Aleksandrs Klizovskis
Grāmatas “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati” autors
Turpinājums no: ATKALIEMIESOŠANĀS LIKUMS. 2. daļa
Mēs nedzīvojam nejaušību pasaulē, kur šodien var notikt tā, bet rīt citādi. Mēs dzīvojam pasaulē, kuru pārvalda gudri Kosmiskie likumi, dzīvojam cēloņu un seku pasaulē, kur neviena, pat vismazākā, parādība nav bez sava cēloņa un rada neizbēgamas sekas.
Vēl jo vairāk tik liela mēroga notikumi kā pasaules valsts sairums, tautu staigāšana, tautu pasaules uzskatu maiņas nav bijušas nejaušības, bet evolūcijas likumu iedarbības rezultāts, planētu kustības nosacīto termiņu sākšanās rezultāts. Un, ja šajā notikumu mutulī, ilgu laiku aktīvi piedaloties tumšajiem spēkiem, kristietisms ir pazaudējis savu pērli, savas apslēptās zināšanas, šo maigo stādiņu, kas nokalta, vēl nebūdams lāgā iesakņojies, – tad mācībai par to jānes atbilstoša karma.
Te jānorāda uz tām dzīves parādībām, kuras norisinās citā mūsu planētas kontinentā. Tās, atrazdamās cēloniskā sakarībā ar Eiropā notiekošām parādībām, rada iespēju šīs parādības izprast.
Kā zināms, Austrumos, kur reinkarnācija ir visu ticējumu pamats, nepastāv jautājums par dzīves jēgu un mērķi. Nekad nav bijuši arī tādi apnicīgi meklējumi un centieni kā Rietumu pasaulē. Nav pastāvējusi arī tāda neganta reliģiozā neiecietība un tās izraisīta citticīgo vajāšana. Austrumi dzīvo savu īpatnēju, no Rietumiem atšķirīgu, samērā mierīgu, mazkustīgu, bet apcerīgu dzīvi.
Tāds Austrumu tautu dzīvesveids ir daudzu cēloņu rezultāts. Vidusāzijas klejotāju tautām bija vienmēr jābūt kopā ar vareno dabu, pastāvīgi jāatrodas plašum plašo tuksnešu vidū, ko šķeļ gigantiskas kalnu grēdas, zem neaptverama debesjuma ar tā naksnīgo zvaigžņu miljardiem, pēc kurām klejotāji noteica savu ceļu uz jaunu dzīves vietu. Tas viss klejotāja dvēselē vienmēr modināja priekšstatu par augstākiem pasaules uzdevumiem, piešķīra plašu lidojumu viņa fantāzijai, veidoja viņā sapņotāju, domātāju, filozofu, attīstīja viņā tiekšanos augšup, uz pilnību, noteica nesaistīšanos ar kādu vietu uz zemes un visu zemes dzīvi.
Bet medaļas otra puse bija tāda, ka šie garīgās dzīves attīstībai labvēlīgie apstākļi un dzīvības nepārtrauktības likumu zināšana izraisīja Austrumu cilvēkā fatālismu, mazināja aktivitāti, iniciatīvu, un tas viss galu galā palēnināja dzīves tempu un radīja tās sastingumu.
Kaut gan ģeogrāfiskie un klimatiskie apstākļi Dienvidāzijā, daļēji Indijā ir citi, taču negatīvās parādības izveidojušās tādas pašas kā Centrālāzijā. Indijas labvēlīgie klimatiskie apstākļi, krāšņā daba, kur cilvēks ar nelielu piepūli gūst trīs četras ražas gadā, piešķir cilvēkam daudz brīva laika, lai attīstītos garīgi, iedziļinātos sevī, sekmētu iekšējās dzīves kontemplāciju. Tas indieti izveidoja par garīgi augsti attīstītu cilvēku ar neparasti izsmalcinātu jūtu dzīvi. Bet sastingusī kastu sistēma kā dzelzs knaiblēs ir sažņaugusi spējīgo daudzmiljonu tautu un dzen to postā savā smacējošā gaisotnē, neļaujot tai ne brīvi elpot, ne iespēju sevi izteikt.
Bez četrām pamatkastām pastāv vēl tik daudz zemāku iedalījumu, cik ir nodarbību un profesiju. Katra kasta nodalījusies no citām ar visādiem bezjēdzīgiem aizliegumiem. Jo augstāka kasta, jo vairāk aizliegumu. Sekas ir pilnīga augstāko kastu deģenerācija. Par kastas aizlieguma mazāko pārkāpumu cilvēku no dzīves izstumj. Viņu izslēdz no kastas, bet citā neuzņem. Viņš kļūst par visnicināmāko būtni, no kuras visi vairās un ar kuru negrib stāties nekādos sakaros.
