Saruna ar ārstu imunologu Lauri Līcīti
Dabiskā imunitāte: visefektīvākā
DDD: Jūs esat ārsts imunologs, tātad zinošs speciālists arī vakcīnu jautājumos. Jūsuprāt, vai kāda no šobrīd pieejamām potēm pret Covid-19 saslimšanu reāli aizsargā cilvēku?
Lauris Līcītis: Šis ir provokatīvas dabas jautājums: aizsargā vai neaizsargā. Protams, vakcīnas kā tādas idejiski ir paredzētas, lai sargātu cilvēku un cilvēci no saslimšanām. Bet par to, cik katra vakcīna ir bijusi izdevīga un cik bijis godīgs tās radīšanas ceļš, runā vēsture. Par kovida vakcīnām ir jāatzīst, ka tās ir potes, nevis vakcīnas klasiskajā izpratnē. Ir daudz spekulāciju ap šo jautājumu. Vieni uzskata, ka šis ir jauns zinātnes sasniegums, kurš sniegs gluži vai debesmannu, bet tā tas nav.
DDD: Kāpēc?
L.L.: Esmu vienmēr iestājies par to, ka ir jārunā godīgi. Gadījumos, kad nav citu efektīvu līdzekļu, tad zināmos apstākļos šāds “zaļš”, līdz galam neizpētīts produkts var kaut kādā mērā derēt par aizbildinājumu, ka, lūk, mums ir vakcīna. Taču ir arī godīgi jāpasaka, ka mēs līdz galam vēl nezinām šīs vakcīnas iespējamās blaknes, efektivitāti un riskus, par kuriem nav veikti pietiekami pētījumi. Lūk, šādā gadījumā cilvēkam ir jāsniedz brīva izvēle: vai nu viņš nolemj vakcinēties, vai tomēr neriskē to darīt. Un šobrīd ir jārunā par demokrātiju, kas saistīta ar cilvēka brīvu izvēli. Pat tad, ja sabiedrības lielākā daļa izvēlas nevakcinēties, tā ir šo cilvēku brīva izvēle, kuru aizsargā demokrātija. Lai kā tas nepatiktu mazākumam. Uzskatu, ka ir jāciena cilvēks – gan nevakcinēts, gan vakcinēts. Ārstam nav jāiesaistās politikā, bet jārūpējas par cilvēka veselību: gan tad, ja viņš ir savakcinēts un novakcinēts, gan tad, ja viņš ir nevakcinēts. Vienmēr ir jāpasargā un jāsniedz cilvēkam palīdzība, nevis daudz jātērgā.
Bēdīgākais ir tas, ka šobrīd ir zudusi vakcinācijas jēga, jo nevaram runāt par kolektīvu imunitāti. Arī vakcinētie slimo ļoti smagi un mirst no Covid-19 saslimšanas. Ārzemju speciālisti atzīst tikai šī vīrusa pārslimošanu – tikai tā sniedz turpmāku efektīvu imunitāti. Bet vakcinētajiem antivielas veidojas slikti un vienīgā iespēja ir turpināt vakcinēties. Jāņem vērā, ka vīruss kļūst agresīvāks, un pilnvērtīgi palīdzēt šobrīd var tikai dabiskā veidā organismā radušās antivielas. Tas tiek atzīts jau daudzās valstīs, šo dabiski radušos antivielu neņemšana vērā Latvijā ir nepamatota un pat pretrunā ar Eiropas Savienības vadlīnijām. Antivielas pēc pārslimošanas reāli saglabājas ilgāk nekā pēc vakcinēšanās.
DDD: Vai saprotu pareizi, ka vakcinēšanās pret kovidu ir kļuvis par politisku jautājumu Latvijā?
L.L. Jūs taču to redzat, ka jā. Manuprāt, šī nav normāla situācija, ja ārsti baidās paust savu profesionālo viedokli, kurš nesaskan ar valdības noteiktajām vadlīnijām. Bet pētījumi apliecina šobrīd pieejamo vakcīnu neefektivitāti un tādējādi nedrošumu, un to, ka pārslimojušie iegūst desmit reizes lielāku un noturīgāku imunitāti pret vīrusu. Daudzās Eiropas valstīs tiek monitorēts antivielu daudzums tiem, kas pārslimojuši, – fakti liecina, ka šāda dabīgā imunitāte ir efektīvāka, šie cilvēki var droši turpmāk dzīvot, jo atkārtoti vairs nesaslims vai arī pārslimos kovidu vieglā formā.
DDD: Protams, nevienam nenovēlam saslimt, jo tas saistās ar risku. Bet vai vakcinētajam nav riska saslimt?
