Skaļu troksni, burtiskā nozīmē, sacēlis Gļeba Panteļejeva veidotais piemineklis Gunāram Astram, kurš uzstādīts Rīgā, Baumaņa skvērā. Pēc laikraksta “DDD” redakcijas ierosinājuma brīvmāksliniece un skolotāja Ieva Skangale uz sarunu aicināja profesionālu tēlnieku Juri Švalbi, lai uzzinātu viņa redzējumu ne tikai par šo pieminekli un tā tapšanu, bet arī par mākslas situāciju šodienas Latvijā vispār. Pieminekli Gunāram Astram latvieši ir gaidījuši vairāk nekā trīsdesmit garus gadus. Meža kapos pie viņa atdusas vietas pirms trīsdesmit gadiem tika uzstādīts tēlnieka Raimonda Muzikanta granītā radītais tēls. Taču Rīgas centrā ne. Tauta vairākkārt ir aicinājusi valdību rīkoties. Tam sekojis ilgstošs klusums. Un te pēkšņi valdība sarosījās. Netika rīkots atklāts konkurss. Tieslietu ministrs Jānis Bordāns, apejot konkursa rīkošanas procedūru, uzrunāja tikai konkrēto autoru – Gļebu Panteļejevu, kurš neapšaubāmi ir profesionāls, spēcīgs tēlnieks, taču šajā konkrētajā gadījumā rezultāts nesis ne tikai vilšanos, bet ieguvis pat atklātu noraidījumu. It īpaši pseidopandēmijas spaidu un terora apstākļos… Tas jau paspējis kļūt par valdošā režīma arogances, melīguma simbolu… It kā pats Gunāra Astras mūžīgais gars ieradies, lai skaidrāk tautai atklātos patiesība.
Ievas Skangales saruna ar tēlnieku Juri Švalbi
Vadāmais haoss
Ieva Skangale: Kā tu domā – kāpēc tautas un varas attiecības jau gadu tūkstošiem liek uzdot samērā līdzīgus jautājumus?
Juris Švalbe: Sākšu no tālākā stūra… Gribētu norādīt uz cilvēcisko iedabu un tās savdabīgo inerci, kas bieži ir pilna ar savtīgumu, līdzcilvēku izmantošanu un negantību, nešķirojot ne tautību, ne arī laiku un telpu. Tāds tas cilvēks ir, un tāda ir viņa bioloģija. Jāteic, ka evolūcija laika gaitā iezīmējas visai niecīga. Tā vērojama tikai kā tehnoloģiju attīstība, kas nereti bijusi pat kaitnieciska, traumējoša cilvēka garīgajai un fiziskajai veselībai.
Interesants fakts – modernā cilvēka smadzenes vidēji sver nepilnus 1300 gramus, bet neandertālieša smadzenes svēra 1450 gramus un vairāk. Nav pārliecinoši redzama attīstība pa spirāli augšup vai lejup. Katrs indivīds joprojām izdzīvo aptuveni vienu un to pašu pieredzi atbilstoši savam vecumam, intelektam un temperamentam. Un tomēr, ja runājam par radošo cilvēces daļu, tad tās dabā dominē līdzsvars un tendence uz Labo.
Ieva Skangale: Kāpēc tad liekas, ka viss iet uz leju, uz ļaunumu?
Juris Švalbe: Pa vidu radošajiem cilvēkiem gadās slimīgi, ļaunprātīgi indivīdi, kas ar mahinācijām un viltu uzurpē, privatizē varu un par dzīves jēgu nosauc – personisko labklājību. Tā ir totāla kļūda, kas nes ciešanas, zaudējumus un sāpes visai cilvēcei. Ja nu reiz dzīvojam visi kopā, ir nepieciešama modrība, skaidrība, varas attiecību uzraudzīšana, pretējā gadījumā visi piedzīvo milzīgu postu. Šobrīd mani ārkārtīgi satrauc cilvēku miers un tolerance pret šiem bojātajiem varas pārstāvjiem, jo mūsu “mājas jumts jau stāv liesmu apņemts”! Īpaši ir jāizceļ šī laika sabiedrības posts – atkritumu stils – “liberastija”, kas latviešu tautas kultūrai nodara vislielāko nelaimi.
