Boriss Stomahins
Daudzkārt cietumsodu izcietis Krievijas disidents
Ieguvis politisko patvērumu Ukrainā
Rīgā latviešu valodā ir iznācis romāns “Rīts brīvajā Latvijā” (“Утро в свободной Латвии”). Tā autors ir Dmitrijs Savins, imigrants no Krievijas, kurš Latvijā ieguvis politisko patvērumu.
Par ko gan ir šis romāns? Tā anotācija ir gana daiļrunīga.
“1992. gadā Latvijas Republikas Augstākā Padome ar savu lēmumu piešķīra pilsonību visiem, kas tajā brīdī dzīvoja Latvijas teritorijā. 1994. gadā tika pieņemta jauna Konstitūcija, un pēc zemessargu sacelšanās apspiešanas jaunā Latvija nemainīgā prezidenta Aivara Lembasta un aizsardzības ministra maršala Alkšņa vadībā, ciešā kontaktā ar brālīgo Maskavu, Minsku, Pekinu un Phenjanu cieši nostājas uz sociālas valsts un daudzslāņu ekonomikas celtniecības ceļa zem antifašisma un internacionālisma karoga…”.
Īsumā, tā ir fantastika… Alternatīvā vēsture. Taču…
Šo rindu autors [Boriss Stomahins] arī ir imigrants no Krievijas, tikai ieguvis politisko patvērumu Ukrainā, nevis Latvijā. Bet, Dievs vārds, ja šo rindu autors tā neieredzētu Ukrainu, kā Savins neieredz Latviju, viņam roka neceltos rakstīt iesniegumu lūgt politisko patvērumu Ukrainā.
Tas ir tāpēc, ka fantazēt par to, par ko Savins ir uzrakstījis savu romānu, nozīmē Latviju briesmīgi neieredzēt. Lai novelētu Latvijai atrasties viena ierindā ar drausmīgajām asiņainajām tirānijām Maskavu, Minsku, Pekinu un Phenjanu – vajag to sevišķi neieredzēt un novēlēt tās tautai to pašu elli, kurā dzīvo šo tirāniju vergi. Cita tulkojuma šeit nav un nevar būt.
Un tie nu ir atklāti meli, ka pēc Latvijas pilsonības piešķiršanas padomju okupantiem turpinās eksistēt kaut kāda neatkarīgā Latvija, pat ja tā draudzēsies ar Phenjanu (un tātad arī badosies tāpat kā Ziemeļkoreja). Nē, pēc pilsonības piešķiršanas savulaik šajā valstī ievestajiem okupantiem un viņu pēctečiem notikumu attīstība var būt tikai viena: viņi draudzīgi balso par saviem kandidātiem un viņu ievēlētie pārstāvji tūlīt pat dodas uz Maskavu ar lūgumu uzņemt šos Krievzemītes sastāvā. Tā, protams, ar prieku atsaucas un ieved savus tankus. 1940. gads pilnībā atkārtojas. Tāds būtu vienīgais iespējamais pilsonības piešķiršanas rezultāts padomju okupantiem – vai tas būtu 1992. gadā, vai patlaban.
Viss kļūst skaidrs, ja palasa romāna autora “Feisbuka” profilu. Viņš nav vienkāršs emigrants no Krievijas. Viņš ir bārdains pareizticīgo fundamentālists, zvērināts tradicionālists – no tiem, kuri pat Putinu uzskata par pārāk liberālu, nepietiekami tradicionālistiski imperiālistisku. Tādi Savini, kā likums, nemīl padomju režīmu un komunistisko ideoloģiju, bet toties ļoti mīl “krievus” un viņu koloniālos iekarojumus, mīl impēriju un visu kaimiņu valstu un tautu apspiešanu. Mīl – kā tas redzams no romāna – “sociālo valsti”. Mīl lielkrievu šovinismu un impērisko revanšismu, tikai ne zem padomju birkas, bet zem alternatīvās – krievu-tradicionālistu impēriskās, paraugu Krievijai līdz 1917. gadam.
Taču latviešiem no tā nebūt nav vieglāk. Kā arī visām citam tautām, kurām nav paveicies dzīvot blakus šai impērijai…
Latviešiem, kas mīl savu daudzcietušo dzimteni, noteikti vajadzētu vērsties pie Latvijas varas iestādēm ar prasību atņemt Dmitrijam Savinam bēgļa statusu un deportēt šo no valsts par naidīgas, antilatviskas propagandas piekopšanu.
Tulkoja Aivars Gedroics
P.S. Tulkotāja piezīme. Raksta autors, iespējams, nezina, ka bēdīgi slavenā impērista D.Savina antiutopija jau ir lielā mērā piepildījusies – vairums nelegāli iepludināto okupantu un viņu pēcteču pilsonību jau ir ieguvuši. Atliek vien cerēt, ka varbūt tomēr nepiepildīsies B.Stomahina prognozētais tālākais notikumu scenārijs…
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.20(490), 2021. gada 29.oktobris–11. novembris