Imants Alksnis ar kundzi
Saruna ar trimdas latviešu mācītāju Imantu Alksni
Naturalizētos ir jāizraida ar likuma spēku!
DDD: Tieslietu ministrs intervijā, kas publicēta mūsu avīzē, teica, ka nav likuma, lai atņemtu pilsonību tiem naturalizētajiem, kas parakstījās par krievu valodu un pilsonības piešķiršanu visiem okupantiem. Jūsuprāt, vai šādi pilsoņi apdraud Latviju un latviešu tautu?
Imants Alksnis: Noteikti viņi apdraud! Ik uz soļa jau var pārbaudīt, kāda ir viņu patiesā attieksme pret latviešiem. Tā ir izrunāšanās, ka nav likuma, – ticu, ka nav, bet tad šāds likums nekavējoties ir jāpieņem.
DDD: Daudz vajadzīgu likumu vēl nav, bet tāpēc jau ir likumdevējs – Saeima, kas tos var pieņemt.
I.A.: Jā, un likums par pilsonības atņemšanu naturalizētajiem okupantiem, kuri klaji nostājas pret latviešu tautu un valsti, ir ļoti vajadzīgs. Okupētājvalsts pilsoņi šeit ir iebraukuši pretlikumīgi, tātad Latvijā dzīvo prettiesiski, tāpēc viņus pavisam mierīgi, ar likuma spēku var pārraidīt pāri robežai – uz turieni, no kurienes tie nākuši. Mums viņi ir kaitīgi.
DDD: Vai piekrītat, ka valstij likumi ir jāpieņem saskaņā ar starptautiskajām normām un vispārzināmo patiesību, ka okupanti ir kaitīgi?
I.A.: Protams. Likumdevējs, kuru tauta ir pilnvarojusi, tieši tāpēc arī pastāv, lai pieņemtu valsts un tautas attīstībai vajadzīgus likumus. Bet tā ir bezatbildība un atrunāšanās, ka nav likumu. Tā jau par visu var teikt – arī noziedzības nav, jo cilvēki ir tikai pie vainas, bet vainīgo nav…
DDD: Drusciņ pietuvināti vainai…
I.A.: (smejas) Jā, neviļus gadījušies tur tuvumā. Lūk, tā arī mūsu valoda un domāšana tiek samaitāta.
Grēku nedrīkst akceptēt
DDD: Kā jūs jūtaties, kad iebraucat Latvijā – vai sajūtat, kāda te ir vide?
Imants Alksnis: Smaga ir sajūta, it sevišķi Rīgā – šeit pārāk dominē krievu valoda un tie augstprātīgie, piedodiet, okupantu “purni”, nelaipnība, bet patiesā kultūra ir iznīcināta. Te ir padomju cilvēka paražas, uzvedība, ko var manīt ik uz soļa. Taču ļoti burvīgi ir Latvijas lauki, Latvijas daba un lauku cilvēki. Liela atšķirība.
DDD: Latvija nesastāv tikai no laukiem, bet arī no pilsētām, tāpēc lauciniekiem būtu jānāk palīgā pilsētniekiem veikt dekolonizāciju – tās nepieciešamība ir jāsaprot ikvienam latvietim.
I.A.: Piekrītu. Laucinieki ir pārāk mierīgi, neuzņēmīgi, arī noguruši no lauku darbiem. Tikai tad, ja dzīvošana kļūs pavisam grūta, viņi būs gatavi ņemt mēslu dakšas un iet tīrīt laukā tos razbainiekus, kas sasēdušies valsts priekšgalā.
DDD: Jā, redzot, ka tauta vēl nesaceļas, jāsecina, ka latviešiem iet pārāk labi… Šī ir mūsu tautas lielākā problēma – mums trūkst nācijas domāšanas, apziņas, ka, ja manai tautai ir grūti, tad tas skar arī mani personīgi.
I.A.: Toties, ja kādam latvietim ir labi, tad kāds cits latvietis viņu noskaudīs. Diemžēl šāda īpašība mums ir.
DDD: Gandrīz neviens mācītājs, arī arhibīskaps Jānis Vanags, necīnās pret ļaunumu. Okupantu klātbūtne taču ir ļaunums – kā jums šķiet?
I.A.: Jā, tas ir ļaunums.
