Lotārs Stūre, PSRS okupācijas režīmā politiski represēts nacionālās pretošanās dalībnieks, tagad dzīvo ASV
Lotārs Stūre
Pēdējā laikā saziņas līdzekļos uzvirmo visa ranga elites kaislības, it kā viņi esot ļoti noraizējušies par trimdiniekiem: gan tiem, kas bēguši no okupācijas armijas, gan tiem, kas kā režīmam nelojāli izsūtīti, gan tiem, kas devušies darba meklējumos, tādējādi radot tik draudošu situāciju, ka nākotnē var pietrūkt darbaspēka, utt. Ja tikai izteiktās “rūpes” nāktu no tīras sirds, bez tukšas salmu kulšanas! Jauki jau būtu, ja aizklīdušie ar atplēstām rokām tiktu gaidīti tēvu zemē un radīti latviski apstākļi.
Kad dzimtene atkal atguva nosacītu neatkarību, latviešu trimdas daļa bija sajūsmā, ka nu beidzot varēs atkal atgriezties brīvajā 18. novembra Latvijā. Daudzi pārstāja domāt par atgriešanos, redzot, ka nacionālās vērtības un latviešu valoda nav cieņā, un viss patriotisms noplaka. Tad varas krēslos iesēdās kažokus apgriezušie komunistu vadoņi, čekisti, kas vēl vairāk noplicināja latviešu valodu un nacionālās vērtības, pārveidojot tās par “internacionālām”. Toties svešā, nelikumīgi iepludinātā, naidīgā okupantu varza sāka prasīt sev kungu tiesības. Tiem tika dāvināta Latvijas pilsonība, un tas radīja neizprati un apjukumu, daudzi trimdinieki kārtoja koferus, lai dotos atpakaļ uz veco mītnes zemi.
Vai tagad kaut kas tiešām ir mainījies uz labo pusi un vai valsts sagaidīs savas noklīdušās avis ar atplēstām rokām? Kāda vispār ir valsts patiesā attieksme pret savu tautu ārpus Latvijas?
Galvenais, kas interesē trimdiniekus, ir visa veida informācija no tēvu zemes. Taču tikai informācija pa radio tiek saņemta brīvi, jo pastāvošā vara to netraucē ar “zāģiem”, kā okupācijā traucēja “Amerikas balsi”, RBE, BBC, DW… Laikam jau būtu kauns un pazemojuši kangaru varturiem, ja tie tik atklāti nīstu savas tautas daļu svešumā, ja pat to aizliegtu. Agrāk internetā varēja redzēt arī Latvijas televīziju, taču pagājušajā gadā pastāvošais režīms to liedza. Tagad ekrānu rotā uzraksts “Nav skatāms jūsu valstī” vai “Skatāms tikai Latvijā”.
Bija pat kuriozs gadījums, kad uz manu e-pastu “Lattelecom” atsūtīja piedāvājumu par savu televīzijas apraidi, kur kopā ar Latvijas TV ir savienoti nevajadzīgi ārzemju draņķi. Kad ieslēdzu, lai paskatītos, uz ekrāna parādījās uzraksts “Skatāms tikai Latvijas teritorijā”. Tātad arī par naudu nevar saņemt informāciju no tēvu zemes!
Biju ļoti neapmierināts par naida un strausa politiku, kas valda dzimtenē un vērsta pret savu svešumā izklīdušo tautas daļu, liedzot tai integrēties un rast tuvāku saikni ar tēvu zemi. Turpretim gandrīz ar varu spiež “integrēties” piektās kolonnas kolonistus, kurus, pārkāpjot Ženēvas konvenciju, okupācijas režīms nelikumīgi iepludināja Latvijā, lai pārkrievotu latvju tautu. Šai svešajai piespiedu “integrācijai” tiek tērēti lieli valsts līdzekļi. Kādreiz pat bija integrācijas ministrs, bet tagad šo uzdevumu veic citi ministri darba apvienošanas kārtībā. Visi aizmirst tikai vienu: lai kā vilku barotu, tas vienmēr uz mežu skatīsies!
Vai pastāvošajam 4. maija režīmam ir svarīgi, lai trimdas latviešiem būtu kāda tuvība un saikne ar dzimteni? Nē, lai viņi asimilējās, jo režīma prioritāte ir “integrēt” “mīļotos” okupantus, kas, visu mūžu dzīvojot Latvijā, negrib pat pateikt vārdiņus “labdien”, “paldies”, bet atcērt: “Govoriķe po ruski!”. Suns spalvu gan met, bet ne dabu!!!
Starp citu, pat okupācijas režīms vēlējās, lai trimdai būtu kontakts ar okupēto Latviju, jo bija speciāla radio programma “Dzintarkrasts” un laikraksts “Dzimtenes Balss”…
Nezinu, kas būtu noticis ar mums, kas tikuši tiesāti Augstākas tiesas politiskajos farsos, ja nebūtu trimdas? Bez trimdas kontaktu atbalsta, pārraidot “Amerikas balss” un “Brīvās Eiropas” raidstacijās paziņojumus, būtu grūti arī sapulcināt 1987.gada 17.jūnija gājienu pie Brīvības pieminekļa. Par visu tika informēta prese, radio ārpus “dzelzs priekškara” un tika rīkotas atbalsta demonstrācijas, trimdas latviešu daļai esot kopā ar tautu Latvijā. Tagad varneši var uzspļaut trimdai…
Latvijā notiek dīvainas lietas – par radio klausīšanos uzliek pat 500 Ls sodu, un tas liekas kā murgains sapnis. Okupācijā tieši radio klausīšanos popularizēja, uzstādot retranslācijas tīklus, pat uz ielām bija skaļruņi. Tiesa, “Amerikas balsi”, “Brīvo Eiropu” un citas raidstacijas gan slāpēja ar “zāģi”. Tagad tiek izplatīti meli, ka visā pasaulē nedrīkstot brīvi klausīties radio. Piemēram, ASV, Kanādā, Amerikas kontinentā Austrālijā, Āfrikā, Āzijā nevienu nesoda par radio klausīšanos sabiedriskā vietā, jo tas nav aizliegts, un visur tas skan brīvi, tāpat TV. Kādēļ pastāvošajai kangaru varai ir jāmelo tautai, ka “radio cenzūra” ir visā pasaulē?
Nobeigumā arī par trimdas dīvainībām, kurai piepeši sagribējies Latvijas pilsonību. Bija laiks, kad varēja pieteikties, bet viņi, tāpat kā žīdi uz īpašumiem, to nogulēja. Vai Latvijas pilsonība tagad dos kādu labumu?
Vienlaicīgi ar dubultpilsonības normām tika arī noteikts, ka jaunpiedzimušo kolonistu bērniem, kuriem naids pret Latviju un latviešiem, šķiet, ieaudzināts mātes pienā, tagad pat dāvinās pilsonību! Satrauc arī tas, ka 4. maija kosmopolītu varturi liedz pasē ierakstīt svētumu – savu tautību “Latvietis”, ar ko mēs ļoti lepojāmies, saņemot pirmās Latvijas pases. Mūsu pirmās pases ir īpašas, jo to rotā ieraksts “18. novembris”, šā datuma nav nevienā citā Latvijas pasē!!! Tās bija par brīvu – kā dāvana cīņai par Latvijas brīvību. Tagad, kad liedz ierakstu “Latvietis” un pases tiek uzspiestas tiem, kas nīst Latviju, ir pat vēlēšanas atteikties no tādām svešām pasēm un pilsonības…