VAI PIESPIEDĒJI IR KĀDU DZĪVĪBU IZGLĀBUŠI?

Saruna arugunsdzēsēju-glābēju Jāni


DDD: Kāpēc tu nolēmi vairs neklusēt?

Jānis Ķikāns: Redzu, kas notiek, un saprotu, ka kaut kas ir jāmaina. Visu laiku bija nostāja, ka vakcinēšanās ir brīvprātīga: izvēlies pats, vai potēsies. Taču tad pēkšņi paziņo, ka, lai gan potēšanās nav obligāta, ja nepotēsies, nebūs ne darba, ne naudas. Kāpēc man būtu jāpotējas!?

Uzskatu, ka nevienam nevar uzspiest potēties pret paša gribu. Pat fakts, ka esmu valsts dienestā, ka man ir jābūt paklausīgam vadībai, nav attaisnojums piespiedu vakcinācijai. Mūsu pretošanās nav nostāšanās pret likumu. Gluži pretēji: mēs aizstāvam savas tiesības, kuras valsts vardarbīgi pārkāpj. Izveidojām domubiedru pulciņu, sāku iedziļināties un beidzot saprotu, kas patiesībā notiek. Jā, man jāatzīst, ka līdz brīdim, kamēr tas neskāra mani personīgi, neiedziļinājos un neanalizēju.

DDD: Tu pieminēji ļoti būtisku faktu: personīgu pieredzi, kas lika rīkoties. Diemžēl vairums sāk rīkoties tikai tad, kad viņu personīgās intereses tiek aizskartas – līdz tam vienkārši noskatās notiekošajā. Ne tikai saistībā ar kovidu, bet arī citās dzīves sfērās kaut kas reāli mainīsies tikai tad, ka cilvēki beidzot sapratīs, ka ir jādomā ne tikai par savu personīgo, bet vispārības labumu.

J.Ķ.: Jā, tev taisnība. Esmu tam piemērs, jo, kamēr netiku ierobežots, kamēr varēju brīvi strādāt, līdz brīdim, kamēr sāka “potēt”, ka ir obligāti jāpotējas, neiesaistījos notiekošajā. Tikai tagad to reāli saprotu, bet citi pat šajā situācijā vēl nesaprot, kas tas par farsu.

DDD: Vai piekrīti, ka līdzīgi ir bijis visu laiku – ar cilvēkiem tiek manipulēts?

J.Ķ.: Protams. Kāds jau visu laiku manipulē. Tas ir iespējams, jo cilvēki nav patstāvīgi domājoši: vieglāk pakļauties un noticēt, ko kāds pie varas esošais saka. Vienmēr jau ir ietekme no dažādām pusēm, bet retais to apzinās. Vienīgais, ko cilvēki zina, ka visos laikos pie varas esošie mēģina tautu apzagt, bet absurds, ka tagad sabiedrība izliekas to neredzam. Valdība apzog, slēpjoties aiz kovida, bet cilvēki to nesaprot vai vienkārši izliekas nesaprotam.

DDD: Vieglāk izlikties, ka nesaprot, lai nomierinātu savu sirdsapziņu. Bailes ir tik lielas, ka cilvēki meklē attaisnojumus savai pakļāvībai. Bet saki, tu esi pret poti vai pret to principu, ka tev liek potēties?

J.Ķ.: Es neesmu antivaksers. Ja tāds būtu, tad manī nebūtu nevienas potes, varbūt tikai tās, ko kā zīdainis saņēmu. Taču esmu potējies, arī mani bērni ir potēti, bet ar vakcīnām, kuras ir gadiem pārbaudītas. Neticu, ka pusotra gada laikā var pārbaudīt kovida potes drošību un efektivitāti. Ja pēc gadiem sešiem septiņiem šāda slimība būs un izstrādātā vakcīna nebūs radījusi komplikācijas, tad arī es labprāt potēšos. Es neesmu pret poti, bet pret to, ka man uzspiež nepārbaudītu vakcīnu. Vēl lielāku sašutumu izraisa ziņas, ka potēšot arī bērnus: lai pat nedomā mūsu bērniem likt potēt šo nepārbaudīto šļuru! Nepakļaušos manipulācijām un iebiedēšanai. Esmu gatavs pazaudēt darbu, riskējot ar to, ka nevarēšu pabarot sievu un bērnus, bet ar savas ģimenes veselību neļaušu eksperimentēt.

DDD: Kuras ir tās lietas, kas kopš brīža, kad nolēmi neklusēt, tevi pārsteidz pozitīvi, un kas ir tevī radījis sarūgtinājumu?

