Deputāti pārsniedz savas pilnvaras

Saruna ar Latvijas Juristu biedrības dibinātāju, atjaunoto LR Robežapsardzības spēku pirmo komandieri Ivaru Redisonu

 

Saeimas deputāts – tautas pilnvarnieks

 

Ivars Redisons: 11. augustā – Latvijas-Krievijas Miera līguma noslēgšanas gadadienā – daudz domāju par to, cik grūti latviešiem bija izkarot valsti, bet cik gan viegli to ir pazaudēt… Kā atpazīt viltu? Jau kopš 1988. gada decembra, kad pārpildītā Zinātņu akadēmijas zālē tika dibināta Juristu biedrība ar apņēmību atjaunot tiesisku valsti, un it sevišķi no 1990. gada rudens un barikāžu laika, kad uz mani paļāvās daudzi, es jūtos atbildīgs, lai piepildītos tā laika domas un solījumi. Šobrīd Latvijā ar viltu ir izveidota negodīga sistēma. Daudzi slepeni pieņemti likumu grozījumi liek domāt, ka pakāpeniski tiek gatavota pāreja uz totalitārismu, kur likumus pieņems aizklāti no tautas, un tie stāsies spēkā momentā – tā, lai tauta nespēj atjēgties un neko iebilst.

Runā, ka “pasaules varenie” tiecas likt lietā “Ķīnas modeli” – regulēta dzimstība, slikta pārtika, liela mirstība, tautas beztiesiskums un valdošās partijas miljonāri ar izšķērdīgu greznību. Latvija “pasaules vareno” rokās ir poligons, kurā tiek aprobētas dažādas shēmas, pirms tās likt lietā pret citām tautām, piemēram, Francijā, Spānijā…

DDD: Tikmēr latviešu tauta guļ dziļā miegā… Uzstājoties “TV24”, jūs pateicāt ļoti interesantu domu, ka dažkārt deputātiem par daudzām lietām nav bijis pat pilnvarojuma lemt. Kā to saprast?

I.R.: Tā ir ļoti vienkārša lieta. Atskatoties vēsturē, kļūst saprotams, ka Civillikums nav uzrakstīts 1937. gadā, bet gan ir vairāk nekā 100 gadu senu likumu kopums. Faktiski vecie likumi, kuri atnāca līdz neatkarīgajai Latvijai, daļēji ir ietvēruši sevī visu, kas mūsu senčiem bija svarīgs jau pirms tūkstoš gadiem. Tātad šie likumi ir sakārtoti pēc vietējām tradīcijām, protams, ar baltvācu uzslāņojumu, tomēr tie pauž to, kā dzīvojusi mūsu tauta – latvieši.

Lūk, un juridiskās lietās mums ir pazīstams tā saucamais pilnvarnieku institūts. Bet kas tad ir deputāts? Deputāts ir pilnvarnieks – nevis vienam cilvēkam, bet gan cilvēku grupai. Viņš nav barons, bet ir izvirzīts kā pārstāvis – par viņu nobalsoja. Pirms vēlēšanām katrs kandidāts paraksta programmu, kuru viņš gatavojas īstenot, iesniedz to Vēlēšanu komisijai, un cilvēki attiecīgi viņu pilnvaro izpildīt šo programmu. Tātad tam, kas nav programmā, viņam pilnvarojuma nav!

Arī pēc Civillikuma pilnvarnieks rīkojas pilnvaras robežās, tikai īpašos apstākļos viņš var rīkoties pilnvaras devēja interesēs, viņam tieši neuzprasot, ja uzskata, ka tas varētu būt derīgi. Bet pēc tam viņam jāsaņem apstiprinājums.

DDD: Ko tas nozīmē?

I.R.: Piemēram, ja deg jūsu māja – es kā pilnvarnieks to nodzēšu, jo uzskatu, ka rīkojos jūsu interesēs. Pēc tam izrādās, ka pielaidāt uguni speciāli, lai dabūtu apdrošināšanu, bet es to nezināju, taču uzskatīju, ka daru to jūsu interesēs. Tas ir pieļaujami. Saskaņā ar senajām tradīcijām, kādas Latvijā ir valdījušas, ir pieļaujama šāda darbība.

DDD: Tātad, ja pilnvarniekam jārīkojas ātri un nav iespējas saskaņot konkrēto darbību, viņš var rīkoties tā, kā uzskata par derīgu pilnvarotāja interesēm?

I.R.: Jā. Bet pilnvarnieks arī uzņemas zaudējumu risku.   

 

Nevis demokrātija, bet naudas vara

 

DDD: Daudzi likumi taču tiek pieņemti, nesaskaņojot ar tautu. Tātad tie nav leģitīmi?

Ivars Redisons: Tā ir patvaļa. Pilnvarniekam ir jādodas pie pilnvaras devēja prasīt, ko un kā darīt? Nelaime ir tā, ka 80-to gadu beigās, Gorbačova laikos, par demokrātiju runāja un rakstīja, 90-to gadu sākumā par to pārtrauca spriest, savukārt pēdējos 20 gadus mums nesaka neko, kā tautai rīkoties – viss tiek darīts atsevišķu grupu interesēs, noklusējot patieso informāciju. Līdz ar to šobrīd politologi, zinātņu doktori un tamlīdzīgas personas cilvēku apziņās ir nostiprinājuši melus, ka demokrātija – tās esot tiesības vienreiz četros gados aiziet un iemest biļetenu urnā, un viss, – tā, lūk, esot demokrātija.

DDD: Un vai tad nav?…

I.R: Nekādā gadījumā! Biļetenus urnās meta Staļina laikos, meta Hitlera laikos – vai tā bija demokrātija? Demokrātija ir ne tikai biļetenu mešana urnās, bet visu laiku kontaktēšanās ar vēlētājiem un rīkošanās viņu interesēs. Eiropā ir izstrādātas sistēmas – sējumu sējumi sarakstīti. Kaut vai tas, ja kāds izdara ko nepareizu, deputāts atkāpjas no sava amata, un vietā nāk cits.

DDD: Vai tad Eiropā deputāti brauc pie tautas, lai saskaņotu savus lēmumus?

I.R.: Jā, brauc, skaidro un apspriež.

DDD: Teorētiski pašreizējā Latvijas Republika ir 1918. gada 18. novembrī dibinātās valsts tiesiskā pēctece, taču – kā ir praktiski?

