Turpinājums no: PAR TAUTU. Latviešiem: BŪT vai NEBŪT? 4. daļa
Alfrēds Ābele
Pēdējais laiks latviešiem darīt kaut ko tautu vienojošu un organizējošu, bet ne masveidā dibināt “nacionālas” blus-partijiņas! To kodieniņus diez vai pamanīs totalitārās varas, kurām, salīdzinot ar atvērtās sabiedrības un brīvā tirgus principu ievērošanu, etnoss un tā kultūra kā cilvēces vērtība neko nenozīmē. Latviešiem vienādi jācīnās kā pret Austrumu, tā pret Rietumu totalitārismu, nevienam no tiem mēs kā etnoss neesam vajadzīgi – mūsu zeme un darba rokas gan. Lai izvēlētos pareizos cīņas ieročus, jāsaprot totalitārisma sakne.
Viens, kaut vai pats lielākais neģēlis, kā Staļins, Hitlers, nekādu totalitārismu neizveidos, ja tam nebūs pietiekams atbalsts masās. Tāds visiem bija, var pat teikt – palika. Staļinam tas bija lielkrievisms: lieliem etnosiem raksturīgā savas masas jeb skaita pārākuma apziņas nekritiska pārnešana citās cilvēcisko attiecību jomās un ļoti liels iejūtīgums pret sava, bet ļoti mazs pret cita etnosa locekļa sāpi, bez jebkādas savas vainas apziņas. Nekur jau tas lielkrievisms pazudis nav. Visi Putina mēģinājumi daudzetniskajā Krievijā izveidot vienotu tautu un Rietumu tipa demokrātiju ir nesekmīgi.
Pat uz tāda vēsturiski kopēja vienojoša faktora kā uzvara Lielajā Tēvijas karā vienota tauta Krievijā neveidojas, un Putins, tāpat kā Staļins, spiests sēdēt uz lielkrievisma. Varai pietiek ar saukli “mūs apbižo un sit”, lai krievi jebkurā brīdī būtu gatavi stutēt šo varu. Atbildēt par varas sastrādāto šī stute gan līdz šim vēl nav bijusi gatava.
Latvijas valsts vara sēd uz latviešu naivuma un apolitiskuma. Kaut [bijusī] prezidente teic, ka mēs esot aizslaucījuši iepriekšējās sistēmas gruvešus, tomēr civilkolonisti ar savu lielkrievismu tepat vien ir un stipri paralizē latviešus. Tāpēc latvieši ir padevušies Rietumu totalitārismam, kas balstās uz viltus cilvēktiesībām, naudas varu un naudas taisnību, mantību. Ja latvieši šo valsti grib uzskatīt par savu, tiem strikti jāiznīdē visi mēģinājumi te veidot kaut kādu vienotu Latvijas tautu un Latvijas valsts vara, līdzīgi kā Putinam, jāuzsēdina uz latvietisma (ja tādu izdotos atrast). Praktiski tas nozīmē, ka Latvijā ir tikai viena tauta – latvieši, kura ir noteicošā valsts pilsonībā! Nelatvieši Latvijā pārstāvēti ar nacionālām un etniskām grupām vai kā atsevišķi klaidīti.
Tad varētu būt – ka latviešu tautai būs vēl kāda nākotne.
Eiropas Savienības roka
Tikko izķepurojusies no vienas federācijas, LR iestājusies nevis suverēnu valstu savienībā, bet atkal federālā veidojumā? Kā citādi izskaidrot to, ka solītās ekonomiskās apvienības vietā Eiropas Savienība (ES) izrādās pilnvērtīgs valstisks veidojums ar savu valdību un komisāriem visās sabiedriskās dzīves jomās?
