Līga Muzikante
Jā, ārējā ienaidnieka atstāšana Latvijā ir noziegums pret cilvēci, jo tā rezultātā lēnām bojā iet latviešu tauta un valsts. Visā vēsturē tautas citādi nav gājušas bojā kā vien tad, ja no savas teritorijas nav padzinušas lielus iebrucēju pūļus. Tauta pēc kariem, pēc mēra, pēc pandēmijām, pēc citām likstām fiziski spēj atjaunoties, taču mirst garīgi, ja tajā ietilpstošie pārstāvji zaudē savu nacionālo pašcieņu, nacionālās identitātes un kopības sajūtu, iztopot, pakļaujoties un samierinoties ar ārējā ienaidnieka klātbūtni.
Ārējais ienaidnieks Latvijā neslēpti šiverēja no 1940. gada 17. jūnijā un līdz pat 1991. gadam, kad tika formāli atjaunota neatkarība. Okupanti šeit sapludināja savējos, kuri braši savairojās arī fizioloģiskā ceļā. Šī masveida kolonizācija ir pretēja starptautiskajām tiesībām un vērtējama kā noziegums pret cilvēci, kuram nav noilguma. Šis noziegums turpinās, un to novērst var tikai pretēja rīcība – dekolonizācija.
Lai veiktu dekolonizāciju, tā pirmām kārtām ir jāgrib! Latviešiem ir jāgrib atbrīvoties no okupantiem/kolonistiem jeb ārējiem ienaidniekiem, taču… ar mūsu tautu notiek tas, kas ir noticis arī ar citām tautām, kuras tikušas noslaucītas no zemes virsas.
Minēšu kādu līdzību. Fabula par “vardi verdošā ūdenī” balstās uz reālu fizisku eksperimentu. Proti, ja ūdens uzsilšanas ātrums nepārsniedz 0,02 ºC minūtē, varde turpina sēdēt katlā un vārīšanās beigās iet bojā. Ja vārīšanas ātrums ir lielāks, tad varde izlec no katla un paliek dzīva. Tātad, ja vardi ievieto katlā ar ūdeni un pakāpeniski paaugstina tā temperatūru, kustonītis pakāpeniski paaugstina arī savu ķermeņa temperatūru. Kad ūdens sāk vārīties, varde vairs nespēj kontrolēt savu ķermeņa temperatūru, cenšas izlēkt no ūdens, taču ir iztērējusi visus savus spēkus un tai pietrūkst nepieciešamā impulsa, lai izlēktu no katla. Varde aiziet bojā verdošajā ūdenī, pat necenšoties izglābties un palikt dzīva. Viņa iztērē visus spēkus, cenšoties piemēroties apstākļiem un kritiskākajā momentā vairs nav spējīga izglābties…
Tagad iedomāsimies, ka ir 1940. gada 17. jūnijs – tātad pagājuši nepilni 20 gadi kopš Latvijas–Krievijas Miera līguma noslēgšanas – un Krievija okupē Latviju. Ārējais ienaidnieks ienāk Latvijas teritorijā. (Varde tiek iemesta katlā ar ūdeni!) Iztēlosimies, ka 700 000 Krieviju atbalstošu okupantu/kolonistu šeit netiek iesūtīti 60 gadu, bet gan viena gada laikā – līdzībās runājot, ūdens temperatūra katlā tiek paaugstināta ļoti strauji! Viena gada laikā tiek kardināli izmainīts Latvijas etniskais sastāvs, latviešus padarot par izteiktu minoritāti lielākajās pilsētās. Un tad, atkal iztēlosimies, notiek brīnums – jau nākamajā gadā Latvija atgūst neatkarību. Vai jūs varat iedomāties, ka pie šāda scenārija latviešu tauta, kurā dzīvi vēl ir Brīvības cīņu dalībnieki, atsakās no Latvijas dekolonizācijas – no ārējo ienaidnieku jeb 700 000 okupantu/kolonistu likumīgas izraidīšanas? (Vai varat iedomāties, ka varde nelec ārā no gandrīz verdošā katla?) Vai jūs varat iedomāties, ka tiek aprieti laikraksta “DDD” žurnālisti, kas visiem iespējamiem līdzekļiem cenšas pievērst uzmanību dekolonizācijas nepieciešamībai? Vai varat iedomāties, ka latvieši, kas nevēlas atbrīvoties no ārējiem ienaidniekiem, netiek saukti par nodevējiem? Es nevaru to iedomāties!