I.R. 1922. gada “Likums par Saeimas vēlēšanām” bija labs – toreiz nebija partijas, bija t.s. proporcionālā vēlēšanu sistēma un ne vārda par partijām. Piekto Saeimu arī vēlēja pēc vecajiem principiem, kad Latvijas pavalstnieks – vienalga, partejisks vai bezpartejisks – savāc vajadzīgos parakstus, iesniedz kandidātu sarakstu un piedalās vēlēšanās. Piektā Saeima šo normu mainīja, 1995. gada maijā ieviešot partiju monopolu, paziņodama: mēs te labi jūtamies, un turpmāk vēlēt varēs tikai partijas – partijas izvirzīs kandidātus, partijas būs tās, kas nosaka, un partija būs tā, kurā būs 200 cilvēku… Lūk, šeit ir tā būtiskā atšķirība.

Padomājiet – vidēji liela uzņēmuma darbinieki, aizbraucot ar ģimenes locekļiem piknikā, arī ir kādi 200 cilvēku. Un tur tad arī rodas riebums pret partijām – pirmkārt, partiju var izveidot, ja ir nauda, otrkārt, arī mediji ir pērkami… Atbrauc uz Latviju viens kungs no Krievijas ar naudas maisu, otrs atbrauc no Amerikas ar naudas maisu, trešais kaut kur no Ziemeļiem, un diemžēl atrodas šeit visai daudz gribētāju dabūt šo naudas maisu, ar ko nopirkt medijus un iekļūt Saeimā. Mēs taču zinām, ka ievēl tos, kurus biežāk rāda, par kuriem biežāk raksta un runā… Tā diemžēl ir patiesība.

DDD: Tātad deputātus pilnvaro nevis tauta, bet gan naudas saimnieki?

I.R.: Protams, šī nav nekāda demokrātija – šī ir naudas vara.

DDD: Tāpēc jau arī it kā ievēlētie pilnvarnieki neapspriežas ar tautu, bet klausa saviem saimniekiem…

I.R.: Jā, tāpēc var redzēt, ka pie varas esošajām partijām nav ne mazākās vēlmes kaut ko realizēt sabiedrības un tautas labā – vienīgi mantkārība, alkatība un savtīgas intereses. Tātad vēlme noturēties krēslā, lai tikai realizētu to intereses, kas devuši naudu.

 

Partijas ir jāsūdz tiesā!

 

Ivars Redisons: Tomēr tautai ir iedots kāds labs ierocis – Saeima, pati to negribot, pieņēmusi (Eiropa uzspieda!) likumu par partiju finansēšanu. Tagad visas partijas tiek apmaksātas no mūsu nodokļiem. Ja agrāk partijas naudu nesaņēma no vēlētāja, tad tagad vēlētāji tām maksā, lai partijas skaidrotu, ko tās dara, ko iecerējušas – lai brauktu runāt ar cilvēkiem.

DDD: Cik mēs maksājam saviem kalpiem?

I.R.: Kopš 2012. gada 1. janvāra vēlētāji partijām par darbu gadā maksā:

“Vienotībai” – Ls 86 281;

“Reformu partijai” – Ls 95 426;

“VL-TB/LNNK” – Ls 63 604;

“ZZS” – Ls 55 978;

“Saskaņas centram” – Ls 129 965.

Papildus tam vēl 11 172 228 latus mēs maksājam Saeimas uzturēšanai, no tiem deputātu un darbinieku algām 9 115 575 latus.

Tā ir milzīga nauda! Un par šo naudu kaut kas ir arī jāizdara – nevis jātēlo kungi, bet ar cilvēkiem, ar saviem vēlētājiem, ir jārunā, jāskaidro, jāapspriežas.

DDD: Vai ir kāds mehānisms, kā panākt, lai tautas kalpi, deputāti, pildītu tautas gribu?

I.R.: Vajadzīgi nopietni juristi – partijas ir jāsūdz tiesā, lai piedzītu zaudējumus. Partijas pat savās interneta mājas lapās neskaidro, ko viņi dara, ko katras partijas deputāti ir izdarījuši, – ar vēlētajiem nerunā. Tātad naudu ir saņēmuši, bet darbu nav izpildījuši.

DDD: Viņi jums atbildēs, ka likumi tiek apspriesti komisijās, uz kurām tiek aicināti eksperti, nevalstisko organizāciju pārstāvji utt.

I.R.: Tas vēl neko nenozīmē. Mums ir kropla politiskā sistēma tādēļ, ka Satversme neparedz, Saeimas Kārtības rullis neparedz, neviens likums neparedz, bet eksistē Koalīcijas padome, kurā ir seši cilvēki – Ministru prezidents vai viņa aizvietotājs, Saeimas priekšsēdētājs un pa vienam pārstāvim no katras frakcijas, un vēl pārstāvis no t.s. neatkarīgajiem deputātiem, kuriem nav frakcijas. Koalīcijaslīgums paredz, ka premjers var ierosināt apspriežamos jautājumus 8 stundas iepriekš. Iedomājieties, naktī piezvana: tā un tā – rīt mēs apspriežamies! Tad seši cilvēki nospriež un dod komandu, kā deputātiem balsot. Tas neatbilst Satversmei, ja seši cilvēki “no augšas” pasaka: Saeimai ir jābalso, lūk, šādi! Kur te ir demokrātija?

Starp citu, tas ir pat pretēji deputātu Ētikas kodeksam, kur paredzēts, ka uz deputātu neviens nedrīkst spiest… Bet pēc balsojuma pajautājiet jebkuram deputātam, par ko viņš ir nobalsojis – visbiežāk viņš to nemaz nezina! Viņi nezina, par ko ir balsojuši! Saprotiet, viņi tikai skatās uz īkšķi – turpu, šurpu…

Būtībā šādā sistēmā varētu ietaupīt 11 miljonslatu– lai tad arī Koalīcijas padome rīkojas atklāti, uzņemoties visu atbildību, bet nevarīgo Saeimu aizsūta uz laukiem bezalgas atvaļinājumā.

DDD: Jūs teicāt, ka juristi varētu vērsties tiesā?

I.R.: Jā, piemēram, Rīgas apgabaltiesā prasīt zaudējuma atlīdzību no partijām par neizpildītu darbu.

DDD: Tas būtu tā kā tautas vārdā vai savā vārdā? Kas būtu prasītājs?

