, Galīcija un pat Rumānija un Bulgārija Eiropā, Persija, Afganistāna un Mongolija Āzijā pievienosies Krievijai. Krievijai sava ģeogrāfiskā stāvokļa un dabiskās spējas palielināt iedzīvotāju skaitu dēļ ir jākļūst par valdošo lielvalsti gan Eiropā, gan Āzijā.”
Krievu fašistu imperiāli šovinistiskie uzskati 20. gadsimta 30.–40. gados sakrīt ar Krievijas Federācijas augstākās vadības redzējumu. Tā, 2009. gada rudenī, toreizējais Krievijas premjers Vladimirs Putins godināja Baltās gvardes ģenerāļu Deņikina un Kapelas kapuvietas. Turklāt, komentējot Deņikina memuārus, Putins nosauca Ukrainu par “Mazkrieviju”, apšaubīja Ukrainas neatkarības atjaunošanas likumību 1991. gadā un nodēvēja Ukrainas izstāšanos no PSRS par “Krievijas sašķelšanu”.
Tādiem vērtējumiem piekrīt arī krievu inteliģences “profašistiskā” daļa. Viens no Krievijas “eirāziskuma” ideologiem un dedzīgs “Novorosijas” atbalstītājs Aleksandrs Dugins grāmatā “Ģeopolitikas pamati” (grāmatas zinātniskais konsultants – Krievijas Federācijas Bruņoto spēku Ģenerālštāba kara akadēmijas Stratēģijas katedras profesors, ģenerālleitnants Klokotovs) izvirzīja krievu revanšistisko lozungu “…cīņu par krievu pasaules virskundzību”. Viņaprāt, Krievijas nākotne ir “jaunas Eirāzijas impērijas” izveidē. Bet impērijas radīšanai ir vajadzīgi resursi, pirmkārt, cilvēciskie.
Tātad otrs apkaunojošais krievu imperiāli šovinistisko rīcību motīvs ir materiāls. Nav noslēpums, ka Krievija šobrīd atrodas pastāvīgas demogrāfiskās krīzes stāvoklī. Sadzīves problēmas, narkomānija, tradicionālais krievu alkoholisms un pieaugošā jauniešu tikumiskā degradācija neveicina daudzskaitlīgu un veselīgu bērnu piedzimšanu. Tomēr zaglīgajai Kremļa virsotnei ir žēl iedot daļiņu no savas virspeļņas pakļauto iedzīvotāju sociālo problēmu risināšanai. Viņiem šķiet lētāk iekarot (“atbrīvot”, “atkalapvienot” utt.) četrdesmit piecus miljonus “hohoļus”. Pēc tam, kā to pieprasīja maskavieši jau pirmajam pēcpadomju Krievijas Federācijas prezidentam Borisam Jeļcinam, atliks tikai “piespiest hohoļus pabarot Krieviju”.
Šī stratēģiskā jautājuma risināšanai ir piesaistīti labākie politiskie un zinātniskie darbinieki, noris pastiprināta kaimiņvalstu sabiedrības ideoloģiskā apstrāde prokrieviskā garā. Protams, Krievijas militārās specpropagandas mīti, kā saka, “ir šūti baltiem diegiem”. Tomēr savienojumā ar noturīgajiem padomju pagātnes stereotipiem, kas daudzu Ukrainas pilsoņu prātos ir iesakņojušies Krievijas okupantu propagandas mašīnas ilgstošās smadzeņu apstrādes rezultātā, tie, kaut vai daļēji, var nostrādāt. Uz to arī cer Kremļa polittehnologi savā nedeklarētajā informatīvi psiholoģiskajā karā pret ukraiņu tautu un tās valsti.
Bet mēs neesam “hohoļi”, mēs neesam vergi. Mēs nepiekrītam Kremļa piedāvātajai impērijas “darba resursu” bezizmēra lomai. Mēs vairs nebarosim bezkaunīgos parazītus par velti. Ja grib ēst – lai “nokāpj no korķa” un strādā. Savas Dzimtenes neaptveramajos plašumos. Bet šīs tāles, kā izrādās, “krievu darbarūķiem” ir par mazu. Un viņi grib ne tikai ukraiņu vergus, bet arī ukraiņu zemi.
Turpinājums: Ukraiņu nacionālās atbrīvošanās karš. 2. daļa
Pirmpublikācija: http://nashedilo.blogspot.com/2015/09/blog-post_21.html
[1] Mihails Grots – Mihaila Spasovska (1890–1971), krievu fašistiskās kustības ideologa, pseidonīms. – Redz.piez.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.11(505), 2022. gada 10.–29. jūnijs