Jānis Miezītis
Rakstnieks, publicists
Kādas ir cilvēka materiālās vajadzības? Īstenībā nemaz tik daudz mums dzīvē nevajag – vajag ērtu mājokli, kur varam labi justies, kādu personīgo transporta līdzekli, ar ko pārvietoties, un iespēju strādāt savā izvēlētajā profesijā, par savu darbu saņemot pienācīgu atalgojumu tā, lai spētu iegādāties sev nepieciešamas lietas. Jā, un vēl mums vajag savu valsti, kas par mūsu nodokļos samaksāto naudu mums organizētu kvalitatīvu medicīnisko aprūpi, izglītības iespējas mūsu bērniem un rūpētos par drošību, kārtību un tiesiskumu sabiedrībā. Vai tas ir kas neiespējams ar mūsdienu augsto tehniskās attīstības līmeni? Protams, nē! Tad kāpēc mūsu valsts lielākajai iedzīvotāju daļai tā visa trūkst? Un kāpēc daudziem no mums nākas strādāt līdz spēku izsīkumam, lai “dzīvojot no rokas mutē” un kaut kā “savilktu galus kopā”?
Atbilde ir vienkārša. Daži šai pasaulē dzīvojošie ir aizmirsuši, ka viņiem ir tikai viens ķermenis, ko apģērbt, viens vēders, ko pabarot, un divas kājas, ko apaut, bet visu pārējo mantu, kuru “rūsa un kodes maitā”, tāpat kā tos cipariņus banku kontos , neviens vēl uz viņsauli līdzi paņemt nav spējis. Šiem egoisma un alkatības pārņemtajiem cilvēkiem nekad nepietiek. Ja viņi ir sagrābuši miljonu, viņiem vajag simts miljonus. Bet, ja viņiem ir simts miljonu, viņiem vajag miljardu. Varbūt tas arī nebūtu nekas slikts, taču ir viens liels “bet”. Ja kāds grib iegūt kaut ko tādu, ko pats nav nopelnījis ar savu darbu, šis “kaut kas” viņam ir jāatņem kādam vai kādiem citiem, kas to ir nopelnījuši ar savu darbu. Var to, protams, paveikt vardarbīgā veidā (un tādu gadījumu ir bijis daudz), bet tad pastāv liela iespēja saņemt pretsparu un ciest neveiksmi. Tāpēc, kopš ir ieviesta nauda, egoisma un alkatības pārņemtie izdomājuši neskaitāmus viltīgus veidus, kā ar šīs naudas palīdzību godīgiem darba darītājiem atņemt lielu daļu no viņu nopelnītā. Šādam mērķim ir izveidotas veselas krāpnieciskas sistēmas ne tikai atsevišķu valstu, bet arī starpvalstu mērogā. Un attiecīgajos mērogos ir izveidojušies arī alkatīgo un varaskāro parazītu slāņi, kas no šīm sistēmām barojas.
Lai šādas krāpnieciskas sistēmas spētu pastāvēt ilgstoši, ir nepieciešams novērst un neitralizēt faktorus, kas tās varētu apdraudēt, atmaskot un sagraut. Svarīgākie no šiem faktoriem ir alternatīvu, parazītisko sistēmu apdraudošu ideālu un sabiedrības modeļu rašanās, cilvēku spēja apvienoties kolektīvai savu tiesību aizstāvībai, kā arī augsts prāta spēju un izglītības līmenis tautās. Šo faktoru neitralizēšanai un apkarošanai tiek izmantoti dažādi instrumenti. Taču šie darbarīki nav tādi, kādus mēs ņemam savās rokās, lai paveiktu kādu darbu. Tie ir garīgas ietekmēšanas instrumenti, kas iedarbojas uz mūsu psihi, prātu un domāšanas spējām.
Ja fizisko instrumentu dabu un lomu darba procesā mēs ļoti labi spējam nodalīt no darba izpildītāja lomas un nozīmes darba procesā, tad ar garīga rakstura rīkiem un instrumentiem ir citādi. Mēs nekad nevainosim, piemēram, cirvi par to, ka tas ir nocirtis ziedošu ābeli. Mēs nekad necentīsimies pierādīt, ka cirvis ir slikts tādēļ, ka spēj nocirst ziedošas ābeles. Notikušajā mēs vainosim to, kas izmantoja šo cirvi, lai nocirstu ziedošo ābeli.
