Saruna ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti
Pasaules pārkārtošana kovida ēnā
DDD: Tu tikko esi atlabis no saslimšanas ar kovidu. Varbūt mazliet nenopietns un ziņkārīgs jautājums – kā bija?
Viesturs Rudzītis: Nepatīkami. Tā bija mana pirmā darba nespēja 40 darba gadu laikā. Nav šaubu, šī slimība ir nejauka, tomēr ne tāda, kādu to rāda oficiālā un visās pasaules valstīs analoģiskā propaganda – ka kovids ir nāvējošs; ja nevakcinēsities, saslimsit un nomirsit. Patiesībā mirstība ir zema, slimību var ļoti labi ārstēt, ja vien ir prātīgi dakteri, un 99 procentos gadījumu to var izārstēt mājas apstākļos.Tiesa, šo skaitli es neminu ar lielu atbildību, jo dažādos avotos tas ir atšķirīgs.
DDD: Bet kāpēc, tavuprāt, tiek izplatīta tik nomācoša, biedējoša propaganda? Nu jau drīz būs divi gadi, kad citu tematu, piemēram, TV vai radio ziņās un raidījumos, gandrīz nemaz nav. Turklāt TV diktoriem kļūst arvien drūmākas sejas, ledaināka balss, tukšākas acis, trīcošākas rokas – nāve, nāve, nāve…
V.R.: Bez kovida nebūtu iespējams realizēt Lielo Resetu jeb globālās elites plānu izmainīt visu pasauli līdz nepazīšanai. Ar kovidu fonā un obligāto vakcināciju to ir daudz vieglāk izdarīt. Otrkārt – vakcīnas ir kolosāls bizness ar milzu nākotnes perspektīvu. Treškārt – ar vakcīnām var samazināt cilvēku skaitu uz planētas.
DDD: Kas tas par Resetu? Pasaules pārkārtošana?
V.R.: Līdz šim galvenais resurss pasaulē bija nauda – kam tā ir, tam ir vara. Bet tagad vara ir tam, kura rīcībā ir Big Data – tātad sociālie tīkli. Cilvēki, kas tajos sapinušies, ir pārdevuši savu dvēseli.
Sapirktās dvēseles: tā ir globāla vara
DDD: Dvēseļu tirdzniecība – kā to saprast?
Viesturs Rudzītis: Principā nekā jauna. Lasām latviešu tautas pasakas – daudzas no tām stāsta, kā kāds puisis pārdod velnam dvēseli. Mūsdienu novitāte ir: šī pārdošana vairs nenotiek individuāli, bet kolektīvi. Pasauli šodien kontrolē tie, kuru rīcībā ir sapirktās cilvēku dvēseles.
DDD: Cilvēki ar sadragātu vērtību hierarhiju, deģenerētu apziņu, ļaunumu neredzoši?
V.R.: Atceries, 1990. gadu sākumā uz Latviju atbrauca miljardieris Džordžs Soross, lai izglītotu mūs par tā saucamās atvērtās sabiedrības idejām. Viņam pa šiem gadiem vajadzēja ieguldīt tikai 80 vai 90 miljonus ASV dolāru, lai Latvijā nopirktu salīdzinoši nelielu skaitu ietekmīgu cilvēku, kuru smadzenes ir viegli manipulējamas. It kā patstāvīgi cilvēki, bet manipulējami, nopērkami. Tie miljoni tik ilgā laikā pat Latvijai faktiski ir sīknauda, bet rezultāts – Satversme ir atcelta un suverentitāte zaudēta. No Sorosa fonda izaugušas mega tīklveida struktūras, vesels audzēja tīkls, kas ietver sevī ne jau Latvijas cilvēku vairākumu, bet reprezentē šīs pārdotās, nopirktās dvēseles. Un pārdotajām dvēselēm valsts suverenitāte ir tukša skaņa. Turklāt ne jau ar apziņu “es pārdevu savas valsts suverenitāti” šie cilvēki dzīvo, bet pašapmānos, ar kuriem uzmundrina cits citu un mēģina nomierināt sirdsapziņu, kam nu tā vispār vēl ir.
