Saruna ar mūziķi Aivaru Brīzi
Krievvalodīgos okupantus vada naids
DDD: Iepriekšējā laikraksta numurā publicējām internetā atrodamā videoklipa “Es esmu nelojāls” tekstu. Tu esi redzējis, kā krievvalodīgie agresīvi, naidīgi plātās, ka viņi ir nelojāli Latvijai un latviešu tautai. Kāpēc latviešu mūziķi, radošo aprindu pārstāvji klusē?
Aivars Brīze: Jā, es redzēju to klipu. Manuprāt, tas būtu jāredz un jānovērš Drošības policijai – drošības dienestiem, kuriem vajadzētu atbildēt par valsts drošību un uzraudzīt, ko ļaudis, kas pieder pie piektās kolonnas, šeit dara. Mums gan tas nav nekāds noslēpums, un internetā ievietotajā klipā tas skaidri arī izpaudās.
Skatoties krievvalodīgos reperus, man bija divējādas domas. Sākumā gribēju kliegt – atbāzt viņiem pretī, ka šeit ir mūsu zeme un mēs, latvieši, šeit esam noteicēji, nevis jūs, ienācēji, kas neuzvedas pat kā ciemiņi. Pēc tam sāku šaubīties, vai tie šmurguļi ir pelnījuši tik lielu uzmanību. Gan jau būs izdevība viņus un viņiem līdzīgos nolikt vietā.
Manuprāt, daļa cilvēku ir iedzīti galējā pesimismā, bet vairums ļāvuši virsroku ņemt bailēm un gļēvumam. Tātad divi iemesli – bailes un gļēvulība vada cilvēkus. Šobrīd visspilgtāk vajadzētu izpausties savas zemes izjūtai jeb patriotismam, bet notiek pretējais. Medijos un sabiedrībā sludina visādas dumjības, raksta nevajadzīgas lietas, lai aizmālētu acis, bet par svarīgāko, tas ir, ka mūsu zemē ir okupantu varza, piektā kolonna, neliekas ne zinis. Un šie reperi – krievvalodīgie jaunieši, kas izveidojuši naidīgo klipu, manuprāt, nav darbojošies paši ar savu iniciatīvu. Visticamāk, viņiem tas ir pateikts priekšā.
DDD: Tu teici, ka sākumā tev bija doma viņiem kaut kā attiecīgi atbildēt. Pazīstot tevi, gļēvums vai bailīgums nebija tas, kas atturēja tev to izdarīt?
A.B.: Pirmkārt, man top viens nacionālpatriotisks projekts, kur gandrīz katrā niansē būs atbilde uz šādām lietām. Otrkārt, negribētu pārāk pievērst viņiem uzmanību. Manuprāt, ne jau muzikantiem būtu viņiem jāatbild, bet pavisam citiem cilvēkiem – drošības dienestu pārstāvjiem, kuri, kad jānovērš naids pret latviešiem, izliekas par beigtiem. Kā var nesodīti realizēt tik klajus uzbrukumus?! To es nesaprotu.
Runājot par mūziķiem, ja mēs pamatu pamatos nesāksim neko darīt tā saucamajā popmūzikā, kas ir aizsniedzamāka lielākām tautas masām, kur mērķa auditorija ir jaunatne, ja caur dziesmām nesāksim runāt par savas zemes un savas tautas problēmām, parādot savas spējas, savu attieksmi, ka esam latvieši, ka šī ir mūsu zeme, ka mēs te esam noteicēji, tad diemžēl var pienākt brīdis, ka ir jau par vēlu.