Savā darbnīcā pacēlu acis un ieraudzīju kādu 2010. gada vasarā paša veikto pierakstu: “…nekad nedomāju, ka brīvība un neatkarība tik ātri novedīs Latviju tādā sabrukumā…” Satraukumu, galvenokārt, radīja tas, ka latvieši pameta savas mājas, savu Tēvzemi ar milzu ātrumu – viena Valmiera mēnesī. Vai tiešām? Atmiņā iešāvās dažu ārvalstu “viesu” izteikumi: “…un jūs pat iedomāties nespējat, kā te viss izskatīsies un būs…” – Džordža Sorosa vizīte laikraksta “Diena” redakcijā 1991. gadā. Kā metastāzes tolaik sāka uzrasties visādi fondi un nodibinājumi: Dots, Marta, Mozaīka, Papardes zieds, Delna, Satori utt. Ieviesās juvenilais uzsvars: visur jauninājumi, zaļi, nepieredzējuši “eksperti”… Kā izrādījās – vadāmais haoss funkcionē ļoti labi. Saprotams finansējums nemanāmi, slepeni, bet stabili plūda no onkuļa Sorosa, un jaunie zaļknābji iekrita ar demokrātijas vītnēm pušķotās lamatās. Dāsnais aizjūru onkulis ieguldīja 90 miljonus, bet jau šobrīd atprasīšanai piestādītais rēķins uzblīdis līdz – 11 miljardiem… jo procente, tak procente vajage!
Ieva Skangale: Un kā tas skāra tavu jomu – tēlniecību?
Juris Švalbe: Visa augstākā akadēmiskā kvalifikācija piedzīvoja rekonstrukciju – bakalauri, maģistri, doktori. Boloņas izglītības sistēma sāka drupināt latviešu mākslas viengabalainību, pamatīgumu un monolīto sniegumu, apberot to ar visvisādu bižutēriju, atšķaidot, jaucot ar citu zemju skolu tradīcijām, kā arī nivelējot visu latvisko, nacionālo… Milzīgs spiediens tika izdarīts uz tēlniecību, pa to burzmu samazinot izglītības programmu uz pusi. Kad uzdevu jautājumu tēlniecības katedras vadītājam profesoram Bruno Strautiņam: “Kā tas tā nākas ?” – viņš atrūca, ka Kultūras ministrija lūk, naudu nedodot.
Bruno Strautiņa teikto patiešām apliecināja rīkotie metu konkursi. Pirmkārt, netika piešķirts nepieciešamais laiks metu izstrādei, jo kvalitatīvam piedāvājumam jāatlicina ne mazāk kā 3 mēneši.
Otrkārt, žūrijas tiek veidotas no gadījuma cilvēkiem – piemēram: administrācijā esošiem nespeciālistiem, pēc “draugu būšanas” savējiem, bez pieredzējušu tēlnieku pieaicināšanas, lai nebūtu jāmaksā viņiem par darbu, lai pašiem paliek vairāk, ko var notriekt alkoholā, puķēs… Daugavpilī, Jelgavā, Rīgā, Jūrmalā un citur valstī.
Treškārt, “pasūtītājs” nereti jau pirms konkursa visu slepeni bija “sarunājis” ar kādu konkrētu autoru “pietuvināto”, ‘paklausīgo”, “bijušo komjaunieti”, “partijas sabiedroto” utt., padarot nopietnu mākslas un visas tautas notikumu par farsu. Rezultātā kaut kāds veidojums tur ir, taču tajā nav ne mākslinieciskās vērtības, ne tēlniecības. It visur – Rēzeknē, Daugavpilī, Balvos… Bieži pat autors ir kādas citas disciplīnas pārstāvis, kāds dizaineris vai scenogrāfs, tādējādi vairāki konkursi pat izgāzās. Rīgā vien man tādi ir zināmi trīs.
Latviešu nacionāli monumentālās tēlniecības ārdīšana
Juris Švalbe: Apzināti tiek veidota mazinteliģenta, mazkulturāla vide, notrulinot tēmas, kaitējot cilvēkiem, mākslai un speciālistiem, apturot un degradējot vērtības. Zem šo negatīvo procesu spiediena nereti mākslinieki sabrūk, padodas un sāk izdabāt “pasūtītājam” nejēgam, piemeklējot lētus materiālus,piemēram, koku vai skārdu, piemēram, kā ĢirtsBurvis.Tādējādi darbi paliek ilustratīvi vai aplikatīvi, ārdot latviešu nacionāli monumentālo tēlniecību.