Realitāte, kurā mēs dzīvojam, ir lieliska no velna viedokļa vai no tādu tehnokrātu viedokļa kā Soross vai Bils Geitss. Bet tā absolūti atšķiras no Satversmes un arī citu mūsu likumu burta un gara. Tiem ir pilnīgi cita ētika, kuru, iespējams, vislakoniskāk izpauda Anna Brigadere – dievs, daba, darbs.
DDD: Sanāk, ka valsts suverēnā vara pieder nevis tautai, bet dvēseļu uzpircējiem jeb, pareizāk, uzpircēju globālajai ložai, kas valsts grožus tur savās rokās?
V.R.: Ja dvēsele velnam ir pārdota, tad tu esi viņam kalps. Tā tas ir. Runājot tavas avīzes terminoloģijā – viņu dvēseles ir okupētas. Bet liela problēma, ka jākalpo arī tiem, kas nav aizdomājušies par šīm rebēm un kuru sirdsapziņa ir tīra.
DDD: Kā tev liekas, vai šie cilvēki ar pārdotajām dvēselēm saprot, ka ir pārdevušies? Tu teici, ka viņu smadzenes ir tik manipulējamas – varbūt par naudu viņi nemaz nav pārdevušies?
V.R.: Jau senie romieši domāja, ka visas cilvēku motivācijas var reducēt uz četrām: bez naudas – arī vara, slava un bauda. Velns maksā ar visām četrām, turklāt sakārto visu tā, ka faktiski maksājam mēs, nodokļu maksātāji, valsts budžets. Cilvēks ir vairāk sociāla nekā individuāla būtne, un jo lielākā mērā viņš tāds ir, jo vairāk ieklausās citos – sevišķi tā sauktajos viedokļu līderos. Ja viedokļu līderis, influenceris, reklāmists vai polittehnologs, televīzijā, radio un citur presē skandina, ka, piemēram, savākt savā valstī kaut kādus pasaules klaidoņus ir super lieta, tad cilvēkam, kurš to saklausās, kļūst bail pateikt pretējo, jo sanāktu peldēt pret straumi. Tie, kas to dara, tiek izolēti, atdalīti no visādu veidu dalāmajiem pīrāgiem.
DDD: Šādi tiek iegriezta tā, ko sauc par klusēšanas spirāli? Šķiet, klusēšanas spirāles iegriešana ir iemīļots polittehnologu paņēmiens.
V.R.: Jā, jā, precīzi. Sākumā cilvēks klusē par savām domām un uzskatiem, kas neatbilst publiski skandētajiem, tad klusiņām sāk runāt jau līdzi, bet pēc tam pats notic, ka tas ir pareizi. Un izveidojas kailā karaļa situācija, kad visi redz, ka karalis ir kails, bet netic, ka pareizi redz.
Sociālās manipulācijas ‒ konformisms ‒ kropla psihe
Viesturs Rudzītis: Varu atgādināt par publiskajiem eksperimentiem, kas parāda, cik ļoti viegli manipulējami ir vairums cilvēku prātu.
DDD: Piemēram?
V.R.: Ar sešiem eksperimenta dalībniekiem slepus tika sarunāts, ka viņi visi apgalvos, ka uz galda noliktās melnās bumbiņas ir baltas. Bet ar pēdējo jeb septīto tas netika saskaņots – viņš vienīgais, tā teikt, ir no ielas un nekā nezina par pārējo eksperimenta dalībnieku norunu. Tātad pirmie seši apliecina, ka melns ir balts, bet tas viens, to dzirdot, skatās un brīnās: kas jūs visi traki esat palikuši?! Taču, kad pienāk viņa kārta, septītais saka: “Man sākumā likās, ka bumbiņas ir melnas, bet tagad es tā ieskatījos – jā, patiešām, tās tomēr ir baltas.” Cilvēkam ir grūti pateikt: “Jūs visi kļūdāties! Varat man stāstīt, ko gribat, bet bumbas ir melnas, ejiet visi uz vienu vietu!…” Lūk, šādu cilvēku sabiedrībā ir ārkārtīgi maz, viņi ir kā Gunārs Astra, kurš bija 100% sociāli nemanipulējams un 0% konformistisks. Tāpēc vairumam ir tik viegli iestāstīt pavisam aplamas lietas, ja to dara mērķtiecīgi un nepārtraukti. Piemērām, arī okupētajā Latvijā daudzi cilvēki raudāja, kad nomira Staļins.
