Leonards Inkins
Un, lūk, tur atnāca cilvēks, vārdā Jairs,
kas bija sinagogas priekšnieks;
un tas, nokritis pie Jēzus kājām,
lūdza Viņu ienākt tā namā,
Jo viņam bija vienīgā meitiņa ap divpadsmit gadu,
un viņa bija pie miršanas. Un notika, ka,
Viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap Viņu.
/Lūkas evaņģēlijs, 8. nodaļa./
Jairs bija cilvēku cienīts, šodien teiktu – vietējā autoritāte. Viņš bija sinagogas priekšnieks. Ne katrs varēja kļūt par sinagogas priekšnieku. Un tomēr viņš atmeta lepnību un, nedomājot – ko par to teiks citi –, pazemīgi noliecās pie Jēzus kājām. Kāpēc viņš tā rīkojās? Kas viņam lika to darīt? Cerība un mīlestība. Cerība un mīlestība ir ietekmīgāka un stiprāka par rakstītiem un nerakstītiem likumiem.
Kas viņam bija Jēzus? Viens no daudziem ceļojošajiem sludinātājiem, kādu tad bija ne mazums, un arī šodien to netrūkst. Mainījies ir sludināmā, aicināmā un apgalvojamā temats, bet sludinātāju nav kļuvis mazāk arī šodien.
Mūsdienās – vairumā gadījumu tie ir tādi, kurus dēvē par jocīgajiem vai ne visai normāliem, tie, kas klaiņo pa pasauli, kuriem nav sava nama, nav ģimenes un nav konkrētas valsts, kuras patrioti tie būtu. Vēl viņus dēvē par kosmopolītiem vai pasaules pilsoņiem, kas sludina kādas vispārcilvēciskas vērtības vai patiesību pēdējā instancē.
Daži no šiem sludinātājiem pat izveido savu sektu vai kustību, ne obligāti reliģiskas ievirzes. Kaut vai ēšanas un neēšanas, kādu konkrētu virtuves trauku noliegšanas kustību. Viņi parasti ar saviem darbiem neapliecina to, cik tie pareizi un labi, vairums runu un darbību ir saistītas ar citu uzvedību, pārliecību un uzskatiem, kā arī citu rīcību. Viņi meklē skabargas citu acīs, par saviem baļķiem nesatraucoties.
Viņi ārstē, dziedina un citādi palīdz. Palīdz, protams, par samaksu, un gadās, ka par ļoti lielu samaksu. Viņi māca, ka ir jāziedo un jāziedojas, bet paši neziedo un neziedojas.
Taburete
Kur rodas lētticīgie? Tie ir cilvēki, kuru redzesloks ir šaurs, un pasaule, kurā viņi dzīvo, ir maza. Viņi dzīvo savā stūrītī, un tiem liela nozīme ir tam, kur novietota taburete (ķeblis – red.piez.). Par to viņi gatavi dienām domāt, strīdēties un pat kauties. Iziet ārā no mitekļa, palūkoties uz tabureti no attāluma viņi nevēlas un neuzskata par vajadzīgu. Viņi nespēj saskatīt, ka pasaule ir daudz plašāka un tajā notiekošais ir daudz svarīgāks par viņa tabureti.
Šos vieno arī kāda īpašība, viņi nelasa grāmatas, ja arī lasa, tad tikai tās, kuras lasīt viņus piespiež kādas izglītības sistēma, vai kādu krimiķi. Ja gadās izlasīt dziļāka satura grāmatu, tad tur paustais paliek nesaprasts – un līdz secinājumiem viņi nenonāk.
Tā rodas lētticīgie, un tos savos nolūkos izmanto apķērīgākie, viltīgākie un nekaunīgākie, kā arī dažādi sludinātāji.
Atgriežoties pie Jaira, jāsecina, ka noliekties Jēzus priekšā viņu virzīja ne tikai cerība, bet arī patiesa ticība.
