Saruna ar profesoru, Dr. med. traumatologu ortopēdu Juri Matisonu
Izziņas ceļš medicīnas attīstībai Latvijā
DDD: Savā mūžā noteikti esat veicis tūkstošiem dažādu kaula locītavu, muskuļu, cīpslu operāciju, kas palīdzējušas cilvēkiem atkal nostāties uz kājām – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Esat pieredzējis speciālists gūžas, ceļu, plecu locītavu operēšanā, izstrādājis un ieviesis vairākas oriģinālas pleca mežģījuma ārstējošas operācijas… Vēl joprojām praktizējat kā ārsts traumatologs ortopēds, audzināt ārstu jauno paaudzi Rīgas Stradiņa universitātē, esat vairāku medicīnas profesionālo asociāciju biedrs, valdes loceklis, pat prezidents Latvijas Pleca un elkoņa locītavas ķirurģijas asociācijā. Kur jūs smeļat spēku un enerģiju tik aktīvi darboties un palīdzēt cilvēkiem?
Juris Matisons: Pasaules izziņas ceļš par to gādā.
DDD: Tieši ar šādu nosaukumu –“Izziņas ceļš: Prof. Dr. med. Juris Matisons” – ir iznākusi jauna grāmata, uz kuras atvēršanas svētkiem jūs uzaicinājāt arī laikraksta “DDD” redakcijas kolektīvu. Pirms pasākuma presē izlasīju: “Grāmata veltīta profesoram un medicīnas doktoram ķirurgam Jurim Matisonam. Viņš ir viens no ārstiem, kas Latvijā ieviesis un attīstījis endoprotezēšanu un tādējādi devis lielus ieguldījumu traumatoloģijas un ortopēdijas nozarē. Grāmatā lasītāji var iepazīt mediķa biogrāfiju, viņa būtiskākās atziņas karjeras veidošanā, panākumus, atzinības un apbalvojumus. Savas domas izteikuši arī profesora kolēģi un pacienti. Pielikumā atrodamas ziņas par profesora dalību konferencēs un bibliogrāfija. Grāmata noderēs visiem, kas interesējas par medicīnas vēsturi, vēlas iepazīt praktiskas atziņas, kuras augsti profesionāli ārsti gūst ikdienas darbā. Tā ir laba lasāmviela visiem, kas vēlas ieskatīties mediķa profesijā.” Sirsnīgi apsveicam ar vērtīgās grāmatas iznākšanu!
J.M.: Patiesībā pie grāmatas “Izziņas ceļš” ir strādājusi vesela komanda. Darba gaitā izkristalizējās, kādā veidā parādīt traumatoloģijas attīstību Latvijā 60.–90. gados vēstures aspektos. Un interesanti, ka visos šajos notikumos – Hruščova, Brežņeva, Gorbačova, Atmodas laikos – mēs, mediķi, esam rīkojušies tā, lai izdotos strādāt un virzīt uz priekšu medicīnu. Vēstures līkločus esam izmantojuši izziņai un attīstībai. Atskatoties varētu teikt, ka šie faktiski tik dažādie vēsturiskie notikumi ir ļāvuši ļoti izpausties cilvēka prātam, enerģijai, gribasspēkam.
DDD: Grāmatai cauri vijas tieši jūsu profesionālā izaugsme?
J.M.: Jā,man izdevās parādīt, ka arī no vienkārša lauku zēna, kāds biju es, var sākties pasaules izziņas ceļš – studijas, aspirantūra, zinātniskais darbs, akadēmiskais, praktiskais darbs. Grāmata atspoguļo šo iespēju – pasaules izziņu kopā ar ģimeni un darba kolēģiem. Liels uzsvars tika likts uz t.s. komandas darbu. Būdams klīnikas vadītājs, es jau ar kādu lielu mērķi pulcināju jaunākus talantus, jaunus dakterus, kas tikko beiguši augstskolu un vēlas aktīvi strādāt. Bet viņus laiku pa laikam, kā okupācijas laikā notika pēc ministrijas norādījuma, nosūta uz laukiem. Tomēr es pulcināju talantīgākos, lai mums, latviešiem, aug spēcīga ārstu paaudze. Šādi mūsu klīnikā veidojās tāda kā kaujas spējīga, ļoti enerģiska jauno dakteru komanda, kuru sākumā es mācīju, kopā operējām. Ķirurga darbs vienmēr ir komandas darbs, viens pats nekādu operāciju nevarēs veikt.
