ATKALIEMIESOŠANĀS LIKUMS. 12. daļa

Turpinājums no: ATKALIEMIESOŠANĀS LIKUMS. 11. daļa

Svjatoslava Rēriha glezna “Klusēšana”, 1964

Aleksandrs Klizovskis

Grāmatas “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati” autors


Karmas likums jeb Cēloņu un seku likums ir tas, ko parastā izpratnē dēvē par likteni. Likteņa jēdziens gan parasti satur kaut ko aklu, fatālu, nejaušu, kaut ko tādu, kas iepriekš nav paredzams, tikmēr Karmas likuma jēdzienā ir ietverta sistēmas gudrība, ko var izpētīt, un secības likumsakarība, kurai var pielāgoties.

Karmas likumu dēvē arī par atdarīšanas jeb atmaksas likumu. Bet atmaksa, kā to izsaka pats vārds, ir tikai par kaut ko un var būt vai nu kāda pagātnē bijuša pozitīva vai negatīva cēloņa sekas, vai arī labas vai sliktas agrākās rīcības rezultāts. Tādējādi Karmas jeb Cēloņu un seku likums ir tas, ar kura palīdzību realizējas kosmiskais taisnīgums, kas katram cēlonim rada attiecīgas sekas un katru rīcību novada līdz tai atbilstošam rezultātam.

Bez šā likuma pasaulē nepastāvētu taisnīgums un augstākā patiesība, bet, ja nebūtu to, tad nevarētu pastāvēt arī pats Visums. Augstākā Saprāta Radošā Gudrība Visumam izveidojusi stabilus pamatprincipus – kosmisko taisnīgumu, ko realizē Cēloņu un seku likums.

Nevar iedomāties Visumu, kas spētu pastāvēt, ja balstītos uz netaisnīgumu. Vienīgi nesatricināmi un negrozāmi pamati dod mūžīgas esamības garantiju. Visi cilvēku pasākumi, kas nedibinās uz taisnīgumu, ir īslaicīgi un neizbēgami iet bojā.

Rietumu pasaules ļaudis un kristieši parasti uzskata, ka atmaksu par saviem darbiem cilvēks saņem no Dieva, kas seko katram cilvēka solim un nekavējoties noteic apbalvojumu vai sodu. Tas ir viens no kristīgās pasaules uzskata maldiem, kurš ieviesies Esamības pamatu nezināšanas dēļ.

Ja iedomājamies, ka atmaksu par saviem nodarījumiem cilvēks saņem, nevis darbojoties Cēloņu un seku likumam, bet, kā maldīgi māca kristīgā baznīca, par to rūpējoties visgudrajam un vislabajam Dievam, tad te izpaužas milzu neatbilstība starp tām īpašībām, kādas baznīca Dievam piedēvē, un to rīcību, kādu Dievs īsteno.

Patiešām, ja Tas Kungs visgudrais visā dzīves laikā žēlo sliktu cilvēku, piešķirot tam visus dzīves labumus, bet labo cilvēku visu mūžu soda, atņemot tam pašu nepieciešamāko, tad šādā Tā Kunga rīcībā nav nedz gudrības, nedz taisnīguma. Cilvēka apziņa nekad nevarēja un arī nevarēs samierināties ar tādu Dieva taisnīgumu un izprast tādu rīcību.

Rietumu cilvēks vēl šodien ir neizpratnē par tāda Dieva rīcību un tām atmaksām, ko, viņaprāt, Dievs tam nepelnīti sūta. Nelīdz baznīcas centieni izskaidrot šo netaisnīgumu ar sodu par tēvu grēkiem. Īstenībā tie tēvi, par kuriem runāts Vecajā Derībā, esam mēs paši savos agrākajos iemiesojumos. Vēl mazāk pārliecina baznīcas mācība, ka Dievs soda cilvēku par nākotnē paredzamiem grēkiem ar nolūku dot viņam mūžīgo svētlaimi, un, kad arī šie “pierādījumi” nepārliecina cilvēku par Radītāja taisnīgumu un visgudrību, tad visu nosedz formula “Dieva ceļi ir neizdibināmi”.

