Turpinājums: KĀ TIEK IZNĪCINĀTI LATVIEŠI. 1. DAĻA
Alfrēds Ābele
Grāmatu “Par tautu” , “Par valsti”, “Latvietība” autors
Kopienu saplūšana
Saprotams, kopienas un to dzīves telpas savā starpā saskaras. Ja kopiena skaitliski ir ļoti savairojusies, tai var pietrūkt dzīves telpas, kuru palielināt iespējams tikai uz kaimiņu rēķina. Kāda kopiena var būt savas apgādes darbā slinkāka, toties nekaunīgāka un kareivīgāka, tāpēc tai vieglāk šķiet iekarot citas (kas miermīlīgi un pieticīgi dzīvo un strādā savā izcelsmes telpās).
Kas ir kopienu saplūšana un kādas tās iespējas?
Kopienu saplūšana ir jaunas, lielākas kopienas ar jaunu kultūru izveidošanās. Piemēram, tā no ciltīm veidojas etnoss, arī mazāki etnosiņi var saplūst lielākā. Skaidrs, ka labprātīgi saplūst var tikai vienādi sociāli un politiski nostādītas kopienas, kuru cilvēkiem ir daudzmaz līdzīgas identitātes un kultūras. Savukārt vardarbīgi uzspiesta saplūšana ir vājākās kopienas iznīcināšana jeb genocīds pret to.
Saplūšana praktiski ir kolektīva asimilācija. Asimilācijai var būt trīs līmeņi: tikai pilsoniski sadzīviska, arī kultūriska un, visbeidzot, garīgi dvēseliska. Pilnīga asimilācija prasa visu triju līmeņu realizēšanos. Saplūšana ir daudzpusēja un pilnīga asimilācija. Vienpusēja un nepilnīga asimilācija nekad nav saplūšana – tāda procesa subjekts, apstākļu spiests, šo saplūšanu atmetīs.
Ar ko var saplūst latvieši?
Par labprātīgu nevar uzskatīt svešas varas uzspiestu viena etnosa atšķaidīšanu uz pusi ar sveša etnosa ieceļotājiem. Vienalga – saderīgas vai pilnīgi nesaderīgas identitātes – etnosam visiem spēkiem ir vai nu jācenšas tikt vaļā no tādiem ienācējiem, vai arī kā etnosam jāmirst, jo šādā dozē, nezaudējot savu individualitāti, etnoss nelūgtos ieceļotājus uzņemt nav spējīgs.
Protams, jāņem vērā, kādu apstākļu spiesta notiek saplūšana. Arī liels laiks tādam procesam ir nepieciešams. Piemēram, nonākušas svešā jūgā un zaudējušas savus vadoņus, Latvijas teritorijā dzīvojošās baltu ciltis par latviešu etnosu labprātīgi izveidojās tikai piecu gadsimtu laikā (no 13. līdz 18. gs.).
Kopienu saplūšana prasa tik daudz laika tāpēc, ka pašsaglabāšanās instinkts spiež atsevišķās kopienas vispirms mēģināt atjaunot savu neatkarību un savus vadoņus, tāpat nav viegli atteikties no savām lomām, sintezēt un pieņemt vienotu kultūru. Protams, lielu lomu spēlē arī svešā jūga smagums. Sasteigta un voluntāra apvienošanās vienotu kultūru neradīs. Paliks iedīgļi neapmierinātībai, kas pastāvīgi traucēs jaunajai kopienai funkcionēt kā vienotai.
Tāpat piecu gadsimtu laikposmu prasīja arī slāvu etnosa izveidošanās (uz baltu cilšu dzīvā spēka un teritorijas rēķina) no ārienes ieplūdušu varmāku spiediena rezultātā. Slāvu etnoss ir ļoti jauns. Tā kultūra veidojās, savienojot pēc satura ļoti tālas kultūras. Tāpēc krievu-slāvu kultūru par galīgi izveidotu vēl nevar uzskatīt. Vai par nepilnībām spilgti neliecina tas, ka vēl šodien skaitliski lielais krievu-slāvu etnoss nespēj iztikt bez cionistu vadoņiem, kas dzīvo Krievijā, pēc Solžeņicina vārdiem, “kā ērces uz krievu suņa ķermeņa”?
Protams, ne ar krievu-slāvu, ne ar padomju krievu etnosu latviešiem saplūst un izveidot jaunu etnosu, nezaudējot savu individualitāti jeb latviskumu, cerību nav.
Multikulturālisms
Otrs variants ir kopienu un to kultūru sajaukšana, ko šodien reklamē kā multikulturālismu. Tā parasti ir kādas stiprākas kopienas vājākajai vardarbīgi uzspiesta sajaukšanās, kas nevar novest pie jauna etnosa un jaunas kultūras rašanās (kopienu stipri atšķirīgo kultūru un identitāšu dēļ), bet tikai pie vājākā iznīcināšanas. Jaunu augstāku cilvēcisku kvalitāti tāds sajaukums radīt nav spējīgs.