DDD: Līdzīgi kā orķestrī?
J.M.: Protams. Un arī zinātniski pētnieciskais darbs noris komandā. Ļoti svarīgi ir strādāt un pēc tam izanalizēt, kā ir veicies. Tādējādi institūta attīstība patiešām sekmīgi virzījās, bija vairākas jaunas nozares. Tas viss veicināja traumatoloģijas un ortopēdijas speciālistu izaugsmi un sasniegumus kopīgajos darba gados.
DDD: Piemēram?
J.M.: Tika attīstīta tā saucamā ārēja fiksācija, ārstējot kaulus bez vaļā griešanas. Viens no galvenajiem institūta virzieniem bija ārējās fiksācijas aparātu jaunu modeļu izstrāde un ieviešana praksē. Parādījās medicīniskā biomehānika. Tās faktiski bija jaunas nozares, kurās okupācijas laikā radās iespējas plaši izvērsties.
Ar tādu humoru varētu teikt, lai uzrakstītu izdoto grāmatu, man vajadzēja 50 gadus strādāt, turklāt dažādos laikos ar dažādām iespējām. Nākošajai paaudzei gribētos novēlēt izmantot visas izdevības, lai attīstītu medicīnu. Ja liktenis tev dod iespēju un ja tu dosies droši uz priekšu, tad arī būs izziņas ceļš.
DDD: Labam ārstam ir vajadzīga milzīga pieredze?
J.M.: Jā, milzīga. Vienmēr ir bijis interesanti ar augstu stāvošo personu operēšanu, kad viss valsts aparāts seko tev līdzi… Bet patiesībā vienmēr esmu bijis kaislīgs par brīvu Latviju. Tādēļ arī abonēju, lasu un atbalstu laikrakstu “DDD”.
DDD: Vēl mazliet par medicīnu. Kā jūs vērtējat tās attīstību Latvijā šodien? Kādas ir problēmas, kāds ir jūsu skatījums?
J.M.: Mana zinātne traumatoloģijā, jāsaka, ir pietuvojusies starptautiskiem līmeņiem. Vispirms tas būtu attiecināms uz mākslīgo locītavu operācijām. Okupācijas gados tas bija vesels notikums – brauca visādi lieli vīri, veica operāciju, par kuru gandrīz gadu runāja. Bet, pateicoties Amerikas latviešiem – profesoram Kristapam Kegi, Bertranam Zariņam, kuri brauca un palīdzēja ieviest un apmācīja mūs –, visas mākslīgo locītavu operācijas faktiski ir ļoti tuvu starptautiskajam līmenim. Un tāpat locītavu optiskās operācijas, tā saucamās artroskopijas, kad ar nelieliem griezieniņiem veic ceļa vai pleca locītavas operāciju. Arī magnētiskās rezonanses diagnostikā izmeklēšana – tas bija kaut kas sapņveidīgs. Latvijā varam būt droši, ka traumatoloģijas ortopēdijas zinātne praktiski ir attīstīta ļoti tuvu starptautiskajam līmenim.
Ir jāveic dekolonizācija, neapšaubāmi
DDD: Nupat atkal aizvadījām 4. maiju, kad daudzi latvieši svin neatkarības atjaunošanas dienu. Diemžēl ir jāatzīst, ka patiesa brīvība, tas ir, 1918. gada 18. novembrī dibinātā Latvijas Republika, nav atjaunota, okupācijas un kolonizācijas sekas nav novērsta. Vai piekrītat?
Juris Matisons: Tas tā ir. Patiesos Atmodas varoņus jau pašā sākumā kaut kur nobīdīja. Viss sākās ļoti cerīgi, bet vai tā bija korupcija vai savstarpējais zirnekļa tīkls, kas varoņus nobīdīja, un tagad jau grūtāk ir kādam līderim izpausties.