Spriežot par garīga rakstura rīkiem jeb instrumentiem, mēs bieži vien pazaudējam robežu starp šiem instrumentiem un to izmantotājiem. Mēs dūšīgi vēršamies tieši pret rīkiem. Mēs tos kritizējam, uzskaitām to sliktās īpašības, ar skaitļiem, faktiem un argumentiem skaidri pierādām to kaitīgumu un brīnāmies, kādēļ visi tie mūsu skaitļi, fakti un argumenti netiek ņemti vērā, bet “garīgie cirvji” turpina savus posta darbus. Patiesībā mēs savu kritiku un nosodījumu gluži vienkārši esam vērsuši nepareizajā virzienā.
Daudz ir runāts un rakstīts par tā sauktā neoliberālisma un neomarksisma negatīvo iespaidu uz sabiedrību. Ir rīkotas gudras, sarežģītas diskusijas par šo tēmu. Tomēr tas nav devis nekādus rezultātus, jo diskusijas notiek par darbarīkiem jeb instrumentiem, nevis to pielietojumu. Neoliberālisms vai neomarksisms ir tikai prāta konstrukcijas jeb ideoloģisku nostādņu kopums, kas kā jebkurš rīks vai instruments pats par sevi nav nedz labs, nedz ļauns. Ļaunums slēpjas tā pielietojumā. Tādēļ svarīgi ir neoliberālismu uzlūkot un analizēt nevis kā ideoloģisku fenomenu, bet gan kā instrumentu, ar kura palīdzību alkatīgās, parazītiskās aprindas cenšas sanaidot un atsvešināt cilvēkus, graut nacionālo valstiskumu, degradēt tikumus, morāli un iznīcināt visas tās konservatīvās vērtības, kas tautām palīdzējušas apvienoties un izdzīvot cauri gadsimtiem.
Alkatības pārņemto parazītu vēlmē uzkundzēties, paverdzināt, izmantot, aplaupīt nav nekā ideoloģiska vai filozofiska. Tā ir visprimitīvāko un zemiskāko vēlmju izpausme, kuru nekādi gudri argumenti nespēj ietekmēt. Lai sekmīgi cīnītos pret šādu cilvēku nelietīgajiem nodomiem, ne tik svarīgi ir atmaskot viņu stāstītās pasaciņas, cik izprast un zināt viņu patiesos nolūkus, kuru dēļ šīs pasaciņas tiek stāstītas.
Līdzīgi ir arī ar neoliberālisma paspārnē uzplaukušo genderisma ideoloģiju un tā saukto LGBT kustību. Visos laikos un sabiedrībās ir bijuši cilvēki ar seksuālajām novirzēm, un sabiedrība ar to ir sadzīvojusi kā ar jebkuru citu fizisku vai garīgu kroplību un slimību. Dažādos laikos attieksme pret šīm novirzēm ir bijusi dažāda – no atklāti nosodošas līdz neitrālai un iecietīgai. Mūsdienās nevajā un nesoda cilvēkus ar seksuālajām novirzēm, ja vien viņi ar tām neuzbāžas un nekaitē pārējai sabiedrības daļai. Un tomēr pēdējā laikā kā sēnes pēc lietus pēkšņi gandrīz visās pasaules valstīs ir kupli savairojušās dažādas organizācijas, kas cīnās par tā saukto seksuālo minoritāšu tiesībām, plaši izvērš savu uzskatu propagandu masu saziņas līdzekļos un izdara milzīgu spiedienu uz valstu valdībām, lai seksuālās novirzes ar likuma spēku valstīs tiktu padarītas par normu. Lai kaut ko tādu dabūtu gatavu ir nepieciešami milzīgi naudas ieguldījumi.
Vai tiešām kāds savā naivumā vēl tic, ka tās alkatīgās parazītu aprindas, kuras ir tik ļoti kāras uz naudu, ziedotu šādas milzīgas naudas summas rūpēs par tā saukto seksuālo minoritāšu labsajūtu? Ir taču vēl daudz briesmīgākas un traģiskākas fiziskas un garīgas kaites, kam nepieciešama ārstēšana, atbalsts un palīdzība, bet tām naudas nez kādēļ nepietiek.