DDD: Kā tev šķiet, kāpēc ir tik maz cilvēku, kas spēj saglabāt veselo saprātu, pareizu vērtību hierarhiju, adekvātu realitātes uztveri?
V.R.: Tāpēc, ka tas ir arhetipiski bīstami, tādi indivīdi ir tikuši iznīcināti.
DDD: Padzīti no pūļa, mocīti, nogalināti?…
V.R.: To no visām pusēm ir jāapskata. Piemēram, padomju laika konformisms ir tas pats, kas teikt, ka melns ir balts, bet, no otras puses, tā taču bija izdzīvošanas stratēģija.
DDD: Esmu pārliecināta, ka okupācijas laikā ļoti daudzi cilvēki domāja citādi, bet runāja citādi.
V.R.: Jā. Es domāju, ka arī padomju laikā bija pietiekami liels pārliecināto “komunistu” slānis, kurš tiešām ticēja tam “komunismam”, uz kuru veda PSRS nomenklatūra, un partijā bija idejiskas pārliecības dēļ. Vairumam no tiem psihes struktūra bija tāda, ka, mainoties varām, nemaz nebija grūti izpausties kā nacionālistiem, demokrātiem vai kapitālistiem. Tomēr vēl vairāk bija to, kas vienkārši mīļā miera labad nedaudz sadarbojās, nedaudz izmantoja padomju varu, statusu, ko dod partijas biedra karte, bet savā virtuvē runāja pavisam ko citu.
DDD: Par pamatvērtībām – šobrīd ir vēl bēdīgāk, jo iznīcināta tiek izpratne par ģimeni, par dzimumu lomu. Lai nu kā, padomju okupācija vismaz šos pamatus neiedragāja.
V.R.: Velnam ir labs viss, kas ved haosā un dezorganizētībā. Nopietni apdomāju versiju, ka Eiropas Savienības ideja ir radusies no “Stasi” jeb Štazī – Autrumvācijas drošības dienesta – iecerēm. Štazī šefs esot ieteicis kādreizējam VDK vadītājam Krjučkovam, ka Eiropas Savienību varētu izveidot pēc Padomju Savienības mēra, bet, protams, balstoties uz kultūras daudzveidību, kas ir Eiropā, salīdzinot ar krievisko vienveidību, kas ir Krievijā, – lai neizskatītos identiskas… Ja tā, tad tagad notiekošais ir komunisma uzvara, būtībā revolūcijas eksports.
DDD: Par īstu komunismu ar tā ideāliem PSRS kontekstā mēs nevaram runāt. Tādēļ nepiekrītu, ka tā ir komunisma uzvara. Gan Padomju Savienības, gan Eiropas Savienības ideoloģija ir globālo multimiljardieru, “pasaules vareno” varas mehānisms.
V.R.: Ja Lielais Resets tiks realizēts, tad tas būs īsts padomju “komunisms” – vispasaules konclāgeris, kuru koordinēs saujiņa bagātnieku, kas dzīvos tāda veida “komunismā” kā PSKP Politbirojs, tikai daudz interesantākā un daudzveidīgākā. Tādi spēki kā velns vai komunisms nevar eksistēt ārpus cilvēka psihes, tie nevar eksistēt tikai kā intelektuālas konstrukcijas, tiem ir jābalstās uz kaut ko arhetipisku cilvēkā. Ja, piemēram, mēs runājam par gejiem un viņu “laulību”, praidos jau redzam šo cilvēku iekšējo pasauli, kas ir izlīdusi ārā! Un viņiem tā pasaule tāda ir.
