Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu
DDD: Kā jūs vērtējat internetā publicēto dziesmas klipu krievu valodā “Я не лоялен!” (“Es esmu nelojāls!”), un kādu attieksmi jūs vēlētos no sabiedrības?
Aivars Garda: Pateikšu subjektīvi. Kad skatījos šo klipu, manī uzvirmoja pretīgums pret visiem okupantiem, kolonistiem (sauciet tos, kā gribat), kas ieradušies šeit kopš 1940. gada 17. jūnija līdz 1991. gada 21. augustam, un viņu pēcnācējiem visās paaudzēs. Tagad šie pēcnācēji ir jauni puiši, kas veido šādus naidīgus klipus, uzspļaujot mums, latviešiem.
Kā jau kādreiz mūsu avīzē teicu, latviešu tautai tāpat kā ikvienam cilvēkam ir jāaug un jāattīsta sevī labās īpašības, jo tas ir mūsu dzīves mērķis, ko noteicis Dievs. Bet mūsu tauta tagad ir apjukusi – apjukusi no bailēm. Daudzi pat neapzinās, ka viņi baidās.
Šis klips noteikti jāapskatās katram latvietim. Iespējams, to skatoties, daudzi latvietīši nobīsies, īpaši tie rozā, labsirdīgie bāleliņi – remdenie, par kuriem Kristus saka: viņi tiks izspļauti. “Agni Jogas Skaldnēs” par tādiem remdenajiem ir teikts vēl bargāk: viņi ir bezgribas izdzimteņi. Tātad, cienījamie lasītāji, ja jūs redzat kaimiņu, radu vai draugu, kurš ir tāds rozā, labsirdīgs latvietītis, tad pasakiet, ka Pats Austākais viņu ir nosaucis par izdzimteni, kuram nebūs vietas pēc Viņa Atnākšanas.
Katram latvietim, arī gļēvam, skatoties šo klipu, ir jāvēro savas emocijas. Nedrīkst pieļaut bailes. Viņi tā dzied, ka uz mirkli var pārņemt nemiers. Tādus izlecējus kā šie repotāji esmu jau savā bērnībā un jaunībā sastapis. Okupantu bērni vienmēr bijuši nekaunīgi, jo viņi ir vairākumā. Agresīvi, bļaustīgi viņi nāk virsū, bet, kad dabū kārtīgi pa zobiem, tad nomierinās. Tagad arī katram latvietim, kurš skatās šo klipu, jāapbruņojas ar drosmi, lai sašutumā nostātos pret šādu nekaunību. Atcerieties, ka svēts sašutums nav naids. Arī Kristus bija svēti sašutis par tirgotājiem templī, bet Viņš nebija pret viņiem naidīgs. Mums ir jāsaprot, ka tie cilvēki, kas dzied tajā klipā, ir mūsu tautas un valsts visniknākie ienaidnieki.
Naidpilno kolonistu klipu varat skatīt šeit
Latviešiem “pūderē smadzenes”
Aivars Garda: Ņemiet vērā, cienījamie lasītāji, vēl vienu faktu: latviešiem mēģina iestāstīt, ka ir tādi labie un sliktie okupanti. Labos vajagot atstāt, bet tikai dažus vajadzētu izraidīt. Taču padomājiet, kurš no tiem tā sauktajiem “labajiem” ir protestējis pret šo brutālo klipu? Dažs par labu uzskata Nilu Ušakovu, kas manā uztverē ir īsts mūsu tautas ienaidnieks. Viņš noteikti par šo klipu zina, bet, ja stāsta, ka, nezina, tad gluži vienkārši izliekas. Neviens no tā saucamās krievu inteliģences (patiesībā Latvijā tādas nemaz nav, jo šeit ir tikai okupantu bars), nav izteicis protestu pret šo klipu! Kāpēc klusē “Vienotībā” esošie krievi? Ja viņi būtu lojāli, manuprāt, viņiem pirmajiem vajadzētu kliegt, ka tādi klipi izsauc nacionālo naidu…
DDD: Viņi būtu vērsušies Drošības policijā, lai šādus naida kurinātājus soda.
