Turpinājums no: PAR TAUTU. Latviešiem: BŪT vai NEBŪT? 6. daļa
Reiņa Birzgaļa ilustrācija
Alfrēds Ābele
PRĀTS
Stāsta, ka latvieši esot ģenētiski ieprogrammēti strīdēties un palikt katrs pie sava. Laikam ar to prātiņu nav viss labi. Bez prāta nav ko gaidīt vienotību jeb vienprātību! Arī tautas paruna teic, ka visas ķibeles sākas no galvas (arī pūšanas un dižķibeles). Tāpēc šī nodaļa. Arī lai prognozētu, kad beigsies tā īstermiņa domāšana un beidzot latviešu atmiņa kļūs garāka par pāris mēnešiem un domas par tautas nākotni aizsniegsies tālāk par pāris gadiem uz priekšu.
Prāts ir smadzeņu darbība, kas nosaka spēju uz sevi un apkārtni raudzīties bez pašapmāna, pareizi saprast īstenību un attiecīgi izturēties.
“Prāts rosina gribu, bet griba – rīcību.” (J. Komenskis)
“Griba dara brīvu, jo gribēšana ir radīšana.” (F.V. Nīcše)
Cilvēka apziņa ir prāta darba rezultāts. Tā aug reizē ar prātu. Cilvēka prāta spējas nav pastāvīgas, tās attīstās līdz ar dzīves pieredzi un izglītību. Ir kāds novecošanas moments, kad cilvēks “neko jaunu galvā uzņemt nespēj”, bet tas nenozīmē, ka viņš līdz šim sasniegto līmeni zaudē, ja tik nav slimības skarts.
Ar prātu saistīts tāds jēdziens kā intelekts – spēja domāt. Parasti par cilvēka intelektuālajām spējām spriež ļoti vienpusēji: viņš ir profesors, liels zinātnieks, izgudrotājs, Nobeļa prēmijas laureāts – tātad ar augsti attīstītu intelektu. Taisnība, bet tā ir tikai intelekta amatnieciski profesionālā sastāvdaļa.
Aizmirsts tiek, ka intelektam ir dziļas vēsturiskās attīstības saknes, tas nav dzimis reizē ar šo cilvēku vai tikai ar izglītību iegūts, bet krājies gadsimtos etnoģenēzes ķēdē. Šīs saknes sauksim par intelekta etniski nacionālo sastāvdaļu. Tad, lūk, nacionālais intelekts ir tā intelekta sastāvdaļa, kas darbojas savas esamības, patības un pēctecības nodrošināšanai. Te ir domāta sevis kā noteikta etnosa sastāvdaļas apzināšanās, pienākuma pret ģimeni, dzimtu, cilti un tautu izjūta – nacionālā pašapziņa. Bez nacionālās pašapziņas no indivīda nevar gaidīt arī valstisko pašapziņu – cilvēks būs kosmopolīts jeb pasaules pilsonis.
Latviešiem, salīdzinot ar mūsu komunālajiem kaimiņiem, ir ļoti vāji attīstīta intelekta etniski nacionālā sastāvdaļa. To šodien parāda mūsu jaunākā paaudze ar savu attieksmi pret visu nacionālo, pret latviešu valsti. Salīdzinot ar vecāko paaudzi, tā ir stipri paslīdējusi uz kosmopolītisma pusi. Un šajā apstāklī vispirms ir vainojami mūsu pedagogi (par skolotājiem es viņus nosaukt negribu – bet par to vēlāk).
Prāts cilvēka dzīvē
Homo sapiens prāts ir duāls – apvieno it kā divus prātus: emocionālo jeb saprātu un loģiski analizējošo jeb domu. Fizioloģiski cilvēkā katru no šiem prātiem it kā apkalpojot sava galvas smadzeņu puslode. Teikts, ka šie divi prāti esot neapzinīgas un apzinīgas cilvēka būtības pamatā.
Saprāts ir motoriski instinkti, kurus ierosina neapzināti kairinājumi – tādi kā ar maņu orgāniem saistītas jutekliskas emocijas un vēlmes. Vēlmes var būt: saglabāt sevi un savu cilti, iegūt, pakļaut, izzināt, izdomāt, izgatavot, ticēt u.tml. Saprāts ir saistīts ar to, ko pieņemts saukt par cilvēka iekšējo dabu. Saprāts jeb motoriskie instinkti ir neapzināta (zemapziņas) komanda uz darbību. Tai sekojoša cilvēka darbība kairinājumu vai nu apmierina (piepilda), vai neapmierina (nepiepilda). Nepiepildīts kairinājums rada ziņkāri vai apzinātu vajadzību, kas ierosina domu.
Saprāts aug reizē ar pašu cilvēku. Tā veidošanā izšķiroša loma ir dzīves videi, ģimenei un sabiedrībai. Saprāta audzināšanā dalību ņem arī izglītība, kas gan vairāk attīsta cilvēka domāšanu. Daudz vairāk par izglītību cilvēka saprātu iespaido masu informācija. Cilvēka saprāts saistīts pārsvarā ar galvas labās puslodes smadzeņu darbību, doma jeb loģika – ar kreisās.
Doma ir apzināta, vadīta smadzeņu piepūle, kas, izmantojot uzkrātās zināšanas un izpratnes (faktus un to sakarības), cenšas radīt jaunas zināšanas un izpratnes, lai tās gudri pielietotu. Tātad doma jeb domāšana (bioelektrisko impulsu uzplaiksnījumi smadzenēs) ir jaunu zināšanu uzkrāšana un/vai sintezēšana uz esošo zināšanu analīzes pamata.