Otrs dzīves sastinguma un tautas pagrimuma cēlonis ir sievietes paverdzināšana un agrās bērnu laulības. Visas dzimtas lielākā nelaime un kauns ir tas, ja meita neiziet pie vīra. Tādēļ vecāku visu pūļu un rūpju mērķis ir dabūt meitai vīru. Bērnus salaulā jau agrā bērnībā. Šī nejēdzība aizsniedzas tiktāl, ka salaulā ne tikai bērnus, bet pat gaidāmos bērnus. Ja daba dod divus viena dzimuma bērnus, tad brahmaņi tos no salaulāšanās atbrīvo. Nereti redz deviņgadīgu meiteni kā sešdesmitgadīga veča sievu un jau kā sakropļotu māti, kas dzemdējusi nedzīvu bērnu.
Sievietei nav nekādu tiesību, ir tikai pienākumi. Kaut arī valdība aizliedza atraitņu sadedzināšanu kopā ar mirušo vīru, taču savu dzīvi viņas bieži vien nožēlo, jo brahmaņi to pārvērtuši rūgtāku par nāvi. Izkropļota, ar nodzītām uzacīm un matiem, viņa savu atlikušo dzīvi nodzīvo kā mēma verdzene, kā jūga dzīvnieks.
Lūk, īsos vārdos galvenie apstākļi, kas Austrumos radījuši sastingumu un gausu dzīves tempu. Patiesā jeb okultā zinātne māca, ka vienpusīga kādas cilvēka īpašības vai spējas attīstība uz citas rēķina vienmēr izjauc pasaules dzīves harmoniju un evolūcijas likumību. Izjauktais dzīves līdzsvars jāatjauno ar pretējo īpašību un spēju attīstīšanu. Ja visur izveidotos tāds dzīves temps kā Austrumos, tad dzīve sastingtu. Tādēļ pretstatā Austrumu cilvēka mierīgajai kontemplācijai un pasivitātei Rietumos vajadzēja izveidoties aktīvai un enerģiskai Rietumu cilvēka darbībai.
Ja cilvēces normālai attīstībai un Austrumos izjauktās dzīves harmonijas atjaunošanai bija nepieciešama pašdarbība, uzņēmība, iniciatīva, tad šīs īpašības varēja attīstīties tikai Eiropā, kur visi apstākļi bija citādi. Eiropas kontinenta nelielie apmēri, samērā biezā apdzīvotība, no vienas puses, un nabadzīgā daba, bargie dzīves apstākļi ziemeļos, no otras puses, radīja spēcīgu individualitāti, kas izauga nemitīgā spriedzē un neatlaidīgā cīņā ar kaimiņiem un dabu, veidojot Rietumu cilvēku par neatlaidīgu, enerģisku un uzņēmīgu cīnītāju.
Ja vēl piebilst, ka Rietumi tai laikā pazaudēja Esamības noslēpumu zināšanu, bet ieguva jaunu enerģiju savai darbībai, tad kļūst skaidrs, ka grūtais uzdevums kristietībai atjaunot Austrumos pārtraukto dzīves harmoniju un radīt spēcīgas individualitātes bija ar Karmas likumu paredzēts kā atmaksa par tās pazaudēto pērli – slepenajām zināšanām. Tādā veidā gudrie Kosmiskie likumi pat cilvēces kļūdas un maldus vērš tai par labu.
Briesmīgā nepieciešamība ticēt, ka cilvēks uz zemes dzīvo tikai vienu reizi, ka mūžīgu dzīvošanu nosaka tas apstāklis, kā cilvēks savu dzīvi pavadījis – vienalga, vai tā ilgusi gadu desmitus vai tikai dažus gadus –, ir attīstījusi Rietumu cilvēkam rosīgu, nervozu un drudžainu darbību.
Tā kā Rietumu cilvēks, kas tai laikā bija tikko izkļuvis no barbarisma stāvokļa, atradās prāta un tikumiskajā ziņā uz samērā zemas attīstības pakāpes un viņam nebija īstu garīgo vadoņu, tad viņš viegli nonāca tumšo spēku ietekmē, kuriem šeit atklājās plašs darbības lauks. Tie iedvesa un uzturēja cilvēkā tieksmi uz mūžīgu dzīvi un arī pārliecību, ka šā mērķa sasniegšanai ir labi visi līdzekļi.
Dižā un gaišā Kristus Mācība kopš tā laika kļuva par aizsegu visādām nelietībām, kas uzpeldēja dzīves virspusē. Dieva un Kristus vārdā notika nedzirdēti noziegumi, attīstījās briesmīga cietsirdība.
Turpmāk vēl…
Aleksandra Klizovska grāmatu “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati” un citas apgādā “Vieda” izdotās grāmatas ir iespējams iegādāties grāmatnīcās visā Latvijā, kā arī apgāda interneta veikalā: www.vieda.lv