Modē dziesmiņas par neko
DDD: Nevaru nosaukt nevienu dziesmu vai muzikālu projektu, kas liktu saprast, ka radošā sabiedrība, tas ir, mūziķi jūt latviešu tautas sāpi…
Aivars Brīze: Nav jau ko dzirdēt. Es, godīgi sakot, brīnos – esmu vairakkārt visādos forumos savu viedokli klāstījis, bet nezin kāpēc producentus īstenībā neinteresē šī lieta – dziļi neinteresē. Viņi parāda savu apolitiskumu, savu nostāju, ka viņiem tikai traļi, vaļi – kaut kādas dziesmiņas par neko, lai tikai kaut kāds meldiņš tur būtu, lai tikai publika pavelkas. Faktiski tiek izmantots jaunatnes absolūtais apolitiskums. Manā izpratnē, mūzika ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē ir beigusies jau sen –1989. gadā. Pēc tam “radītais” ir komercija un skriešana pakaļ kaut kādiem Rietumu izdomātajiem mēsliem. Dziesmas ar saturu diemžēl ir beigušās. Ir jāsaprot, ja esi latvietis, tad tev sava zeme ir jājūt un jādzīvo tā, lai nebūtu kauns sevi saukt par latvieti.
DDD: Bet varbūt, ka mūzikas pasaulē ir tas pats, ko mēs redzam arī politikā, – pie teikšanas jeb par zvaigznēm, kuras uzklausa, kļūst tieši tie, par kuriem režīms var būt drošs, ka viņi neko nepateiks.
A.B.: Protams. Tā jau tas īstenībā ir. Runājot par jauno paaudzi, viss atkarīgs, kāda viņiem bijusi audzināšana ģimenē, skolā. Retais piedzimst par patriotu, bet par tādu var izaudzināt. Tādēļ, ja jaunietim nav iemācīta Tēvzemes mīlestība, tad atliek vien samierināties ar sekām. Protams, var jau teikt – es esmu mūziķis, neesmu politiķis un man nav nekas tur jādara. Bet, pagaidi, pirmkārt, – tu esi latvietis, tu esi šīs zemes pilsonis un saimnieks, un tev ir jābūt savai attieksmei pret to, tu nevari plūst pa straumi, pierīties desu, pelmeņus, būt laimīgs un pateikt: man vairāk neko dzīvē nevajag. Nu, tad arī dzīvo tai pelēkai masai līdzās, neapzinot savas zemes, goda un brīvības nozīmīgumu! Tas ir drausmīgi! Godīgi sakot, mani pārņem izmisums, kad par to domāju.
Parunājot ar jauniem cilvēkiem, kurus mācu, saprotu, ka vairumam nav šīs izpratnes. Pārsvarā viņus vada tikai patērētāja intereses. Skolās būtu jāievieš Tēvzemes mācība, jo genocīds, kas notiek tagad, ir vienkārši neaptverams. Staigā pa pasauli tādas vairas vīķes-freibergas un citi, degradējot visu patiesi svēto un vērtīgo! Tas ir kaut kas neaptverams. Un viņa vēl bezkaunīgi pieprasa, lai tauta viņu atbalsta, maksā par šiku dzīvi!? Varētu domāt, ka viņa kaut ko labu izdarījusi šai zemei un tautai!?
DDD: Pavisam nesen kāda sabiedriskā vietā dzirdēju Laura Reinika dziedāto dziesmu “Uz redzēšanos, prezidente!”, kur vārdi bija apmēram šādi: man bail, ka bez jums mums būs grūti… Šī dziesma uzrakstīta tad, kad Vaira Vīķe-Freiberga beidza savu prezidentūru. Šādu dziesmu Reiniks, lūk, var uzrakstīt, bet, kur ir dziesma: okupanti, aizbrauciet, lindremaņi, pazūdiet… Kur ir?
