VALSTS ATBALSTS BĒRNU PIESAISTĪŠANAI HOMOSEKSUĀLIEM CILVĒKIEM
Jau pāris mēnešus Latvijas sabiedriskajā telpā tiek runāts par Satversmes tiesas spriedumu, ar kuru tika nolemts, ka lesbiete, kopā ar otru lesbieti audzinot bērnu, faktiski kļūst par “tēvu” un drīkst saņemt Darba likumā paredzētās tēva tiesības uz atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas. Ar neapbruņotu aci ir redzams, ka šis ir politisks, nevis tiesisks lēmums, kurš grauj dabisko lietu kārtību un faktiski ir vērsts uz valsts atbalstu tautas degradēšanai – bērnu piesaistīšanai homoseksuāliem cilvēkiem.
Kas notiek ar bērnu, kuru audzina divi viendzimuma seksa piekopēji? Lai rastu atbildi, uz sarunu aicinājām speciālistu – psihoterapeitu Viesturu Rudzīti.
Viesturs Rudzītis: NORIS BEZJĒDZĪGS SOCIĀLS EKSPERIMENTS
Saruna ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti
Otra dzimuma vecāku trūkums – kā tas ietekmē?
DDD: Kas notiek ar bērnu, kurš aug ar divām “mammām” vai diviem “tētiem” un kuram tiek liegts viens no vecākiem? Kā zināms, bērns nevar rasties bez sievietes un vīrieša.
Viesturs Rudzītis: Pētījumu par šo jautājumu nav daudz, tomēr tādi ir[1]. Taču lielākoties tie ir kāda apmaksāti, tādēļ jāprot atšķirt, kam tu vari šodien uzticēties. Kas vairāk maksā, tas arī pasūta rezultātus. Par laimi, ir daži pētījumi ar vislielāko izpētīto ģimeņu skaitu, kurā dominē atzinums par negatīvo psiholoģisko, izglītības un sociālo iedarbību uz bērniem, kuriem nav bijuši abi vecāki – mamma un tētis. Skaidrs, ka otra dzimuma vecāku trūkums rada problēmas. Bet zinātne un reliģija šajā jautājumā šodien ir novienādojusies un izšķiroša kļuvusi ticība – vai nu tu tici pamatvērtībām, vai netici. Vai nu tu tici Dievam un Viņa kārtībai, vai netici.
DDD: Jādomā, tu vēl neesi sniedzis terapiju nevienam pieaugušajam, kurš kā bērns uzaudzis ar divām homoseksuālām “mammām” vai diviem homoseksuāliem “tētiem”, jo šāda ģimenes pamatu graušana ir kaut kas jauns Latvijā. Tomēr kā speciālists droši vien vari prognozēt, kādas problēmas homoseksuālajos apstākļos nonākušam bērnam varētu rasties.
V.R.: Ikdienā sastopos ar situācijām, kad kāda no vecāku ietekmēm ir vai nu par maz, vai par daudz. Tēvu neesamība Latvijā taču ir pavisam pazīstama problēma. Cik daudz bērnu aug bez tēva. Mazāk, bet mēs sastopamies arī ar mātes trūkumu. Vai nu māte ir mirusi, vai satopamies ar sieviešu alkoholismu, kas mātes jaudīgumu samazina. 25 gadus esmu klausījies cilvēkos, un man patiešām ir izjūta un pieredze, kas gaidāms, ja bērnam trūkst tēva vai mātes, augot homoseksuālos pāros. Abi vecāki dažādā veidā ir ļoti vajadzīgi un atšķirīgi ietekmē dēlu un meitu perspektīvas. Bezjēdzīgi runāt, ka abu dzimumu vecāki nav vajadzīgi. Vīrietis nespēj aizstāt māti, tāpat kā sieviete nespēj aizstāt tēvu. Mēs patiešām varam prognozēt, kas notiks, ja šī dabiskā lietu kārtība tiek izjaukta. Tad būs slikti.
DDD: Tu daudz esi runājis par tēva lomu bērna audzināšanā. Tādēļ jautāšu – ko piedzīvo bērns, kuru audzina divas lesbietes un kuram tēvs pat tālumu tālumos nav atrodams? Bērns ir radies no šī vīrieša sēklas, taču viņa gluži vienkārši pasaulē “nav” – bērnam viņš ir “tukšums”.