I.R.: Redziet, te ir tā sarežģītība, jo tiesā ir vajadzīgs, lai tev būtu tiesības prasīt. Līdz ar to, es saprotu, ka var vērsties vēlētāji. Un nevis vēlētāji vispār, bet tādi, kas ir iedevuši pilnvaru – citiem vārdiem, vēlētāju apvienības, ārpus partijām esoši, dažādu uzskatu cilvēki, kuri sanāk, lai vienotos par kopīgām interesēm kādā jomā, piemēram, par sociālajām interesēm. Tāpat arī māksliniekiem, lauksaimniekiem un citiem var būt savas intereses. Ja deputātu kandidāti ir iedevuši ar saviem parakstiem apstiprinātas programmas, ko vēlētāju apvienība ir atbalstījusi, tad arī, es uzskatu, šie vēlētāji var vērsties tiesā ar prasību.

DDD: Tad, ja ievēlētie deputāti nepilda savu programmu, vai arī to pārsniedz?

I.R.: Jā.

 

Pilnvarnieki patvaļīgi atdeva Abreni

 

DDD: Ja jau deputāti ir tautas pilnvarnieki, kuriem ir jāstrādā saskaņā ar savu pirms vēlēšanām izsludināto programmu, tad secināms, ka arī Abrene ir tikusi atdota, pārsniedzot pilnvarojuma robežas. Pirms 9. Saeimas vēlēšanām partiju – ne “Tautas partijas”, ne “ZZS” – iesniegtajās programmās nebija iekļautas ziņas, ka šie deputātu kandidāti atbalsta Abrenes atdošanu Krievijai. Vai Abrene ir leģitīmi atdota?

Ivars Redisons: Par šo lietu sprieda Satversmes tiesa. Tiesnešu domas dalījās, un tad izlēma ar balsošanu…

DDD: Satversmes tiesas tiesnese Kristīne Krūma bija pret un nepiekrita veselai virknei spriedumā ierakstīto secinājumu.

I.R.: To noteikti avīzē ierakstiet, ka viens tiesnesis bija pret! Kāda tam ir nozīme? Gluži vienkārši spriedums nav viennozīmīgs, un tas ir svarīgi.

DDD: Bet Satversmes tiesa lēma par to, vai Ministru kabinets bija tiesīgs parakstīt robežlīgumu, taču nelēma par to, vai tauta bija pilnvarojusi Saeimas deputātus šo līgumu ratificēt. Ja jau “Tautas partija” un “ZZS” nobalsoja par šī nodevīgā līguma ratifikāciju, iepriekš neierakstot šos nolūkus priekšvēlēšanu programmā, vēlāk neapspriežot tos ar saviem vēlētājiem un nesaņemot pilnvarojumu, tad jāsecina, ka pilnvarnieks ir patvaļīgi pārsniedzis savu pilnvarojumu un radījis tautai zaudējumu. I.R.: Jūs, nebūdama juriste, to precīzi pamanījāt. Tiesai tiek iesniegts prasījums, kura robežās tā lemj. Un te tiešām ir jāuzzina, kādi jautājumi tiesai tika uzdoti, ko tā pētīja un ko atmeta. Sliktākajā gadījumā, domāju, mācība ir šāda: vai bija kāds labums no tā, ka uzdāvināja Abreni? Lai parāda kaut vienu kapeiku, kas iegūta. Nav!

DDD: Tātad tie ir zaudējumi. Taču Putins jau vairāk par sprāguša ēzeļa ausīm arī nesolīja…

I.R.: Vēl jo vairāk – ja viņš jau iepriekš ir skaidri pateicis, ka pretī neko nedos, tad kāpēc šāda iztapšana?! Man tas nav saprotams. Ja būtu apsolīts, ka nāks ešeloni ar naftu un citi labumi, tad vēl būtu kādas merkantilas intereses. Bet šajā gadījumā?

Abrenē vēl joprojām dzīvo arī Latvijas pilsoņi. Turklāt līdz 1940. gadam Abrenes zemes Latvijas pavalstniekiem bija īpašumā, un par tām mūsu valsts viņiem deva kompensācijas sertifikātus. Tātad cilvēki, kam bija izsniegti sertifikāti, saņēma zemi citur – uz citu rēķina. Šeit vajadzēja risināt jautājumu, kā to dara somi: viņi ar civillietām ir noorganizējuši Krievijā kustību par īpašumu atgūšanu. Tātad šīs Abrenes zemes vajadzēja atgūt. Un tādas iespējas bija.

Krievijas likums šobrīd ļauj zemi pieņemt privātīpašumā, tāpēc mūsu valstij vajadzēja organizēt, ka tie, kuriem ir dokumenti par šo zemi, Krievijā piesakās, saņem šo zemi savā īpašumā, nevis atdod kaut kam.

Kad atjaunoja Latvijas Republiku, galvenais jautājums, kas interesēja tautu, bija zemes reforma. Vēl Saeima nebija ievēlēta, jau notika zemes reforma, un notika tā, ka neviens nesaprata, kas notiek… Tas jau bija pirmais pretdabiskais gājiens. Pēc ļoti optimistiskiem aprēķiniem šobrīd Latvijā pilsoņu īpašumā ir palikuši tikai kādi 20 procenti zemes, pārējā pieder ārzemniekiem. Tas gluži vienkārši ir šausmīgi!

 

Vārds – tas ir ierocis

 

DDD: Bet par Abrenes atdošanu – kā jūs vērtējat Satversmes tiesas spriedumu no juridiskā viedokļa?

Ivars Redisons: Abrene ir atdota ar viltu. Tātad, kas izriet ko šī sprieduma, un kāda ir mācība? Mēs redzam, kādas sekas var radīt bezatbildīga izrunāšanās…

Esam pieraduši muldēt visu, kas ir uz mēles. Satversmes tiesa ir pētījusi arī to, cik paši latvieši atzina Abreni par latviešu zemi divdesmitajos gados. Par to, ka tā ir mūsu zeme, nav nekādu šaubu, jo balti savulaik, pirms tūkstoš gadiem, dzīvoja no Elbas līdz Volgai. Arī Smoļenska ir latviešu zeme. Vēsturnieki to visu ir pierādījuši. Tur visur dzīvoja un vēl tagad dzīvo latvieši. Atbrīvošanās kara laikā latviešu karaspēks bija dziļi iegājis Krievijas teritorijā. Bet tas, ka pie Tālavas (Pitālova) tobrīd latvieši dzīvoja mazākumā, nenozīmē, ka šī zeme nav mūsu.

DDD: Arī Rīgā, Ventspilī un Daugavpilī latvieši šobrīd ir mazākumā…

I.R.: Jā. Un man kā latvietim nav ne mazāko šaubu, ka Abrene ir mūsu zeme, un atdot to nedrīkstēja. Bet ko vērtēja Satversmes tiesa? Viens no argumentiem, kāpēc valdībaslēmums kļuva “tiesisks”, ir tas, ka tiesneši pacēla divdesmito gadu Saeimas protokolus, kur vairāki deputāti runājuši, ka Abrene ir jauniegūta teritorija, un tā nemaz nav mūsu… Šie protokoli ir saglabājušies, bet pretēji paustais nav saglabājies.

