Saruna ar dizaineri Lieni Rijkuri
Turpinājums: Vai kangari izmanto Gunāru Astru? 1. daļa
Latviešu etnoss iznīkst
DDD: Pēc oficiālās statistikas, Latvijā no visiem iedzīvotājiem latviešu esot ap 62 procentiem. Rīgā un citās lielākajās pilsētās latvieši ir mazākumā.
Liene Rijkure: Brīvvalsts laikā, pirms okupācijas, latviešu īpatsvars Latvijā sasniedza 77 procentus, un tam bija tendence pieaugt labvēlīgo apstākļu dēļ. Kopumā iedzīvotāju skaits Latvijā pieauga ar katru gadu. Sava neatkarīga latviešu valsts spēja latviešu skaitu kāpināt. Domāju, ja nebūtu okupācijas, tad Latvijā šodien dzīvotu kādi 3 miljoni iedzīvotāju, no kuriem vismaz 85 procenti būtu latvieši. Latviešu īpatsvara pieaugumu likvidēja tieši okupācija un kolonizācija. Proti, 1989. gadā tas bija reāli samazinājies līdz pat 50 procentiem – un pēdējo trīsdesmit gadu laikā, neveicot dekolonizāciju, nekas būtiski nevarētu būt mainījies.
Oficiālā statistika, kas paziņo, ka latviešu īpatsvars esot 62 procenti, mani nepārliecina. “Latviešu skaits pēdējos gados arvien turpina samazināties.” – lūk, citāts no 2011. gada Tautas skaitīšanas rezultātiem. Ievēroju, ka 2021. gada tautas skaitīšanā būs būtiskas izmaiņas.
Cilvēkģeogrāfs Ritvars Eglājs, kurš pētījis nacionālo attiecību jautājumus, medijiem ziņoja: “Diemžēl tautas skaitīšanā vairs netiks uzdoti jautājumi par iedzīvotāju valodu un ticību. Dati par tautību tiks ņemti no Iedzīvotāju reģistra, bet reģistrā norādītā tautība ne vienmēr atbilst tai, ar ko identificējas attiecīgais iedzīvotājs un ko viņš pats nosauktu tautas skaitītājiem. Novirze nebūs liela, bet būtiska.” Tas nozīmē, ka latviešu tauta nākotnē vairs nevarēs atsaukties uz tautas skaitīšanas datiem par to, cik īsti latviešu ir Latvijā un ka tik zems īpatsvara procents apdraud etnosa pastāvēšanu, pamatojoties uz zinātnes nozares – sociālās ekoloģijas – atzinumiem.
Zinu, ka daudzi, kas sadzīvē un ģimenē runā krieviski, ir uzdevušies par latviešiem. Lai nu kā, bet svešo – okupantu – ir par daudz, lai latviešu etnoss spētu atdzīvoties un attīstīties! Okupantu klātbūtni Rīgā var just un dzirdēt ik uz soļa. Ja viņi Latvijā paliek, tad latviešu etnoss iznīkst – tāds ir dabas likums. Interesanti, ka Latvijā kopš tā saucamās “valsts atjaunošanas” pie varas ir bijuši cilvēki ar eksaktajām izglītībām, kā fiziķi, ekonomisti, ārsti, juristi, bet tie nekad nav parādījuši, ka izprot vienkāršus dabas likumus, kāds ir arī tautas izdzīvošanas likumus. Arvien skaidrāk kļūst redzams, ka Latvijas varneši kalpo svešām, latviešu tautai naidīgām varām.
Pēc skaita mēs, latvieši, šobrīd esam vēl sliktākā situācijā nekā tad, kad mums vēl nebija savas valsts. 1897. gadā latviešu skaits Latvijā bija 1 318 112, latviešu īpatsvars ‒ 68,36 procenti. Pēdējā tautas skaitīšanā 2011. gadā latviešu Latvijā bija 1 285 136, latviešu īpatsvars ‒ 62 procenti. Ja izprot, ko nozīmē šie skaitļi, tad tas šodien ir īstais un vienīgais iemesls izsludināt ārkārtas situāciju valstī, nevis kovidafēra. Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 15. pantā noteikts, ka ārkārtas stāvoklis ieviešams kara gadījumā vai tad, ja rodas nopietni draudi tautas izdzīvošanai. Vai mums jāsasniedz vēl sliktāks stāvoklis, lai saprastu, ka pienācis pēdējais brīdis apstādināt latviešu tautas ceļu uz iznīcību un vērst to pretējā virzienā – uz tautas atdzimšanas ceļa? Te paveras darba lauks godīgiem, ar sirdsapziņu apveltītiem juristiem.