A.G.: Jā, naida kurinātāji obligāti ir jāsoda. Mūsu bāleliņi tagad ir apjukuši – viņiem iestāstīts, ka vajag ar tādiem samierināties, ka viņi ir neziņā, ko darīt?! Apjukumā viņi domā, lai krievvalodīgie mēģina kaut kā dzīvot atsevišķu dzīvi. Bet atsevišķā dzīve jau īstenībā notiek – latvieši dzīvo savu, bet okupanti, kolonisti savu dzīvi. Pat politologi un politiķi oficiāli atzīst, ka okupanti un latvieši pat atpūšas atsevišķi, Dziesmu svētkus svin latvieši, nevis okupanti. Tikai Līgo svētkus, kurus atbalsta Nils Ušakovs un kuri zaudējuši savu tradicionālo būtību, svin arī okupanti.
Mums ir jāieaudzina sevī pretīgums pret okupantiem. Mūsu vara jau no deviņdesmito gadu sākuma audzinājusi latviešus, ka vajag sadzīvot, tas esot kristīgi. Tas nav kristīgi! Kristus nekad nav mācījis sadzīvot ar tādiem ienaidniekiem kā šie, kas mūs nīst. Kristus ir aicinājis ar tādiem cīnīties – Viņš pats cīnījās. Ne velti Viņš teica, ka nācis nest zobenu, nevis mieru.
DDD: Sarmīte Ēlerte paziņo, ka šādi naida pilni, naturalizēti puiši mums atkal ir jāintegrē, kaut gan viņi skaidri pasaka: es nekad nekļūšu par latvieti! Viņi nemitīgi atkārto, lai “mēs neejam pie viņiem ar zobenu, prasot kļūt par latviešiem…”.
A.G.: Lai lasītāji diskusijās uzsver, ka tas notiek tāpēc, ka nav izdarīta vienkārša lieta – nav veikta dekolonizācija, viņi nav izsūtīti ārā no mūsu zemes. Šo problēmu, tēlaini izsakoties, var košļāt pa muti no vienas puses uz otru, bet, kamēr mēs viņus neizraidīsim, nekas labs nebūs. Viņi vēlas, lai mēs kļūtu tādi kā viņi, lai ļautu viņiem un arī paši runātu krieviski. Viņi vēlas, lai mēs padarītu Latviju par caurbraucamo sētu, kur katram mērglim ir goda vieta.
Es metu cimdu visiem, kas ir spējīgi to pacelt, sakot, ka Latvijā nav krievu kultūras nesēju! Mums te, izskatās, ir tikai okupanti.
DDD: Tie noteikti nav krievu kultūras pārstāvji.
Okupanti nav krievu kultūras pārstāvji
Aivars Garda: Ja kāds krievu kultūras nesējs būtu šeit, tad viņš noteiktu pirmais uzstātos – viņam vajadzētu drosmīgi uzstāties pret okupantiem. Tādu pašu cimdu metu arī tiem latviešiem, kuri ir tik gļēvi, ka uzskata, ka mēs, Latvijas Nacionālā fronte un “DDD”, esam kaut kādi ekstrēmisti un prasām kaut ko neiespējamu. Es pat nestrīdos, tikai konstatēju faktu, ka Latvijā krievu kultūras labā visvairāk ir paveicis apgāds “Vieda”. Tieši mēs esam izdevuši latviski dižo krievu cilvēku – Helēnas Rērihas un Nikolaja Rēriha pieņemto “Dzīvās Ētikas Mācību”, esam krieviski un latviski izdevuši Rēriha darbus, Helēnas Rērihas vēstules. Ja kāds okupants pavērs muti, ka “Vieda” vai Latvijas Nacionālā fronte neko nedara krievu kultūras tuvināšanā latviešiem, tad katrs var atbildēt tieši tā, kā to tagad pateicu. Un tie ir neapstrīdami fakti, pret kuriem nav ko iebilst.
