Trīs zinātnieki: Antonio Sančezs-Bajons (Antonio Sánchez-Bayón), Filips Baguss (Philipp Bagus) unHosē Antonio Penja-Ramoss (José Antonio Peña-Ramos) savā publikācijā apskata tādu parādību kā masu histērija, saistībā ar politisko ekonomiku. Viņi lēš, ka informācija, kas tiek atkārtoti izplatīta plašsaziņas līdzekļos un elektroniskajos masu medijos, var negatīvi ietekmēt sabiedrības veselību, izraisot t.s. nocebo efektu[1] un masu histēriju. Zinātnieki pieļauj, ka no tā izrietošā kolektīvā histērija ir veicinājusi valdību pieļaut politiskās kļūdas, kas ir pretrunā ar veselības ieteikumiem.
Ievads
Valsts veselības aprūpes sistēma ir būtiska valsts labklājības sastāvdaļa. Pašsaprotami, ka mūsdienu attīstīto, civilizēto valstu galvenais mērķis ir uzlabot sabiedrības veselību. Tiek pieņemts, ka valsts pozitīvi ietekmē sabiedrības veselību. Tomēr iepriekš minētie zinātnieki apšauba šo nostādni saistībā ar masu histērijas fenomenu. Viņi analizē, kā mūsdienu valsts ietekmē masu histērijas attīstību un izplatīšanos, apgalvojot, ka valsts pat saasina šo parādību, izraisot negatīvas sekas sabiedrības veselībā.
Aktualizējot jautājumu par masu histērijas politisko ekonomiku, šie zinātnieki veica daudzus pētījumus par psiholoģiskiem jautājumiem, kas saistīti ar masu histērijas parādību, tādējādi aizpildīdami acīmredzamu robu pētniecības nozarē.
COVID-19 krīzes laikā ir veikti vairāki pētījumi, lai pārbaudītu valsts noteikto ierobežojumu nelabvēlīgā psiholoģiskā ietekme uz cilvēkiem. Ir pētījumi par digitālo plašsaziņas līdzekļu un interneta izraisīto trauksmi, trauksmes pārnesi, emocionālo nestabilitāti, par nocebo efektu, bet nav bijis neviena pētījuma, kas analizētu, kā dažādas politiskās institūcijas un valsts ietekmē masu histērijas attīstību un izplatību.
Tādēļ minētie zinātnieki pētīja plašsaziņas līdzekļu, zinātnes, politikas un sabiedrības mijiedarbību, pamatojoties uz psiholoģijas atziņām, kas saistītas ar masu histēriju. Multidisciplinārā analīzē viņi atspoguļo, kas saasina masu histērijas negatīvās sekas. Masveida histērija var izraisīt politiskas kļūdas, kuras spēj atstāt traģiskas sekas uz sabiedrības veselību. Ja minimālās valsts[2] robežās pastāv svarīgi ierobežojumi masu histērijas iespējamai attīstībai, tad 21. gadsimta labklājības valsts[3] kopā ar sensācijas ražojošajiem masu informācijas līdzekļiem var padziļināt masu histērijas radīto haosu.
Vēsture un metodes
Masu histērijas ietekmē cilvēki sāk ticēt, ka viņi varētu būt pakļauti kaut kam bīstamam, piemēram, vīrusam vai indei. Viņi sāk ticēt, ka apdraudējums ir īsts, jo kāds to apgalvo vai arī tas saskan ar viņu iepriekšējo pieredzi.
Maldīgo draudu dēļ liela cilvēku grupa kļūst kolektīvi ļoti trauksmaina. Tātad šie draudi – vai nu šķietami, vai īsti – izraisa kolektīvu trauksmi. Šīs grupas locekļi var sākt justies slikti, var sajust slimību simptomus: vājumu, galvassāpes, žņaudzošas sajūtas, kuras tiek tālāk pārnestas uz citiem cilvēkiem. Kad masu histērija rada fiziskus simptomus, to sauc par masu psihogēno slimību jeb epidēmisko histēriju. Simptomus izraisa stress un nemiers, kas rodas no briestošajiem draudiem. Masu histērija ir lipīga, un tā var pāraugt epidēmijā.