A.B.: Jā, nav! Var jau teikt te visādi – latvieši nav tik agresīvi, latviešiem nav jābūt agresīviem, gan jau viņi paši aizvāksies. Bet no latviešu bailīguma, divkosības, gļēvuma metas slikti ap dūšu. Tas ir nenormāli! Virtuvēs visi baigie varoņi, bet, tikko jārunā publiski, piemēram, radio vai televīzijā, uzreiz parādās tā saucamā mīkstā tolerance – visiem gribi būt labs un parādi savu gļēvumu. Vai nu tu esi saimnieks savā zemē ar visu no tā izrietošā, ar savu stāju, atbildību, vai nožēlojams draņķis, kurā visi nelieši noslauka kājas. Turklāt stingrā saimnieka nostāja jāparāda visu laiku. Nevar tā – vienreiz kaut ko labu izdarīt un tad domāt, ka savu jau esi paveicis un nekas vairs nav jādara. Nē, tā tas nav! Man ļoti patika reiz laikrakstā “DDD” lasītais: cieņu var krāt visu mūžu, bet pazaudēt to var vienā mirklī…
Latviešu karotāja gēns izzudis
DDD: Tu apgalvo, ka ir jālepojas, ka esi latvietis, taču Saeimā nobalsoja, ka pasē tautību “latvietis” nedrīkst rakstīt, lai novērstu diskrimināciju. Vai tu jūties diskriminēts, ka esi latvietis?
Aivars Brīze: Es jūtos diskriminēts, ka man kā latvietim neļauj pasē ierakstīt “latvietis”. Jūtos diskriminēts, jo neviena atjaunotās Latvijas valdība nav veikusi deokupāciju un dekolonizāciju. Par to, ka esmu latvietis, nejūtos diskriminēts – gluži pretēji. Man, latvietim, šī ir vienīgā zeme pasaulē, un es lepojos, ka esmu latvietis. Citas Latvijas man nav!
Esmu ievērojis, ka valdošie, procesu virzītāji ik pa laikam ļauj, ja tā var teikt, pacepties, nolaist tvaiku par samērā nebūtiskiem jautājumiem, lai būtiskākie nebūtu jārisina. Latvieši tagad sašutuši par nieka pasi, kas faktiski ir ceļojuma dokuments un būtību parāda. Protams, pat neļaujot pasē norādīt tautību, Saeima parāda savu attieksmi un apziņas līmeni. Sliktākais ir tas, ka pārņem bezspēcības sajūta, ka tu viņiem, Saeimā sēdošajiem un lēmumu pieņēmējiem, neko nevari pateikt. Būtībā vajadzētu pajautāt: kas tu tāds esi, lai nolemtu manā vietā?! Tāpat sabiedriskais radio: kuras sabiedrības radio tas ir – vai Sorosa utt.?! Vai tas ir mūsu sabiedrības radio?!
DDD: Cara laikā nedrīkstēja runāt latviski. Ja kāds runāja, tad uzkarināja viņam kaklā dēlīti ar uzrakstu “latiš” kā kauna zīmi.
A.B.: Tāpat kā žīdiem zvaigzni…
DDD: Tikai tagad mums ir jānokaunas par to, ka esam latvieši…
A.B.: Jā, tas ir briesmīgi! Tik drausmīgā pavadā ir aizgājuši visi mūsu varturi. Šis ultraliberālisms gluži vienkārši sprāgst pa visām malām ārā. Es ļoti ceru, ka tā ir melno spēku agonija – ilgi tas nevar turpināties. Man ļoti negribētos reducēt uz visu latviešu tautu…
DDD: Varbūt jāsadala: ir tauta un ir pūlis. Tauta ir domājošā sabiedrības daļa, kas ir mazākumā, bet visi pārējie ir krievvalodīga un latviešvalodīga masa…
A.B.: Man negribētos dikti uzbraukt lauku tantiņai – viņa strādā laukos, slauc savu gotiņu, kaziņu, ravē dārzu, lāgā neaptverot, kas patiesībā notiek valstī. Tādi šie ļaudis ir, un negribu viņus aizvainot. Kāds izlasīs – no augstiem plauktiem tas Brīze sācis laist, kur tad tev ir tas automāts vai kaulu zāģis, cik daudzus esi apšāvis, ja vari būt te tāds…?