Okupants: kā nezāle dobē
DDD: Pavērosim vasarā, piemēram, zemeņu dobi. Ja tajā ap 40 procentiem ir nezāļu – vienalga, skaistas vai neglītas, tad nekādu labu ražu no zemeņu stādiem gaidīt nevaram.
Liene Rijkure: Jā, jo zemenēm šajā gadījumā trūkst vietas, kur augt un attīstīties. Patiešām, līdzīgi šobrīd ir ar latviešiem. Vēlos vērst uzmanību, ka jau Latvijas laikā iedzīvotāju nacionālajā sastāvā otra lielākā tautība bija krievi ‒ 1935. gada tautas skaitīšanā saskaitīti 12 procenti lielkrievu un baltkrievu. No savas personīgās pieredzes varu teikt, ka lielkrieviem (ar ļoti retiem izņēmumiem) nepiemīt empātija pret mazākiem etnosiem. Arī fakti rāda, ka Krievijas impērijā, pateicoties agresīvajai pārkrievošanai, pēdējos simts gados ir izzuduši daudzi etnosi.
E. Silzemnieka grāmatā “Latvijas atdzimšana: Valsts 10 gadu atcerei 1918‒1928” ir rakstīts: “Krievi mūsu zemē nekad nav nākuši kā labi amatnieki, tirgotāji un tehniķi, kā tas bija ar ienācējiem no Vācijas pagājušajā gadu simtenī, kas še veicināja amatniecības, tirdzniecības un tehnikas attīstību, bet tie bijuši zema kultūras un morāles līmeņa klaidoņi, kas izplatīja mūsu tautā dažādus netikumus. Vēl tagad krievu noziedznieku skaits Latvijā pārsniedz viņu iedzīvotāju procentu, pie kam šīs noziedzības ir smagākas, kā slepkavības, laupīšanas, uzbrukumi utt. Tāpat viņi ir arī lielākie sabiedriskā miera traucētāji, nekulturālības, huligānisma, kas daudzām Latvijas vietām un pilsētām vēl piešķir krieviski aziātiskas zemes raksturu. To gaiši rāda statistika par administratīvā kārtā sodītām personām. Tā, 1922. gadā administratīvā kārtā sodītas 22450 personas, to starpā 3699 krievi jeb 17%.
Vietējie krievu ienācēji ne mazākā mērā arī nav šai īsā laikā saauguši ar mūsu zemi un kultūru. [..]
Žīdi ir galvenie krievu “kultūras” izplatītāji Latvijā, bez žīdiem Latvijā nevarētu iznākt neviena krievu avīze, nevarētu eksistēt krievu teātris un citas krievu kultūras iestādes.”
Vai tagad, 2021. gadā, kaut kas būtiski ir mainījies, ja neskaita, ka krievu un pārkrievoto sveštautiešu ir kļuvis vēl vairāk? Pievērsiet uzmanību teikumam, kas rakstīts pirms gandrīz 100 gadiem: “Vietējie krievu ienācēji ne mazākā mērā nav saauguši ar mūsu zemi un kultūru.”
DDD: E. Silzemnieks, kuru tu citēji, ir Ernesta Blanka literārais pseidonīms. Ernests Blanks bija latviešu publicists un vēsturnieks, kurš jau 1917. gadā formulēja prasību pēc pilnīgi neatkarīgas latviešu valsts dibināšanas, kamēr citi spriedelēja par Latvijas autonomiju no Krievijas. Šajā citātā ir ietverts viņa spilgtais novērojums – tik tiešām, vai tagad kaut kas ir mainījies?