DDD: Tātad deputātu runu līmenī?

I.R.: Jā, un šīs runas ir protokolētas. Satversmes tiesa meklēja dokumentus un atrada vairāk tādus, ka Abrene neesot mūsu… Šeit es atgriežos pie bezatbildīgas izrunāšanās un pie katra cilvēka atbildības par saviem vārdiem. Arī viens ir karotājs, un, ja kaut viens paziņo, ka nepiekrīt, un tas tiek dokumentēts, tad pēc 100 gadiem, kad mūsu pēcnācēji skatīsies, kā tad īsti Abrene tika atdota Krievijai, viņi redzēs, ka kāds nepiekrita, tātad bija cilvēki, kas pauda savu protestu. Un tas ir svarīgi pareizai lietas izlemšanai.

Tāpēc, ja kaut kas nepatīk, vienmēr ir jāsaka skaidri un gaiši – nepiekrītu! Es brīnos, kāpēc latvieši nolien virtuvēs un tur mutes ciet? Šodien taču uz Sibīriju neved, runāt drīkst! Ja tevi žņaudz nost, tu taču vari vismaz ar kustībām pateikt, ka tev tas nepatīk. Kāpēc klusēt – no tā tev labāk nekļūs!

 

Fundamentāli likumi nemainās

 

DDD: Mums ir jārunā par neveikto dekolonizāciju – šis ir vissvarīgākais jautājums. Ivars Redisons: Pilnīgi pareizi.

Ja cilvēki ir apmaldījušies, tad jāatgriežas tajā vietā, kura ir pazīstama. Šobrīd ir juceklis – bankas atņem īpašumus, tiesu izpildītāji dara visu iespējamo, cilvēki tiek atlaisti no darba; es neesmu saticis nevienu, kurš justos labi… Esmu runājis pat ar bagātiem cilvēkiem – visiem ir tāds noskaņojums, ka Latvijā notiek kaut kas nelabs. Nevar veikt ne uzņēmējdarbību – neko. Šī valsts šobrīd ir naidīga. Un naidīga visiem iedzīvotājiem – arī bagātniekiem. Tātad kaut kas nav pareizi, esam apsēsti.

Lai saprastu, kas nav pareizi, ir jāatgriežas pie tā, kas bija pareizi. Un pareizi – tas ir Latvijas-Krievijas Mieralīgums, Satversmes sapulces vēlēšanas un tas, ko pieņēma Satversmes sapulce. Daži “eksperti” demagoģiski saka: laiks ir pagājis, un nevar atgriezties tajā pašā upē – bet tā nav taisnība. Ir fundamentāli pamatlikumi, kas nemainās. Tātad ir jāatgriežas pie pamatiem.

DDD: Ir jāveic dekolonizācija – tas ir pamatu pamats, lai vispār atjaunotu šo valsti un atdotu tai tiesiskumu.

I.R.: Neapšaubāmi. Bet ir pilnīgi skaidri jādefinē, kas jāsaprot ar dekolonizāciju, lai nav strīdu…

DDD: Dekolonizācija ir ļoti vienkārši saprotama – tā ir visu to, kuri okupācijas laikā šeit ir iebraukuši un apmetušies uz dzīvi, un viņu pēcnācēju likumīga izraidīšana no Latvijas teritorijas. Izņēmums ir jauktās ģimenes – tām pašām jāizvēlas valsts, kur dzīvot.

I.R.: Teikšu, ka 90-to gadu sākumā šis jautājums sāka risināties, Krievija bija gatava atvēlēt zemes, kur būvēt mājas, lai cilvēki atgrieztos – viss bija atbilstoši starptautiskajiem noteikumiem. Neesmu dokumentus redzējis, varu tikai atstāstīt, ko esmu dzirdējis, proti, ka 90-to gadu sākumā arī Amerikas valdība esot piešķīrusi Latvijai 40 miljonus dolāru, lai organizētu māju būvniecību Krievijā. Nedrīkst šos jautājumus risināt necilvēcīgā veidā – tam ir jānotiek civilizēti.

DDD: Protams. Turklāt Krievijai ir repatriācijas programma, patiesībā lieliskas iespējas atgriezties. Tomēr pat bez šādas programmas mums ir visas tiesības atbrīvoties no okupantiem. Protams, šim procesam ir jānotiek starptautiski tiesiski, būtu jāprasa arī atbildība, atbalsts un palīdzība no tām valstīm, kas ir līdzvainīgas Latvijas okupācijā. Tas viss ir risināms, un nav šaubu, ka dekolonizācijai ir jānotiek cilvēcīgi. Bet jautāju jums kā juristam – kāpēc netiek pacelts šis pamatjautājums, no kura rodas visas problēmas mūsu valstī?

I.R.: Pirmkārt, ir jāpieņem konceptuāls lēmums, tad arī tehniskais risinājums.    Turklāt, manuprāt, dekolonizācija nav tikai personu pārvietošana. Tā ir attiecīga domāšana, atgriešanās pie lietu patiesās kārtības.   

Es gribu piebilst, ka pilnā sparā notiek vēl viena kolonizācija, kuru mēs šobrīd neredzam… Tā vairs nenāk no Austrumiem, bet no Rietumiem. Nedrīkst novērst uzmanību!

DDD: Rietumu kolonizāciju mēs atļaujam tieši tāpēc, ka mūsu nacionālais gars ir nospiests, pašapziņas nav, un kā tauta mēs ejam bojā ne tika fiziski, bet tieši mentāli. Izzūd nacionālā saikne starp latviešiem. Piemēram, es aizeju pie Saeimas deputāta vai uz kādu ministriju, vai iestādi, tur pretī sēž latvietis (pēc pases) – es runāju ar viņu par latviešu tautas problēmām, bet viņš skatās uz mani lielām, apstulbotām acīm, un ar to viss beidzas. Viņam vairs nav nacionālās dzirksts, viņš nespēj sajust sevi kā latvieti un nespēj arī izjust rūpes un atbildību par savu tautu. Tāds latvietis garīgi vairs nav dzīvs. 

I.R.: Nu, redziet, jūs pateicāt labu faktu, ka pase vēl neliecina par cilvēku.

DDD: Protams, ka neliecina.

I.R.: Zinu pāris krievu, kas ir latviskāki un nacionālāki nekā vairums latviešu.