Manuprāt, jāuztraucas tieši par šo darbīgo jauno paaudzi, kas ir mūsu nākotne, kurai būs jāturpina saimniekot. Lūk, par to ir jāuztraucas, uz kurieni šī paaudze savā apziņā virzās?! Kāpēc tā apstājās pie šīs mantiskās patērētājsabiedrības debīlajām lietām, ko šodienas laikmets paģērē? Neesmu pret informāciju kā tādu, bet, ja tu nespēj šo informāciju saprast – atšķirt graudus no pelavām –, tad vari apmaldīties. Cilvēks, kurš nezina vēsturi, noteikti apmaldīsies. Taču, ja tie, kuri sēž augšā un ir sekojuši visam līdzi, un daudzmaz orientējās procesos pasaulē, nemēģina vai pat apzināti izvairās pateikt patiesību, tad vairs nav kur… Lasot internetā, esmu šausmās! Vai tad tiešām kaut kādi pēc statistiskas atlasīti ierēdņi tur sēž un koriģē… Īstenībā negribētu tam piekrist. Internets nebūtu tas svarīgākais, jo tur daudzi pašapliecinās un savu nevarēšanu izgāž ar mēslu spaiņiem.
Kas attiecas uz mani, tad es netaisos klusēt. Šobrīd strādāju pie projekta, par kuru runāšu tad, kad darbs būs izdarīts.
DDD: Tā būtu atbilde arī mūsu lasītājiem, kuri prasīja, lai pajautājot, kur tad palicis mūsu, latviešu nacionālpatriots Brīze?
A.B.: Jā, tas viss būs. Būšu lepns, ja tas būs sanācis. Jūtu, ka ir starp mums cilvēki, kuri spēs to saprast un atbalstīt. Nākošgad mēs to redzēsim.
DDD: Informāciju un Aivara Gardas komentāru, kuru varēja lasīt iepriekšējā “DDD” numurā, par naidpilno krievvalodīgo reperu klipu publicējām labi zināmajā portālā “Draugiem.lv” un aicinājām latviešus neklusēt, protestēt un parādīt sašutumu. Latvieši arī neklusēja, bet zaņķis gāzās nevis pār naidīgajiem okupantiem, bet mums. Naida kurinātāji esot nevis tie cilvēki, kuri saka – es esmu nelojāls, bet mēs, jo pieprasām deokupāciju un dekolonizāciju…
A.B.: Jā, tautas kareivīgais cīņas gars, genofonds, šķiet, ir aizgājis reizē ar leģionāriem, strēlniekiem un nacionālajiem partizāniem. Ar kādu lepnumu pirms dažām dienām kāds simtgadnieks savā jubilejā teica: “Kas tas par latviešu vīrieti, kas nav kārtīgi dabūjis izkaroties!”
Vienā vārdā – nodevība!
Aivars Brīze: Nezinu, kad latvieši beidzot tiesās vainīgos par genocīdu pret mūsu tautu?! Pusmiljons ir aizbraucis no Latvijas – tas ir gluži vienkārši ārprāts!
DDD: Cilvēki meklē naudu, kas vēl nesen bija Latvijā, bet tagad kaut kur pazudusi…
A.B.: Domāju, ka mūs tādā veidā grib paverdzināt. Ja nevar “pa tiešo” – ar tankiem iebraukt, tad iegūst mūsu zemi šādi. Krievs ar savu naudu, ar nopirktajām uzturēšanās atļaujām, savukārt Eiropas Savienība ar savām murgainajām direktīvām, saražotajiem un nevienam nevajadzīgajiem mēsliem, ar kuriem indē mūsu tautu. Neiesaku nevienam ēst to, kas dabūjams veikalos! Labāk atbalstīsim savus zemniekus un pirksim pārtiku tieši no viņiem.
Zviedru pensionārs mierīgi sēž un gaida, kad par celmu naudu varēs šeit meža zemi nopirkt. Pēc pieciem gadiem viņš no pederastiskās Eiropas Savienības vēl dabūs kaut kādas fonda naudas un sāks šeit būvēt sev štellītes. Kā Eidis (Eduards Pāvuls) kādreiz teica: “Iznīciniet latviešu zemniecību, un ar to būs tautas beigu sākums.” Un tas jau ir noticis – zemniecība principā jau ir iznīcināta. Vispār vajadzēja aizliegt pārdot Latvijas zemi ārzemniekiem. Ja grib – lai īrē, kā tas notiek pie leišiem.