L.L.: Ir. Turklāt arī smagā formā un arī nomirt. Nesen pētīju gadījumu kādā rūpnīcā, kur bija uzliesmojis kovids. Slimoja – gan viegli, gan smagi – nevakcinētie un vakcinētie, bet nesaslima neviens, kurš bija jau pārslimojis. Tāpēc nav pareizi vienā maisā salikt kovidu izslimojušos ar tiem, kas nav izslimojuši. Vakcinētajiem antivielas veidojas salīdzinoši slikti – vienīgā iespēja viņiem ir turpināt vakcinēties, taču arī tas negarantē nesaslimšanu. Lūk, tāda ir šī aina.
Ārsti baidās no represijām
DDD: Kāpēc ārsti baidās pateikt šo patiesību?
Lauris Līcītis: Ārsti baidās no represijām. Šīs represijas tiek sludinātas pat atklātā tekstā. Ne jau aiz muguras, bet tieši ārstiem sejā! Ārstam, kurš neatbalsta vispārēju vakcināciju pret kovidu, tiek izteikti atklāti draudi, ka šādā gadījumā viņš nesaņems to, netiks pie tā… Es nekad nebiju domājis, ka neatkarīgā valstī man cilvēki nāks klāt un teiks paldies par manu drošsirdību iebilst valdošajām nostādnēm. Sākumā nesapratu, kāda gan drošsirdība, ja es paužu savu profesionālo viedokli?! Taču, kā mēs tagad redzam, izrādās, ārstam ir jābūt drosmei pateikt savas domas.
DDD: Kāds tad ir jūsu profesionālais viedoklis?
L.L.: Publiski mums tiek stāstīts, ka vakcīnas pret kovidu veids jau sen ir radīts, izpētīts, nav bīstams. Bet, ja runājam par blaknēm, kas sen tika konstatētas, tad atbilde ir, ka vakcīna vēl tiek pētīta. Sanāk pretruna. Agrāk šāda veida vakcīnas tika atzītas par bīstamām un pētītas pat kā iespējamais bioloģiskais ierocis.
DDD: Vai var būt šai vakcīnai blaknes, kas izpaužas, piemēram, pēc pieciem, desmit, divdesmit gadiem, kad cilvēks nemaz nesasaista tās ar vakcināciju?
L.L.: Nav jau nekāds noslēpums, ka vakcīnas trešās fāzes pētījumus paredzēts beigt ap 2025. gadu un galīgos pētījumus, ja nemaldos, 2028. gadā. Nepieciešami 5–8 gadi, lai analizētu vakcīnas ietekmi ilgākā laika periodā, piemēram, uz cilvēka ģenētisko aparātu.
Īpaši smagi ir, runājot par cilvēku grupām ar paaugstinātu risku…
DDD: …piemēram, uz trombu veidošanos?
L.L.: Jā. Vakcinācijas procesam ir jāgatavojas ārsta uzraudzībā. Tā nav izpētīta vakcīna. Nedrīkst būt tā, kā ir tagad: garāmejot sapotējas lielveikalā vai izbraukuma busiņā. Mums ir jāsaprot, ka ar kovidu agrāk vai vēlāk slimos visu – jautājums, cik smagi.
Kovids: kāda ir patiesība?
DDD: Kovids ir ietekmējis visas pasaules dzīvi nu jau pāris gadus. Ko jūs domājat par šo slimību?
Lauris Līcītis: Kad sākās kovids, gribu apgalvot, ka mēs visi zināmā mērā bijām nobaidījušies. Arī es varu atklāti teikt, ka bija ļoti nomākts profesionālais garastāvoklis, jo trūka patiesas informācijas, nebija nekādas skaidrības par šo slimību. Baiļu sajūtas katram izpaužas dažādi. Tolaik kādā televīzijas pārraidē es teicu, ka faktiski mēs slimosim visi, ņemot vērā šī vīrusa īpatnības. Un tad jau neviens nezināja, kā būs – cik tas ir nāvējoši vai nav. Kad pats saslimu ar kovidu, es arī badījos, jo nezināju, kā būs.
DDD: Kas visvairāk biedēja?
L.L.: Slimība ir jauna, nezināma, īpatnēja. Sākumā uz smadzenēm spieda preses tiražētie paziņojumi par Itālijas pārpildītajām slimnīcām un morgiem. Tagad, pēc gada, runājoties ar aculieciniekiem, arī ārstiem, kas zina konkrētos lietas apstākļus, paveras citāda aina. Piemēram, vienā no lielajām Itālijas pilsētām patiesībā slēdza kovida nodaļu, jo trūka pacientu… Pazīstami itāļu preses pārstāvji apgalvo, ka lielās pandēmijas laikā televīzijā ir rādīti desmit gadus seni ieraksti. Un šāds biedēšanas vilnis jau pašā sākumā esot vēlies cauri visai Eiropai.
