No 1.oktobra visās Latvijas Pasta nodaļās un internetā www.abone.pasts.lv ir iespējams abonēt laikrakstu “DDD” nākamajam – 2013. gadam.
Laikraksts “DDD” arī 2013. gadā iznāks divas reizes mēnesī, publicēs ziņas, pētījumus un ļoti atklātas intervijas ar sabiedrībā pazīstamām personām par vissvarīgākajiem politiskajiem, ekonomiskajiem, tiesību un kultūras jautājumiem, par attiecībām ar citām tautām un valstīm, kā arī par cilvēces turpmāko attīstību.
Saruna ar laikraksta “DDD” lasītāju Austru Redeli
DDD: Jūsu ilggadēja draudzene neslēpa prieku par jūsu dāvanu – laikraksta “DDD” abonementu. Kas jūs mudināja izvēlēties viņai tieši šādu dāvanu?
Laikraksta “DDD” lasītāja Austra Redele
Austra Redele: Jau četrus gadus es abonēju avīzi “DDD”. Zinu, ka arī man kaimiņos dzīvojošā ģimene, kuriem agrāk devu lasīt jūsu laikrakstu, to ir abonējusi. Mana draudzene Zigrīda ar vīru Andri dzīvo laukos, un laikrakstus tur nav iespējams iegādāties. Tā kā viņa ir patriotiski domājoša, nolēmu viņai uzdāvināt “DDD”. Tā rīkojoties, jo uzskatīju, ka šis laikraksts viņai varētu patikt. Un laikam esmu trāpījusi “desmitniekā”. Viņa tiešām tagad lasa “DDD” un telefoniski pārrunājam publicēto – apmaināmies domām un iespaidiem. Šis laikraksts viņai tik tiešām ļoti patīk.
Manuprāt, ikvienam laikraksta “DDD” lasītājam vajadzētu uzdāvināt šī laikraksta abonementu arī kādam savam draugam, paziņam, lai būtu, par ko runāt. Nav taču lietderīgi tikšanās reizēs vai pa tālruni trīt mēles par sadzīviskiem sīkumiem un ikdienas kreņķiem. Laikrakstā “DDD” ir tik daudz interesantu rakstu un interviju, par kurām runāt, apspriest – iespējams pat pastrīdēties, lai viens otram izteiktu savus argumentus un uzskatus.
DDD: Kāpēc, jūsuprāt, cilvēki salīdzinoši tik maz interesējas un domā par šiem tautai un valstij būtiskajiem jautājumiem? Un vai jums daudz apkārt ir tādu, kas lasa “DDD” un ar kuriem par šīm lietām jūs varat runāt?
A.R.: Nemāku teikt, kas par vainu. Un neesmu izvērsusi šādas sarunas plašākā apkārtnē. Galvenās sarunas un domu apmaiņa tagad man ir ar Zigrīdu un Liepu ģimeni, kas dzīvo man blakus. Viņi man arvien pajautā: “Jūs vēl abonējat?” Saku: “Protams, kā citādi!”
Man ļoti patīk, ka jūs aicināt uz intervijām cilvēkus arī no Saeimas. Piemēram, ļoti patika tieslietu ministra Bordāna paustais. Tieši intervijas ar valsts vadītājiem, sabiedrībā zināmiem cilvēkiem piesaista. Jāatzīst, ka ir gadījumi, kad pēc intervijas jūsu laikrakstā esmu mainījusi domas par dažām amatpersonām.
DDD: Bet ir taču tā, ka latvieši pārāk maz domā par to, kas patiesībā notiek? Nav daudz tādu, kuri aktīvi pieprasa likvidēt okupācijas sekas.
A.R.: Jā, nevar īsti saprast, kāpēc tas ir tā – par to var vienīgi brīnīties. Ar saviem tuvākajiem cilvēkiem, mazbērniem tieši par okupācijas seku likvidēšanu man nav bijusi saruna, bet ir runāts par leģionāriem. Mazmeitai bija jāraksta domraksts, un viņa man saka: “Omamma, kā tu domā, kas bija leģionāri – upuri vai varoņi?” Es atbildēju, ka zināmā mērā upuri, bet viņi noteikti bija varoņi, jo, aizstāvot “Kurzemes Cietoksni”, daudzām latviešu ģimenēm viņi deva iespēju izbraukt uz ārzemēm. Tas nebūtu noticis, ja viņi tur necīnītos. Jā, viņi cīnījās vācu pusē, bet mums jau nebija savas armijas.
DDD: Šodien prezidents Bērziņš aicina abās pusēs karojošos samierināties, taču kā lai vienojas tie, kuri 16.martā prasa likvidēt okupācijas sekas, ar tiem, kuri 9.maijā pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa svin Latvijas okupāciju?!
A.R.: Manuprāt, kaut kāds izlīgums būs iespējams tikai tad, kad būs likvidētas okupācijas sekas.