Neatnāca neviens no Pleskavas, lai latviešiem padarītu pēc iespējas grūtāku dzīvi savā Tēvzemē. To izdarīja mūsu pašu tautieši – mūsu tautas nodevēji! Lai viņi ieraksta sevi sarakstā, tikai lai nedomā, ka dzīvos laimīgi ar saviem bērniem – tā nebūs.
DDD: Tikko televīzijā rādīja filmu, atgādinot, ka pagājuši pieci gadi, kopš Latvija atdeva Krievijai Abreni. Sprieda, vai tas bija nodevības akts vai nebija. Tomēr filmas zemteksts lika saprast, ka “pareizi ir domāt”, ka Abrenes atdošana esot bijusi saprātīga rīcība.
A.B.: Protams, cilvēku apziņas šādi tiek ievirzītas pilnīgi ačgārni.
DDD: Tolaik tu uzrakstīji dziesmu, aicinādams neatdot Tēvzemi. Domāju, ka sabiedrības lielākā daļa šo dziesmu nemaz nav dzirdējusi.
A.B.: Jocīgi, kāpēc?… (ironiski smejas) Radio atbild, ka tas neesot “radio formāts”…
Lūk, dziesmas vārdi:
Tikai neatdod Tēvzemi manu,
Lūdzu, neatdod Latviju, Tēvs!
Tie, kas Dzimteni tirgo un Dzimteni pārdod,
Kā migla drīz izplēnēs.
Tikai neatdod Tēvzemi manu –
Es jau nelūdzu vairāk neko –
Tikai saglabā jaunajām, jaunajām audzēm
Šo dārgumu svētāko.
Celies pāri pār šaubām un bailēm,
Neliec muguru, taisnojies stalts,
Esi varonis latviešu tautai –
Būsi mūžīgā piemiņā kalts.
Tikai neatdod Tēvzemi manu,
Lūdzu, sargā no tumsības valsts!
Tie, kas ziedoja dzīvību, dzīvību savu,
Mūžos būs Taisnības balsts.
Celies pāri pār šaubām un bailēm,
Neliec muguru, taisnojies stalts,
Esi varonis latviešu tautai –
Būsi mūžīgā piemiņā kalts.
DDD: Ne vien vārdi, bet arī melodija šai dziesmai ir iedvesmojoša un paceļ garu.
A.B.: Šī dziesma vairāk bija domāta tiem varturiem, kuri tolaik spriedelēja par Abrenes atdošanu un visbeidzot pieņēma šo nodevīgo lēmumu. Mums te skandina par kaut kādām demokrātijām un tamlīdzīgi, bet lepnas nācijas nekad neatdos nevienu savas zemes pēdu! Vienā vārdā sakot, tā bija nodevība.
Var stāstīt visādus zilus brīnumus, ka ekonomiski grūti pacelt, tādi laiki, pasaulē globāli viss notiek… Šādus pekstiņus visu laiku skandina, taču pasaulē ir tautas, kuras spēj sevi aizstāvēt un sargā savu zemi, kuras cīnās līdz pēdējam, piemēram, baski, čečeni. Viņi saprot, ka tautas gods, savas zemes un ģimenes mīlestība ir augstāka par visu.
DDD: Fakts, ka tava dziesma neizskanēja radio, apliecina tikai to, ka radiostaciju īpašnieki, vadītāji neatbalsta taisnīgumu. Viņi ir režīma kalpi.
A.B.: Nedrīkst taču mūsu varturiem tā – “pa tiešo” – dot pa purnu, skaidrā tekstā pasakot: jūs esat zagļi un nodevēji!… (ironiski smejas) Dziedot “Tikai neatdod Tēvzemi manu!”, es lūdzu Tēvu, lūdzu Augstāko Spēku, lai neļauj kretīniem iztirgot Dzimteni! Tie, kas Dzimteni tirgos un Dzimteni pārdos, kā migla drīz izplēnēs, jo viņiem nav mūžības. Un īstenībā kauns, ko viņi ir izdarījuši, jau ir iekodēts uz mūžīgiem laikiem viņu dzīvēs, viņu dvēselēs.