Īsti savas kultūras nepietiekamība krievu-slāvu etnosam, kas Krievijas valsts pašreizējā telpā uzņēmies virsvadību pār lērumu svešu cilšu, šodien rada lielas problēmas. Kā “izcept” šo multikulturālismu lielkrievu “mērcē”? Pagaidām nekas cits, kā vien mazāko brāļu nobendēšana, nav izgudrots. Lielkrievisms pa cariskās Krievijas un padomju laikiem savas valsts telpā jau iznīcinājis vairāk nekā simts nacionalitāšu! Tāpēc šis “slāvu etnoss” lielkrievu izpildījumā ir un paliek mazo etnosu, tostarp latviešu, nāvīgākais ienaidnieks.
Vecākā brāļa lomas apzināta vai neapzināta fiksēšana kopienu apvienībā (pat arī ar labu nodomu), vēlme saglabāt to kā stumbru kokam, ap kuru apvienosies etniski atšķirīgas kopienas vai pat mazi etnosiņi, ir nāvējoša kā pašam vecākam brālim, tā arī visai daudzetniskajai apvienībai. Neizbēgamā vadošā etnosa prioritārā valstiskā stimulēšana radīs pārējos neapmierinātību. Arī vadošās lomas funkciju pildīšana prasīs no tā papildus spēkus, t.i., nosūks dzīvības resursus. Rezultātā neizbēgama ir valsts koka stumbra novājināšanās un lomas zaudēšana zaru dumpja dēļ. Likumsakarīgi multietniskajā telpā zaudētājos vienmēr paliks valdošais vai citādi galvenais etnoss. Katrā ziņā tam nu nekādi neizdosies uzspiest savu kultūru pārējiem, kuru pašsaglabāšanās instinkti labprātāk pieļaus pilnīgi jaunas kultūras izveidošanos nekā pieņems valdošā etnosa noteikumus. Tas jāņem vērā tiem, kas Latvijas pašreizējos apstākļos cenšas ieraudzīt latviešu valdošo lomu.
Bez lielkrievisma ir vēl citi negatīvi piemēri kopienu identitāšu nesaderībai un nesaaugšanai. Jaunākie – piemēram, Afganistāna, kur vēl nav izveidojies valstij tik nepieciešamais etnoss un atsevišķu neatkarīgu cilšu apdzīvotā teritorijā ne ar padomju, ne amerikāņu ieročiem un demokrātiju normālu valsti izveidot neizdodas. Tas pats attiecas uz Lībiju, kuras pāri par simts ciltīm vēl tāls ceļš ejams līdz valstij nepieciešamā vienotā etnosa izveidošanai. Teiktais liek saprast, ka par demokrātisku valsti var sapņot tikai etnosa stadiju sasniegusi cilvēku kopiena. Noteicošais šajā procesā ir vienota kultūra, nevis kopīga dzīves telpa!
Multikulturālisms ir iespējams (var rasties) tikai tādā daudzetniskā vidē, kurā starp tās dalībniekiem valda pilnīga vienlīdzība un katrs “vārās savā sulā”. Te par kopējo kultūru var uzskatīt tikai to dzīvībai visnepieciešamāko, eksistenciālo vai kādus kopējus netikumus. Tādas “kultūras” dalībnieki ir līdztiesīgi vai līdzvainīgi. Piemēram, Ziemeļamerikā visi ieklīdušie ir līdzvainīgi pamatiedzīvotāju iznīcināšanā un teritorijas iekarošanā. Augsta kopējā kultūra šiem ieceļotājiem šobrīd nevar izveidoties tā iemesla dēļ, ka viņus apvienojusi zema morāle un tieksmes. Praktiski viņi paliek katrs ar savu kultūru, ar kuru tie ieceļojuši, mazliet piemērojot to jaunajiem apstākļiem. Viņu kopējās kultūras avots ir kopējais ieceļošanas mērķis. Kaut ko labu svešām zemēm masveida ieceļotāji nekad nav atnesuši, taču pamatiedzīvotāju kultūru gan vienmēr ir iznīcinājuši.
Kam pieder un kā tiek vadīta pasaule?
Globālā vara pasaulē ir atsevišķas izredzēto kastas, kliķes, bandas, sauciet to kā gribat, kontrolē. Šī kasta nesēž kādā zināmā iestādē vai kabinetos, tai ne ar valstiskumu, ne ar tautiskumu (nacionālo) sakara nav, kaut gan vairums tās pārstāvju pieder pie viena etnosa. Savu gribu pasaulei tā uzspiež ar ideoloģijas un naudas – pareizāk, masu informācijas līdzekļu un pasaules finanšu sistēmas – palīdzību. Šai kastai nav pat svarīgi, kāda sabiedriskā iekārta ir patlaban, kādiem dieviem pasaule tic. Svarīgi tikai, lai pasaulē preču apmaiņā cirkulētu nauda – ar to pietiek, lai valdītu viņi un viņu uzskati.