DDD: Vai saprotu pareizi, ka reālā aina ar kovida pandēmijas sākumu bija citāda, nekā tā tika rādīta?
L.L.: Jā. Piemēram, Itālijā bija reģions, kur patiešām bija vīrusa izplatības epicentrs, taču publicētās ziņas par apjomiem neatbilda patiesībai. Un to saka nevis kāda tante tirgū, bet cilvēki, profesionāļi, kas tur strādā.
DDD: Kā ir Latvijā?
L.L.: Latvijā arī viss ir noticis savādi. Atcerieties, cilvēki sēdēja mājās karantīnā, bet tūkstošiem ar lidmašīnām ielidoja šeit nepārbaudīti, netestēti. Kad sākās saslimstība, varēja pamanīt, ka ne visi ģimenē slimo. Protams, bija arī smagas slimības norises. Un bija arī gadījumi, ka hroniski slimie nesaslima, bet veselie saslima. Faktiski vēl joprojām nav īsti skaidrs, kuras cilvēku grupas ir pakļautas lielākai saslimstībai.
Būtiski saprast, ka arī mirstība nav saistāma tikai un vienīgi ar kovidu. Šobrīd tiek pētīts, ka šis vīruss izprovocē kādas hroniskas slimības vai, piemēram, alerģiju. Lūk, un viens otram uzslāņojoties virsū rada šo smago efektu. Vairumam taču netaisa autopsijas, bet tikai tā var apstiprināt, vai cilvēks ir miris kovida saslimšanas dēļ vai citas slimības dēļ, būdams inficējies ar kovidu.
DDD: Vai nav tā, ka visi tiek ielikti vienā statistikā – kā kovida upuri?
L.L.: Statistika, protams, šajā jautājumā ir ļoti samudžināta. Piemēram, ja cilvēks nomirst pēc pirmās potes vai vēl nedabūjis sertifikātu, tad viņš skaitās nevakcinējies. Statistikai ir ļoti jāseko līdz un jāanalizē. Jo, ja tu paņem vienu skatupunktu, tev būs cits rezultāts nekā no otra skatupunkta. Tāpēc it īpaši pašā sākumā bija grūti izprast, kur ir taisnība. Un es saprotu arī ārstus, kuriem ir jācīnās ar visiem šiem gadījumiem. Viņi ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski un emocionāli ļoti nogurst. Nogurumā pietrūkst intereses iedziļināties, un ārstam ir vieglāk rīkoties, kā viņam saka priekšā, lai nav jāiet pret straumi – un tad šāds ārsts labi dzīvo, galva par to nesāp… Bet, kad ārsts sāk saskarties ar postvakcinālajām sekām – pēc potes ieduršanas prātojot, kas tad pacientam tagad ir parādījies… kā palīdzēt… lūk, tad jau sāk rasties citāds skats uz dzīvi, savu profesionālo darbību un atbildību. Pateikt, ka dažādās, arī bīstamās blaknes nav saistītas ar kovida vakcīnu, ir, mazākais, neatbildīgi.
Jūs jautājāt par manām domām. Tās pielīdzinās arī citu speciālistu domām – pirmkārt, par šī vīrusa izcelsmi. Piekrītu tiem zinātniekiem, kas argumentē, ka kovida vīruss ir mākslīgi radīts un nav nejauši izsprucis no laboratorijas.
DDD: Kādi ir jūsu kā ārsta ieteikumi – ko darīt, ja esi saslimis ar kovidu?
L.L.: Ārstēšanai vajadzētu notikt tiešā ārsta uzraudzībā, nevis attālināti. Pirmais līdzeklis ir aspirīns – nepilns grams dienā – un C vitamīns. Nevajadzētu uzreiz dzert paracetamolu temperatūras mazināšanai. Ārstam jāizvērtē pareiza antibiotiku lietošanas uzsākšana. Šobrīd profilaksei un arī saslimstot noteikti noder Larifan preparāti. Savā ārsta praksē pacientus no vīrusu saslimšanām esmu ļoti sekmīgi izārstējis ar pretvīrusa zālēm “Larifan”.
Galvenais jāatceras, ka pret kovidu nedrīkst būt vieglprātīgai attieksmei – tā ir nopietna saslimšana. Tāpēc vajadzīga profilakse ar dabas līdzekļiem, imunitātes stiprināšana, bet saslimšanas gadījumā – gudra ārsta uzraudzība.
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.21(491), 2021. gada 12.–25. novembris