“Tūdaliņ-tāgadiņ”…
DDD: Konfūcijs ir teicis, ka par labu pienākas labs, bet par sliktu – pēc taisnīguma. Zinot, ka Augstākie Spēki jeb Dievs ir taisnīgs, mēs nešaubāmies, ka cilvēki, kuri ir nodevuši Tēvzemi, neizbēgami saņems sodu.
Aivars Brīze: Protams. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka no visiem tiks prasīts vienādi, un katram būs jāatbild. Sirdsapziņa ir šķīstītava, bet, ja tā ir netīra, tad nav iespējams normāli dzīvot.
DDD: Tomēr, ja nelietīgs cilvēks stāsta, ka sirdsapziņa viņam liek paņemt sev tos miljonus, jo viņš jūt, ka ir nopelnījis, – ko tad?
A.B.: Šos ļaudis es nevērtēju un pat negribu vērtēt – tādi nav tā vērti, lai par viņiem runātu. Ne jau naudā kaut kas ir rēķināms, mēs taču runājam par mūsu zemi, par mūsu tautas Dzimteni. Mūsu zeme pašreiz ir tik sarežģītās krustcelēs, kādās tā nav bijusi vēl nekad. Tas, ko varturi šodien dara ar mūsu tautu, ar mūsu valsti, ar mūsu zemi, ir vislielākais noziegums! Zeme bez tautas, bez saviem saimniekiem nav nekas. Izglītība, medicīna, sociālie apstākļi, darba iespējas – pilnīgi viss, kas saistās ar cilvēku dzīvi, ir nolaists līdz “kliņķim”. Mūsu zeme, mūsu valsts divdesmit gadu laikā varēja kļūt par paraugzemi visā pasaulē, bet ir noticis gluži pretējais.
DDD: Latvija taču esot “veiksmes stāsts”…
A.B.: … (ironiski smejas)…
DDD: Mums nav sakārtoti valsts pamati – māja uzcelta uz netaisnīgiem, šķībiem un izkurtējušiem pāļiem.
A.B.: Tieši tā! Nav veikta deokupācija un dekolonizācija. Klāt nākusi Eiropas Savienība ar savām antivērtībām. Šeit tiek iepludināta nekvalitatīva un kaitīga citu Eiropas valstu pārprodukcija – mums jau neviens nestāsta, ka tur vidējais un turīgais slānis tādai pārtikai pat nepieskaras, tāpēc tās ražotājiem šie produkti kaut kur ir jāliek: Latvija, Igaunija – gāžam tik iekšā un aizliedzam viņiem pašiem ražot! Latvieši ir vajadzīgi tikai tik daudz, lai izklaidētu tūristus – padejotu “tūdaliņ-tāgadiņ”, padziedātu “Pūt, vējiņi”...
Par vīriešiem viņus negribas saukt
DDD: Roberts Klimovičs intervijā sacīja, ka katram latvietim vajadzētu ieroci, ka latviešu tautai ir jābruņojas, jo bruņotai tautai neviens neko nevar nodarīt. Mēs zinām, ka katrs kaut ko domā, bet, līdzko aizver aiz sevis savas mājas durvis, viņš kļūst citāds – baidās atzīt, ka piekrīt “DDD” – pasarg, Dievs, tas ir ārprāts, to nevar!…
A.B.: Tā ir divkosība. Mājās sievai un bērniem viņš rāda, ka ir varonis – uh, kā es varētu tos “krievus” “sist”… bet iziet uz ielas, satiek Pēteri, kas saka: “Klausies, tu gan esi stulbs, mēs te kopā biznesu taisām, bet tev nosmulējušies bērni staigā, davai, apkrāpsim šo valsti, atmazgāsim, un būs viss…” Šis attopas – jā, man nevajag tās galvassāpes par savu tautu, dabūšu vēl pa galvu, kam man to? Tā ir absolūta gļēvulība, bailes – pat nezinu, kā to raksturot. Par vīriešiem viņus negribu saukt.