Uzsākot savu pētījumu, zinātnieki konstatēja, ka nav pieejama nekāda literatūra, kas saistīta ar masu histēriju politekonomijā. Toties daudz ir pētījumu, kas veikti saistībā ar masu psihogēno slimību, tādēļ koncentrējas uz specifisku gadījumu empīrisko izpēti. Piemēram, Kekofs (Keckhoff, A. C.) analizēja gadījumu, kad slimība izplatījās rūpnīcas strādnieču vidū, kas noticēja indīgam kukainim. Makgrats (McGrath, J.), analizējot masu histērijas gadījumus, atklāja, ka zema statusa personas augsta stresa situācijās, kam cēlonis ir kāds dramatisks notikums, ir visvairāk pakļautas psihogēnai slimībai. Šmits (Schmitt, N.) un Fitdžeralds (Fitzgerald, M.) analizēja astoņus masu psihogēnās slimības gadījumus strādnieku vidū. Viņi atklāja, ka zemi ienākumi, neapmierinātība ar priekšniecību, atbalsta trūkums, neskaidri darba uzdevumi noved pie augstākminēto simptomu izpausmēm. Dž. Singers (Singer, J. E.) uzsver, ka masu psihogēnās slimības upuri patiešām ir ļoti slimi pat tad, ja nav bijis nekādu indīgu vielu vai objektīvu iemeslu veselības pasliktināšanai. Viņš uzsver, ka psihogēnā slimība ir, iespējams, sastopama biežāk, nekā varētu domāt, jo tā var parādīties kopā ar slimības fiziskajiem cēloņiem.
Nav pētījumu, kas būtu fiksējuši plašākus, globālus masu histērijas gadījumus, kā vienīgi tos, kas notikuši skolas, uzņēmuma vai pilsētas ietvaros. Globālais masu un sociālo mediju laikmets liek izvirzīt šādu varbūtību. Šis pētījums balstās uz stingriem psiholoģiskajiem pamatiem par masu histēriju, bet tiek skatīts jaunā un inovatīvā kontekstā. Šādā veidā līdz šim to neviens vēl nav apskatījis, tāpēc par to nav vēl neviena pētījuma vai kāda cita veida avota, proti – kā politiskā sistēma var ietekmēt masu histērijas iespējamu rašanos un izplatību digitalizētajā un globalizētajā pasaulē.
Masu histērijas gadījumi pasaules vēsturē ir pazīstami gan viduslaikos, gan arī mūsdienās. Pieminēšanas vērts ir kāds gadījums, kas notika 1938. gadā, kad pēc Orsona Velsa (Orson Wells) raidlugas “Pasauļu kari” (“War of the Worlds”) daudzi klausītāji krita panikā, jo domāja, ka lugā pieminētie marsieši patiešām uzbrūk. Iespējams, tas notika īsi pirms tam parakstītā Minhenes līguma dēļ.
Spilgts masu histērijas gadījums notika Portugālē, kad pēc televīzijas seriāla “Zemenes ar cukuru” (“Strawberries with Sugar”) noskatīšanās aptuveni 300 jaunieši saslima ar tādiem pašiem simptomiem, kādi bija varoņiem šajā seriālā, kuri bija inficējušies ar dzīvībai bīstamu vīrusu: izsitumi, grūtības elpot. Tādēļ tika slēgtas vairākas Portugāles skolas. Portugāles Nacionālais Ārkārtas medicīnas institūts veica izmeklēšanu un atklāja, ka realitātē nav nekāda vīrusa un simptomus izraisīja trauksme, skatoties seriālu. Seriāls un tā popularitāte sabiedrībā izraisīja masu histēriju.