Varneši tautai ES reklamēja kā suverēnu Eiropas valstu ekonomisku apvienību. Nu, kad bijām pabijuši šajā savienībā jau vairākus gadus un kad Francijas un Nīderlandes tautas ES konstitūciju projektu noraidījušas, Eiroparlamenta Ekonomikas un monetārās komisijas priekšsēdētāja vietnieks, LR ekspremjers Guntars Krasts konstatēja: “ES teorētiski ir preču, pakalpojumu, darbaspēka un kapitāla brīva kustība, bet no tā visa darbojas tikai preču kustība.” Tiešām! Mūsu kustīgo darbaspēku ES jau izmeta no Zviedrijas, bet preču kustībā (protams, tikai uz Latvijas pusi) Latvija jau sen pirms iestāšanās gribot negribot bija iekšā. Ko mēs vēl ieguvām vai vismaz gribējām iegūt – tas pat G. Krastam nav skaidrs: “Kas mums no ES būtu vajadzīgs? Kāda ir mūsu stratēģiskā interese saistībā ar ES? (..) Latvijas pašreizējā valdība deleģējusi tiesības Briselei pieņemt likumus mūsu vietā.”
Tātad nu, kad esam ES un NATO, vara apjēgusi, ka nezina, ko tālāk darīt, un radījusi stratēģiskās analīzes komisiju! Izrādās, Eiropas Savienībā esam uzņemti kā kolonija, nevis neatkarīga valsts. Valsts iekšējo dzīvi šodien kontrolē eiro-komisāri, kas Eiropas nāciju mēģina radīt ar iestāžu un birokrātisku instrukciju palīdzību. Gluži kā PSRS laikos – cilvēkiem ar varu grib piespiest būt laimīgiem!
To, ka Latvija kā valsts – kur nu vēl latviešu tauta – nevienu vareno lielvalsti neinteresē, pierādīja nodevība Jaltas un Potsdamas konferencēs. Arī šodien – ja ASV vēl var uzskatīt par LR draugu, tad nu par latviešu draugu noteikti ne. Citādi tās nespiestu mūs Saeimā ielaist latviešu valodu nepratējus un oficiāli nefinansētu nelatviešu civilkolonistu uzņemšanu LR pilsonībā laikā, kad pašās ASV ir 11 miljoni ieceļotāju – “nelegāļu”, kad ASV prezidents par savu valsti saka: “Tiem, kas ierodas uz jaunu dzīvi mūsu valstī, ir pienākums iemācīties angļu valodu…”!
Saprotams, tā saucamajiem Rietumiem Latvijas valsts ir simbols uzvarā pār komunistisko ļaunuma impēriju, un šo simbolu tie negribēs pazaudēt. Tāpēc tie palīdz mums veidot it kā brīvu valsti, tajā pašā laikā iznīcinot nacionālo tautsaimniecību un kultūru kā latviešu dzīves veida pamatus. ES un NATO, pieņemot savā pulciņā LR tās pašreizējā kondīcijā, neceremonēsies ne ar LR pilsoņu, ne ar pašreizējās valdošās elites gribēšanu un varēšanu, bet ātri sakārtos LR pēc savas saprašanas. Tās to jau sen dara. Absolūta zaudētāja no šādas lietu kārtības būs tieši latviešu tauta, jo nav ne mazāko cerību, ka ES un NATO suverēno LR, ja tā to vēl var nosaukt, sakārtos latviešiem pieņemami. Nacionālais jautājums šajās organizācijās pašlaik nav modē. Tāpēc varam nesapņot par savu nacionālu valsti ES sastāvā.
ES bāze ir ekonomika, tāpēc tā jau šodien ignorē Eiropas tautu bažas, ka ne pie kā laba nenovedīs miljonu cilvēku braukāšana šurp un turp – klaiņošana bez savas kultūras. Latvieši vai turki Latvijā – tas ES un NATO ir un būs vienalga. Izdzīvos tas, kurš tām būs ekonomiski izdevīgāks un stiprāks.
Pašlaik pasaulē novērojamas divas pretējas tendences. Valdošie spēki no augšas tautām uzspiež iecietību un integrāciju, t.i., cenšas iznīdēt visu nacionālo. Pretēji tam, no apakšas etnosi tiecas attīrīt (atintegrēties) savu dzīves telpu, iegūt tīru nacionālo un etnisko neatkarību.
Dienvidslāvija izjuka! Šobrīd Eiropā valstiski raksturīgākais piemērs ir Beļģijas nacionālā un valstiskā krīze – franciski runājošo valoņu un nīderlandiešu valodā runājošo flāmu nesaskaņas. Beļģijā abas šīs lingvistiskās kopienas pārsvarā dzīvo nošķirti. Nav kā Latvijā.
Turpmāk vēl…
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.23(493), 2021. gada 10.–22. decembris