DDD: Bet kur viņi ir šobrīd? Kāpēc nevēršas pie savas tautības pārstāvjiem un neveicina viņu aizbraukšanu? Ja krievs ir latviskāks par latviešu vairumu, tad viņam arī ir jāapzinās rūpes par latviešu tautas izdzīvošanu.

I.R.: Šeit varētu būt ļoti vienkārša gudrība – mums ir vairāk jāraksta par sociālo nodrošinājumu Krievijā, ka Krievijā pensijas sievietēm joprojām ir no 55 gadiem, bet vīriešiem no 60 gadiem. Lūk, ir jāpropagandē: tur tev būs labi, brauc mājās!

 

Kā bērni paslēpjas pagultē…

 

Ivars Redisons: Jāsāk ar to, ka mums ir jāgrib būt saimniekiem savā zemē. Tad ļoti daudzi, kuri šobrīd mūs nicina par gļēvumu, “pierausies”. Un tālāk var risināt arī visus šos jautājumus – deokupācijas, dekolonizācijas lietas.

Bet galvenais, ko vēlējos pateikt, ir tas, ka nekad nedrīkst atteikties no savām tiesībām – nekad. It sevišķi apstākļos, kad tevi žņaudz nost. Viss balstās tikai uz to, lai tevi piedabūtu kaut kam piekrist, kaut ko parakstīt, atteikties no savām tiesībām utt. Un nevajag domāt, ka latvieši ir sliktāki par citiem.

Mums, latviešiem, ir īpatnības, bet savas īpatnības ir katrai tautai. Taču mums tās ir jāzina un jāizmanto labās īpašības. Mēs esam strādīga, kārtīga un akurāta tauta. Mūsu īpatnība ir tā, ka neesam uzstājīgi, bet it kā gaidām, ka otrs mūs atzīs, novērtēs. Un lēmumus latvieši parasti grib apdomāt – viņi nelemj piecās minūtēs. Mūsu tautai vajadzīgs laiks, lai apdomātos; ir pavisam normāli, ja likumu pieņem, pusgadu, gadu apspriežot un ļaujot izteikties, nevis tāda ātrā procedūrā, kuru tagad iedibinājusi Saeima… Šīs procedūras ir jāmaina.

Kādreiz jau iemetas rūgtums sirdī, ka cilvēki ir neaktīvi, neatsaucīgi, uzreiz aulekšiem neskrien uz kādu tavu labo ideju. Bet varbūt tas pieder pie mūsu tautas pamatīguma.

DDD: Bet varbūt bieži tas nav pamatīgums, bet gan vienaldzība un nolaidība. Kā jums šķiet?

I.R.: Būtībā tas, kas šodien notiek ar mūsu tautu, ir līdzīgi, kā bērni paslēpjas pagultē, kad māja deg. Tad ir grūti viņus izglābt, jo tie pretojas. Gluži tāpat šodien mūsu tauta – visapkārt deg, bet mēs pretojamies, ja kāds grib palīdzēt. Tomēr nav arī nekas bezcerīgs; pasaulē nekad nekas nebeidzas. Bet ir jābūt konsekventai noteiktībai.

Tātad, balstoties uz 20-to gadu likumiem un vēl senākiem laikiem, šeit ir mūsu mājas, mūsu tiesības, mēs Latvijā esam saimnieki, tāpēc, ja kāds te grib dzīvot, tad tikai pēc mūsu noteikumiem, un mēs izlemsim, kurš te būs un kurš nebūs. To saprot jebkura tauta. Turklāt nevienam neko mēs neatņemam, nevienam neatriebjamies un neizrēķināmies, tikai sakārtojam vēsturisko taisnību.

Bet es domāju, ka tieši uz baidīšanas ar krieviem turas pastāvošā iekārta. Tikko valstī kaut kas ne tā, tūlīt sauciens – krievi nāk!

DDD: Jā, un vienlaikus jautājums, lai Latvijā būtu normāla nacionālā situācija, netiek risināts. Bet, kamēr Latvijas teritorijā ir krievu valodā runājoša piektā kolonna, sauklis “krievi nāk!” ir iedarbīgs.

I.R.: Tā ir manipulācijas metode.

DDD: Tā ir iedarbīga tāpēc, ka pat vienaldzīgs latvietis zemapziņā apzinās apdraudējumu, jo ikdienā jūt šīs piektās kolonnas klātbūtni.

I.R.: Tas ir vesels problēmu kamols. Cilvēki, kas ieradušies Latvijā pēc 1940. gada, nav tikai krievi, viņiem ir dažādas tautības. Tātad akcentēt vienu tautu nevar.

DDD: Tāpēc Latvijas Nacionālā fronte un laikraksts “DDD” uzsver, ka tie nav krievi, bet gan okupanti un kolonisti, viņu statuss nav etnisks, bet gan juridisks. Viņi ir pie Latvijas valsts nepiederošs cilvēku kopums – būtībā ārējais ienaidnieks, kurš ienācis mūsu teritorijā okupācijas laikā un šobrīd šeit iekūņojies. Tāpēc mums ir jāpieņem attiecīgi likumi, lai viņus izraidītu. Nesakām, ka ārējie ienaidnieki būtu jāizsūta lopu vagonos; gluži pretēji – humāni un likumīgi ir jāveic dekolonizācijas process. Mūsu tautas pastāvēšana ir apdraudēta, un mums ir tiesības novērst nozieguma sekas, atgriežot stāvokli, kāds tas bija pirms nozieguma izdarīšanas.

I.R.: Pilnīgi pareizi. Ir arī jāprasa kompensācija nozieguma seku likvidācijai.

 

Absolūts beztiesiskums!

 

Ivars Redisons: Diskomfortu rada tieši tas, ka šī vara nicina cilvēkus, nospiež nabadzībā, pazemo un nedod nākotnes perspektīvas. Mūs posta varmācība – nevis tas, ka blakus dzīvo svešs cilvēks, bet varmācība pret mums, tas, manuprāt, ir galvenais. Lai mēs paceltos, pirmkārt, ir jāizbeidz šī varmācība.

DDD: Precīzāk, kāda varmācība?

I.R.: Sociālā varmācība. Tas ir beztiesiskums, kur šobrīd mūsu tauta atrodas. Absolūts beztiesiskums! Ja cilvēkam visu laiku atņem iztikas līdzekļus, vēl piedraudot, ka tūlīt par nemaksāšanu atslēgs to un to… Tas ir briesmīgi! Pensijas uzkrājums, kas bija vairāk nekā 1,5 miljardu latu, tagad ir izsaimniekots – nav plānu, nav nākotnes perspektīvu. Lūk, tas rada diskomfortu. Kā gan tas var būt, ka vēl šim laikam neesam saimnieki savā zemē?!