Neizdibināmi Tā Kunga ceļi ir palikuši tikai tiem, kas nav centušies tos izprast, nav centušies izzināt tos Dieva valstības noslēpumus, par kuriem runājuši Kristus un apustuļi. Kurš pūlējies izprast Dieva ceļus, tas zina, ka ne no Dieva saņem samaksu par saviem darbiem, jo Dievs nenodarbojas ar cilvēku izsekošanu. Gudrais Kosmiskais likums attiecīgajās cēloņu pasaulēs atzīmē katru cilvēka soli, katru viņa vārdu, katru domu. Tajās pašās pasaulēs tas viss novedīs pie atbilstošām sekām, kas atgriezīsies pie cilvēka vai nu soda un ciešanu veidā, vai kā laime un prieks.

Cilvēks, kurš ir izpratis Kunga ceļus, zina, ka Visumā nepastāv baznīcas sludinātā taisnība. Ja cilvēks dzīvo laimīgu dzīvi, tad viņš to ir agrākā dzīvē nopelnījis. Ja kāds dzīvo necienīgu dzīvi, tad tādējādi sev nākamībā gatavo ciešanas. Turpmākajā dzīvē kā cietējs, tā baudītājs pļauj to, ko sējuši.

Var apliecināt, ka neviena būtne, sākot ar cilvēku un beidzot ar To, Kuru cilvēki sauc par Dievu, nevarētu īstenot augstāko absolūto taisnīgumu tā, kā to realizē Cēloņu un seku likums.

Tā kā pamatlikums it visur ir viens, tad ņemsim salīdzinājumam vecākus. Tie pret visiem saviem bērniem cenšas izturēties vienādi, mīlēt ar vienādu mīlestību. Taču ar laiku, veidojoties bērna raksturam, tas vairs nebūs iespējams, tāpēc ka bērni raksturu dažādības dēļ nemīlēs vecākus vienādi stipri.

Uzmanīgs, maigs, piemīlīgs un paklausīgs bērns būs vecākiem tuvāks, un viņam biežāk piedos tās draiskulības, par kurām rupju, nepaklausīgu un nekaunīgu bērnu sodīs. Citādi nevar būt. Tas ir pilnīgi dabiski, jo “laipnība mīt pie taisnības”, saka Skolotājs, un “mīlīgs teliņš divas mātes zīž”, teic sena paruna. Kas vairāk dod, tas arī vairāk saņem. Tāda ir Cēloņu un seku likuma būtība.

Iedomāsimies Debesu Tēvu, kuram jāatmaksā cilvēkiem – saviem bērniem – par viņu darbiem un rīcību. Vai Debesu Tēvs varētu palikt kurls un nepielūdzams pret cilvēka lūgumiem, kurš patiesi Viņu mīl un prot lūgt savu grēku piedošanu? Droši vien ne. Debesu Tēvs izturētos tāpat kā katrs tēvs uz zemes – dotu vairāk tam, no kura Viņš Pats vairāk saņēmis. Un te slēpjas netaisnīguma iespēja.

Ja pastāvētu tāda lietu secība, tad mazāk mīlamais cilvēks saņemtu sodu par rīcību, kāda citam tiktu piedota. Turklāt viņš vispār saņemtu mazāk nekā mīlamais, neprazdams lūgt un par sevi atgādināt. Tā vairāk mīlētais gūtu zināmas priekšrocības un varētu tās izmantot arī par ļaunu otram, kā tas jo bieži ir vecāku un bērnu attiecībās.

Kas cilvēcisko attiecību aspektā pieļaujams starp dzīvām būtnēm, kurām ir jūtas un sirds, nav pieļaujams no kosmiskā taisnīguma viedokļa. Kosmiskā, dievišķā taisnība nevar pieļaut, ka kāds kaut jel kādā veidā tiktu apiets, ka par vienu un to pašu rīcību, kurai bijuši vienādi nodomi, vienu sodītu, bet otru attaisnotu. Augstākā kosmiskā taisnība dod katram pēc tā nopelniem un ir atgriezenisks gājiens: par labu nāk laba, par ļaunu – ļauna samaksa.

Tādēļ samaksu par cilvēku darbiem piešķir nevis kāda ļoti augsta Būtne, ko varētu pielūgt, kaut vai tā būtu pats Dievs, bet gan bezsirdīgs, bezjūtīgs, akls likums, kuru nevar ne pierunāt, ne pielūgties. Cilvēks nespēj likumam neko dot, lai no tā saņemtu vairāk, cilvēks nevar to mīlēt un cerēt uz pretmīlestību. Viņš var tikai likumu ievērot un to pildīt vai arī nepildīt. Noskaņot likumu sev par labu cilvēks var, vienīgi tam pakļaujoties. Likumu pārkāpjot, to var padarīt par niknāko ienaidnieku.