Tajā pašā laikā: “Un kāda sieviete, kura divpadsmit gadus cieta no asins tecēšanas un ārstiem bija atdevusi visu savu mantu, bet neviens nespēja to izārstēt, no mugurpuses piegājusi, pieskārās Viņa drēbju šuvei, un tūliņ asins tecēšana apstājās.
Un Jēzus sacīja: “Kas man pieskārās?” Bet kad visi liedzās, Pēteris un tie, kas ar Viņu bija, sacīja: “Mācītāj, ļaudis drūzmējas un Tevi spiež, un Tu saki: kas man pieskārās?”
Un Jēzus sacīja: “Man kāds pieskārās, jo es jutu, ka spēks iziet no manis.” /Lūkas evaņģēlijs, 8. nodaļa./
Divpadsmit gados viņa bija izmēģinājusi gandrīz visas tobrīd iespējamās ārstēšanas metodes, bet viss velti. Mēģinot izdziedināties, iztērējusi visu savu mantību, bet gaidītā rezultāta nebija.
Sieviete jau sen bija izmisuma pārņemta, un izmisums viņai lika tā rīkoties. Viņai bija radusies pēdējā cerība un ne tikai cerība, bet pat ticība tam, ka, ja viņai izdosies pieskarties Jēzum, tad no tā vien viņa kļūs vesela. Viņa bija dzirdējusi par Jēzus spējām un noticējusi, ka Viņš palīdzēs arī viņai. Izmisuma un ticības virzīta, viņa slepus Viņam pieskārās.
Paļaušanās
Vai Jēzus varēja nezināt, kas Viņam pieskārās un kāpēc? Protams, ka nevarēja, bet Viņš to teica apzināti, lai tādējādi pārbaudītu sievietes ticību tam, ka pieskaroties viņa izveseļosies, viņas uzticēšanos Viņam.
Viņš viņu par to nenosodīja. “Bet sieviete, redzēdama, ka viņa nav palikusi nemanīta, trīcēdama piegāja un krita pie Viņa kājām, un visas tautas priekšā norādīja, kāda iemesla dēļ Viņam pieskārusies un ka tūdaļ kļuvusi vesela.
Bet viņš tai sacīja: “Meit, tava ticība tevi glābusi, ej mierā!” /Lūkas evaņģēlijs, 8. nodaļa./
Viņai šādi rīkoties bija ļoti grūti – un ne tikai tāpēc, ka tajā laikā sievietes bija daudz kautrīgākas, bet arī tāpēc, ka tika uzskatīts: ja kāds slimo, tātad viņš ir nogrēkojies un tāds ir Dieva sods. Bet, ja kādam labi gāja, ja bija turīgs, tad daudzi domāja, ka viņš ir Dievam tīkams un tāpēc Dievs to šādi atalgo. Pēc tā laika dzīvesziņas, tam, kuram viņa pieskārās, bija jāveic “attīrīšanās” rituāls. Tad par šādu rīcību varēja sodīt, nomētājot ar akmeņiem, tāpēc viņas uzdrīkstēšanās ir apbrīnas vērta un ne velti Svētajos rakstos pieminēta. To šodien varam definēt, kā rīcību neatbilstošu likumam vai pat pretlikumīgu. Un tomēr Jēzus viņu par to nenosodīja, bet lika viņai, visiem klātesošajiem redzot, apliecināt, ka viņa ir rīkojusies nelikumīgi, paskaidrojot iemeslu, kāpēc tā ir darījusi, proti, kāpēc ir apzināti pārkāpusi likumu.
Jēzus ar šo uzsvēra, ka, ja tas ir patiesi nepieciešams, tad ne tikai drīkst, bet ir jāpārkāpj likums.
Kopš tiem laikiem nekas nav mainījies. Arī mums ne tikai drīkst, bet pat ir pienākums pārkāpt likumu, ja to prasa situācijas apstākļi. Kad likumu pieņēma, tad nebija īpašu apstākļu, un likums der vairumā gadījumu, bet izņēmumu gadījumos likums ir jāpārkāpj.