Sociālās lietas man sāka interesēt pirms kādiem pieciem gadiem. Tad bija jūtams, ka kaut kas mūsu valstī virzās pavisam nepareizi. Eiropas Sociālā harta ir tikusi pieņemta jau 1961. gadā, šajā dokumentā ir noteikti visi principi: taisnīga samaksa par darbu un dažādi sociālo tiesību minimumi, kas cilvēkam ir galēji nepieciešami. Taču Saeimas deputāti, ar kuriem runāju un kuri ir piedalījušies šīs hartas ratifikācijā, neatceras, ka būtu balsojuši. Dīvaini, bet Latvija no Eiropas Sociālās hartas 19 pantiem ir ratificējusi tikai 10, pārējie nav atzīti, arī tiesības uz taisnīgu atlīdzību par darbu. Tātad Latvijas valsts konsekventi neatzīst, ka latviešiem ir vienlīdzīgas tiesības ar citām tautām.

DDD: Vai jūs varētu precizēt, kuri panti nav ratificēti?

I.R.: Piemēram, Saeima neratificēja, ka “visiem strādājošajiem ir tiesības uz taisnīgu atalgojumu, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus sev un savām ģimenēm.” Vai arī:  “Ikvienam ir tiesības uz dzīvesvietu.” Tātad šīs tiesības Latvijā netiek uzskatītas par svarīgām!

Ja papēta, tad var redzēt, ka Eiropā kopš 1949. gada ir pieņemti daudzi un dažādi noteikumi, kas aizstāv cilvēku sociālās tiesības, bet pret kuriem mūsu Latvija ar rokām un kājām ir pretojusies. Pieņem visādas direktīvas, ka katrai vistai vajag pastaigu laukumu un katrai govij dušu, tātad labturības noteikumus lopiem, bet cilvēkiem – neko. Protams, Eiropā ir arī sliktas iniciatīvas, kuras nebūtu jāratificē, – šie dokumenti ir jāpēta. Bet es gribu uzsvērt, ka Latvija konsekventi izvairās no tā, kas ir cilvēka labumam, tautai.

Konceptuālais jautājums – nepieļaut tiesības uz taisnīgu atlīdzību par darbu. Tā ir valsts politika jau 20 gadus. Eiropā ir formula, ka minimālajai algai ir jābūt 60 procentu lielai, rēķinot no vidējās algas. Bet mūsu Saeima jau tagad ir noteikusi, ka Latvijas pilsoņiem ir jāmirst nabadzībā, jādzīvo neēdušiem. Tikmēr tiek palielinātas cenas energoresursiem, ar likumu noteikta zemes piespiedu noma – atkarībā no tā, kur tā daudzdzīvokļu māja atrodas. Tas ir kaut kas neprātīgs!

 

Bet giljotīnas mēs nevaram atļauties

 

DDD: Kā, jūsuprāt, novērst šo sociālo netaisnību?

Ivars Redisons: Pirmkārt, katram latvietim, katram pilsonim ir ļoti skaidri jāzina, ko viņš grib. Citādi, pienākot brīdim, kad ir jālemj, cilvēki nezina. Piemēram, iedomāsimies, ka pa nakti ir noticis negaidītais, un no rīta ir cita valdība, kas pasaka: mēs darīsim visu, ko latviešiem vajag, tikai pasakiet! Bet saprotiet, nekādi likumu projekti nav izstrādāti, nekas nav izdomāts, un atkal ir čušš... Tātad brīdī, kad rodas izdevība, tev ir jāzina, ko tu īsti gribi.

Mums ir iedzīts, ka viss ir jākopē no citām tautām. Bet latvieši taču ir mazliet vairāk nekā viens miljons, krievi ir 130 miljoni, vācieši ap 100 miljoniem, franči arī, ķīnieši – miljards… Salīdziniet proporciju – uz vienu latvieti ir 100 vāciešu, 100 francūžu, 130 krievu, 1000 ķīniešu… Lai pārvaldītu valsti, ir vajadzīga policija, armija, ministrijas – ir vajadzīga valsts virsbūve, vai tā ir liela valsts vai maza valsts. Tātad skeletam ir  nepieciešami aptuveni 10 000 cilvēku. Un tad padomājiem, kas ir vieglāk – vai nu atrast no miljarda ķīniešu 10 000 spēcīgus, gudrus cilvēkus, vai tādus izvēlēties no mūsu 1 miljona? Protams, pie mums šāds konkurss, kuru mums te proklamē, nav iespējams. Tie ir maldi, ko mums iestāsta, ka uz katru amatu ir strīpām gribētāju – mums viņu gluži vienkārši fiziski nav, nav piedzimuši. Līdz ar to latviešiem šīs attiecības ir jākārto savādāk.

Franči ir kā apburti uz giljotīnām. Lielajā franču revolūcijā sāka plūst asins straumes un turpinājās līdz pat 60-tiem gadiem – viņiem tās ļoti patika. Kā kaut kas – tā savus nelabvēļus uz giljotīnu! Tagad, kad nāvessodi ir aizliegti, arī viņi ir mazliet mainījušies. Bet mēs, latvieši, esam tik maz, ka nevaram atļauties tautiešus, kas nepatīk, likt zem giljotīnas. Ja frančiem vēl kāds paliek pāri, kas domā un strādā, tad mēs tā varam noslaktēt pēdējos. Secinājums, ka ir jāmeklē kaut kāds cits attiecību modelis.

Tāpēc es atkal atgriežos pie senajiem laikiem, pie dzimtām – mums ir bijušas tradīcijas, kā līdzsvarot dzīvi. Tātad mūsu tautas dvēselē mājo izpratne, kā pareizi dzīvot. Ja palasiet 20-to gadu likumus – tie ir īsi, bet skaidri un saprotami. Iedomājieties, bija pārciests nežēlīgs karš, naids, no vienas puses – sarkanie, no otras – baltie, tautai klājās ļoti grūti. Tomēr mūsu tauta pārvarēja šo savstarpējo naidu un panāca uzplaukumu, un mums ir jāuzzina, kā tas tika izdarīts, bet mēs to nezinām, par to netiek runāts.