Bet “varde”, ko sauc par latvieša nacionālo pašapziņu, tiek vārīta lēnām… Ar polittehnologu ziņu! Kopš 1940. gada ir pagājuši gandrīz 80 gadi, tātad nomainījušās aptuveni četras paaudzes. Ārējie ienaidnieki – okupanti/kolonisti – no okupētājvalsts okupētajā Latvijā ieradās nevis 1 gada, bet 50 gadu laikā. Un latviešiem soli pa solim, paaudzi pa paaudzei ir iestāstīts, ka ar ārējiem ienaidniekiem, kas te vairojas arī bioloģiskā ceļā, ir jāsadzīvo, jāsaliedējas, jo tie ir “mūsu krievi” un paši vien esam vainīgi, ka viņi tik agresīvi izturas pret visu latvisko – mums ir jāspēj viņus integrēt, jādomā, kā to izdarīt… Jebkura reforma, kas kaut nedaudz skar okupantu/kolonistu komfortu, no latviešu puses tiek uzņemta ar bažām un sunisku piekāpšanos. Stāsta beigas par to, kas notiek ar lēnām uzvārītu vardi, mēs zinām – ar to sāku šo publikāciju.
Šobrīd mēs vēl varam izlēkt no verdošā katla, jo starptautiskās tiesības un iespējas izmantot Krievijas repatriācijas programmu ir mūsu pusē. Un tāpēc man ir jautājums: vai latvietis, kurš ļāvis savu nacionālo pašapziņu lēnām uzvārīt un nav pretojies uzspiestajiem meliem par integrāciju jeb saliedēšanos ar ārējiem ienaidniekiem, nav tāds pats nodevējs, kā tas, kurš atteiktos no dekolonizācijas pirms vārīšanās sākuma? Kā jūs domājat?
Diskusija sociālajā vietnē “Draugiem.lv”
Donalds Āboliņš-Ābols: Bet, Līga, mūsu tauta ir nozombēta… tas arī ir vajadzīgs liberastiem un sorosītiem.
Lūcija Sušinska: Nozombēti ir tie, kuri Latviju uzskata par tukšu, svešu vietu savā sirdī, slavinot citas valsts valdību un valsti, bet pakaļu pieaudzināti sildīt un baudīt labumus Latvijā. Un pamēģini tādam ieskaidrot, ka jādodas turp, par ko sapņo un uzskati par labu esam.
Donalds Āboliņš-Ābols: Es saprotu, ka nav citu variantu – tikai mums cīnīties par PRĀTA gudrību citiem!!!
Ligita Putniņa: Donald, cīnīties katram pašam ar prātu savā galviņā… un sijāt, un vērtēt, un salīdzināt, ņemot vērā mūsu senču prātu un cīņas sparu par savas tautas saglabāšanu savā Dzimtenē.
Donalds Āboliņš-Ābols: Vispār es nomiršu kā brīvs cilvēks, tautas dvēseles aizstāvis… un arī visi “DDD” veidotāji un aizstāvji arī!
Aivars Gedroics: Tur jau tā nelaime, Līga, mēs ar okupantiem esam gan saraduši, gan pat SARADOJUŠIES, un vairumam viņi netraucē… tāpēc arī dekolonizācija nenotiek… diemžēl…
Ausma Līdumniece: Vienīgais daudz maz piemērotais moments, lai notiktu DDD, bija tad, kad Godmanis personīgi apspriedās ar Kuzminu par okupantu armijas izvešanu no Latvijas. Kas to lai zina, kāda bija tā saruna, bet, kā zinām, Godmanis piekāpās. Diemžēl! Tas skan nenopietni, bet pat Finks nevarēja pareģot, kā mēs tiksim vaļā no okupantu pēctečiem…
Aivars Gedroics: Nekad netiksim, ja būsim tik gļēvi un stulbi kā Ausma L. un viņas elks Raivītis [Saeimā]!!!