DDD: Ļoti priecājos par latviešu ārstu sasniegumiem. Tomēr laikrakstam “DDD” rūp latviešu tautas nacionālie jautājumi – lai mēs kā tauta izdzīvotu. Tādēļ gribu jautāt: kādēļ ārsti ar okupantiem – šo ārējā ienaidnieka piekto kolonnu Latvijā – runā pārsvarā krievu, nevis latviešu valodā? Dažkārt, kad presē parādās, ka kāds ārsts ir latviski runājis, viņš saņēmis sankcijas. Kas tas, jūsuprāt, ir – bailes?
J.M.: Nu, attaisnojoties varētu teikt, ka ārstam ir jāsniedz palīdzība cilvēkam, kaut arī tas ir ienaidnieks… No vienas puses, varētu atraidīt, lai nāk ar tulku, bet, no otras puses, jaunie dakteri, kuri neprot krievu valodu, jau nekādi arī nevar palīdzēt. Es no okupācijas laikiem krievu valodu zinu. Ja cilvēks cieš negadījumā, bet ārsts paiet garām, tad tas skaitās nosodāmi…
DDD: Piekrītu – ārstam ir jāsniedz palīdzība. Tomēr es runāju par sistēmu – arī ārstu komunikācijā ar pacientu krievu valoda ilgstoši ir neoficiāla otrā valsts valoda.
J.M.: Jā, faktiski tā ir, turklāt gandrīz visās jomās.
DDD: Kādēļ jūs abonējat un lasāt avīzi “DDD”?
J.M.: Turklāt ar lielu interesi lasu! Laikraksts “DDD” publicē daudz labu domu un paver vairāk vaļā saprašanu. Mūsdienu ikdienas propaganda ir diezgan virspusēja, pasniedz visu, kā valdošajiem ir izdevīgi. Bet, ja dziļāk apskatās, tā nav taisnīgi un patiesīgi. Tas pats Ukrainas karš – paskatoties jūsu rakstītajā, var aptuveni saprast, kas tur notiek.
DDD: Jautāšu, vai atbalstāt Latvijas dekolonizāciju, ka jāatbrīvojas no okupantiem?
J.M.: Neapšaubāmi. Tie saucamie senkrievi – tie jau ir it kā naturalizējušies. Bet tie, kuri iebrauca padomju okupācijas laikos, ir šausmīgi šovinisti. Un arī man pieņemšanās, konsultācijās Pļavniekos gandrīz tikai viens no desmit pacientiem ir latvietis, pārējie visi ir “krieviskie”.
DDD: Viņi neprot vai arī negrib runāt latviski?
J.M.: Kā nu kurš. Kāds domā, ka labāk izskaidrot var tikai krieviski. Mums jau arī traumatoloģijā jauna daktere bija atteikusies krieviski runāt ar šeit ilgstoši dzīvojošu pacienu, un tad presē sākās liels troksnis – kā nu tā var… Lūk, tā ir kopēja nostādne. Kad latvietis sadzird krievu valodu, tad uzreiz cenšas runāt tāpat pretī. Vienīgā pozitīvā lieta, ka jaunieši nesaprot un tāpēc viņus nekādi nevar piespiest runāt krieviski.
DDD: Sanāk, ka paši latvieši nodrošina okupantiem šeit labklājību – ērtu krievisku vidi Latvijā?
J.M.: Jā, tā tas ir. Paši latvieši ir tādi mīkstmieši! Arī 1940. gadā atradās latvieši, kas krievus sagaidīja ar ziediem. Diemžēl jāatzīst, ka šis kalpa gars mūsu tautā vēl joprojām turas.
Okupācijai ir jāpretojas!
DDD: Jūs pieminējāt okupācijas sākumu. Vai uzskatāt, ka 1940. gadā vajadzēja pretoties, nevis “palikt savās vietās”, kā to norādīja Valsts prezidents Kārlis Ulmanis?
Juris Matisons: Noteikti vajadzēja pretoties. Un arī pēc neatkarības atjaunošanas vajadzēja visur ieviest tikai latviešu valodu, sākot jau ar skolām. Kad bija kampaņa par latviešu valodu skolās, uzreiz vesels bars protestēja. Un latvieši atkal nobijās… Jebkurā citā valstī neviens tā neuzdrošinātos uzvesties.