DDD: Kroplīga.
V.R.: Kroplīga no Dieva jeb Attīstības viedokļa raugoties. Bet no Haosa valdnieka pozīcijas – skaista, oriģināla, radoša. Tāpat kā Brektes darbi – viņš ir parādījis patiesību tādu, kādu viņš to sajūt, uztriepis uz sienas Rīgā un arī Instagramā, kur esot redzamas vēl radikālākas lietas. Vija Beinerte šausminādamās to bija pārkopējusi feisbukā, kurš to atzinis par cenzējamu un Vijas kontu slēdzis. Brekte nemelo tādā kā savas realitātes atspoguļošanas ziņā, bet jautājums: vai mums vajag viņa velnišķīgo, izkropļoto realitāti? Kā tā ietekmēs mūsu sabiedrību un tās dievišķo spēju turpināties? Vai mēs nevaram ierobežot indivīda tiesības translēt savu trakumu, lai respektētu kolektīva tiesības uz to neskatīties? Par to tagad tiek diskutēts arī saistībā ar pedofīliju – vairumam tā vieš niknumu un riebumum, bet uzrodas jau tādi, kas gatavi pedofīliju pieņemt, jo tā esot mīlestības izpausme…
Kāpēc ārsti klusē?
DDD: Atgriezīsimies pie dvēseļu pirkšanas–pārdošanas. Mans jautājums ir saistīts ar kovidu un ar ārstiem. Kādēļ tieši no ārstiem izskan tik maz informācijas, kas atšķirtos no politiķu sniegtajām vadlīnijām?
Viesturs Rudzītis: Tas ir baigi labs jautājums. Es arī šajā ziņā esmu absolūti šokēts par ārstu sabiedrības reakcijām. Tik maz ārstu iebilst šim stulbumam, to es patiešām nebiju gaidījis. Pats kopā ar Jāni Ozolu un Guntu Vīleri piedalījos “TV24” raidījumā pie daktera Apiņa. Mēs runājām tieši par šīm bailēm. Bet visinteresantākais – bailes bija arī mums studijā: bailes pateikt kaut ko, kas kādam varētu nepatikt – vairāk par to manā blogā: http://www.viestursrudzitis.lv/bailes-domajiet/.
DDD: Tu to sajuti?
V.R.: Jā.
DDD: No jums trijiem vai no visiem četriem?
V.R.: Tik tiešām sajutu, ka arī Pēterim Apinim ir bail kaut ko saukt vārdos, un es to respektēju – baidījos viņu sabaidīt. Maz kas – piemēram, vai viņa sponsoriem šāda brīvdomība bija patīkama? Respektējot arī mūsu personiskās attiecības, lietas īstajos vārdos līdz galīgajam sāpīgumam nesaucu arī es. Tātad mums izveidojās tāds kā nerakstīts, pašsaprotams līgums – mazliet parunāsim, bet ne līdz galam.
DDD: Bet iepriekš jūs nebijāt vienojušies par to?
V.R.: Nē, tas jau ir visinteresantākais! Uz raidījumu atskrēju pat ar nokavēšanos un gaisā uzreiz sajutu šīs bailes. Jānis Ozols stāstīja, kā ir ticis radīts monstrs – ārstu sertifikācija. Tās dēļ ierindas ārsts nedrīkst teikt visu, ko viņš patiesībā domā. Visu to ētiku un ideoloģiju vada daži, kuri ir profesionālo asociāciju priekšgalā. Un tos šantažēt vai nopirkt, tā teikt, nogatavināt, ir vienkāršāk par vienkāršu, jo viņiem ir ko zaudēt. Viņiem ir kaut kāda valsts profesora vieta, amats kādās padomēs, mistiskās komisijās. Un tur tā naudiņa ieplūst. Naudas tagad ir tik daudz, kā nekad nav bijis. Bet ne tikai naudas dēļ tiek pārdota dvēsele, arī ietekmes dēļ. Un vēl – jau kopš 1990. gadiem vadošos amatos visā valstī arvien mazāk tika virzīti Gunāra Astras vai Visvalža Lāča[1] tipa cilvēki. Bet arvien vairāk, pateicoties sorosiešiem, tādi kā vakardienas kompartijas un komjaunatnes funkcionārs Reirs, šodienas ministrs daudzās “neatkarīgās” Latvijas valdībās.