V.R.: Puikas, augot kopā ar lesbietēm, izjutīs ļoti lielu sievišķās seksualitātes spiedienu, “māšu” nelaimīgumu. To redzam arī gadījumos, kad māte viena pati audzina dēlu – viņš nevar kļūt par mātes vīru seksuāli, bet emocionāli noteikti par tādu tiek padarīts. Mazajam puikam ir jāsajūt uz sevis visa pieaugušas nelaimīgas sievietes emocionālā smaguma gamma. Arī tur, kur pastāvējušas tēva atkarības problēmas, dēlam vienmēr ir pietrūcis laimīgas mātes. Kas ir mātes nelaimīguma galvenais iemesls? Tas, ka viņai nav stabila vīrieša. Lesbietes puiku emocionāli apkraus ar savu nelaimīgumu, un viņam trūks Tēva, pie kura glābties un ar kuru identificēties.
DDD: Viņas jau pašas uzskata, ka ir laimīgas – bet vai tā patiešām ir?
V.R.: Man diemžēl nav terapeitiskas pieredzes ne ar vienu lesbiešu pāri. Bet zēniem viņu vīrišķības apzināšanās agrīnajos etapos ļoti svarīgi ir izjust incestuāli erotisko saikni ar māti (es viņai esmu īpašs!), kas var būt arī par daudz un tādēļ kaitējoša. Ko lesbiete var izjust pret puiku kā pret augošu vīrieti?…
Dzimumidentitātes grūtības un homoseksualitātes risks
DDD: Kas notiek ar meiteni, kuru audzina divas lesbietes?
Viesturs Rudzītis: Viņa nepiedzīvo tēva audzināšanu, tādēļ aug lielā nedrošībā un ārkārtīgas pašvērtības grūtībās. Jo Tēvs jau izsenis arhetipiski nozīmē drošību. Tātad Tēvs izstaro drošību. Es vienmēr minu tādu klasisku piemēru, ko nozīmē sievietei vienai pašai aiziet uz teātri un kāda ir starpība, ja viņa iet ar vīru. Objektīvi jau nekas nedraud sievietei, arī atrodoties vienai uz ielas. Bet arhetipiskā atmiņa ir no tiem laikiem, kad visur draudēja. Ja tev blakus nav pieauguša vīrieša, tu jūties apdraudēta.
DDD: Tātad meitenīte pie divām lesbietēm jutīsies apdraudēta, nepasargāta?
V.R.: Jā. Un, kad meitenītei būs 30 gadi, viņa atnāks pie manis brīnumskaista, bet nedroša, nepārliecināta un nelaimīga savā dzīvē, jo nebūs izveidotas drošas attiecības. Šie viendzimuma pāru audzināšanas scenāriji ir diezgan prognozējami. Un esošie pētījumi par šo tēmu apstiprina, ko saku.
DDD: Jo grozies, kā gribi, bet pasaule balstās uz vīrieša un sievietes attiecībām – gan garīgām, gan fiziskām. Citādi tā nav iekārtota.
V.R.: Tieši tā, šis ir pamats. Bērniem, kas auguši viendzimuma pāros, noteikti būs dzimumidentitātes grūtības. Tas ir tik saprotami.
Vairākas manas klientes, kas ir augušas bez tēviem, pat nezina, kā tad vīrietis īsti smako, kāda izskatās vannas istaba, kurā ir visādi vīrieša aksesuāri – tīri tādas it kā elementāras lietas. Ja meitenei nav bijis vispār tēva, vīrieši un to lietas viņu vienkārši baida, atgrūž, iedveš šausmas. Ja meitene nav sēdējusi tētim klēpī, nav sajutusi testosterona aromātu, viņai ir ļoti grūti iemācīties, kas tad ir vīrietis. Manas klientes par to ir stāstījušas. Ļoti bieži tēvam, kurš nebija, viņas atriebjas, sodot vīrieti, ko satiek savā dzīvē, – ar pamešanu, sevi nolemjot tam pašam liktenim, kāds bijis mātei.
Var prognozēt arī to, kas notiks “ģimenē”, kur būs divi vīrieši un nebūs sievietes. Meitenei būtu jābūt ļoti lielam dzimuma apjukumam, atdalītai no dzimtkoka, no zemapziņas. Mātes un meitas kontakts ir tas, ko es saucu par matriarhālo mugurkaulu, ap kuru tiek būvēta ģimene. Visi cilvēki ir dzimuši sievietēm, sievietes zīdīti un audzināti. Zemapziņa strukturējas tā, ka, piemēram, no tevis, Līga, var aizvilkt tiešo līniju līdz Ievai. Vīriešu ģenētikā to nevar izdarīt, tur tik garas līnijas – līdz Ādamam – nav. Pasaulē ir tikai 20 ciltstēvi, kas nodevuši savu Y hromosomu dēliem un kuru līnijas ir nepārtrauktas.