L.R.: Papildinot E. Blanka sacīto – diemžēl pēc tam, kad latviešu strēlnieki latviešu tautai izcīnīja Latvijas valsti, latviešu politiķi, kas tika pie varas, nerīkojās pārāk gudri un realizēja kompromisus ar kaimiņvalstīm, ar vieglu roku atdeva daļu latviešu strēlnieku izcīnītās Latvijas zemes igauņiem, lietuviešiem. Arī Latvijas pavalstniecību deva visiem, kas tobrīd dzīvoja Latvijas valsts robežās. Nevienai citai jaundibinātajai valstij toreiz nebija tik zems pamattautas īpatsvars kā Latvijas valstī. Pat igauņiem ne. Bet tā toreiz lēma Latvijas valstsvīri, droši vien ticēdami, ka vairāk nebūs darīšanu ar okupantiem.
Tagad ir kļuvis sliktāk – tas ir mainījies, jo okupācijas laikā Latvijā tika ekstrēmi mainīts nacionālais sastāvs. Vēl joprojām latviešu bērni ir spiesti augt un pat skoloties kopā ar tiem, kuru vecāki vai vecvecāki šeit ienāca okupācijas laikā un kuru ģimenēs runā krieviski.
Pastāstīšu kaut ko no savas pieredzes. Pamanot, ka manai meitai ir dotības, virzīju viņu uz mākslas skolu, konkrēti, uz Jaņa Rozentāla Mākslas skolu, kas jau, manuprāt, savā nosaukumā ietver to, ka te bērniem mācīs latviešu tēlotājmākslu. Bija šoks, kad ieraudzīju, ka gandrīz puse audzēkņu ir krievvalodīgie. Kas viņi pēc tautības – to nezinu, bet viņu ģimenes valoda ir krievu, arī savā starpā viņi runā krieviski. Un viss par valsts naudu. Vai tur tiek izglītota jaunā latviešu mākslinieku paaudze?
DDD: Mācības taču vismaz notiek latviski?
L.R.: Jā, lielākoties latviski. Taču bieži audzēknis neprot runāt latviski, viņš runā krieviski – un viņam īpaši paskaidro… jo latvieši taču ir tik draudzīgi, tik viesmīlīgi, ka nepieļaus savā valstī tikai savas valodas lietošanu valsts apmaksātā izglītības iestādē. Bet, ja šis topošais mākslinieks nerunā latviski, kā gan viņš var dabūt sekmīgu atzīmi latviešu valodā? Taču dabū! Un turpina nerunāt latviski. Šiem audzēkņiem tur ir sava kopiena, kas savā starpā runā krieviski. Tas ir ļoti uzkrītoši.
Reiz biju vecāku sapulcē, man pretī nāk prāvs jauniešu bariņš un runā krieviski – latviešu mākslas skolā! Nesapratu, kur es esmu – Pēterburgā vai kur? Manuprāt, tas ir briesmīgi, jo viņu ir ļoti daudz. Es pati okupācijas laikā mācījos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Tur bija latvisks gars, neviens audzēknis krieviski nerunāja!
DDD: Jā, pilnībā piekrītu, jo arī es esmu beigusi šo skolu okupācijas gados. No paralēlā kursa zinu tikai vienu krievu meiteni, mūsu krievu valodas skolotājas meitu, kas bija krieviete, taču pat ar savu mammu viņa mūsu klātbūtnē runāja latviski.
L.R.: Tagad – pēc it kā neatkarības atjaunošanas un dekolonizācijas neveikšanas – tas ir mainījies. Kā jau teicu, vismaz mākslas skolās krievu bērni veido savas kopienas un uzskata, ka sazināties ar skolotājiem krieviski ir pavisam normāli, jo latvieši paši to pieļauj.
Agrāk, vismaz lietišķajos, tika mācīta latviskā skaistuma izjūta, pievērsta uzmanība meistarībai. Bet, kad 1990. gados mācījos Mākslas akadēmijā, jau sajutu Sorosa ietekmi – tika mēģināts lauzt pamatus un potēt kaut kādas jaunas vērtības. Līdzīgi notiek arī Jaņa Rozentāla Mākslas skolā, kaut pats tās nosaukums ietver latviešu gleznotāja vārdu, ar kuru pamatoti mūsu tauta lepojas. Kā okupantēni spēj nest tālāk šo latviešu mākslu, kārtīgi nezinot pat latviešu valodu un kultūru?