Ligita Putniņa: Aivar, Ausmu gan šeit neiederētos pieskaitīt. Tās manas domas, protams.
Aivars Gedroics: Palasi viņas komentārus pie citām tēmām!
Purvmaļu Igors ( Šiškins): Ligita, atbalstot Raivi, Ausmiņa ir tikpat līdzvainīga kā viņš… Levits rullē, letiņi verga garu velk.
“R”, Valentins Kozlovskis: Šīs mazās, jaukās vardītes ir ļoti priecīgas! Tās pakustina kājiņas un arī austiņas. (Emīla nedarbi). Vardiska tauta!
Andris Ekšteins: Ausma, Godmanis Birkavs, Levits, Lavents, Ždanoka un vēl daudzi citi ir no vienas šlakas, tikai katram savs līmenītis, bet mērķis ir viens! Nacionālā apvienība beidzot izbāza savu kazas kāju no maisa!
Janis Šveicers: Visi vienā maisā bāžami. Un uz upi prom.
Līga Muzikante: Egils Levits, kuru prezidenta amatam izvirzīja t.s. Nacionālā apvienība, bija Valdim Birkavam labā roka jeb premjera biedrs, kārtīgs padomdevējs, kad tika parakstīts nodevīgais Latvijas–Krievijas līgums par karaspēka izvešanu.
Sarunās ar Krieviju Latvijas puse Mārtiņa Virša vadībā un Ministru prezidenta Birkava tiešā pārraudzībā jau sākotnēji izturējās glumi militāro pensionāru jautājumā un bija gatava piekrist, lai Latvijā paliek visi tie, kuri demobilizējušies un ieradušies pirms 1990. gada 4. maija. Nedaudz vēlāk Latvija bija gatava piekāpties pat vēl vairāk – par robežšķirtni iezīmējot 1991. gada 21. augustu, bet Krievija turpināja pieprasīt, lai te paliek visas pensionētās militārpersonas, neatkarīgi, kad tās ieradušās. Latvijas puse beigu beigās piekāpās, ka Latvijā paliks visi tie militārie pensionāri un viņu ģimenes locekļi, kuri te ieradušies līdz 1992. gada 28. janvārim, kad PSRS karaspēku savā jurisdikcijā pārņēma Krievija. 1994. gada 15. martā līdz ar to Latvijas un Krievijas delegācijas parafēja visu līgumprojektu paketi. Faktiski tas nozīmēja visu Latvijā esošo Krievijas militāro pensionāru un viņu ģimeņu atstāšanu.
Lūk, šādi Latvijā reāli ir palicis militāri apmācīts ārējais ienaidnieks, kuram dzimst un tādā pašā garā skolojas bērni! Protams, civilie okupanti ir pieskaitāmi pie šīs pašas armijas.
Aivars Gedroics: Jā, viņš arī Pilsonības likumu izstrādāja.
Andrejs Liecis: Aivar, ministrs likumus neizstrādā, to dara Saeima, un tas gan Tev bija jāzina!
Aivars Gedroics: Ministrijas ļoti bieži likumus izstrādā, bet Saeima vēlāk apstiprina. Un tolaik gandrīz visi ministri bija arī deputāti. Vēlāk radās ieradums ministriem nolikt mandātus.
Purvmaļu Igors ( Šiškins): Andrej, viss notiek tā, kā parazītu šķirai vajag. Levits ir sorosietis…
Aivars Gedroics: Bet idiotiem NA ir eņģeļi zemes virsū, tātad arī Levits…
Ausma Līdumniece: Es domāju, ka Šiškins ir gudrāks par Daugavpils mošķi, bet nekā – turpat vien ir!
Purvmaļu Igors ( Šiškins): Ausmiņ, ja nevēlies pieņemt patiesību, tad dzīvo melos.
Janis Šveicers: Kam smadzeņu nav no dzimšanas, tam neko vairs nevar līdzēt.
“R”, Valentins Kozlovskis: Šis militāristu kontingents ir paredzēts, lai to izmantotu kā Latvijas “tautas balsi”, kad Kremļa ielikteņiem būs izdevies te izveidot kremlisku valdību…
Līga Muzikante: Krievijas militārie pensionāri ir gan bijušie armijas izlūkošanas un pretizlūkošanas daļu speciālisti, gan politisko pārvalžu ideoloģiskie darbinieki, gan speciālo uzdevumu un desanta vienību karavīri – 1994. gadā lielākoties vīri spēka gados, sākot pat no 40 gadu vecuma. Tas tāpēc, ka pensionēšanās vecums no padomju armijas bija noteikts ļoti zems.