Tā kā mūsu ir maz, mēs nevaram kopēt ne vāciešus, ne krievus, ne frančus, ne amerikāņus – mums ir jābūt savam modelim. Un, kad mēs to apjēgsim, ka esam paši par sevi, tad varēsim pateikt: Latvijā būs tā, kā es, latvietis, saku, mīļais franci, angli, amerikāni! Tu vari darīt savā zemē, kā gribi – lai tev geji maršē pa tavu Ņujorku, ja tev tā patīk, bet pie mums viņi nemaršēs, jo mums svarīga ir dzimstība!

DDD: Bez pašcieņas mēs savu nacionālo kārtību nespēsim ieviest, vai piekrītat?

I.R.: Jā, un visām lietām ir izskaidrojums. Skatījos TV filmu par Hitleru, kā viņš pakāpeniski sagrāba varu. Latviešiem būtu jāpadomā, vai Hitlers patiešām ir elks? Ja mums patīk, kā tur viss notika, tad, lūdzu, ļaujam, lai šobrīd šīs nejēdzības turpinās un notiek tas pats…

 

Par referendumu ierobežošanu

 

DDD: Nesen jūs organizējāt juristu konferenci. Kāds bija tās mērķis?

Ivars Redisons: Spriedām par politiķu ierosinājumu ierobežot tautas nobalsošanas iespējas. Jautājums ir pavisam pragmatisks – pirmkārt, jātiek skaidrībā, vai šobrīd ir iespējams kaut kā citādi ietekmēt likumdošanas procesu; vai jūs varat iesniegt Saeimā kādu likuma priekšlikumu, zinot, ka tas tiks apspriests?

DDD: Nē, man – vienai pašai – vai arī, piemēram, Latvijas Nacionālajai frontei nav likumdošanas iniciatīvu tiesību.

I.R.: Un kamēr šis process nav sakārtots, lai cilvēkiem būtu iespējams ietekmēt likumdošanu tiešā veidā, tikmēr kārtības nebūs. Varbūt kaut kad nākotnē tas nebūs vajadzīgs, bet šobrīd referendumu iespējas nav izmantotas. Ja Saeima saņem 9 miljonus latu lielu atlīdzību, tad tai ir jāstrādā, un nevajadzēs nekādus referendumus. Otrkārt, vienas Lindermana un Osipova grupiņas dēļ nedrīkst atņemt tiesības visiem.

Konference nebija masveida – ap 30 juristiem, bet rezonanse bija, jo arī viens ir karotājs. Saeima tagad ir atteikusies no ieceres, pirmkārt, salikt vienā likumā nesavienojamas lietas. Eiropas Parlamentā bija pieņemtslēmums, ka nobalsošanas vajadzīgas arī Eiropas mērogā, un noteikts, ka miljons Eiropas pilsoņu var ierosināt jautājumus. Tāpēc bija direktīva, ka visām dalībvalstīm vajadzētu noteikt kārtību, kādā veidā šo valstu pilsoņi tur piedalās. Tas ir pavisam cits likums – Eiropā lemj pilnīgi citas kompetences. Bet šeit ierēdņi gluži vienkārši termiņu, manuprāt, ir nogulējuši un tagad izdomā piemest klāt pie šī likuma.

Jautājums ir ļoti skaidrs: ja jau latvieši tiešām negrib iespēju realizēt savas tiesības referendumos, tad par to ir jālemj nevis dažiem cilvēkiem – vienai koalīcijas padomei, bet pašai tautai nobalsošanā; lai latvieši pasaka, ja negrib. Bet to baidās darīt – ziniet, mums tur Eiropas regula… Taču tas būtībā ir viltus. Un man ļoti sāp sirds, ka šādi viltus gadījumi parādās aizvien biežāk un vairāk.

 

Viss notiek ar viltu

 

DDD: Visbūtiskākais valstī ir likvidēt okupācijas sekas – veikt dekolonizāciju, jo tagad naturalizējušies okupanti var organizēt referendumus, kas apdraud nacionālo drošību.

Ivars Redisons: Pilnīgi piekrītu, ka referendumi nav svarīgākais. Tomēr šīs tiesības nedrīkst aiztikt. Bet nedrīkst arī tracināt cilvēkus ar kaut kādām dumjībām, ar provokācijām, tātad provokācijas ir jāaptur. Referendumu par otru valsts valodu vajadzēja nobloķēt jau pašā sākumā. Taču Saeimai ierosinājums bija tāds: lai apturētu nelojālo grupiņu, mums ir jāatņem visiem tiesības… Tā nedrīkst būt!

Manuprāt, ir jānosaka aizliegtās likumdošanas iniciatīvas. Vajadzīga konsekventa rīcība, kas, protams, var daudziem nepatikt. Bet, ja arī pretinieki redz, ka tas ir konsekventi, tad sapratīs, ka tauta realizē savas intereses, un vismaz sāks cienīt.

Tautas nobalsošanas iespējas šobrīd grib likvidēt tāpēc, ka priekšā stāv Eiropa, pievienošanās Eiropas Federācijai un atteikšanās no Latvijas neatkarības.

Iekļaušanās Eiropas Federācijā – tā ir Latvijas valsts likvidēšana. Jau pati iestāšanās Eiropas Savienībā ir neskaidra, jo to, kuri toreiz nobalsoja “par”, bija ļoti maz. Manuprāt, deputāti arī nemaz nav pamanījuši, ka Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma pārejas noteikumos Saeima klusiņām ir iebalsojusi, ka Latvijā jau būs eiro… Un tā klusiņām, ar viltu viss vēl notiks.

Starp citu, eiro ieviešanai ir tāds “grāmatvedisks” nosacījums – nedrīkst būt inflācija. Bet, lai nebūtu inflācija, tauta ir jātur nabadzībā, lai tā neko nevarētu nopirkt… Tātad posts un nabadzība ir vajadzīga. Šī ziema būs traģiska – nezinu, kas te notiks.

 

Mazs cinītis gāž lielu vezumu…

 

Ivars Redisons: Atgriežoties pie tautas nobalsošanas jautājuma, saprotiet, februāra referendumā skaidru “NĒ” krievu valodai Latvijā pateica 822 tūkstoši pilsoņu, būtībā viņi balsoja par latvisku Latviju. Tik daudz balsu mūsu valsts vēsturē vēl nav bijis ne par vienu jautājumu. Ar šīm balsīm var nobalsot par visu.

DDD: No tā tad arī baidās valsts vara?