Ja kāds kaut ko pīkst vai čīkst, tad tādam var pajautāt: vai esi kaut desmito daļu izdarījis no tā, ko ir izdarījusi “Vieda” un Latvijas Nacionālā fronte krievu kultūras labā? Mēs tiešām šeit popularizējam patiesu krievu kultūru.
DDD: Šajā sakarā gribu jautāt: vai šīs bailes latviešos pret visu krievisko nav nepamatotas? Patiesībā latviešiem jau nevajadzētu baidīties no krievu kultūras, bet vajadzētu baidīties tieši no ne-kultūras. Bet latviešu apziņās valda uzskats – viss, kas krievisks, tas ir slikts.
A.G.: Es negribu šeit lietot vārdu baidīties. No krievu kultūras, protams, baidīties nevajag, tāpat kā nevajag baidīties no franču kultūras. Arī no ne–kultūras nevajag baidīties – pret to ir jācīnās ar drosmi. Un šādi klipi met cimdu mums, latviešiem, kas ir jāpaceļ, un kārtīgi viņiem jāatbild. Ja es būtu jaunāks, būtu mūziķis un prastu dziedāt, es obligāti izveidotu klipu un parādītu savu nostāju.
Es vēlētos, lai mūsu lasītāji iesaka visiem noskatīties šo klipu, jo latviešos ir jāaudzina riebums un pretīgums pret okupantiem, bez tā mēs viņus nedabūsim ārā. Daudzi latvieši ir slimi ar šo iztapšanu okupantiem. Ja atrodas kādi, kas var tādu muzikālu klipu uztaisīt pret okupantiem – obligāti tas ir jādara. Nevis naidu kurinošu, kā viņi to dara, bet patiesu. Vispār latviešiem nav jābaidās, jo vēršanās pret okupantiem nav naids. Okupanti rīkojas naidīgi, jo vēršas pret pamattautu, tātad vēršas pret likumīgiem iedzīvotājiem, bet mēs cīnāmies pret iebrucējiem. Mūsu vēršanas pret ienaidnieku nekad nevar izraisīt nacionālo naidu – par to mums ir jāstāv un jākrīt. Lai arī kāda Drošības policija nāk virsū – mēs esam latvieši, mums ir tiesības paust pret okupantiem tādus uzskatus, kādus vēlamies.
Bailes padara cilvēku nožēlojamu
Nopērc savam bailīgajam kaimiņam grāmatu!
DDD: Runājot par bailēm, esam novērojuši, ka tās mēdz izpausties visdažādākās situācijās. Apgāds “Vieda” ir izdevis grāmatu “Žīdu karavīri Hitlera armijā”. Pat Latvijas 
Literatūras centra vadītājs atzina, ka cilvēki šo grāmatu baidās pirkt. Kā jūs to skaidrotu?
Aivars Garda: Paldies par jautājumu! Atbildot uz to, var skart attiecīgus trūkumus, kas šobrīd pastāv mūsu tautā. Šī grāmata patiešām ir interesanti uzrakstīta, tajā ir daudz faktu. Daudzi arī vēlās nopirkt šo grāmatu, bet, pieejot pie grāmatu pārdevēja, viņu acīmredzot pārņem kaut kāda neveiklības sajūta: kā tad viņš prasīs tādu “Žīdu karavīri Hitlera armijā” – ja nu pārdevēja paskatās uz viņu ne tā, ja nu vēl atpazīs viņu un nosodīs, ka viņš tādu grāmatu lasa utt. Mums bija saruna ar pārdevēju, kura strādā Saeimā esošajā grāmatu veikalā. Viņa pastāstīja, ka deputāti šo grāmatu pašķirsta, bet nepērk. Tātad pat deputātiem bail šo grāmatu pirkt – ka tikai kāds neierauga, ka viņš ir nopircis, ka tikai kādam žīdam nepastāsta, ka tur tas Jānis vai Pēteris ir nopircis tādu grāmatu, un ka tikai kāds žīds par viņu sliktu kaut ko nepadomā – nedod, Dievs! Vienīgo šīs grāmatas eksemplāru, kas tur bija, priecīgs nopirka kāds viesis, kas bija ienācis, bet nemaz nebija Saeimas deputāts. Tātad pat Saeimas deputāti ir tik gļēvi!