Vēl kāds piemērs. 2018. gadā lidojuma laikā, kad lidmašīnā atradās tikai pāris cilvēku ar vieglām saaukstēšanās pazīmēm, izcēlās tik apjomīga masu histērija, ka slimības simptomus nu jau uzrādīja visi lidmašīnas pasažieri. Visus ievietoja karantīnā. Protams, pēc tam izrādījās, ka šie cilvēki nav saslimuši (izņemot tos dažus, kuriem bija vieglas saaukstēšanās simptomi), bet ir masu histērijas upuri. Slimības allaž ir ideāla augsne, lai attīstītos masu histērija.
Turpmāk vēl…
Avots: https://www.mdpi.com/1660-4601/18/4/1376/htm
No angļu valodas
tulkoja Vita Ņikitina
[1] Uzskata, ka nocebo efekts rodas, kad pacienta gaidas, ka ārstēšana būs neveiksmīga, iespaido atveseļošanos, to kavējot vai pat pasliktinot stāvokli. Nocebo efekts novērojams, kad pacients saņem tādus pašus viltus medikamentus (tabletes no cukura), tam tiek teikts, ka tās ir zāles, kam ir nepatīkamas blakusparādības, un attiecīgi pēc tam cilvēkam parādās šie minētie simptomi. Nocebo efekts var izpausties arī gadījumā, kad ārsts stāsta, ka gaidāmajai operācijai vai procedūrai varētu būt negatīvi rezultāti, sekas vai blakusparādības: tikai šo risku apzināšanās vien var negatīvi ietekmēt pacienta atveseļošanos, proti, pašsuģestijas rezultātā.
Ikdienas valodā tiek teikts, ka cilvēks var saslimt aiz bažām vai nomirt no bailēm, un nocebo pamatā ir tieši šādas nelāgas priekšnojautas. Pētījumi rāda, ka negatīvas prognozes var nodarīt kaitējumu veselībai un saasināt kādas slimības simptomus: bailes saslimt vai neatveseļoties cilvēku pakļauj riskam, ka tā arī notiks.
[2] Termins “minimālā valsts” (Minimal State) tiek attiecināts uz valsti, kurā tiek īstenota niecīga vara. Šo terminu lieto politiskajā filozofijā, lai raksturotu valsti, kurai ir tikai tik daudz pienākumu, lai to nesauktu par anarhisku. Minimālā valstī valdības pienākumi aprobežojas ar indivīdu aizsardzību pret piespiešanu, krāpšanu un zādzībām, ar kompensācijas pieprasīšanu upuriem un valsts aizstāvēšanu no ārvalstu agresijas. Vienīgās valdības iestādes minimālā valstī būtu policija, tiesu sistēmas un militārā vara.
[3] Labklājības valsts ir politiska ideoloģija un valsts un sabiedrības modelis, kas paredz valsts iesaistīšanos cilvēku ekonomiskās un sabiedriskās labklājības veicināšanā. Šāda valsts ir veidota uz iespēju vienlīdzības un godīga bagātības sadalījuma principiem. Tiek uzskatīts, ka sabiedrība ir atbildīga par tiem, kuri nav spējīgi sev nodrošināt minimālus izdzīvošanas apstākļus. Par labklājības valsts labākajiem piemēriem uzskata Ziemeļvalstis: Islandi, Norvēģiju, Dāniju, Zviedriju un Somiju, kā arī vairākas Rietumeiropas valstis, piemēram, Franciju, Vāciju, Lielbritāniju un Nīderlandi.
Labklājības valstī valsts līdzekļi tiek novirzīti sabiedriskajiem pakalpojumiem, kā arī pabalstiem. To finansē, izmantojot progresīvo nodokli. Labklājības valsts aizstāvji uzskata, ka tā tiek samazināta ienākumu nevienlīdzība. (Avots: https://lv.wikipedia.org/wiki/Labkl%C4%81j%C4%ABbas_valsts)
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.7(477), 2021. gada 9.–22. aprīlis