Bezgala vienkārša un patiesa ir latviešu tautas gudrība: “Kā jūgsi, tā brauksi!”
Ieva Skangale: Tāda mērķtiecīga ļaunprātība būtu bijusi sagaidāma no pakļautības laika varas… Pārsteidz mērogs un ātrums, ar kādu it kā brīvas valsts apstākļos tiek iznīcināta mūsu izcilā tēlniecība. Un sabiedrība tam ļaujas…
Juris Švalbe: 1990. gada 4. maija audzēja taustekļi stiepjas tālu, ko arī man skaidri pateica tagadējais Mākslas Akadēmijas rektors, bijušais komjaunatnes komitejas aktīvists, profesors Kristaps Zariņš: “Nekas jau nav mainījies!”
Nav precīzi zināmas, bet nav arī grūti nojaušamas, tieši kādas direktīvas LKP CK Anatolija Gorbunova kantoris nodeva saviem kadriem vadošajos amatos, Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedras vadītājam komunistam Albertam Terpilovskim, ja profesors Bruno Strautiņš pieaicināja tēlniecības katedrā par mācību spēkiem Olgu Šilovu un Gļebu Panteļejevu, krievu kolonistu pēctečus ar pilnīgi svešu mākslas uztveri. Vai viņi var iemācīt studentiem mūsu pasaules redzējumu? Saprotams, ka neko no tā, ko rūpīgā darbā ieaudzināja Emīls Melderis, Kārlis Zāle, Kārlis Jansons, Kārlis Zemdega, Valdis Albergs un citi, kuri par pamatu ņēma latvisko izjūtu un pasaules zelta fondu – klasikas unikālās mūžīgās vērtības: Ēģipti, Grieķus, Itāļus u.c.
Ieva Skangale: Apraksti lūdzu sīkāk latviešu tēlniecības skolas pamatvērtības !
Juris Švalbe: Tēlniecības māksla ir telpiska, un to pauž trīs pamatlielumi: masa, forma, kompozīcija.
Nākamā nozīmīgā vērtība ir virsmas apdare: kalta, robusta, pulēta, slīpēta, gluda. Un tad krāsa: sarkana, pelēka, melna utt.
Par dziļu nožēlu, tagadējā latviešu tēlniecības izglītība ir apturēta. Tajā notiek viss kas cits, tikai ne tēlniecība. Var pat rasties priekštats, it kā Latvija būtu kaut kāda pasaules izgāztuve, kurā nebūtu nekādu pamatu – ne sākuma, ne malas, ne savas skolas, ne izcilu meistaru… Pēckara paaudze vien pierāda, ka ar latviešu tēlniekiem Eiropa un pasaule runāja “vienā acu augstumā ”: J. A. Karlovs, L. Medene, J. Mauriņš, J. Rapa, A. Vārpa, O. A. Feldbergs, O. Breģis, M. Lukaža, L. Ulmane-Franckeviča, V. Titāns, J. Strupulis, V. Zeile, L. Blumbergs, Z. Ķēdis, P. Jaunzems un citi.
Ieva Skangale: Vai tu lūdzu varētu raksturot īstas oriģinālmākslas pamatlielumus?
Juris Švalbe: Māksla, Mūzika, Literatūra ir tādas pat tautsaimniecības nozares kā ikviena, ar pilnu augstākās akadēmiskās izglītības ciklu. Varētu gan piebilst – cēlnozares. Māksla ir jaunrade – oriģināls, tas ir, tāds autora intelektuāls un/vai roku radīts darbs, kam nav un nevar būt analoga visā pasaulē. Šodien dažkārt par mākslu mēģina “iesmērēt” arī fotogrāfiju, kas, manuprāt, nekad nav bijusi līdzvērtīgi stādāma, patlaban nav un nevar būt, jo ir vienīgi kā dokuments, kuru iegūst fizikāli/digitāli un/vai ķīmiskā procesā. Vēl trakāka falsifikācija ir izstādīt kādu industriāli sērijveidā ražotu priekšmetu vai no priekšmetiem sakrāmētu kaudzi, nosaucot to par konceptuālo mākslu, instalāciju vai performanci utt. Tie visi ir tādi, tautā saukti, māņu gājieni, bet patiesībā – šmaukšana.