Praktiski visu valstu likumi aizliedz nogalināt, arī Dieva likums saka: “Tev nebūs nokaut”. Bet, lai aizstāvētu ģimeni, lai aizstāvētu valsti un citos gadījumos, ne tikai drīkst šo likumu neievērot, bet tas ir jādara.
Likums ir svarīgs, bet tā gars un likumdevēja vēlme ir ar likuma palīdzību aizsargāt. Kad ir izņēmuma apstākļi, tad pats likums spēj nogalināt, tāpēc tādos brīžos likums, kurš nogalina, nav jāievēro.
Minētajai sievietei vienīgais veids, kā izārstēties, bija pārkāpt likumu, pastāvošās tradīcijas, un viņa to darīja. Šī vieta Svētajos rakstos ir vēstījums cilvēcei, ka likums ir tamdēļ, lai no tā cilvēkam būtu labāka dzīvošana, bet izņēmuma apstākļos pat vislabākais likums var nogalināt, tāpēc tādās reizēs tas ir jāpārkāpj. Tas attiecas arī uz Dieva likumiem.
Atkāpe
Neliela līdzība ar ne tik traģisku saturu, bet tomēr. Kādam ticīgajam bija ļoti svarīgi apmeklēt dievkalpojumus. Viņš vienmēr ieradās, pat slims būdams, centās nepalaist garām viņam tik nozīmīgos un svarīgos reliģiskos rituālus.
Kādu rītu viņš aizkavējās un tāpēc steidzās uz dievkalpojumu. Steidzoties veltīja ne tos labākos vārdus garāmgājējiem, jo tie apgrūtināja viņa steidzīgo soli uz sabiedriskā transporta pieturu, pieturā pagrūda citus pasažierus, lai iekļūtu transportā, un, kāpjot ārā, pagrūda atkal. Pieskrējis pie baznīcas, vēlreiz pagrūda un nolamāja garāmgājējus, kas viņam neatbrīvoja ceļu, jo viņš taču steidzās pie Dieva un uz dievkalpojumu – un visiem tādēļ ir jāpaiet malā, atbrīvojot viņam ceļu.
Kad aizelsies ieskrēja dievnamā, tur satika kādu kalpotāju, kurš neizpratnē jautāja, kāpēc tā aizelsies – kas tev pakaļ dzinās? Viņš lepni atbildēja, ka ļoti steidzās uz dievkalpojumu. Kalpotājs jautāja: “Kāpēc tu domā, ka Dievam ir vajadzīga tāda tava steiga un citu grūstīšana? Dievs neapvainosies, ja nokavēsi vai neatnāksi, bet, ja steidzoties kliegsi uz citiem un tos grūstīsi, tad tā tu attālināsies no Dieva un nonāksi velna apskāvienos.”
Ja kāds autovadītājs, stāvot krustojumā pie sarkanās gaismas, redzot, ka no aizmugures tam strauji tuvojas cits auto, nepārkāps noteikumus un nenobrauks malā (kaut deg sarkanā gaisma), tad būs ievērojis likumu, taču apdraudējis sevi un citus. Bet, ja pabrauks uz priekšu vai nobrauks malā un tādējādi, izvairoties no sadursmes, pārkāps likumu, tad Dievs un likumdevējs viņu par to nesodīs, kaut liks apliecināt, ka tā ir rīkojies, un nāksies paskaidrot, kāpēc.
Likums nevar būt augstāks par veselo saprātu, pat ja tas ir Dieva likums. Dzīvē ir brīži, kad ne vien drīkst, bet ir nepieciešams pārkāpt ne tikai fizikas likumu, ne tikai juridisko, bet pat Dieva likumus. Kāpēc? Tāpēc, ka Dievs ir Mīlestība, un mīlestības likums ir dominējošais un galvenais likums. Ja mīlestība to prasa, ir jāpārkāpj visi pārējie likumi. Mīlestība pret dzimteni, mīlestība pret tautu, mīlestība pret savu ģimeni, mīlestība pret cilvēku. Sv. Augustīns uzsvēra: “Mīli Dievu un tad dari, ko gribi.”