Kultūra ir kā zelts, kas jāsargā
Liene Rijkure: Varētu jautāt – ko tad nozīmē latviska māksla? Vai tā ir tautisko rakstu lietošana, auseklīšu zīmēšana? Nē, latviska māksla ir daiļrade, kuru spēj radīt tikai un vienīgi latvietis – latviešu nacionālajai kultūrai un dvēselei piederīgs mākslinieks. Lūk, arī no šī aspekta ir nepieciešama dekolonizāciju, jo svešo mūsu valstī ir krietni par daudz!
Jau iepriekš pieminēju, ka ir tāda zinātne – sociālā ekoloģija. Tā noteic, ka tautai savā zemē ir jābūt virs 75 procentiem, lai tā nebūtu apdraudēta. Globālisti grib samazināt cilvēku skaitu, lai glābtu zemeslodi it kā no pārapdzīvotības. Bet īstenībā cilvēks taču ir dabas sastāvdaļa, nevis kaut kāds svešķermenis, no kura būtu jāatbrīvojas. Ja katrs etnoss dzīvo savā etniskajā teritorijā un nemācas virsū citiem, tad līdzsvars tiek atjaunots un nav nekādas pārapdzīvotības. Bet nelaimes rodas no vēlēšanās iekarot. Notikuši un vēl joprojām notiek tik daudz iekarošanas un citu tautu pakļaušanas karu, tikušas radītas impērijas, pazemotas pamattautas, iznīcināta pamattautu kultūra, māksla, valoda. Tomēr vajadzētu atcerēties, ka impērijas vienmēr iznīkst, tās ilgi nepastāv, jo tur nav dabiskā pamata. Katram cilvēkam ir sava ģeogrāfiskā niša, bet etnoss ir tā senču vieta, kur tauta spēj ilgstoši dzīvot, nepārvairojoties un neizmirstot, ja vien nenotiek dabiskā līdzsvara izjaukšana. Etnosi var ilgi pastāvēt, ja vien tos mākslīgi kāds okupants neiznīcina. Vajag atcerēties, ka cilvēces īstā, paliekošā kultūra un māksla nāk no etnosiem, nevis no beztautības un bezdzimuma radījumiem.
DDD: Ir tāds slānis mūsu sabiedrībā, kas sevi lepni dēvē par kultūras cilvēkiem. Viņi kļūst par viedokļu līderiem, gozējas televīzijā, radio, žurnālos, viņos pūlis klausās, viņiem nav problēmu saņemt finansējumu no Kultūrkapitāla fonda, utt. Kā tu uzskati, vai mums Latvijā ir kultūras elite?
L.R.: Tā, par kuru tu nupat teici, nav patiesa nacionālās kultūras elite. Šie cilvēki, kas gozējas “kultūras druvā”, ir tai pašai Sorosa naudai pietuvināti liberāļi un naudas varai pretī nerunājoši cilvēciņi. Man tāds iespaids, ka viņi visi ir iekortelējušies kaut kādās labās vietiņās un tomēr atkarīgi no pabalstiem, naudiņām, no kaut kādiem uzaicinājumiem, tādēļ kalpo un pakalpo ne jau latviešu tautas interesēm. Viņi nekad neatļausies iebilst savam saimniekam un pateikt – nē.
DDD: Iznāk, ka mēs ar saviem nodokļiem šos liekēžus lielā mērā uzturam – apmaksājam tautas smadzeņu pūderēšanu?
L.R.: Jā, diemžēl tā tas ir. Nekādu drosmīgo rīcību, kas atbilstu latviešu tautas un valsts vitālajām vajadzībām, no viņiem nevar sagaidīt. Bet trakākais ir tas, ka viņi pat īpaši nemelo! Viņi tādi patiesībā arī ir – pārfrāzējot Kronvalda Ata vārdus, varētu teikt, ka tārps sagrauzis viņiem sirdis.