Cilvēku ir jāvērtē pēc darbiem. Ar vārdiem es varu būt rijā, bet ar darbiem – aizkrāsnē. Ne velti ir šāds sakāmvārds. Es kā mūziķis savu iespēju robežās cenšos kaut ko darīt, esmu parādījis savu stāju. Nesaprotu, vai tiešām tik daudz latviešu neko nesaprot un neredz – lai tad iebāž savus bailīgos degunus kartē un paskatās, cik liela ir Latvija uz pasaules fona! Bet drosme aizstāvēt Taisnīgumu, savu tautu ir tikai 0,000… procentiem. Patiesībā šī pat nebūtu jāsauc par drosmi, jo tā ir normāla stāja cilvēkam, kurš apzinās, ka viņam ir sava Tēvija. Un tā tam ir jābūt.
Piemēram, francūzis – milzīga nācija, viņiem, protams, ir daudz vieglāk noturēt savu nacionalitāti, savu zemi, un viņi ir lepni par to. Tāpat vācietis – viņš nebrauks ar “štrunta” franču vai amerikāņu mašīnu, viņš brauks ar savu – principa dēļ. Viņš nepirks citu sadzīves tehniku, tikai vācu.
DDD: Un izdarīs visu, lai arī citi nopērk vāciešu ražoto preci.
A.B.: Tieši tā. Viņi ir lepni par savu Vāciju, un tādiem būtu jābūt arī latviešiem, lai, iebraucot Latvijā, ārzemnieki redzētu lepnu tautu. Aizbrauc uz Dienvidiem un paskaties, kas tur notiek: tur neviens nevarēs darīt, ko grib. Tur spēku un kārtību dod ģimenes matriarhāts, kas nemaz nav slikti. Bet šeit jau nav vairs ne matriarhāts, ne patriarhāts – te ir ono – ne šis, ne tas. Pilnīgs ārprāts.
Atliktais pārbaudījums?
Aivars Brīze: Godīgi sakot, par visu, kas šobrīd notiek Latvijā, esmu tik sarūgtināts, ka nevaru mierīgi skatīties ne televīziju, ne klausīties radio. Šie cilvēki nesaprot, kādu noziegumu viņi izdara pret savu zemi, un neapjēdz, kādas sekas tas nesīs viņiem pašiem.
DDD: Domā, ka nesaprot?
A.B.: Ja kādreiz sapratīs, tad var būt arī par vēlu. Viņi neapzinās, ka viss nāks karmiski atpakaļ – neizbēgami! Jebkura liela, globāla lieta jau ir kosmiska lieta, un par lielo devumu, mūsu zemi, kas mums uzticēta, – ja mēs nespējam to nosargāt, būs jāatbild. Arī es – negribu sevi nolikt ārpus tautas – nespēju nosargāt. Daru ko varu, bet neredzu veidu, kā visu ietekmēt. Varu uzrakstīt dziesmas, tās var atskaņot, un ceru, ka kaut kas līdz tautai nonāks. Bija laiks, kad tiešām šo vienotību jutām, bet kur tas viss tagad ir palicis?!
DDD: Tu droši vien runā par Atmodas laiku. Diemžēl šodien nevaram vairs pārbaudīt, cik gatavi uz upuri toreiz bija cilvēki. Iespējams, ka tad, ja būtu nevis jādzied, bet jāņem rokās ieroči, daudzi tomēr nobītos. Līdz galam netika izcīnīta un atgūta brīvība, neatkarība. Viss izplēnēja dziesmās pie ugunskuriem…
A.B.: Tas jau tika nogriezts pašā saknē. Jūtot tautas spēka izpausmi, tā bija jāaptur.