Lai atbrīvotos no jebkādām bailēm, Dzīvā Ētika iesaka darīt tieši to, no kā ir bail. Piemēram, ja ir bailes no tumsas, tad ir jācenšas pabūt tumsā. Ja ir bailes no tumša pagraba, tad šajā tumšajā pagrabā vajag ieiet un kādu brīdi tur pabūt, lai pārliecinātos, ka tumsa neko ļaunu nedara. Un katram latvietim, kas baidās, ir sevi jāpārvar, tā būs viņa uzvara.
Ja, neskatoties uz to, ka par viņu kāds varētu ko sliktu padomāt, viņš šo grāmatu tomēr nopirks, cilvēks jutīsies gandarīts un lepns par sevi, ka ir pārvarējis savas bailes. Pazīstu kādu drosmīgu cilvēku, kuram bija radušās bailes (viņš tās gan neuzskatīja par bailēm, bet par neveiklības sajūtu) runāt ar okupantiem latviski. Ikreiz, kad kāds okupants kaut ko krieviski jautāja, viņš atbildēja krieviski un tūdaļ pats jutās neērti, apzinoties, ka tas ir okupants… Tagad viņš ir pārvarējis šo nepilnību, bet bija nepieciešams gandrīz gads, lai tiktu vaļā no nelāgā paraduma.
Tātad, lai tiktu vaļā no dziļi mītošām bailēm, ir jāpacīnās. Un, ja nu tomēr atrodas kāds drosmīgs latvietis, kurš zina, ka grāmata “Žīdu karavīri Hitlera armijā” viņa draugam vai kaimiņam ir vajadzīga, lai viņš viņam to nopērk. Var jau būt, ka kaimiņš ir tik bailīgs, ka baidās atzīties pat savam kaimiņam, ka vēlas šo grāmatu lasīt – tad nu gan ir grūti izdomāt, kādā veidā viņam to uzdāvināt. Bet, ja cilvēks pats nepārvarēs šādas bailes, tad neviens viņa vietā to neizdarīs.
Tāpat ir ar laikraksta “DDD” abonēšanu. Pazīstu kādu Helsinki-86 dalībnieku, kura mamma gadiem ilgi baidās abonēt “DDD”. Kāpēc baidās? Tādēļ, ka pastnieks, kas nes viņai avīzes, uzzinās, nedod, Dievs, vēl kaimiņi ieraudzīs… Iedomājieties, viņas dēls ir Helsinki-86 dalībnieks, un viņš abonē divus eksemplārus, atsūta šo avīzi arī mammai – konvertā, un tad māte ar prieku šo avīzi izlasa. Ak, latvieši! Mēs esam mūsu strēlnieku, leģionāru, nacionālo partizānu pēcteči. Esam to cilvēku pēcteči, kuri parādīja ārkārtēju drosmi un izturību. Un tagad mēs, latvieši, viņu pēcteči, izturamies tik gļēvi! Viņi kapā otrādi apgrieztos, ja uzzinātu par mūsu gļēvulību. Ja cilvēks pārvar savas bailes, viņš iegūst pašcieņu savās acīs. Redzēsiet paši, cienījamie lasītāji, cik tas ir patīkami, ja kaut kādā veidā sevi uzvarēsit, pārvarot savas bailes.
Es un Līga Muzikante trijās tiesu instancēs pierādījām, ka latvieši drīkst lietot un viņiem ir jālieto vārds “žīds”, kas ir žīdu tautības apzīmējums. Mums nav jāklausās, ka kāds grib, lai viņu sauc par ebreju. Tad jau arī kāds krievs iedomāsies apvainoties, ka mēs viņu saucam par krievu, nevis par russkiju…
Intervēja Liene Apine