Zīmīgi, ka 1980. gadu vidū, kad sākās “atkusnis”, Gunārs Astra vēl atradās ieslodzījumā. Toreiz viņa draugi un domubiedri rakstīja vēstules dažādiem ārvalstu vadītājiem ar lūgumu cilvēcības vārdā atbrīvot Gunāru Astru. Vēstuli ar lūgumu palīdzēt panākt Astras atbrīvošanu šie draugi un domubiedri nosūtīja arī LPSR Rakstnieku savienībai, kurai pēc idejas bija jābūt latviešu inteliģences esencei! Toreiz šī “inteliģence” norobežojās no Gunāra Astras lietas un nekādu atsaucību neizrādīja. Man izskatās, ka mūsdienu latviešu “inteliģence” turpina LPSR “inteliģences” iesākto virzienu – nopietnā un latviešu tautai svarīgā izdzīvošanas lietā tā ievēro piesardzību, atturību, pat vienaldzību.
DDD: Tu domā, ka, piemēram, LTV “Kultūrdevā”, “Kultūrdobē”, “Kultūršokā” nav pat simts gramu kultūras?
L.R.: Nav. Un kultūru nevar nosvērt – tāds nosaukums raidījumam jau vien ir nekulturāls.
DDD: Jā, šajos un citos raidījumos par to, kā palīdzēt latviešu nacionālajai kultūrai – kā veikt dekolonizāciju, nerunā. Vārdu “kultūra” lieto visnejēdzīgāko parādību apzīmēšanai. Tas ir līdzīgi kā uzcelt Gunāram Astram pieminekli, neveicot deokupāciju un dekolonizāciju, bet potējot, ka nu varam brīvi un labprātīgi saliedēties ar okupantiem.
L.R.: Jā, visu laiku potē šo aplamību. Tas ir gluži pretēji Gunāra Astras centieniem.
DDD: Ja nemaldos, tā bija Vaira Vīķe-Freiberga, kas teica, ka latvietis var būt ikviens, kurš to vēlas.
L.R.: Nu, redzi, cik skaisti – vai ne? Moderni. Vairs nav svarīgi, kādiem vecākiem esi piedzimis, kā esi audzināts, kādā vidē dzīvojis. Šajās liberālajās prātulās sagrūst latviešu tautas domāšana.
DDD: Tomēr es zinu, ka starp māksliniekiem ir arī kultūras cilvēki. Diemžēl vairums klusē.
L.R.: Viņus jau arī nekur neintervē – ignorē, jo viņi ir bīstami. Tāpēc jau kopējais iespaids ir tāds, it kā latviešu inteliģence atbalsta un slavē valdību. Uz tādiem kā es tiek nicīgi norādīts, ka vienmēr jau būs, kas nav ne ar ko apmierināti… Un tāpēc viena problēma ir tā, ka patiesais latviešu tautas stāvoklis tiek noklusēts, bet otra – tā, ka šī īstā sāpe, neveiktā deokupācija un dekolonizācija, netiek ņemta nopietni.
DDD: Būtībā okupantu padzīšana ir tautas kultūras jautājums. Cilvēks, kurš negrib atbrīvoties no okupantiem, taču nav kulturāls?
L.R.: Tas visaugstākajā nozīmē ir kultūras jautājums. Kultūru var pielīdzināt zeltam, kas jāsargā. Kultūra var pastāvēt un attīstīties kultūrtautā, nekur citur. Sajaucoties ar okupantu “kultūrām”, tā kļūst par multikultūru, kļūst mazvērtīga – līdzīga dažādu metālu sakausējumam, manā skatījumā, lētam bleķim, kaut arī tā sastāvā ir zelts.
Latvija: “Miera un Pieticības zeme”?
DDD: Pie svaigi remontētās Latvijas Nacionālā teātra fasādes goda vietā šobrīd atrodas plāksne ar uzrakstu “No 1921. gada līdz 1925. gadam par teātra direktoru strādāja Latvijas PSR Tautas dzejnieks Rainis (Jānis Pliekšāns)”. Un apakšā šis pats teksts krievu valodā. Nekāds cits pagodinājums Rainim nerotājas pie teātra, kurš atrodas Nacionālās apvienības vadītās Kultūras ministrijas pārziņā.
L.R.: Trūkst vārdu. Kāpēc krieviski apakšā?
DDD: Tu man nejautā.