Domāšana (prātošana, prātniecība) cilvēkam ir tikpat vajadzīga kā pārtika. Cilvēka sociālajai uzvedībai ir būtiska smadzeņu gara jeb dvēseles zonas attīstība, kas ir cilvēciskuma pamatā. Tā bremzē no dabas mantoto agresiju un zemiskos instinktus. Šīs zonas attīstīšanos ierobežo zināšanu uzkrāšana galvā, ko speciāli jāstimulē ar garīgo audzināšanu, izmantojot garīgās kultūras līdzekļus: literatūru, mākslu, reliģiju un filozofiju. īpaši nacionālismu – lepnumu par savu etnosu, cilti, dzimtu un ģimeni.
Domāšanas attīstīšana šodien kļuvusi par cilvēces aktuālāko problēmu. Īpaši latviešiem spriestspējas trūkums, domāšana kļuvusi par problēmu NUMUR VIENS.
Homo sapiens kā sugas loģiski analizējošais prāts nebūt nav pati pilnība un atrodas pastāvīgā kvantitatīvā un kvalitatīvā vēsturiskā attīstībā. Šī daļa prātā proporcionāli palielinās, bet emocionālā samazinās. Tas nenozīmē, ka emocionālais prāts kvantitatīvi samazinās, jo pieaug kopējais prāts. Vienu gan tas nozīmē: loģiski analizējošais prāts sāk arvien vairāk apspiest jeb kontrolēt emocionālo.
Audzināšanas rezultāts ir krietnums, kas ir absolūts cilvēka patības lielums. Tikai uz šīs bāzes attīstās augstākā līmeņa domāšanas prasme, kas cilvēku pasargā no atgriešanās dzīvniecisku instinktu varā. Izglītības rezultātā krājas gudrība, kas ir relatīvs cilvēka patības lielums.
Domāšanas procesā cilvēks klasificē savu iekšējo un apkārtējo īstenību sev praktiski izmantojamās (arī domāšanā) kategorijās – idejās. Idejas ir domāšanas jaunradītās vērtības, jauna jēga (saprašana), kas uzkrājas zināšanās. No tām tālākā domāšanā tiek sintezētas teorijas un projekti, kuri var tikt realizēti praksē. Realizāciju ierosina griba, aizrautība vai apkārtējo apstākļu spiediens. Saskaņā ar Hēgeli – visa cilvēce ir vienas absolūtas izdzīvošanas spiestas, lielas idejas realizācija. Komunisma celtniecība nebija spiesta ideja. Tās realizāciju ierosināja taisnīguma un ticības cilvēkam ideāli, bet dzina – tieksme uz pilnību.
Izšķir asociatīvo un abstrakto domāšanas veidu. Asociatīvā ir domāšana tēlos, metaforās, kas domas subjektiem – katram cilvēkam – ir individuālas, bet kādai etniski un sociāli saistītai cilvēku kopai, piemēram, ģimenei vai tautai var būt līdzīgas. Abstraktā ir analītiska domāšana vispārpieņemtajās tēlu konstrukciju kategorijās, kas ir cilvēku saziņas simboli – tādi kā dzimtā valoda, skaņa, kustība, rakstība, notis un visa cita veida grafika, kopumā visi garīgā un fiziskā darba produkti. Abstraktā doma vienmēr ir sekundāra asociatīvai. Salīdzinot līdzīgas dabas u.c. parādības, cilvēks savā prātā izveido tām kādu kopēju tēlu (abstrakciju) un ievieš tam savā leksikā jaunu jēdzienu, ar ko tēla būtību cenšas nodot citiem.
Spēja uz abstrakcijām ir pirmā pieauguša cilvēka pazīme un attīstības nepieciešamākais nosacījums. Šo, bez šaubām, var attiecināt uz jebkuru cilvēku kopību, ieskaitot arī tautu. Subjekts savas asociatīvās domas produktus otram subjektam var nodot, tikai izsakot tos abstraktās, laikmetam atbilstoši precīzās, vispārpieņemtajās konstrukcijās. Pēdējās vienmēr attīstās novēlojoši attiecībā pret augstāko asociatīvo domu. Tāpēc – jo intelektuāli attīstītāks ir subjekts, jo lielākas grūtības tam sagādā savu domu ietērpšana abstraktās konstrukcijās, to nodošana citiem.
Nevar uzskatīt, ka cilvēki, pat sabiedrības, ir iedalāmi pēc to domāšanas veida. Ja tā būtu, tad mākslinieks no saviem domu tēliem neko nevarētu sniegt apkārtējiem – piemēram, rakstniekam viņa sacerētais romāns paliktu tikai paša galvā, bet inženierim nebūtu ieceru, kuras materializēt konkrētajās konstrukcijās. Tātad runa var būt tikai par pārsvarā asociatīvi vai abstrakti domājošiem. Šo indivīda domāšanas veidu proporciju varētu uzskatīt par viņa domāšanas instrumentu. Šķiet, tā nav izzināma, tikai tas nu gan ir jāatzīst, ka ar vienādiem instrumentiem atšķirīgi indivīdi var spēlēt dažādi. Lūk, šī spēle jeb domāšanas īpatnības jau ir no malas novērojams process. Tāpēc pēc domāšanas īpatnībām var iezīmēt cilvēkus, etnosus. Pieeja, pamats sistematizācijai var būt dažāds, man pieņemamākais tiks turpmāk aprakstīts.
Turpinājums: PAR TAUTU: BŪT vai NEBŪT? 8. daļa
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 1(495), 2022. gada 14.–27. janvāris