LAIKRAKSTAM “DDD” – 20 GADI!
LAIKRAKSTA “DDD” 21. IZDOŠANAS GADU SĀKOT
Vēlos atkārtot rakstnieka Otto Vīcupa teikto:
“Kurp ejam, kur nonāksim kritisku pārbaudījumu laikā. Neaizmirsīsim, ka neatkarīgu Latviju radīja taisnības sajūta un latviešu nācijas pašapzinīgums, pašlepnums.”
…un laikraksts “DDD” to cenšas jau divdesmit gadus! Paldies avīzei “Pilsonis”, kas kādreiz publicēja namīpašnieku sarakstu Rīgā. Bet nav vairs laikrakstu: “Pilsonis”, “Pavalstnieks”, “Latvietis Latvijā”.
Šķiet, 2001. gada janvārī, strādājot mežā pie cirsmas sakopšanas, pārtraukumā biju ieslēdzis automašīnā radio un tur pirmo reizi izskanēja sakarīga, argumentēta runa. Tas bija Aivars Garda. Bet laikam tā bija arī vienīgā reize, kad radio ko tādu dzirdēju. Neatceros, vai tur bija arī teikts par avīzes izdošanu. Tāpat neatceros, vai nopirku un izlasīju pašu pirmo 2002. gada 2. maija numuru.
Līdz šodienai tie ir 20 gadi! Ir pazuduši sponsorēti laikraksti, piemēram, “Neatkarīgā Rīta Avīze”, “Vakara Ziņas” (kas vairākkārt augšāmcēlusies un nu ir nedēļas žurnāls), bet laikraksts “DDD” nekur nav zudis.
Latviskā, neatkarīgā “DDD” redakcija cietusi tādu apmelotāju kā Kučs un Kruks ziepētās virves cilpas, kuras Drošības policija (DP) centās savilkt. Ilgais tiesas process, apmelotāju mēģinājums apklusināt patiesību izgāzās – LNF avīzes “DDD” izdevējus attaisnoja! Atceros pirmo tiesas sēdi, kur Kučs tik klusi un vārgi runāja, ka pat dzīvesvietas adresi nevarēja sadzirdēt.
Kruks (tagad Stradiņa universitātes pasniedzējs) bija slīpētāks – pēc tiesas sēdes pārtraukuma “pēkšņi saslima ar stabilu gripu”. Šobrīd tāds Kučs, krietni uzēdies, ir Satversmes tiesas tiesnesis.
Un toreizējais DP priekšnieks Reiniks pēc pēkšņas amata pamešanas, saņemot vēl ordeni no Latvijas valsts, piedalījās reiderismā pret angļu pārstrādes uzņēmumu. Ja ne paša uzņēmuma filmētie kadri ar nepārprotami atpazīstamo tipu, kas demonstrēti valsts televīzijā, un sabiedrības sašutums, šodien tāda uzņēmuma nebūtu. Tāda ir morāle tiem “tiesātājiem” un “apsūdzētājiem”: daudzie tiesas procesi, arī morālās un materiālās kompensācijas nepiešķiršana no Latvijas valsts laikā, kad Tieslietu ministriju vadīja Dzintars Rasnačs no Nacionālās apvienības!
Un tāds padibenis kā Kārlis Streips laikraksta “DDD” žurnālistes nosauc par “stulbām kazām”. Neaptverami, ka tāds Streips vēl šodien ir mācībspēks Latvijas Universitātē, ražojot nevis žurnālistus, bet žurnaļugas, kurus ik dienas dzirdam Latvijas Radio “brīvajā” mikrofonā: Māra Jansone un Aidis Tomsons.
Šīs vai citas grūtības redakcijā nav izturējušas Ilze Liepa un Līga Krieviņa, taču paldies arī viņām par darīto!
Mūsu – lasītāju un abonētāju – iemīļotā avīze ir kā bērzu sulu devēja pavasarī: no sezonas sezonā piedāvā tīru un spēcinošu mantu! Neviens cits nav organizējis konkursu par Latvijas dekolonizācijas nepieciešamību, cīnījies pret dibenmeistaru propagandas uzspiešanu Latvijai.
Jā, var nepatikt kaut kas no avīzē rakstītā, piemēram, par Ļeņinu, bet vai tāpēc, lasītāj, uzreiz jādeklarē, ka “DDD” vairs nelasīšu?! Un galu galā – Ļeņins tomēr robežlīgumu ar Latviju parakstīja!
Mani kā “DDD” lasītāju pārsteidza publicētais, cik maz ir tieši abonentu, ne lasītāju. Bailes? Ko pastnieks teiks? Un aizkustināja redakcijas godīgs stāsts par izdevumiem, redakcijas cilvēku pašatdevi, lūgums palīdzēt ziedojot.
Latvieti, lasītāj, arī pašreizējā avīzes numura cena – 1 EIRO – tev ir paceļama! Sevišķi tagad, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā daudzi sāk saprast, cik patiesa bijusi “DDD” visā pastāvēšanas laikā.
Es nevēršos pie diviem man zināmiem zelta podu īpašniekiem Latvijā – viens tāpat nedzirdēs, otrs miris. Es vēršos pie Tevis, latvieti, kurš māk lasīt un kurš negrib vairs, īpaši šī brīža situācijā, redzēt okupantus un kolonistus Latvijā, kuru pieminekli Rīgā 1997. gada 6. jūnijā jau mēģināja likvidēt un savas dzīvības atdeva Valdis Raups un Aivars Vīksniņš. Ziedo uz LNF kontu kaut nedaudz, bet regulāri latviešu avīzes “DDD” izdošanai! Dari, lai izpildītos: “Mēs gribam, lai Latvijas valdība ieklausītos latviešu tautā un realizētu deokupāciju un dekolonizāciju!” (“Par Latvijas dekolonizāciju”). Es ziedoju un ziedošu, lai gan esmu pensionārs.
Ko novēlēt “DDD” redakcijai? Turēties un veselību. Jums maiņas nav. Diemžēl. Ne jau žurnaļugas turpinās jūsu divdesmit gadu bez atpūtas darīto darbu.
Edgars Bindemanis
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.8(502), 2002. gada 29. aprīlis–12. maijs