Latvijā atstāto militāro pensionāru skaits sasniedza vismaz 25 000, no kuriem 22 320 tika legalizēti ar Latvijas–Krievijas līgumu. Ņemot vērā, ka katram pensionāram bija arī ģimene, tad šis kontingents tobrīd bija mērāms līdz pat 100 tūkstošiem personu, bet tagad ir pieaudzis ģeometriskā progresijā.
Purvmaļu Igors ( Šiškins): Tātad deportējami visi, kuri izdveš pretlatvisku dvingu. Cīņai sveiks!
Paulis Galanskis: VISPRETLATVISKĀKĀ dvinga nāk no Saeimas, un ne tikai dvinga.
Elmārs Sarkans: Uh, interesanti palasīt, kad dažādu kalibru nacisteļi plēšas savā starpā…
“R”, Valentins Kozlovskis: Krievija – “sbrod okupirovannih narodov”. Aktīvi uzbrūk kaimiņzemēm un padara iekarotās tautas par riebekļiem, kādi ir paši. Un kopā ar jauniegūto masu, gandējot pasauli, brien tālāk.
Andris Ekšteins: Raksts protams, un vēl par šādu tēmu ir jāraksta vienmēr un par to arī jārunā. Bet viens gan nepatika – tā dziļā analīze par to vardi. Latvietis nav un nekad nebūs tāda varde, to jau vēsturē esam pieradījuši un vēl noteikti pieradīsim, kad pienāks laiks un nepieciešamībā. Dreb nāves bailēs ienaidnieks, jo nāves viņam bail.
Līga Muzikante: No Jūsu mutes Dievam ausī! Es arī gribētu, lai Jūsu rakstītais būtu taisnība. Taču 9. maijs lieliski parāda, kā “dreb nāves bailēs ienaidnieks”… Nu, nedreb, Andri, nedreb! Jo latvieši pieļauj viņa klātbūtni un samierinās – tāpat kā tā varde pierod, līdz nobeidzas. Es ļoti ceru, ka latvieši paspēs izlēkt no kausēšanas katla!
Andris Ekšteins: Par Dieva ausi nezinu, bet par to, ka vēl latviešu cīņas spars ir dzīvs, simtprocentīgi esmu pārliecināts. Mēs, protams, neskrejam kā, piemēram, ždanokieši vai citi okupācijas rezultāta naidīgie veidojumi par katru nieku uz protestiem un piketiem, bet, ja iesim, tad lai Dievs žēlīgs mūsu ienaidniekiem!
Līga Muzikante: Patīkami lasīt! Taču, lai tā kļūtu par realitāti, mums ir jāpacenšas. Šobrīd esam tik zemā un bīstamā punktā, kādā latviešu tauta nav bijusi nekad. Jo nesaredz bīstamo ienaidnieku savā teritorijā un neapjēdz savas nacionālās pašcieņas pazemošanu! Tieši tādēļ arī tiek izdots laikraksts “DDD”, jo zinām un ticam, ka latviešu tauta spēj atgūt nacionālo pašcieņu, atkal sajust cīņas sparu un padzīt ārējos ienaidniekus. Tomēr tas nebūs viegli. Var neizdoties, ja paši latvieši to negribēs.
Janis Šveicers: Ko darīt ar iekšējiem ienaidniekiem – tie lai turpina valsti iznicināt ar ārzemju bankām?
Līga Muzikante: Jocīgs jautājums. Ko parasti dara ar iekšējiem ienaidniekiem jeb tautas un valsts nodevējiem?
Janis Šveicers: Tad kāpēc tik maz rakstu tieši par tiem, kas iznicina valsti ar savu tiešo darbību pret tautas interesēm? Izskatās brīžiem, ka pat solidāri esat.
