LAIKRAKSTAM “DDD” – 20 GADI!
No kreisās: Uģis Treide, Edgars Lipors, Raimonds Kundziņš,
Jānis Krūmiņš, Andris Balcers, Gundars Kalniņš.
Fotogrāfs: Gatis Indrevics
Sveicot laikrakstu “DDD” divdesmitajā jubilejā, novēlu, lai pēc iespējas ātrāk jums būtu pamats mainīt tā nosaukumu, tas ir, lai būtu realizēti visi jūsu izdevuma abreviatūrā iekļautie uzdevumi: deboļševizācija, deokupācija un dekolonizācija. Ļoti pamatoti un nepieciešami veicami darbi Latvijas eksistencei. Taču daudzi no tiem bailīgi norobežojās, jo ienaidnieki un viņu pakalpiņi, arī noderīgie idioti jūsu avīzei uzlika “margināļu” zīmogu.
Laba sakritība – arī mēs, vīru kopa “VILKI”, šogad 5. novembrī svinēsim trīsdesmit gadu jubileju. Savukārt, “VILKU” celma ansambļa – Jukuma Vācieša Engures folkloras kopai – maijā atzīmēsim jau 42 gadus. Diemžēl kroņvīrusa ierobežojumu dēļ pirms diviem gadiem neizdevās nosvinēt tās apaļo jubileju. Arī VILKI konsekventi visus gadus savās uzstāšanās reizēs stāsta par latviešu karavīru izcilajām spējām izkarot sev Valsti, aizstāvot latviskās vērtības.
Jau pirms sešiem gadiem intervijā jūsu laikrakstam teicu, ka latviešiem visā Latvijas teritorijā jādzīvo komfortabli, bet krieviem, kuri nevēlas runāt latviski, – diskomfortā. Tik loģiski un vienkārši. Diemžēl vēl joprojām ir tieši otrādi – daudzi latvieši no pārkrievotajām pilsētām un apvidiem vai nu ir pārkrievojušies, vai aizmigrējuši uz latviskākiem lauku novadiem vai ārzemēm. Tikmēr Latvijā, kuru plašās un agresīvās krievu pasaules dēļ uztver kā Mazkrieviju, plaši turpina uzņemt desmitiem tūkstošus Krievijas ekonomisko bēgļu, kuru vidū, kā brīdina ukraiņu, Krimas tatāru žurnālists Aiders Muždabajevs (Ayder Muzhdabaev), netrūkst FSB aģentu. Tādējādi palielinot okupācijas režīma izveidoto noziedzīgo nacionālo disproporciju, turpinot Latvijas pārkrievošanu un palielinot jau esošo visa līmeņa krievu ietekmes aģentu klātbūtni.
Šobrīd, kara apstākļos, kad Krievija uzbrūk neatkarīgai valstij un veic genocīdu pret ukraiņu tautu, daudz skaidrāk izgaismojas, kurā pusē kurš ir. Šis laiks ir kā drošības spilvens gļēvajiem, spieķis garīgi klibajiem beidzot sākt runāt par latviešu tautas tiesībām savā zemē. Pat tādi maigi ļaudis kā mūziķis Ainārs Mielavs, kurš savulaik pats 9. maijā uzstājās pie okupekļa Pārdaugavā, aicina sēdināt uz mietiem Putinu un viņa bandu, visās skolās Latvijā bērnus apmācīt tikai latviski un demontēt okupācijas simbolu Pārdaugavā. Acīmredzot līdz šim brīdim Latvijas okupācijas fakts, genocīds pret latviešu tautu – slepkavošanas, izvarošanas, izsūtīšanas ar sekojošu krievu kolonistu iesūtīšanu, dramatiski izjaucot nacionālo proporciju un par ko droši rakstījis laikraksts “DDD”, – nav bijis pietiekams pamats, lai neatkarību atguvusī Valsts atbrīvotos no okupācijas sekām.
Drošības situācija Latvijā ir ļoti bīstama, jo pie varas esošie izliekas neredzam problēmu. Arī pašās drošības struktūrās steidzīgi nepieciešams veikt pašattīrīšanos no Latvijai naidīgajiem elementiem. Piemērs ir Latvijas Apvienotās policistu arodbiedrības viceprezidenta Alekseja Rosļikova izteikumi par 9.maiju.