DDD: Varbūt arī latviešu gatavība nebija tik pārliecinoša. Tautas frontē neviens tā īsti nestājās līdz brīdim, kad atbrauca no Maskavas un pateica, ka drīkst.
A.B.: Protams. Bet visi jūsmoja: mēs esam varoņi, kā mēs cīnījāmies! Tās ir muļķības. Šādus paņēmienus var izmantot, ja vairums nespēj analizēt informāciju un nesaprot, kas viņiem īstenībā tiek stāstīts.
DDD: Diemžēl ir jāatzīst, ka mēs nezinām, kas būtu, ja tiešām būtu bijis jācīnās un sāktu līt asinis – vai būtu, kas cīnās?!
A.B.: Tik tiešām, vai būtu?
DDD: Protams, latvieši ir pierādījuši sevi kā labi cīnītāji – varam lepoties ar strēlniekiem, leģionāriem un nacionālajiem partizāniem. Tomēr pirms divdesmit gadiem radās tikai mīts par drosmi un gatavību cīnīties, reāla cīņa nenotika.
A.B.: Un šis mīts ir ļoti izdevīgs. Paldies, ka nebija asinis – “sakāvāmies” ar dziesmām! Ļoti iespējams, ka tad, ja ienāktu Pleskavas desantnieki, pusstundas laikā visiem būtu bikses pilnas…
DDD: Varbūt nebūtu! Šī ir atliktā pārbaude. Tomēr bažas rada tas, ka daudzi, kas stāvēja uz barikādēm, tagad sēž Saeimā un ir ierēdņi, audzina jauno paaudzi. Redzam, kāda šodien ir izauguši šī jaunā paaudze.
A.B.: Tieši tā. Tie, kas lielās, ka uz barikādēm cīnījušies par brīvību, sēž un baidās, ka tikai kaut ko tagad nepasaka tādu, ko nevajag. Viņi prātuļo: “Nu, vajag mierīgāk, nevajag nevienu aizskart, var taču pateikt – davaiķe, žiķ družno (dzīvosim draudzīgi)! Nevis – jūs te esat ieklīdeņi, šī nav jūsu zeme, un jūs te atrodaties nelikumīgi, starptautiskie likumi un konvencijas paredz, ka jums, šeit iepludinātajiem kolonistiem, ir jābrauc mājās!” Bet ko viņi saka?…
DDD: To pašu, ko Sarmīte Ēlerte – ņemsim un integrēsim… Bet cik reizes mēs viņus integrēsim? Uz barikādēm integrējām, visus 20 gadus integrējām un tagad atkal integrēsim?!
A.B.: Uz kāda pamata mums viņi ir jāintegrē?! Kāpēc vācieši, baltvācieši, kuri te gadsimtiem dzīvojuši, aizvācās? Krievvalodīgie kolonisti Latvijā ir izmitinājušies tikai septiņdesmit gadus, bet uzvedās tā, it kā šī būtu viņu zeme.
Atmodas laikā es enerģētiski sajutu tautas pacēlumu, uzdrošināšanos – tā virmoja gaisā, bet lielais pārbaudījums nebija. Kaut gan “gaļas mašīnu” es noteikti neatbalstītu! Ja mēs spētu kā čečeni cīnīties par savu Tēvzemi, savu brīvību…
DDD: Diemžēl tauta pieļāva, ka Gorbunovs, Ulmanis, Godmanis un citi atstāj okupantus un kolonistus ar čemodāniem Latvijā.
A.B.: Protams. Vajadzēja virsnieku korpusu ar visām ģimenēm izmest no Latvijas – pat tas jau būtu atspaids. Un par šo nodevību pret savu tautu būs jāatbild.
Bet, atgriežoties pie mūsu sarunas sākuma, gribu teikt, ka nevaru atbildēt par citiem, ta
ču man ir ļoti žēl, ka cilvēki nesaskata iespēju, lai drosmīgi parādītu savu stāju. Viss taču ir atkarīgs no mums pašiem – no ikviena latvieša!
Intervēja Liene Apine