Izskaidrojums šeit vienkāršs. Tā saukto genderisma ideoloģiju un cilvēkus ar seksuālajām novirzēm alkatīgo parazītu aprindas izmanto kā instrumentu, lai sašķeltu, sanaidotu, degradētu sabiedrību un sagrautu tradicionālo ģimeni, kas ir katras nacionālas valsts pamats.
Ar genderisma ideoloģijas pseidozinātniskajām dogmām tiek apšaubīta tradicionālā morāle, tikumi un cilvēkos radīts apjukums, jo viņam ir atņemti skaidri kritēriji, pēc kā vadīties savā dzīvē. Dzimumneitrālā audzināšana, kas ar tādu neatlaidību tiek uzspiesta bērnu vecākiem, pirmskolas audzināšanas iestādēm un skolām, rada konfliktu starp bērna psihi un viņa ķermeni. Tiek būtiski traucētas iespējas zēniem pilnvērtīgi attīstīties par nākamajiem vīriešiem, bet meitenēm iespējas pilnvērtīgi attīstīties par nākamajām sievietēm. Šādi tiek ne vien veicināta homoseksualitātes izplatība sabiedrībā, bet arī tiek nopietni traucēta stipru, noturīgu ģimeņu izveidošana heteroseksuālajiem pāriem. Ģimenei kā tādai pakāpeniski tiek atņemta savas pastāvēšanas jēga un loma cilvēku sabiedrībā.
Neoliberālisma sludinātā bērnu audzināšanas un izglītošanas politika bērnu attīstībai nodara visīstāko kaitējumu. Saskaņā ar šo audzināšanu, bērns līdz skolas gadiem ir unikāla, lolojama un saudzējama personība. Vecāku uzdevums ir, respektējot bērna prasības un vajadzības, radīt labvēlīgu vidi, kurā viņš varētu brīvi augt un attīstīties. Izklausās ļoti jauki, taču šeit netiek ņemta vērā viena būtiska lieta.
Bērns jau no mazotnes ir jāaudzina un viņa personība jāveido. Izdabāšana bērna kaprīzēm, vēlmju un vajadzību pārspīlēta respektēšana, pārliekas uzslavas ne par ko, adekvātas kritikas trūkums un vecāku centieni bērna vietā atrisināt visas viņa mazās problēmiņas – tas viss veido bērnu par egoistisku izlutinātu personību, kas savas vajadzības un iegribas nav iemācījusies vērtēt ģimenes kontekstā, bet savu “es gribu” uzskata par kaut ko neapstrīdamu. Kad šādas personības sēžas skolas solā, rodas lielas problēmas ar pašdisciplīnu, spēju koncentrēties mācību darbam un cieņu pret pedagogiem. Savukārt pedagogiem ir pilnībā atņemtas tiesības pielietot piespiedu audzinošus līdzekļus, lai disciplinētu skolēnus, pārvarētu viņu egoismu un panāktu respektu pret savu darbu. Skolēns, kas neciena pedagogus, ļoti maz ko spēs iemācīties, un uz to tad arī ir likts neoliberālisma pedagoģijas aprēķins.
Taču tas nebūt nav viss. Pat bez īpašas iedziļināšanās var pamanīt izmaiņas, kas izglītības sistēmā tiek ieviestas saskaņā ar neoliberālisma nostādnēm. Ja agrāk zināšanu apguvē uzsvars tika likts uz iedziļināšanos, izpratni un iegaumēšanu, tad tagad pirmajā vietā izvirzās tieši informācijas iegaumēšana. Lielais informācijas daudzums, kas jāapgūst skolēnam, ļoti apgrūtina iespēju tajā iedziļināties, savukārt testi ar gatavu atbilžu variantiem padara šādu dziļāku izpratni arī mazāk svarīgu. Mācību priekšmetu atlase un mācību programmu saturs ir atsevišķs temats. Viss tiek veidots tā, lai mācību iestāžu beidzēji būtu ar lielām ambīcijām, bet vājām zināšanām. Ar šauru profesionālu specializāciju, šablonisku domāšanu un visai aprobežotām spriešanas spējām.