Līga Muzikante: Ja nemāki lasīt, tad grūti palīdzēt! Vai meklē kašķi, Jāni Šveicer? Vai kaut vienu “DDD” numuru esi izlasījis?
ilgonis briedis: Nesaskaņas sašķeļ un izposta, atcerieties to!! Ko mēs dalām?
Janis Šveicers: Varde nobeigsies no tā, ka izžuvis dīķis kur kurkuļus laist. Kur rūpes par to, lai varžu dīķī nesaimnieko svešinieki, kuri nerunā ne vaņku, ne latviešu valodā? Kāpēc te tūkstošiem ha apsaimnieko skandināvi, kas te bērnus nerada, es neredzu atšķirības starp viņiem un vaņkām. Vieni vaņkas-okupanti, citi te nāk un izpērk zemes un uzturēšanās atjaujas… par tiem nekas nav sakāms?
Līga Muzikante: Muļķīga spriedelēšana. Ja matos ir utis un vēderā cērmes, tad arī spriedelēsi, kurš no parazītiem labāks – kuru atstāt, bet kuru dzīt prom? Lasi “DDD”, tur visas šīs tēmas tiek aprakstītas.
Janis Šveicers: Neesmu nevienu jūsu rakstu lasījis, kur būtu satraukums par latvju zemes izpārdošanu kaut vai krievžīdiem vai skandināviem.
Līga Muzikante: Kā tautā teiktu: pats vainīgs… Izlasi un tad spried.
Aivars Narkevics: Skaldi un valdi! Kuri spēki nepārtraukti cenšas latviešus sarīdīt pret krieviem, lai netraucēti mūsu zemi izsaimniekotu? Padomājiet labi!
Līga Muzikante: Nez par kādiem krieviem Jūs runājat?! Latvieši nekad nav bijuši vienoti ar okupantiem – tiem, kas ienāca okupētajā Latvijā no okupētājvalsts un savairojās. Nav iespējams skaldīt jeb sašķelt to, kas nekad nav bijis vienots. Kamēr šī milzīgā ārējo ienaidnieku kolonna atradīsies mūsu valsts teritorijā, šo “kārti” izspēlēs visi politiskie spēki, sākot no Nacionālās apvienības un beidzot ar “Saskaņu” – jauno vai veco, vienalga. Tāpēc jau arī ir jāveic dekolonizācija.
Aivars Narkevics: Valdība vienmēr atradīs veidu, kā pašu tautu savā starpā sanaidot. Varbūt vispirms vajadzētu noskaidrot, kam tad īsti kalpo mūsu valdība, nevis nopūlēties tikt vaļā no visiem iespējamajiem iemesliem, kurus viņi varētu izmantot, lai novērstu tautas uzmanību no saviem īstajiem saimniekiem?
“R”, Valentins Kozlovskis: Latvieši, izkāpiet beidzot no tās padomju čaulas! Čūska, kas nevēlas mainīt savu ādu, ir veca čūska un lemta nosprāgt. Izskatās, ka letiņi tik rūpīgi aizstāv padomisko okupantu mantojumu un nevēlas dzīvot savu latvisko dzīvi, tādēļ labprāt izvēlas čūskainu bojāeju!…
Aivars Narkevics: Vai tas jau nekļūst smieklīgi – turpināt norakstīt visas pašreizējās problēmas uz iekārtu, kura jau kur tie gadi kā nepastāv? Varbūt vēl pieķert klāt cara laikus?… Šeit dzīvo arī ukraiņi, moldāvi, gruzīni, azerbaidžāņi, lietuvieši un man kaimiņos pat rumāņi, kuri visi izvēlējās šo zemi par savām mājām, kad bijām vienas valsts sastāvā. Vai tiešām viņi visi vainīgi, ka šobrīd esam tur, kur esam…
Sarmīte Ozoliņa: Nevis “bijām vienas valsts sastāvā”, bet bijām okupēti!
Aivars Garda: Atbildu Līgas vietā tiem, kam ir problēmas ar saprašanu. Dekolonizācijas neveikšana, tas ir, latviešu tautas saliedēšana ar ārējiem ienaidniekiem, ir noziegums pret cilvēci, kuram nav noilguma.
Turpmāk vēl…
Diskusija publicēta saīsināti
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.8(478), 2021. gada 23. aprīlis–9. maijs