Māris Linde
Bieži vien plašsaziņas līdzekļos nākas lasīt kolonistu pārmetumus latviešiem par to, ka viņi, lūk, Latvijā strādājot, maksājot nodokļus, darot visu to pašu, ko latvieši, taču šie viņu nopelni Latvijas labā netiekot ņemti vērā un godāti. Turklāt, ja viņi paklausīšot Krievijas prezidenta V. Putina aicinājumam atgriezties dzimtenē, tas Latvijai nākšot par sliktu, jo zeme palikšot tukša…
Šis apgalvojums ir melīgs, taču diemžēl nesaņem pienācīgu pretsparu!
Pēc neatkarības atgūšanas, pārtraucot darboties PSRS kara rūpniecības kompleksam Latvijā, un pēc mērķtiecīgās mums vajadzīgās rūpniecības iznīcināšanas tik tiešām darbavietu skaits samazinājās zem nepieciešamā. Tieši darba trūkuma dēļ simtiem tūkstoši latviešu bija spiesti doties maizes trimdā. Taču kolonisti un okupantu pēcteči, kas lielās, ka stradājot Latvijā un maksājot nodokļus, patiesībā ir aizņēmuši darbavietas, kurās latvieši strādātu pēc dekolonizācijas. Tas nozīmē, ka viņi, atņemot darbavietas, veic genocīdu pret latviešiem, kuri spiesti tādēļ pamest dzimteni! Katrs strādājošais kolonists, atgriezdamies dzimtenē, atbrīvotu aizņemto vietu, un tajā varētu strādāt no trimdas atgriezies latvietis, tāpēc iedzīvotāju skaits nesamazinātos.
Protams, dekolonizācijas trūkuma dēļ izsauktā emigrācija ir cirtusi smagas un paliekošas rētas mūsu tautas dzīvajā ķermenī, taču mūsu pienākums ir darīt visu, lai tās mazinātu. Par to klusējot, mūsu priekšā atkal nostājas kārtējais tautas apmaušanas piemērs, nekaunīga prasība, lai noziegums tiktu uzskatīts par labdarību. Cik ilgi vēl?
Atbilde ir vienkārša – tik ilgi, kamēr ļausimies!
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.11(481), 2021. gada 4.–17. jūnijs