DDD: Jautājums, vai, tavuprāt, dvēseles pārdod prestiža dēļ?
V.R.: Arī tādēļ. Jebkurai nomenklatūrai ir sociāla organisma pazīmes, kas “savējos” izjūt citādi nekā “pārējos”. Savulaik avīzē “Pravda” galvenā bija redaktora sleja un tās priekšpēdējā rindkopa. Tur, piemēram, rakstīts, ka uz padomju dzelzceļa rodas ļoti daudz zudumu: kaut kur pazūd materiālās vērtības, vagoni, šis un tas, vārdu sakot, notiek izzagšana, izsaimniekošana – tiek minēti skaitļi, it kā pamatīga analīze. Bet priekšpēdējā rindkopā ir pateikta īstā esence: par to būs jāatbild tam un tam. Un, ja tā ministrija šo jautājumu neatrisinās divu mēnešu laikā, notiks kaut kas slikts. Protams, uzrakstīts it kā diplomātiski, bet principā visu pārējo vari nelasīt, taču šī priekšpēdējā rindkopa katram komunistam ir jāizlasa. Līdzīgi ir arī tagad – tikai šī “priekšpēdējā rindkopa” izskan no kolēģiem, ārstiem.
DDD: Kā tas izklausās?
V.R.: Nu, piemēram, profesors Andrejs Ērglis saka: “Kā gan var nevakcinēties, skaidrs, ka ir jāvakcinējas.” Viņš nav fanātiķis, es domāju, ka principā viņam šis jautājums ir dziļi vienaldzīgs. Bet, ja jau konjuktūra to prasa, un tā viņam jāsajūt, viņš to notiražē.
DDD: Vai es saprotu pareizi, ka ārstiem nodiktē, ka viņiem šāds tekstiņš ir jānorunā, ko viņi paklausīgi arī izdara, kaut arī tas neatbilst viņu profesionālajam redzējumam?
V.R.: Es domāju, tas ir daudz sarežģītāk. Es kādam profesoram stāstu: “Man šorīt piezvanīja kaimiņi. Kāds viņiem pazīstams vietējais vīrs virs sešdesmit, izdomājis, ka vajadzētu 20 eiro klāt pie pensijas elektrības rēķina apmaksai, tāpēc aizgājis novakcinēties. Divas stundas pēc tam policija viņu atrada mirušu autobusu pieturā…” Es tam profesoram to stāstu, bet viņš man pretī: “Tās taču var būt divas nesaistītas lietas…” Teorētiski jau ir taisnība, ka tās var būt divas nesaistītas lietas – vakcinācija un nāve. Bet šāda varbūtība ir acīmredzami ļoti maza, turpretī iespēja, ka tās tomēr ir saistīta lietas, ir nesalīdzināmi lielāka! Bet profesors ir tik ļoti ievilkts viņa “Pravdas” ievadraksta priekšpēdējā rindkopā, ka pat sevī nepieļauj domu, ka varbūt runa ir par valsts vārdā izdarītu slepkavību. Viņš sevi pasargā no tādas domas, viņš izstumj to. Klasiska, vēl Freida aprakstīta psiholoģiskā aizsardzība no realitātes.
Par izvēles brīvību
DDD: Vai tiešām vakcīnas ir tik bīstamas?