No bērniem tiek veidoti intelektuāli un garīgi mazattīstīti individuālisti, kas brīvi no reliģijas, tautības, dzimuma un pilsonības, bet ne no vajadzības pēc naudas. Savukārt vecākiem nav tiesību lemt par to, kas tiek mācīts viņu bērniem. Un, ja arī kādiem jauniešiem izdodas savā izglītībā un attīstībā sasniegt kaut ko vairāk, tad tas nenotiek, pateicoties neoliberālajai izglītības sistēmai, bet gan – spītējot tai un pārvarot tās pretestību.
Vairākums jauniešu pēc šādām apmācībām, nonākot skarbajā pieaugušo pasaulē, kur nav nekādas pretimnākšanas, bet valda sīva konkurence, salūzt, zaudē savas ambīcijas un kļūst par truliem, padevīgiem pavēļu pildītājiem, kas dara, ko tiem liek, un neuzdod jautājumus. Bet tie nedaudzie, kas piemērojas un izvirzās, kļūst par ambicioziem karjeristiem, kas pašlabuma dēļ gatavi uz visu. Tā veidojas sašķelta cilvēku sabiedrība, kur katrs ir par sevi, bet visi kopā – viegli vadāms, izmantojams un aplaupāms vergu bars parazītisko aprindu vajadzībām.
Zinot kādām vajadzībām kā instrumenti tiek izmantoti neoliberālisms, neomarksisms un genderisms, kļūst saprotami, ka nav jāšaubās un jārīko teorētiskas diskusijas, bet asi un nelokāmi jāvēršas pret ikvienu mēģinājumu saskaņā ar šīm ideoloģiskajām nostādnēm mainīt likumus un pārkārtot sabiedrību. Tas nebūs tolerances vai politkorektuma trūkums, par ko tā mēdz uztraukties šo ideoloģiju sludinātāji. Tā nebūs arī vārda brīvības apkarošana. Tā būs mērķtiecīga, efektīga pretošanās mūsu degradēšanai, aplaupīšanai un paverdzināšanai.
Pavērojiet pašus šos “jaunās brīvības” sludinātājus, un jūs redzēsiet, ka viņu tolerance un politkorektums pazūd kā nebijis, tiklīdz kāds argumentēti un pārliecinoši ceļ iebildumus viņu teiktajam. Viņu pašu agresīvā uzstāšanās, nodomi un nospraustie mērķi nav ne toleranti, ne politkorekti. Arī pārmetumus tolerances un politkorektuma trūkumā, tāpat kā atsaukšanos uz vārda brīvību, viņi izmanto vienīgi kā instrumentus, ar kuriem apklusināt oponentus un izplatīt savu propagandu. Tur, kur ir izdevies ieviest viņu “jauno kārtību” sākas niknas represijas pret citādi domājošajiem un tiek ieviesta stingra cenzūra.
Ko darīt, lai izjauktu alkatīgo un varas kāro parazītu slāņa nodomus nākotnē visas pasaules mērogā izveidot globālu sistēmu, kas ļautu netraucēti piesavināties un valdīt pār visiem tautām piederošajiem resursiem un dabas bagātībām, bet pašas tautas pārvērst par beztiesīgu, izmantojamu darba spēku?
Atbilde ir vienkārša. Mums jākoncentrējas uz to, ko šie parazīti ar saviem garīgās ietekmēšanas instrumentiem cenšas izskaust un iznīdēt. Vispirms jau tā ir nacionālā kopība, nacionālās kopības ideāli un nacionālais valstiskums. Otrkārt, tā ir tāda bērnu audzināšana, izglītības un kultūras politika, kas novērš tautas degradāciju un veicina tautas garīgā potenciāla uzplaukumu. Treškārt, tie esam mēs paši. Mūsu nacionālā pašapziņa, lepnums un mīlestība uz savu Tēvzemi, tautu un nacionālo kultūru. Cita ceļa uz cilvēka cienīgu dzīvi nākotnē mums vienkārši nav.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 10(482) un Nr.11(481), 2021. gada 4.–17. jūnijs