DDD: Vai tiešām kristietim nav jācīnās pret ļaunumu, bet ir tikai jāmīl, kā to apgalvo daudzi mācītāji? Vai šādu mīlestību – samierināšanos ar ļaunumu – mums māca Kristus?
I.A.: Nē, pret ļaunumu ir aktīvi jācīnās, arī pret grēku, jo grēku nedrīkst akceptēt, kā tas notiek tajos…
DDD: …pederastu gājienos?
I.A.: Jā, pederastu gājienos ļaunums tiek akceptēts, un grēks tiek izdaiļots. Tā nedrīkst! Taču pats grēcinieks ir jāmīl – tas ir kristīgi un cilvēciski.
DDD: Ko tas nozīmē – mīlēt grēcinieku?
I.A.: Tas nozīmē – viņam palīdzēt, mēģināt viņu atgriezt uz pareizā ceļa, cik vien tas ir iespējams. Bet, ja viņš nav ietekmējams pozitīvā virzienā un taisa lielu postu, tad viņš ir jāizolē.
DDD: Vai šāda izolēšana nav naids?
I.A.: Tas nav naids, jo tā viņam pašam un cilvēcei ir labāk.
DDD: Vienu gadu pederastus un lesbietes, kas dižojās ar savu neprātu, nomētāja ar mēsliem. Vai tā nav naida paušana pret šiem grēciniekiem?
I.A.: Kad man par to kāds pirmoreiz pastāstīja ar lielu sašutumu sejā, es, liekas, viņam uzreiz neko neatbildēju, bet, atceros, pie sevis nodomāju, ka tas taču simboliski ir tik precīzi, jo viņiem meta virsū to, ar ko viņi nodarbojas, ko viņi visvairāk mīl…
DDD: Tā jau ir – mēslu kulstīšana pederastiem šķiet ļoti patīkama.
I.A.: Nu, kā tad (smejas)! Bet mācītāji nedrīkstēja uztraukties un viņus aizstāvēt, jo tas bija pareizi. Svētajos Rakstos pausts, ka tādus, kas lepojas ar savu grēku, ir jānomētā ar akmeņiem, tomēr mūsdienās tas būtu cietsirdīgi, bet viņiem tika pavisam mīksta matērija…
Piedodiet, godīgam cilvēkam ir grūti runāt par šīm lietām. Taču kristieša pienākums ir vērsties pret katru pederastu propagandu un plātīšanos ielās, godīgu cilvēku traucēšanu. Slikti ir tas, ko viņi dara, bet viņu guļamistabās līst nevajadzētu. Taču, ja viņi plātās un lielās ar savu grēku, to nedrīkst pieļaut.
DDD: Bet viņi grēko, un Dievs to redz – arī guļamistabās…
I.A.: Dievs redz visas nekrietnības.
DDD: Kāda būtu pareizā attieksme – ko nozīmē neienīst pederastu vai lesbieti?
I.A.: Tas nozīmē mēģināt viņu atgriezt uz normāla ceļa – tā būtu īstā mīlestība.
DDD: Bet varbūt piedot viņam un pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir?
I.A.: Nē, nekādā gadījumā! Tā jau nebūtu mīlestība, bet gan par samaitāšana viņam un sev pašam. Ja tādus pieņems, tad viņi kļūs vēl uzbāzīgāki un kritīs vēl zemāk. Mēs jau redzam, kā tas notiek – tā nav mīlestība, tā ir antimīlestība! Un šis stulbais apzīmējums “seksuālā orientācija” – viņiem tā nav seksuāla, bet ir antiseksuāla orientācija. Tās nav dzimumattiecības.
DDD: Tā ir perversija.
I.A.: Jā, perversija – skaidri un gaiši. Mums mēģina iestāstīt, ka tā esot brīva izvēle – muļķības! Cilvēkus tāda perversija gluži vienkārši samaitā un degradē. Turklāt homoseksuālisma atzīšana un propaganda ir īsta sabotāža pret tautas pastāvēšanu. Nekas no viņiem nevar rasties un neradīsies…
DDD: Ja nu vienīgi smirdoņa – gan fiziska, gan garīga.