I.R.: Manuprāt, nepārprotami. Kas notika pēc februāra referenduma? Uzņēmumu reģistrs steigšus reģistrēja Lindermana partiju. Un tad sākās lielā baidīšana. Faktiski ir tā, ja Lindermana nebūtu, viņu vajadzētu izdomāt. Tiem, kas pārņem diktatūru, vajadzīgas viltības, viņiem ir jāizdomā kāds bubulis, ar ko baidīt tautu. Nevaru apgalvot, ka koalīcija visu ir sarunājusi, bet kaut kā aplinkus ir ievirzīts, lai visas šīs lietas būtu saskaņotas.

Mērķis ir ļoti vienkāršs. Borozzu nupat pateica, ka būs Eiropas Federācija. Un motivācija, kāpēc Latvijā nevajag referendumus, bija tāda – tā ir arhaiska norma, citur Eiropas Savienības valstīs tā nav, mums tāpēc arī nevajag. Tātad āža kāja ir atklājusies – kāpēc tik ļoti viņi negrib referendumus? Varbūt šī “arhaiskā norma” var kļūt par to mazo cinīti, kas apgāž visu svešo vezumu? Jo tauta var sanākt kopā un nobalsot tā, kā tas lielkungiem nav vēlami, un Eiropas vezums apgāžas – no mazās Latvijas. Tie 822 tūkstoši, kas nobalsoja pret krievu valodu, manuprāt, balsos arī par to, lai Latvija saglabātu savu neatkarību un mēs, latvieši, būtu šeit saimnieki. Domāju, tieši tāpēc notiek šī iebaidīšana…

DDD: Uztaisa bubuli, ka referendums saistās ar okupantu aktivitātēm?

I.R.: Jā. Tas ir mūsu tautas vienīgais ierocis, ko mūsu senči ir ielikuši Satversmē un mūsu likumos, ar ko mēs varam noturēties pret šo lielo spiedienu. Tātad tauta var ierosināt likumus un var arī balsot. Viņi mānās, ka, ja savākti paraksti, tūdaļ jāskrien balsot referendumā, jo tautas nobalsošana būs tikai tad, ja pati Saeima negrib šo jautājumu risināt. Vēsturē ir bijuši gadījumi, kad savākti paraksti, bet Saeima pieņem vajadzīgo likumu, un referendums nemaz nenotiek, jo cilvēki ir apmierināti, Saeima savu darbu ir izdarījusi.

DDD: It kā jau referendumus netaisās aizliegt, vienīgi parakstus būs jāsavāc vairāk, lai tie notiktu…

I.R.: Mēs neesam monolīta sabiedrība: ir pensionāri, pastnieki, skolotāji, invalīdi, dažādas grupas, un katrai savas intereses. Un nevienā grupā nav tik daudz cilvēku, lai savāktu ļoti lielu parakstu skaitu par likumdošanas iniciatīvu. Latvijā nav tādas sociālas grupas, kurā būtu vairāk par kādiem 10–20 tūkstošiem cilvēku.

 

Vēlēšanu rezultāti ir apšaubāmi

 

DDD: Tomēr, vai visi referendumi ir godīgi? Ja jau tauta var sanākt kopā un, kā jūs teicāt, nobalsot pret lielkungu vēlmēm, tad ir saprotams, ka lielkungi ļoti parūpēsies, lai referenduma rezultāts nesagrautu viņu plānus. Piemēram, referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā rezultāti, manuprāt, tika rupji viltoti. Un kā ir ar vēlēšanām – vai tās, jūsuprāt, ir godīgas?

Ivars Redisons: Manuprāt, nav. Tiek izplatīts uzskats, ka latvieši ir stulbi – kā vēlēšanas, tā iebalso atkal vienus un tos pašus. Zināmu laiku arī man bija līdzīgas domas, ka cilvēki patiešām nesaprot, ko dara. Tas bija līdz brīdim, kad izveidojām vēlētāju interešu apvienību “Sociālā reformu biedrība”.

Ideja ļoti vienkārša – katram cilvēkam ir daudz dažādu interešu, un viena daļa ir sociālās lietas. Tad kopā sanāk dažādu politisko uzskatu cilvēki, kas var vienoti rast risinājumu par šīm lietām. Izrunājam, ko vajadzētu, un tad katrs iet uz savu komandu un mēģina tās atrisināt. Kad bija vēlēšanu kampaņa, izsūtījām visiem 1000 kandidātiem vēstules – daļa atsaucās, un mēs varējām rekomendēt: lūk, no šīs partijas atbalstīt šos, no tās partijas tos…

DDD: Un rezultāts?

I.R.: Notiek vēlēšanas, un, protams, mēs interesējamies, kur tad tie mūsu kandidāti ir, skatāmies, kas notiek. Pirmaispaziņojums – ievēlēti tie un tie. Pēc tam seko otrspaziņojums, un cipari jau sāk mētāties. Internetā bija ļoti interesanta sarakste ar Centrālo vēlēšanu komisiju par šiem skaitļiem. Vienu brīdi izrādījās, ka 19 000 biļetenu urnās ir bijis vairāk, nekā atnākuši vēlētāji…

DDD: Jūsuprāt, rezultātu viltošana notiek elektroniskajā vidē, kur mēs nevaram pārbaudīt?

I.R.: Protams. Vēlēšanu novērotāji ir koncentrējušies uz iecirkņiem – skatās uz nagiem, bet, kur tās balsis pēc tam paliek, kā tās tiek saskaitītas, to neviens “nepiederošs” pēc tam neredz. Piemēram, 10. Saeimas vēlēšanām man nav ticības – tad tur nojukusi datorsistēma, tad tas un tas… Bet kā var būt tāda kārtība, ka no sākuma paziņo, kurš ir ievēlēts, pēc tam paziņo, cik aplokšņu bijis urnās, un beigās (pēc 2 nedēļām) saskaita, cik vēlētāji atnākuši. Nav loģiski.

Kad notika Eiropas Parlamenta vēlēšanas, labi atceros, ap pusdesmitiem vakarā (vēlēšanas bija līdz desmitiem) jau pavīdēja, ka Godmanis varētu būt ievēlēts, bet balsis taču vēl nemaz nebija skaitītas!

DDD: Tās sauc par “socioloģiskajām aptaujām”…

I.R.: Tas ir iespaidošanas jeb zombēšanas paņēmiens.

DDD: Roberts Klimovičs intervijā laikrakstam “DDD” teica: ja jau ar vēlēšanām šajā sistēmā varētu kaut ko mainīt, tad tās sen būtu aizliegtas. Jāpiekrīt arī jūsu teiktajam, ka šī ir viltus sistēma.

I.R. Tieši tā. Tāpēc pašai tautai ir jābūt aktīvai, un katram jāatceras, ka arī viens ir karotājs!

 

Intervēja Līga Muzikante


« Atpakaļ