Viesturs Rudzītis: Es domāju, ka tās ir bīstamas. Esmu pārliecināts, ka šis Mellužu vīra gadījums, protams, netika medicīniski analizēts. Visticamāk, viņam sekciju netaisīja un viņš nekādā blakņu statistikā neieļuva. Zāļu aģentūras mājas lapā bija tāda sadaļa “blaknes” vēl pirms pāris mēnešiem, tagad tādas tur vairs nav. Un tur bija rakstīts, ka Latvijā neviens cilvēks no vakcīnām nav miris. Bet tajā pašā laikā mēs redzam reālo situāciju. Piemēram, trīs bērnu māte nomirst pēc vakcinācijas, bet par nāves iemeslu tiek atzīta kontracepcija. Vai gadījums ar pazīstamu profesori, par kuru runājām arī Dr. Apiņa raidījumā. Viņa no vakcinācijas punkta tika aizvesta uz slimnīcu ar anormālu asinsspiedienu un pulsu, kā rezultātā iestājās nieru nepietiekamība. Bet, analizējot šo gadījumu, notikušais tika uztverts kā divi nesaistīti notikumi un profesorei bija jādodas uz konsīliju, lai izlūgtos atļauju neizdarīt otro poti. Ja ir šāda attieksme pret blaknēm, cilvēki vairs ārstiem neuzticas un mēs pārstājam redzēt reālos riskus.
DDD: Ne tikai Latvijā, arī citās valstīs cilvēki nelabprāt vakcinējas un neuzticas ārstiem, kas mudina to darīt.
V.R.: Kaut arī nezinām daudzus faktus par vakcīnu ietekmi ilgtermiņā, intuitīvi neuzticamies sistēmai, kas visu analizē. Latvijas ārstu alianse ir atradusi, ka Amerikā, pēc oficiālajiem datiem, 16 tūkstoši ir miruši no vakcinācijas pret kovidu (http://www.viestursrudzitis.lv/ir-ari-arsti/).
Ja ir tik milzīgi riski, cilvēkiem ir jābūt tiesībām izvēlēties to, kas viņam šķiet lielāks risks: nomirt no blaknēm vai nomirt no kovida? Tas nevar būt valsts lēmums, tas nevar būt pat ārstu lēmums, tam ir jābūt informēta cilvēka lēmumam pašam par sevi un saviem bērniem.
Turpmāk vēl…
Intervēja Līga Muzikante
[1] Visvaldi Lāci nekādi nevar pielīdzināt Gunāram Astram. Visvaldis Lācis pats ir bijis Sorosa fonda valdē, īsu brīdi pat priekšsēdētājs, turklāt atrodams VDK aģentu kartotēkā. Viņš gan no Sorosa fonda vadības esot aizgājis. Savukārt, tiesa atzinusi, ka viņš nav apzināti slepeni sadarbojies ar čeku, nav bijis tās informators. Bet, kā laikrakstam “DDD” pastāstīja VDK zinātniskās izpētes komisijas eksperts Linards Muciņš, šajās VDK aģentu lietās kā liecinieki tiek pieaicināti paši vervētāji, paši čekisti, kuri parasti stāsta, ka konkrētā persona apzināti nav neko sliktu darījusi… Tomēr bez visām liecībām neizdzēšams paliek fakts, ka, lai tiktu VDK aģentu kartotēkā, cilvēkam ir jāparakstās, ka piekrīt sadarboties ar čeku – tātad okupācijas varas represīvo orgānu… Ar šādu piekrišanu vien viņš nav salīdzināms ar Gunāru Astru! Kad 2001. gadā aicinājām Visvaldi Lāci piedalīties Latvijas dekolonizācijas likumprojekta rakstīšanā, viņš sākumā piekrita, taču uzreiz gļēvi atteicās, kad toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga masu saziņas līdzekļos sacēla brēku pret izsludinātā Dekolonizācijas likumprojekta konkursa žūrijas komisijas priekšsēdētāju Aivaru Gardu un pašu Dekolonizācijas likumprojekta ideju. – “DDD” piez.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.22(492), 2021. gada 26. novembris– 9. decembris