Senā zinātne un senā reliģija, kas pazina apslēpto Mācību, taisnības dievieti Temīdu attēloja kā sēdošu sievieti ar aizsietām acīm, viņa turēja vienā rokā svarus, bet otrā zobenu. Grūti būtu iedomāties skaistāku, pilnīgāku un saprotamāku Karmas likuma simbolisko tēlu. Grieķu Temīda senajam grieķim teica to, ko nezina mūsdienu kristīgie, – ka atmaksu par darbiem kārto nevis viszinīgais Dievs, bet gan akls un tai pašā laikā saprātīgs likums.[1] Augstāko kosmisko taisnību var īstenot tikai ar likumu, kas katru darbu nosver, liekot otrā kausā atbilstošu atmaksu – apbalvojumu vai sodu.

Reliģiski noskaņots cilvēks var lūgties Dievu no rīta līdz vakaram, var nožēlot savus grēkus kaut vai katru dienu, var pieri sadauzīt, līdz zemei klanīdamies, bet ar to visu viņš ne par mata tiesu negrozīs savu likteni, jo to veido viņa darbi, kuriem atbilstošu rezultātu uzrādīs Karmas likums, un šis rezultāts būs pilnīgi neatkarīgs kā no lūgšanām, tā no klanīšanās un nožēlas. “Nav jāizlūdzas Dievībai, savs labākais darbs jāveic pašam,” saka Skolotājs Jaunajā Mācībā.

Ja pie kaimiņa atnācis cilvēks sasit viņa dārgo vāzi vai izbradā dārzā puķes, tad ko var līdzēt nožēla, klanīšanās, lūgums piedot? Sasistās vāzes vietā jāatdod vesela un izbradātā dobe jāatjauno. Tikai tad būs atjaunots izjauktais taisnīgums.

“Senzāra[2] vārdnīcā nav vārda “nožēlošana”. Tas aizstāts ar jums pazīstamo izteicienu – “saprātīga sadarbība”. Pārdomājiet nožēlošanas jēdziena liekulīgo dabu. Nožēlošanas būtību visvieglāk parādīt tautai ar piemēru no medicīnas. Samaitātas domāšanas dēļ cilvēks ievaino savu biedru, bet ne domas, ne vārdi šo brūci nesadziedēs. Savienot saplēstos audus vajadzēs ar vairākām neatlaidīgām darbībām. Lai atjaunotu lietderīgumu, vajadzēs parādīt saprātīgu sadarbību. Darbības sekas var sadziedēt tikai ar darbību. Nekādiem vārdiskiem solījumiem, nekādiem zvērestiem nav nozīmes.

Bet, kas sapratis savu neprātu, tas lai dzēš to ar īstu saprātīgumu. Neprātu var izsmelt ar saprātīgu sadarbību.

Vai par maksu atlaist grēkus nožēlojošam grēciniekam nav vissmagākais noziegums? Vai dievības uzpirkšana ar naudu nav ļaunāka par pirmatnējiem fetišisma veidiem? Šis atbaidošais jautājums jāapgaismo vispusīgi, citādi cilvēku veļa tā arī paliks netīra.” (Agni Joga, 52.)

Turpinājums: ATKALIEMIESOŠANĀS LIKUMS. 13. daļa


Aleksandra Klizovska grāmatu “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati” un citas apgādā “Vieda” izdotās grāmatas ir iespējams iegādāties grāmatnīcās visā Latvijā, kā arī apgāda “Vieda” interneta veikalā: www.vieda.lv


[1] Līdzība ir arī senajā latviešu reliģijā. Latviešiem šo augstāko saprātīgo cēloņsakarības likumu simbolizēja viena no augstākajām dievībām – Laima. Savukārt likteņa svaru kausus pārstāvēja Dieva dēls Jumis. Tādējādi Laima un Jumis ir cilvēka likteņa saturētāji, noteicēji un virzītāji. Karmas likumu latvieši sauca par Laimas likumu. – Red.

[2] Senzārs – Baltās Brālības slepenā svētā valoda. – “DDD” piez.


« Atpakaļ