Viņu nav daudz, ap pāris simtiem no tā saucamā “zelta miljarda” (“zelta mijards” – ap 15 procentiem pasaules iedzīvotāju pieder ap 75 procenti pasaules bagātību). Pašsaglabāšanās instinkts spiež šo nelielo izredzēto kastu domāt simtiem gadus uz priekšu, kā saglabāt savas privilēģijas. Taču tādas kategorijas kā valsts (pat ASV) viņu domās ir par sīkām un nenozīmīgām. Viņi domā visas zemeslodes un visas cilvēces kategorijās.
Viņi redz, ka šodien planēta ir pārapdzīvota, ka cilvēku dzimstības tempi pārsniedz ražošanas spēku attīstību, ka pasaules minerālie un auglības resursi izsīkst un ka neviena sabiedriskā un/vai valsts iekārta draudošo briesmu novēršanai nespēj neko piedāvāt. Bet viņi piedāvā – piedāvā samazināt planētas iedzīvotāju skaitu no pašreizējiem 7 līdz 3 miljardiem. Jo vairāk par 3 miljardiem šī planēta nespējot nest. Viens miljards (dabiski, t.s. “zelta” ) tiek atvēlēts tiem, kas ekoloģiski tīrās zonās baudīs dzīvi, vēl viens – tiem, kas “zelta miljardam” patērēšanai ražos labumus, vēl viens – apkalpošanai (sētniekiem).
Arī problēmu, kā atbrīvoties no liekiem 4 miljardiem, šī kasta atrisina. Lietā tiek likti vecie un praksē pārbaudītie: bezdarbs, nepietiekams uzturs, zema izglītība, vāja medicīniskā aprūpe, kas kopā ar alkoholu un narkotikām “nevēlami” samazinās dzīves ilgumu. Var piepalīdzēt ar kibertelpu un karu. Tikai, kā novērst briesmas, kas pašiem draud no šiem 4 miljardiem, jo to pašsaglabāšanās instinkts neļaus tā vienkārši brīvprātīgi pamest šo pasauli?
Pašsaglabāšanās instinkts ir tas, kas atgrūž kopienas identitātei svešu garīgo un miesīgo. Tāpēc svešo vara kārotāju – uzkundzēties gribētāju – pats pirmais uzdevums ir pakļautajos iznīcināt galvenos kolektīvās pašsaglabāšanās instinkta nesējus. To var izdarīt divējādi.
Pirmais: izkaujot pakļauto garīguma nesējus, piemēram, ciltīs – šamaņus, etnosos – nacionālo inteliģenci. Bet šī ir veca un laika garam neatbilstoša metode.
Otrais veids: neiznīcinot cilvēkus, bet iznīcinot cilvēces pamatšūnas – etniskās kopienas.
Visām citām cilvēku kolektīvajām organizācijām, kuras cilvēki rada mākslīgi, piemēram, valstij, šādu pašsaglabāšanās instinktu nav, un tās var pastāvēt un attīstīties tikai tad, ja to pamatā (ieinteresēta šā mākslīgā kolektīvā veidojuma pastāvēšanā) ir kāda no cilvēces pamatšūnām. Piemēram, valsts var būt stabila un tai var būt nākotne tikai tad, ja tā balstās uz viena vai vairākiem līdzīgas kultūras etnosiem.
Nu tad jāiznīcina šie pašsaglabāšanās instinkti! Un to visvieglāk izdarīt, iznīdējot cilvēkos visas dabiskās atšķirības. Lai dzīvo globālisms, atvērtība un unifikācija! Faktiski visai pasaulei tiek uzspiesta filozofija: nepārdzīvot nacionālās neatkarības un savas zemes un valsts zaudēšanu, bet vajag mācīties dzīvot bez tām, zem svešas varas; nevajag turēties ne pie vienas vietas, ne pie vienas valodas. Var iedomāties, ko latviešiem, vietsēžu un zemkopju izcelsmes etnosam, nozīmētu šādas domāšanas pieņemšana. Par žīdiem viņi nekad nekļūs, tātad?
Etnisko pašsaglabāšanos visvieglāk iznīcināt, sajaucot etnosus. Jo etniski jaukts cilvēku pūlis ir kā dzīvniecisks bars, kuram ir tikai dzīvniecisks pašsaglabāšanās instinkts. Tādam varēs pat valstiski uzspiest paškastrāciju. Brīvprātīgi regulēt savu dzimstību var tikai cilvēces pamatšūna (ģimene, dzimta, cilts un etnoss) pati. No malas kādas varas tai uzspiesta dzimstības regulēšana ir vardarbība, genocīds.
Tādejādi no “sajauc un valdi” var iegūt tādu pašu vai vēl lielāku efektu, kā no “skaldi un valdi”.
Turpinājums: KĀ TIEK IZNĪCINĀTI LATVIEŠI. 3. daļa
Publicēts laikrakstā: “DDD” 16(486), 2021. gada 20. augusts–15. septembris