I.A.: Jā, liels troksnis un smaka – nekā cita tur nav. Bet sabiedriski viņi uzdarbojas –presē par viņiem raksta gluži kā ar mīkstiem cimdiem. Tā ir grēka veicināšana! To vajadzēja aizliegt, un to var aizliegt. Lai viņus nedaudzina, piemēram, sabiedriskā televīzija un radio. Es brīnos, ka viņus atbalsta daudzas sievietes, piedēvē viņiem vajāto lomu.
Starp citu, interesanti, ka savos praidos Rietumvalstīs homoseksuālisti iet kopā ar visādiem logu dauzītājiem, mašīnu dedzinātājiem u.tml. – ar haosu radītājiem. Respektīvi, tiek darīts viss iespējamais, lai sabiedrībai kaitētu un to degradētu.
Mūsu Augstākais Tiesnesis
DDD: Tātad mīlestībai ir jābūt saprātīgai – tādai, kas veicina labo, nevis auklējas ar ļaunumu un izvirtību?
Imants Alksnis: Jā, tik tiešām. Bet ar šo jēdzienu “mīlestība” tagad notiek tātad lietas, ka nereti viss tiek apgriezts pilnīgi otrādi. Piemēram, nesenā samierināšana (ne jau prezidents to izdomāja) – noziedznieki nemaz nenožēlo savus grēkus, savus nodarījumus, un tādiem lai vēl spiež roku?!
DDD: Un tā saucamais “Labas gribas manifests”, kuru radīja mācītājs Juris Rubenis?
I.A.: Tur visa baznīca ir pārāk iesaistījusies…
DDD: Tieši tā. Kā jūs to vērtējat, vai tas ir pareizi?
I.A.: Nepareizi. Es to ļoti negatīvi vērtēju. Kā var samierināties ar ienaidnieku, ar okupantu, kurš nemaz nedomā aizvākties?! Tas ir tas pats, kas iesmērēt savām karātavām nāves cilpu.
DDD: Jūs taču piekrītat, ka kristīgajai baznīcai – mācītājiem un draudzes locekļiem, pirmkārt, ir jābūt taisnīgiem, ja viņi patiešām seko Kristus Mācībai?
I.A.: Protams. Taisnīgums – tas ir Augstākais Tiesnesis, kas mūs tiesās par mūsu darbiem.
DDD: Bet, vai Latvijas baznīcas aizstāv taisnīgumu, ja samierinās ar okupantu klātbūtni?
I.A.: Nē. Ar netaisnību nekādā gadījumā nedrīkst samierināties. Tos, kas ir nomaldījušies, jāmēģina griezt uz pareizā ceļa, bet nekādā ziņā ar viņiem nevar samierināties – sist uz pleca un iet kopā.
Esmu aprunājies ar mūsu vecajiem leģionāriem, kurus Valsts prezidents mudina samierināt ar sarkanarmiešiem, viņi saka: “Tā tik vēl trūka, tas nenotiks! Ar šiem “brāļiem” – kāda samierināšanās?!” Un galu galā, Latvijā ienākdami, “sarkanie” taču redzēja, kas notiek visapkārt, viņi nebija ar aizsietām acīm, tomēr cīnījās par sarkanās okupācijas atgriešanos, kas bija vēl drausmīgāka par pirmo.
DDD: Mieru var slēgt tikai tad, kad ir atjaunots taisnīgums. Šobrīd, kamēr okupanti vēl joprojām bradā mūsu zemi, samierināšanās ir amorāla.
I.A.: Diemžēl šādu izpratni un nepieciešamos darbus no tagadējiem varasvīriem nav ko gaidīt – viņi visi, gandrīz simtprocentīgi, ir bijušie kompartijas vai vismaz komjaunatnes funkcionāri. Gars, ar kādu viņi te valda, ir tas pats. Un tas jau nav Svētais Gars! Patiesībā tādas absurdas izlīgšanas, pielīšanas u.tml. – tās ir no velna. Ļaunumu var apzīmēt dažādi, daudziem ir bail no vārda “velns” – to dzirdot, viņi satrūkstas, bīstoties, ka tūlīt atnāks kāds briesmonis ar ragiem vai āža galvu, vai vistas kāju un viņu nomocīs. Bet ļaunie gari klīst pa pasauli un lielā mērā mūsdienās dominē pār cilvēku prātiem.