Šajā ziņā latviešu valoda ir nabadzīga, jo mums dažādas mīlestības apzīmē ar vienu vārdu, bet grieķiem mīlestību pret Dievu apzīmē ar citu vārdu atšķirībā, piemēram, no vīrieša mīlestības pret sievieti, ko var apzīmēt ar veseliem 6 vārdiem, ņemot vērā veidu un “smaguma pakāpi” (pie mīlestības pieskaitot arī apsēstību un aprēķina jūtas), un tāpat arī citām mīlestībām ir savs speciāls vārds.
Brīnums
Gan sinagogas priekšnieks, gan minētā sieviete bija dažādi cilvēki, iespējams, ar dažādiem uzskatiem, bet viņus vienoja tas, ka abi pazemīgi noliecās Jēzus priekšā, šādi apliecinot, ka ir pazemīgi, tic un cer uz Viņu. Tas nebija nedz kāds simbolisks žests, nedz rituāls – tas bija apliecinājums tam, kas notika viņu dvēselēs. Tas bija gan lūgums, gan cerība vienlaicīgi, un Jēzus viņiem neatteica. Un notika brīnums, bet kas ir brīnums?
Brīnums ir likuma pārkāpums. Ļoti nopietna un svarīga likuma pārkāpums. Mēs to varētu definēt kā fizikas vai kāda cita likuma pārkāpumu, jo mums nav neviena likuma, kurā būtu paredzēta vai pieļauta miruša cilvēka augšāmcelšanās. Arī medicīnas zinātne nespēs izskaidrot un pamatot, kāpēc sieviete pārstāja asiņot. Arī ķīmijas zināšanas to nespēj izskaidrot. Tas ir cilvēka dzīves un nāves likuma pārkāpums, tā likuma, kas ierobežo cilvēka dzīves ilgumu un citu.
Brīnums ir likuma pārkāpums, jo likumi neparedz brīnumus un visu, kas ir pretrunā ar likumā pausto, pasludina par nelikumīgu un likuma pārkāpumu. Iespējams, arī gravitācijas likuma pārkāpums un kaut kādā ziņā arī lidojums Kosmosā ir Zemes pievilkšanās spēka likuma pārkāpums, tātad brīnums. Atraušanās no grēcīgās zemes brīnums. Zeme nav grēcīga, bet to ir pārapdzīvojis grēka nēsātājs un glabātājs, kā arī grēku vairotājs.
Kāpēc to rakstu? Ne tāpēc, lai lasītājs kļūtu zinošāks, erudītāks, bet lai mēs dzīves situācijās spētu rīkoties līdzīgi, kad tas būs patiesi nepieciešams, kad to prasīs Mīlestības likums. Lai mums pietiktu vīrišķības rīkoties tā, kā pienākas, lai spētu, kad situācija to prasa, nostāties pretī sabiedriskajai domai, pret ierasto kārtību un tradīcijām, pat pret likumu, par spīti visam, par spīti visam tam, kā ir pieņemts un ierasts rīkoties, slēdzot nebeidzamās vienošanās ar sirdsapziņu, pamatojoties uz to, ka tā ir pieņemts, ka tā jau visi dara, ka tādi laiki un citiem aizbildinājumiem.
Minētie sieviete un vīrietis pārkāpa to, kā bija pieņemts dzīvot, runāt, domāt un rīkoties, un tika novērtēti un atalgoti. Jēzus mūs neaicina un neiesaka pārkāpt likumu, Viņš tikai uzsver, lai nenovēršamies no galvenā likuma, tas ir, Mīlestības likuma.
Viņš teica, ka nav nācis likumus pārkāpt, bet tos piepildīt. Piepildīt likumus ar patiesu saturu, nevis formālu pildīšanu, jo likuma jēga ir mīlestība un tikai. Arī Dievs ir Mīlestība, un Viņš vēlas arī mūs iemācīt patiesi mīlēt.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.3(473), 2021. gada 12.–25. februāris