Tieši tādi ir arī finansistu un “pasaules vareno” mēģinājumi, sajaucot kārtis, iedabūt mākslinieku mākslas darbu ražošanas sfēras afērā… Būtībā no īstas, dižas mākslas varneši parasti bīstas… Mākslas vēstījums dažkārt ir viņu bieds – var vēl atvērt vergiem acis, apdraudēt valdošo rebes un mahinācijas. Autordarbu unikalitātes dēļ, arī cilvēku vēlmes dēļ tos iegūt vienīgi sev, pasaulē ir izveidojies mākslas darbu spekulatīvs tirgus ar hipertrofetām cenām. Tas nereti līdzinās trofeju sacensībai kolekcionāru un mākslas mīļotāju vidē.
Īpaši “cena uzlec” – autoram aizejot Aizsaulē. Miris mākslinieks vairs nav tik bīstams. Dzīves laikā mākslinieka paradums, runāt skaidru valodu un teikt patiesību acīs nevienai varai nav paticis. Tāpat šis faktors ir bijis visai ērts iegansts autoru sociālajai atstumšanai un “asās mēles” sodīšanai, lemjot dzīvi pusbadā, visādi traucējot realizēt mākslas darbus, tādejādi aplaupot tautu kopumā.
“Laikmetīgā māksla”: nekaunīga haltūra
Ieva Skangale: Bet arī mākslas darbu uzpircēji nevar tos aiznest līdzi, dodoties uz Aizsaules dārziem. Tādēļ nereti viņi savas kolekcijas nodod vai testamentāri novēl muzejiem. Un tā tie kaut kad tomēr nonāk pie tautas?!
Juris Švalbe: Jā, gadās… Tēlniecības vēsturē man ir zināms tikai viens autors, kurš savas dzīves laikā ir saņēmis “kārtīgu naudu” – 5,8 miljonus Tas ir rumāņu tēlnieks Konstantīns Brankuzī, tomēr arī tā tika iegūta izsolē, kas arī ir mahinācija.
Ieva Skangale: Kas, tavuprāt, ir mūsdienu Latvijas mākslas un sabiedrības lielākais pārbaudījums?
Juris Švalbe: Šodienas Latvijas sabiedriskajā telpā, kuru pati koloniālpārvalde apzīmē kā bezkompromisa beztiesiskumu, latviešu tauta intuitīvi nepieņem tā saukto “laikmetīgo mākslu”. Godīgi sakot, to par tādu pat nosaukt īsti nevar, jo tā savā būtībā ir nekaunīga haltūra, kurai jau sāk trūkt jelkādas akadēmiskas kvalifikācijas, lai notiekošo un laiku atspoguļotu kaut cik necik mākslinieciskiem līdzekļiem. Pat nerunājot par mākslu kā tādu!
Es pievienojos augstas raudzes demagoga Jura Rubeņa tēzei atvadu vārdos Imantam Ziedonim: “Viss ir pavisam savādāk…” Jā, bez šaubām – zivs pūst no galvas! Teiciens precīzi atspoguļo mūsu “valstiskuma gadījumu” un caur to arī situāciju pasaulē. Un šī situācija ir pataloģiska, pretdabiska.
Ir nepieciešams beidzot apjēgt, ka patlaban aukstasinīgs ļaunums, ciniski alkatīgs, kuru prezentē amorālas ideoloģijas banda, kas ir koncentrējusi savā pakļautībā turpat vai visus planētas finanšu līdzekļus, arī naudas emisijas prioritāti, mērķtiecīgi grauj visas pasaules populācijas dzīvi un pastāvēšanu. Mērķis ir genocidiāls. Daudzu zemju valdības jau slīkst neatmaksājamu kredītu jūgā. Arī vienā no nabadzīgākajām zemēm Eiropā – Latvijā, kur pašmāju koloniālpārvaldes darbinieki, tas ir, bijušie LKP CK biedrīši, čekisti un stukači (bieži vienā personā) un to pēcteči, kā arī ap 300 000 parazītu bars ar tautai nozagto kopmantu azotē, – vēl ir ērti iekārtojušies uz tautas kakla kā pēdējā iespējā. Viņi kā amoka skrējienā “skrien ratiem pa priekšu”, izdabājot “pasaules valdniekiem” un izpildot absolūti visu līdz pat absurda principam “darām nepareizi – jo tas ir “pareizi”!’’ Viņi uzurpējuši visas jomas, kurās gandrīz nevienā tiem nav nezināšanu, ne saprašanas, un nereti redzams arī tiešs likumpārkāpums. Bet tas viņus netraucē!