DDD: Visbīstamākie velni ir tie, kuri ielien tavā svētākajā vietā, tavā svētnīcā, izlikdamies par labajiem, un novirza no pareizā ceļa?
I.A.: Jā, izlikšanās un meli ir viņu ieroči.
…un velns tikai berzē rokas
DDD: Kristus sacīja jūdiem – farizejiem un rakstu mācītājiem: “Jūs esat no sava tēva – velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs. Bet man jūs neticat, tāpēc ka es runāju patiesību.” (Jāņa evaņģēlijs 8:44–45). Vai baznīckungi Latvijā nesaprot, kur meklēt patiesību un taisnīgumu, vai arī pavisam apzināti sagroza cilvēkiem prātus, neatverot acis un neaicinot pretoties ļaunumam? Tad jau sanāk, ka viņi seko velnam?
I.A.: Viņi, man liekas, ir labas gribas, bet pievilti – domā, ka tā ir kristīgi, pareizi un labi.
DDD: Sanāk, ka pašiem mācītājiem, kuriem draudze uzticas kā patiesības zinātājiem, viss ir sagriezies ačgārni – gan galva, gan sirds…
I.A.: Daudziem sirsniņas ir mīkstas, bet pret ko?…
DDD: Pret to pašu velnu – pret netaisnību un meliem. Būtībā tā ir ļoti liela traģēdija.
I.A.: Tā ir. Rets cienīgtēvs baznīcā uzstājas par šīm lietām, un tas ir jocīgi. Galu galā Luteram bija pat soda sprediķi – ko gan viņš visu nebija nosodījis: kā tur rīkojās, tā tam nebūs būt! Bet Lutera baznīca mūsdienās kļuvusi tāda mīksta, mīksta – piekāpjas pat tad, kad musulmaņi nāk teikt, ka nedrīkst baznīcas zvanus zvanīt, lai netraucētu viņu mieru… Kā mācītājam man ir diezgan bēdīgi skatīties uz to, kas notiek baznīcā. Tik tiešām, arī velna kalpi ir ielavījušies baznīcā un pieviļ tautu.
DDD: Kad Rīgā tika atklāta sinagoga, svinīgajā brīdī tur sēdēja arhibīskaps Vanags, metropolīts Aleksandrs un citas Latvijas kristīgās baznīcas augstākās amatpersonas. Kaut arī jūdaisms Kristu noliedz un nenožēlo Viņa piesišanu krustā, kristiešu mācītāji godina jūdaistus?
I.A.: Jā, tā diemžēl ir bēdīga parādība. Visi, pat garīdznieki, viņiem pielien. Naudas ietekme vien tā nav, vairāk gan tāds kā “laika gars”. Pielīšana ir perversa, un velns tikai berzē rokas. Bet kā to laicīgi izskaidrot – es nezinu. Tas, ka žīdiem pieder kapitāls, ir skaidrs…
DDD: Teiksim precīzāk – cionistiem.
I.A.: Protams. Starp citu, cionisti godīgi pauž, ka grib dzīvot Izraēlā.
DDD: Jā, bet viņi noklusē, ka vēlas, lai Izraēla būtu pa visu pasauli.
I.A.: Tas ir galamērķis. Cionisti paši ir karojoši nacionālisti – par Izraēlu viņi stāv un krīt, bet citus nacionālistus aprej, jo citām tautām tādi nedrīkst būt.
DDD: Nu, ja. Citādi viņiem tā vispasaules Izraēla nav uzceļama…
I.A.: Sīkstās tautiņas pretojas – spārdās pretī.
Nedrīkstam būt kā lupatas
DDD: Reliģija – tas ir katra cilvēka personīgi izvēlēts ceļš pie Dieva, un šī izvēle, tāpat kā brīvā griba, ir svēta. Tāpēc, kā jūs vērtējat, ka t.s. kristīgajā pasaulē tiek publicētas Muhameda karikatūras – vai tas ir kristīgi, cienīgi, labi?
I.A.: Nē, tas nav pareizi. Vajadzēja būt kaut kādai pietātei un mēra izjūtai. Nedrīkst ņirgāties, ķēzīt otra cilvēka ticību. Lieta vēl tāda, ka kristiešiem virsū var kraut visādu zaimošanu – viņi neko, bet, tikko pret musulmani, tā līķi rodas. Musulmaņiem ir asums.