L.R.: Tas patiešām ir kaut kas vienreizējs. Kārtējais acīm redzamais pierādījums, ka padomju okupācija un kolonizācija nav beigusies.
DDD: Kas, tavuprāt, ir avīze “DDD” latviešu kultūrā?
L.R.: Latviešu kultūras sargātāja. Jūs, kas veidojat “DDD”, esat vienīgā komanda, ja tā var teikt, vienīgais drukātais medijs, kurš nepārtraukti atgādina skaudro patiesību par to, ka etnoss nespēj attīstīties, nevar pastāvēt, ja tas savā zemē, savā valstī ir mazāk par 75 procentiem. Nevajag lolot ilūzijas, ka ar mums notiks kaut kāds brīnums. Ja mēs to pieļausim, tad notiks tikai tas, kas dabā parasti notiek – nāks vietā citi, un latvieši aizies nebūtībā. Tā ir kā matemātika, dabas likums. Un jūs esat vienīgie, kas nenogurstoši atgādina šo patiesību. Par to es jūs ļoti cienu un aicinu visus lasītājus ziedot avīzei “DDD”! Kaut dažus eiro mēnesī.
DDD: Jā, ja mēs varētu saņemt algu par avīzes veidošanu, nevis meklēt maizes darbu citur, tad “DDD” ļoti iegūtu, jo visa enerģija tiktu veltīta šim darbam.
L.R.: Ja ikviens, kurš lasa “DDD”, ziedotu, tad avīze spētu vairāk attīstīties. “DDD” runā par vissvarīgākajiem jautājumiem – latvieti, mosties taču!
DDD: Bet ir tādi, kuri atzīstas, ka nespēj lasīt mūsu avīzi, jo viņiem pēc tam naktī miegs nenākot…
L.R.: Nu, tad viņi ir tādi, kā Kārlis Skalbe saka, – “Miera un Pieticības malas” iemītnieki. Ko ar tādiem lai dara? Savās zemajās, piesmakušajās debesīs viņiem ir labi. Kārlis Skalbe rakstīja – pašas dārgākās ir ilūzijas. Tādiem cilvēciņiem, kuri tā dzīvo, visdārgākās ilūzijas ir, ka viss kaut kā pats no sevis atrisināsies bez viņa piedalīšanās un bez viņa miera traucēšanas. Bet kas ir ilūzija? Tas ir māns! Šie māņi, kurus sludina citi mediji, “miera pilsoņiem” jeb mietpilsoņiem ir visdārgākās ilūzijas. Vai tādus vispār var izārstēt?
DDD: Cenšamies graut šīs ilūzijas. Un aicinām arī katru lasītāju piedalīties šajā mietpilsoņu ilūziju graušanas darbā.
L.R.: Pamazām katrs normāls cilvēks nonāk līdz “DDD” rakstītā svarīguma apjēgšanai.
DDD: Ja latvietis pats nepamodīsies, tad viņu pamodinās kaut kādi satricinājumi, un tie būs skarbi. Labāk ir pamosties ātrāk un būt gatavam.
L.R.: Atceros Blaumaņa balādi par Tālavas taurētāju. Līdzībās runājot, vismaz daļa Latvijas valdības, kas ir latviešu tautas ievēlēta (otru daļu ievēl naturalizētie okupanti), tāpat kā Tālavas taurētājs ir kā tautas izvirzīts uzticams sargs augstajā eglē, bet jau no 1940. gada līdz mūsdienām rīkojas pretēji tam, kā rīkojās Tālavas taurētājs, kurš ienaidniekam teica šādus vārdus: “Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods! Kas postīdams viņu šausta, uz pekli lai rauj to jods!” Latviešu tautas uzticību ieguvušie latviešu politiķi, kuri tiek augstos amatos, nesargā latviešu tautu, bet “kāpj zemē un dod tauri” jebkuram svešiniekam, kurš nāk un piesola naudu, brīvību, godu, bagātību… Viņiem nekas nav svēts, jo viņiem tikai naudu, varu un slavu vajag. Mums tādu ir daudz. Un arī tā saucamās pandēmijas laikā tādi savairojas – un sāk pūst naudas devēju stabulē.
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.5(475), 2021. gada 12.–25. marts