J.Ķ.: Mani patīkami pārsteidza atklājums, ka daudzi ir pret piespiedu vakcināciju. Problēma tikai tā, ka cilvēki nav apvienoti. Ejot pa ielu, tu nevari zināt, ka vairums pretimnācēju arī ir pret potēšanos, tikai baidās to atklāti pateikt. Sabiedrība ir ļoti sašķelta, cilvēki cits citam neuzticas. Kariņš, pasakot, ka visi nevakcinētie ir vainīgi, rada sabiedrībā aizdomīgumu. Šādos apstākļos ir prieks, ka varam apvienoties, ka apzināmies: ir jāiet līdz galam, cita varianta nav. Prieks par atbalstu arī no ārpuses.

DDD: Bet kāda ir vislielākā vilšanās?

J.Ķ.: Vilšanās ir tā, ka daži no kolēģiem, kuri darbā bravūrīgi paziņo, ka lai ar to poti viņiem pat nedomā tuvoties, ka nekad nevakcinēsies, lai kas arī notiktu, tomēr galu galā neiztur spiedienu un “pa kluso” aizskriet savakcinēties. Pēc tam mēģina attaisnoties: vienam drīz jau pensija, otram kredīts, trešajam vēl kaut kas, bet mēs visi riskējam pazaudēt darbu. Bet mums visiem ir ģimenes, bērni, kredīti… ar to jau valdība manipulē, lai pakļautu. Diemžēl cilvēki neiztur psiholoģisko spiedienu. Droši vien arī ģimenē ir kašķi.

Būtībā šis ir pilsoņu karš: savā starpā tiek sanaidoti vienas ģimenes pārstāvji, darba biedri, draugi.  

DDD: Kādas bija tavas sajūtas, kad dzirdēji deputāta Rancāna teikto: kas tie par glābējiem, ja viņiem bailes no potes?

J.Ķ.: Emocijas bija dažādas. Prātā nāca visādi necenzēti vārdi. Kā tā vispār var pateikt!? Viņš sēž savā siltajā krēsliņā, nauda nāk, ne ar ko neriskējot. Mēs, ejot uz maiņu, nezinām vai mājās tiksim, bet viņš sēž un viņam viss vienalga. Viņš nepadomā, kāds patiesībā ir glābēja darbs. Vai viņš ir izglābis kādu dzīvību, karstumu no liesmām sajutis?! Bet pateikt, ka glābēji tagad ir visas sabiedrības negods un bieds… Teikt, ka tas ir aizvainojoši, patiesībā ir pateikt neko.

DDD: Tevi pārsteidz mediju, žurnālistu izturēšanās un veids, kā plašsaziņas līdzekļi – gan sabiedriskie, gan privātie – atspoguļoja glābēju akciju pie Saeimas?

J.Ķ.: Protams. Pirmkārt, tas nebija pikets: tā bija vēstules nodošana Saeimai ārpus mūsu darba laika. Bijām ģērbušies nevis formās, bet kaujas tērpos, kādus veikalā var iegādāties jebkurš. Vai kāds žurnālists to mēģināja izskaidrot, izprast? Nē. Viņi uzdeva tikai stulbus jautājumus, necenšoties noskaidrot, kādēļ valdības lēmumu par obligāto vakcināciju uzskatām par savu cilvēktiesību pārkāpumu. Arī valdībai žurnālisti uzdod tikai virspusējus, pēc būtības neko neizsakošus jautājumus. Sajūta, ka viņi pat negrib noskaidrot patiesību, atspoguļot realitāti, lai sabiedrība redzētu notiekošās pretlikumības.

Žurnālisti ir režīma pakalpiņi, nevis patiesības aizstāvji. Pretīgi skatīties, kā viņi melo. Viņu sejās var redzēt, ka viņi zina patiesību, bet nevar to pateikt – vienkārši žurnālists to nedrīkst teikt, jo grib saglabāt savu silto vietiņu. Žurnālisti prasa amatpersonām, kādus sodus mēs, glābēji, saņemsim, nevis cenšas izzināt, kādēļ mēs, glābēji, tā rīkojamies.

Intervēja Liene Apine

Saistītie raksti:

ZVĒRESTS GLĀBT CILVĒKUS, NEVIS REŽĪMU

VAI DZĪVĪBU GLĀBĒJI BAIDĀS NO POTES?


Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.20(490), 2021. gada 29.oktobris–11. novembris


« Atpakaļ