DDD: Vai tikai ar valodas iemācīšanu okupantiem un viņu atvasēm būs līdzēts? Nils Ušakovs un vesels bars citu antilatviski noskaņotu naturalizētu okupantu veikli prot izteikties latviešu valodā. Mēs iemācām ārējam ienaidniekam savu valodu – taču okupanta domāšanu viņš tāpēc nemaina. Bez dekolonizācijas latviešu tauta un valsts tāpat netiks glābta.
J.M.: Jā, dekolonizācija ir vajadzīga, piekrītu. Taču, ja krievu cilvēks kļūst par latviešu draugu un domubiedru, tad latviešu valodas prasme varētu iet kopā ar savstarpējām attiecībām un cieņu.
DDD: Šis avīzes numurs iznāk pēc 9. maija. Līdz šim katru gadu mēs esam redzējuši kontingentu, kas pulcējas pie Okupācijas pieminekļa Pārdaugavā. Arī šogad ļoti daudzi nesa ziedus kā atzinību par okupāciju. Un tad jautājums – vai tādam piemineklim tur ir jābūt?
J.M.: Protams, nav jābūt. Ņemot vērā visus notikumus, šī saiešana 9. maijā pie pieminekļa Pārdaugavā ir daudz mazāka. Taču pašu pieminekli, manuprāt, vajadzētu likvidēt, jo tas ir iekarotāju piemineklis. Lai kāds tur mēģina teikt, ka vēsturisks simbols, tomēr šis piemineklis simbolizē mūsu iekarotājus.
DDD: Simbolizē iekarotājus jeb okupantus, jeb ārējo ienaidnieku veikto starptautisko noziegumu pret latviešu tautu un valsti, noziegumu pret cilvēci. Ukrainā jau izskan vārds “okupanti”, bet līdz tam tikai “DDD” tā sauca kontingentu, kas šeit aizkavējies no okupācijas laikiem.
J.M.: Man ļoti patīk, ka tomēr sabiedriskajos saziņas līdzekļos Putins jau tiek nodēvēts par noziedznieku. Īstenībā Putins tiešām ir noziedznieks.
DDD: Kā mēs, latvieši, jūsuprāt, varam izmantot šo situāciju? Rietumu pasaule Putinu atzīst par noziedznieku, nosodot karu Ukrainā…
J.M.: Tā ir jāizmanto mūsu valsts atjaunošanas interesēs, un man šķiet, ka mazliet jau arī sākas šis process. Mēģina stiprināt aizsardzību, arī ekonomiku, kas lielākoties bija orientēta uz Krieviju. Tātad no visas šīs nelaimes vajag atrast labāko variantu. Latvija, Baltijas valstis kopumā, ir uzņēmusies tādu kā līdera lomu šajos procesos. Tāpēc ārvalstis, kas līdz šim bija rezervētas, varētu sākt izprast un nostiprināt kaut vai mūsu ārējās robežas, arī saimnieciski, ekonomiski.
DDD: Vai šis nav brīdis, kad latvieši beidzot varētu risināt dekolonizācijas un deokupācijas jautājumu?
J.M.: Īstenībā ir. Arī somi pieprasa Karēliju. Pieprasa atjaunot vēsturisko taisnīgumu, un uz šā fona arī dekolonizācija un deokupācija ir jārisina. Un vēl – arī bēgļiem, kas ierodas Latvijā, ir jāpierāda sava lojalitāte.
DDD: Bēgļi… Bet šeit jau ir milzīga pretlatviski noskaņota masa, no kuras ir jāatbrīvojas.
J.M.: Jā, man šķiet, ka karš Ukrainā sašķels vienu daļu, paliks tikai zvērinātie, bet šaubīgie sapratīs, ka uzbrukt otrai valstij un nonāvēt cilvēkus nav gudri, nav humāni.
DDD: Ko jūs domājat ar to – paliks tikai zvērinātie? Jūs par okupantiem runājot?
J.M.: Jā.
Turpinājums: No latviešu lauku zēna par profesoru. 2. daļa
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr 9(503), 2022. gada 13.–26. maijs