Atļaušos citēt mācītāja Krista Kalniņa intervijas fragmentu 17. aprīlī (www.nra.lv): “Redzot to, kas pie mums notiek Latvijā, pēc kara pirmajām nedēļām, es pateicos Dievam, ka Putinam pietrūka gudrības savu karu sākt Latvijā. Es nezinu, kas notiktu ar Latviju. Jo šeit esošā 5. kolonna ir ļoti liela un aktīva… Bet tajā pašā laikā mēs redzam, cik tuvredzīga un gļēva pēdējo 30 gadu laikā ir bijusi Latvijas politika. Tā vietā, lai aizstāvētu savas valsts nacionālās intereses, savu valodu un kultūru, vairums politiķu ir locījušies un klanījušies padomju mantojuma priekšā. Tā vietā, lai būtu tikai latviešu skolas, lai jaunieši mācītos latviešu valodu, kultūru, vēsturi… mums jau 30 gadus pieprasa sarunāties ar krievalodīgajiem šeit Latvijā krievu valodā.”
Latvijas žurnāliste Olga Dragiļeva savā uzrunā 23. aprīļa mītiņā “Krievu balss pret karu” pie Brīvības pieminekļa godīgi atzina, ka paaudžu paaudzēs krievu valoda, pašas žurnālistes dzimtā valoda, būs slepkavību, izvarošanas un spīdzināšanas valoda.
Tikmēr Latvijas Saeima 28. februārī nodevīgi nolēma vēl sešus gadus ļaut valsts izglītības iestādēs apmācību veikt Olgas Dragiļevas minētajā mūsu ienaidnieku – okupantu un kolonistu valodā.
Nesen internetā izlasīju pamatotu kādas nelatvietes retorisku jautājumu latviešiem par okupācijas pieminekļa nojaukšanu: “Esmu krieviete/ukrainiete. Un vēlos jums kā latviete, bet tomēr cittautiete, pajautāt – jums mugurkauls vispār ir? Izpratne par simbolu nozīmi ir? Kā jūs ļaujat cilvēkiem, kas jūs nogalinājuši, okupējuši, iebiedēt jūs, esot ES un NATO? Latvieši Latvijā var rīkoties brīvi!”
Un atkal Saeima 21. aprīlī “braši” nolemj aizliegt sapulču, gājienu un piketu organizēšanu tuvāk par 200 metriem no jebkura Latvijas teritorijā esoša padomju armiju vai tās karavīru uzvaru un piemiņu slavinoša pieminekļa. Nevis nekavējoties nojaukt visus okupācijas simbolus Latvijā!
Vietā būs minēt kādreizējā Austrālijas premjerministra Kevina Rada uzrunu savas valsts imigrantiem:
“Imigrantiem, nevis austrāliešiem ir jāpielāgojas! Pieņemiet to, vai brauciet prom! Esam noguruši no tautas satraukuma, vai nav aizvainota kāda persona vai kultūra. Mēs runājam angliski, nevis arābu, ķīniešu, krievu vai kādā citā valodā. Pamatojoties uz to, ja vēlaties kļūt par daļu no mūsu sabiedrības, – mācieties valodu… Šī ir MŪSU valsts, MŪSU kultūra un MŪSU dzīves stils, un mēs jums dodam iespēju priecāties kopā. Bet pēc tam, kad būsit beiguši vaimanāt un žēloties par MŪSU Karogu, Zvērestu, reliģiskajām vērtībām, es vēlētos jūs iedvesmot izmantot vēl vienu Lielu Austrālijas Brīvību – IESPĒJU PAMEST VALSTI! Ja esat šeit nelaimīgi – BRAUCIET PROM! Mēs jums nelikām šurp braukt! Tā kā, pieņemiet valsti, kuru esat izvēlējušies.”
Atliek vien prasīt Latvijas premjerministram, visai valdībai un Saeimai iesākumā – vismaz sekot šim paraugam. Vēl vairāk, atšķirībā no imigrantiem Austrālijā, krievvalodīgie Latvijā ieradās uz un aiz krievu tankiem, okupējot neatkarīgu valsti. Taisnīgāk, Latvijas drošībai un attīstībai produktīvāk būtu jāveic tas, kas bija jādara jau pirms trīsdesmit viena gada – deokupācija un dekolonizācija.
Tie ir pamatjautājumi, kas steidzīgi jāatrisina. Vēl ir arī daudz citu sakārtojamu nozaru – valsts iekšējā un ārējā drošība, izglītība, ekonomika. Lai to paveiktu, nepieciešama latviešu saimnieka apziņa un valstsgriba. Tas ir priekšnoteikums mūsu kā nacionālās valsts eksistencei.
Visiem “DDD” lasītājiem, visiem latviešiem novēlu – taisnu muguru!
Andris Balcers
Vīru kopas “VILKI” dalībnieks