Ja jāsalīdzina leģionārus ar tiem, kuri karoja krievu armijā, tad redzam būtiskas atšķirības. Pirmkārt, latviešu leģionāri, cik zinu, bija savā latviskā vidē. Otrkārt, viņi daudz nerēķinājās ar vācu virspavēlniecību – tās bija kara beigas, un viņi jau domāja ar savām galvām, kamēr Sarkanarmijā karojošie bija pilnībā pakļauti cenzūrai. Mans darbabiedrs, kas bija iesaukts Sarkanajā armijā un cīnījās Volhovas purvos, stāstīja: dzirdējām, ka pretējā pusē ierakumos dzied latviešu dziesmas, ka tur ir latvieši – un mēs dziedājām līdzi. Abas puses dzied latviešu dziesmas, bet nākamajā rītā jāiet pret viņiem uzbrukumā. Viņi nedrīkstēja neko runāt pretī, jo tad viņus nošāva – viņiem nebija nekādas teikšanas.
DDD: Ko jūs teiktu “DDD” lasītājiem, lai iedrošinātu rīkoties līdzīgi jums?
A.R.: Vienkārši jāpaskatās – ja cilvēkam šīs domas, kas izteiktas avīzē “DDD”, ir interesantas, tad vajag savam tuvajam cilvēkam, līdzīgi domājošajam, ieteikt vai arī uzdāvināt “DDD” abonementu, kā es to izdarīju.
DDD: Un nav taču tik dārgi – nabagāka nepalikāt?
A.R.: Nē, nē, nabagāka nepaliku! Taču galvenais – cilvēkiem tiešām būs prieks. Tā radīsies iespēja jaunām un interesantām sarunām. Kas zina, varbūt pat radīsies kāds jauns domubiedrs vai pat draugs.
DDD: Laikraksta “DDD” abonēšana nākamajā gadā būs nedaudz dārgāka.
A.R.: Tas nekas – abonēsim! Mani tas noteikti neatturēs abonēt gan sev, gan arī kādam draugam, jo svarīgi ir rosināt cilvēkus domāt un izprast apkārt notiekošo. Vēl labāk būtu, ja cilvēks, kurš ir abonējis “DDD”, padomātu, vai kādam blakus vēl nevar palīdzēt, abonējot un uzdāvinot laikraksta abonementu. Domāju, ka uzdāvināšu abonementu arī tuvējai bibliotēkai, lai laikrakstu izlasa tie, kuriem nav iespējas to abonēt.
DDD: Paldies par sirsnīgo sarunu! Vēlēsim citiem mūsu lasītājiem rīkoties līdzīgi, lai domas par deokupāciju un dekolonizāciju ienāk katrā latviešu ģimenē.
Tā ir pašorganizēšanās!
Vēlējāmies uzzināt, kā Zigrīda Irbēna vērtē savas draudzenes Austras Redeles ideju, uzdāvināt viņas ģimenei laikraksta “DDD” abonementu. Sarunā pa tālruni Zigrīda Irbēna teica: “Paldies par avīzi! Tā ir ļoti, ļoti vajadzīga.”
Zigrīda Irbēna: Manuprāt, “DDD” vajadzētu vairāk reklamēt, jo cilvēki laukos satiekoties gan runā par politiku, bet laikrakstu “DDD” nezina.
Man būtu lieki teikt, ka avīze “DDD” ir ļoti vajadzīga latviešiem.
Svarīgākais, ka laikraksta veidotāji gaida arī savu lasītāju atziņas un domas. Nav jau noslēpums, ka latvieši ir neaktīvi, aizbildinoties – ko tad es, vai tad mani dzirdēs un vēlēsies uzklausīt?! Pati esmu mēģinājusi rakstīt, piemēram, “Latvijas Avīzei”, bet šķiet, ka viņi nemaz neņem vērā lasītāju rakstīto. Tādēļ prieks, ka laikraksts “DDD” uzklausa savus lasītājus un mudina ikvienu aktīvi izteikt savas domas, piedalīties laikraksta veidošanā.
Man bija patiess prieks, kad saņēmu no savas bijušās kolēģes, labas draudzenes Austras Redeles dāvanu – laikraksta “DDD” abonementu. Esmu nolēmusi rīkoties līdzīgi: uzdāvināt laikrakstu dažiem saviem draugiem. Manuprāt, tā ir lieliska dāvana. Svarīgi cilvēkiem ieteikt tā rīkoties, jo diemžēl pašiem tas neienāk prātā.
Laikraksta “DDD” abonementa dāvināšana draugiem, paziņām ir sava veida pašorganizēšanās kopējam labumam. Tas pat ir veids, kā latviešiem apvienoties – abonēt “DDD”, nevis paklausīt aicinājumiem no pils parakstīt “Labas gribas manifestu” vai izlīgt ar “sarkanajiem” okupantiem.
Vēlreiz saku paldies par avīzi un vēlu veiksmi tā veidotājiem un visiem lasītājiem – būsim aktīvi, dāvājot laikraksta abonementu tuvākiem un tālākiem draugiem vai paziņām.
DDD: Paldies!
Intervēja Liene Apine