Šis viss, par ko runāju, atklājas arī jaunākajā notikumā ar Latvijas pretokupācijas cīnītāja Gunāra Astras godinājuma vietas izstrādi Rīgā. 2020. gada decembrī Tieslietu ministrija pieprasīja Saeimai “iedot” 100 000 eiro, ignorējot jebkādu civilizētu procedūru, ignorējot likumus, labo praksi, latviešu tautas gaidas, tautas vēlmi atbilstoši godāt brīvības cīnītāja piemiņu, visus pārējos latviešu tēlniekus, nerīkojot nekādu metu konkursu, “čomīgi sarunājot” ar krievu profesoru Gļebu Panteļejevu, ka viņš visu uztaisīs kā vajag… Un kāpēc, lai krievu profesors nepiekristu? Viņu “fascinē” pasūtījums!… Kad jautāju Tieslietu ministrijai: “Kāpēc jūs tā darāt?” – sekoja ministra Jāņa Bordāna vēstule ar atbildi: “Viņš mums ātri uztaisīs…”
Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības darbnīcu ir absolvējuši arī krievi, tomēr viņi nav pamanāmi latviešu tēlniecībā. Viņiem ir neiespējami ieaugt mūsu, latviešu tautas, kultūrā. Jā, kaut kur pa malām kādas kopijas, restaurācijas, to viņi reizēm spēj. Taču svešam etnosam ar atšķirīgu kultūras izjūtu ieaugt pamatetnosa kultūrā pamatetnosa tēvzemē ir utopija.
Ieva Skangale: Esmu dzirdējusi, ka tēlnieku aprindās jaušams sašutums arī par Ventspils projektu?
Juris Švalbe: Kā nu ne. Profesoram ir “āķis lūpā”. Pie viņa “vēršas” arī Ventspils domes žūrijas priekšsēdētājs A. Lembergs, kurš tobrīd vēl netupēja aiz restēm, uztaisīt Latvijas pirmās brīvvalsts Lata monētas simtgades piemiņas vietu Ventspils ostas krastmalā. Tomēr šoreiz, lai imitētu godīgumu, tika rīkots metu konkurss. Pirmo vietu “piešķīra” tam pašam Gļebam Panteļejevam, kura ideja iratkal patiesi ievērības cienīga. Pirmkārt, pēc mana redzējuma, kolēģu apzagšana – manuprāt, autortiesību likuma pārkāpums, konkrēti,mākslinieku Gunāra Lūša mets, ideja un tēlnieka Jāņa Strupuļa izpildījums – “1990. gada 4. maija” lata tēla izmantošana savā pieminekļa metā. Otrkārt, tā ir arī Latvijas valsts vēstures falsifikācija, jopieminekļa metu konkursa uzdevumā ir skaidri norādīts 1922. gada Lats. Tieši tam latam paliek 100 gadi, kuru 1922. gadā atveda no Anglijas naudas kaltuves un izkrāva ārā tieši Ventspilī, nevis 1990. gada 4. maija komunistu Latvijas lats, tā sauktais “lasis”. Kad pēc konkursa videokonferencē tika uzdots jautājums profesoram, sekoja atbilde, ka esot viss viens, vai Venta, Daugava, Aiviekste… tāds Lats, šitāds lats un/vai lasis… Jā, patiešām kolonista cienīga atbilde: “Ubi bene, ibi patria…” Bet atšķirībā no Rīgas afēras, kurā mēs varējām tikai izsvilpt Latvijas prettautisko valstiskumu, jo vara uzspļauj visam un visiem, Ventspilī vēl nekas nav zaudēts.
Ieva Skangale: Tad jācer, ka mūsu lasītāji arī nebūs vienaldzīgi, cels gaismā šo kārtējo aizplīvurotā lata sāgu.
Juris Švalbe: Te atkal ir aizskarts visas tautas gods,ne tikai mākslinieku. Man kā patriotam, tātad pilsonim, kurš vienmēr un visur cenšas aizstāvēt savu Tēvzemi pret nelikumībām un korupciju, nav pieļaujama nekāda nodevība. Protams, nekad nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk.
Tāpēc: uz priekšu, draugs!
Zem Karoga!
Sarkani balti sarkanā!
Turpmāk vēl…
Intervēja Ieva Skangale
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.3(497), 2022. gada 11.–24. februāris