DDD: Viņi aizstāv savas vērtības. Žēl, ka kristieši atļauj zaimot savus svētumus.
I.A.: Jā, nesaceļas pret to – nav pat kārtīga raksta presē.
DDD: Tomēr es neticu, ka musulmaņi zaimo Kristu.
I.A.: Nē, Kristus viņiem ir lielākais pravietis līdz Muhamedam.
DDD: Nu, lūk, islāmā Viņš ir svēts. Problēma jau ir tā, ka zaimo otras ticības pravieti – tas ir totāls kultūras trūkums, maigi izsakoties.
I.A.: Protams. Tādiem nav pat nekādas sirds izglītības. Bet tieši sirds izglītības mūsdienās trūkst vairumam cilvēku. Visi pielūdz Mamonu un tam kalpo. Žēl, ka mūsu saruna iznāk tik negatīva.
DDD: Vai esat domājis, kāda būtu izeja no šīs mūsdienu aplamās situācijas?
I.A.: Manuprāt, ir jānotiek kaut kādam lielam pagriezienam, jo ar mūsu pašu cilvēciskajiem spēciņiem maz ko mainīsim. Taču tas, ko varētu un vajadzētu darīt, ir mums, latviešiem, tikt galā ar okupantiem – padarīt viņu ikdienu tādu, lai viņi Latvijā nejustos tik ērti. Tad arī labprātīgi tie lasītos prom. Tagad viņiem ar atplestām rokām gādā visādas privilēģijas – pavalstniecību uzdāvina, latviešu valodu māca par brīvu un tamlīdzīgi. Un vēl lūdzas: nāciet, nāciet pie mums! Bet, ja viņi visi iegūtu pavalstniecību, tad Latvijai un latviešiem būtu beigas.
Taisnība ir Aivaram Gedroicam, ka tas tikai par ļaunu nāktu, ja visi okupanti samācītos latviešu valodu un varētu dabūt pavalstniecību. Tomēr no otras puses, iekams mēs vēl nevaram viņus padzīt uz viņu īstajām mājām, tikmēr viņiem dzīve šeit ir jāpadara pēc iespējas neērtāka, un tam derēs arī latviešu valoda – ja viņš nerunā valsts valodā, tad ir sods. Okupantiem būtu jājūt latviešu spiediens visās ikdienišķajās lietās, bet tā tas nav, un viņi te jūtas daudz labāk nekā Krievijā, arī materiālo apstākļu dēļ. Krievvalodīgajā vidē, īpaši Rīgā, viņi dzīvo, cepuri kuldami.
Šī būs ilga un grūta cīņa. Visaktīvākie, kuri cīnās, esat vienīgi jūs.
DDD: Paldies! Taču uzvara būtu tuvāka, ja ne tikai mēs un jūs, bet visi latvieši darītu to, kas jādara. Neviena pasaules valsts pat neiebilstu, ka mēs atbrīvojam savu zemi no okupantiem – latvieši tā grib, un viss. Un arī šeit baznīcas loma būtu ļoti liela, ja baznīca beidzot aicinātu tautu uz brīvības cīņu.
I.A.: Tieši tā. Mēs, latvieši, nedrīkstam būt kā lupatas, tāpēc vispirms ir jāaudzina tauta.
DDD: Un katram ir jāsāk ar sevi, nevis jāgaida, kad kaimiņš labosies.
I.A.: Jāsaprot, ka integrācija patiesībā nozīmē latviešu tautas dezintegrāciju – tas ir pavisam skaidrs!
DDD: Pastāv spēki, kas ir ieinteresēti, lai sagrozītu jēdzienus, lai būtu dažādas okupantu, pederastu, lesbiešu aizstāvju kustības, jo tā tiek degradētas cilvēku apziņas.
I.A.: Es laikam reizēm izsakos tā, kā mācītājs nedrīkstētu, bet kādreiz man tiešām gribas visu to varzu…
DDD: Jūs var saprast. Pats Kristus ar pletni padzina tirgoņus!
I.A.: Tieši tā.
Intervēja Līga Muzikante
Septembrī mācītājs Imants Alksnis svinēja lielu dzīves jubileju. Sirsnīgi sveicam jubilāru un novēlam neizsīkstošu gara degsmi un izturību visās cīņās!
“DDD” redakcija