Tāpēc, ja meitenei nav mātes, tas ir, it kā būt pirmajam cilvēkam pasaulē. Ja puikam nav mātes, tad trūkst, kas viņu sasilda, kas iedod drošības sajūtu. Pirmajā dzīves gadā puikam simtprocentīgi ir vajadzīga tikai mamma, ar katru gadu aizvien mazāk, un 7 gadu vecumā viņam vajag vienādi abus: tēti un mammu. Bet 14 gadu vecumā viņam mammu vairs nevajag.
DDD: Taču pusaudžu gados zēns, kurš audzis ar diviem homoseksuāliem večiem, visticamāk, iesaistīsies pederastijā – vai piekrīti?
V.R.: Manis uzrādītais avots, kas atsaucas arī uz Regnerusa pētījumu, atzīst, ka šādiem zēniem homoseksualitātes risks ir lielāks.
Garīga vardarbība pret bērnu
DDD: Tu esi ieskicējis problēmas, ar kurām jāsaskaras bērnam, kam kaut kādu dzīves apstākļu dēļ trūkst tēva vai mātes. Tomēr nevar taču likt vienlīdzības zīmi starp traumu, ko iegūst šāds bērns, un to, kas jāpiedzīvo zēnam vai meitenei, augot ar diviem seksuāli nedabiski orientētiem cilvēkiem, kas savā apziņā noliedz pretējo dzimumu kā tādu.
Viesturs Rudzītis: Nē, vienlīdzības zīmi šeit nevar likt. Ģimene, kas sākotnēji ir vīrieša un sievietes savienība, var transformēties – tā var samazināties, var palielināties. Bet galvenā pazīme jau ir sākotne: vīrietis un sieviete rada bērnu. Citādi tas nav iespējams. Ja kāds no bioloģiskajiem vecākiem iztrūkst, tajā vietā rodas tukšums, kuru pilnībā aizpildīt nav iespējams.
DDD: Tomēr mums cenšas iestāstīt, ka divas lesbietes vai divi pederasti var izaudzināt bērnu pat labāk nekā vienā otrā dabiskā ģimenē. Ko tu kā psihoterapeits šādiem ideologiem atbildētu?
V.R.: Ar ideologiem nav jēgas runāt un strīdēties, jo viņi jau neklausās un nealkst papildināt savu viedokli. Bet kādam, kurš klausītos, varētu atbildēt, ka homoseskuāļi bieži vien ir stigmatizēti, sabaidīti un pilni ar mazvērtības sajūtām. Bērns viņiem var būt arī kā statusa simbols: mani atzīst par normālu, mani atzīst kā labu darbu darošu – es audzinu bērnu!
DDD: Leģitimizēt un vēl ar tiesību aktiem stimulēt iespēju bērnam augt lesbiešu vai pederastu savienībā – tā taču ir nežēlīga garīga vardarbība pret bērnu?
V.R.: Visdrīzāk. Tomēr te būtu jānošķir bērni, kuri dzimuši heteroseksuālās attiecībās, kādu laiku tajās audzināti, bet tad vecāki izšķīrušies un viens no tiem sāk dzīvot kopā ar sava dzimuma partneri. Ja šādiem bērniem tiek saglabāta netraucēta abu vecāku audzināšana, cik nu tas iespējams, trauma būs galvenokārt no šķiršanās, nevis no viendzimuma pāra audzināšanas. Bet ir jau arī bērni, kā Satversmes tiesā sūdzību iesniegušās lesbietes, kas jau no bērnu ieņemšanas sākuma nav plānojušas ļaut bērniem satikties ar to tēviem un tikt to audzinātiem. Tas ir kvalitatīvi citādāk un, iespējams, atstāj smagāku iespaidu.
Nesen kādā portālā bija informācija par meiteni, kura no spermas donora sēklas dzimusi lesbietei, kas dzīvo kopā ar citu lesbieti. Donors nav uzstājis uz savu anonimitāti, un meitene, sasniegusi pilngadību, tēvu uzmeklējusi. Izrādās, viņa bijusi viena no 19 šī vīrieša bērniem! Man tas saka to, ka šādi tēvi šodien kļuvuši pieprasītātāki par tiem, kas bērnus audzina paši un kam 19 bērni ir ļoti, ļoti reti. Tā mēs atgriežamies dzīvnieku pasaulē, kur sociālā tēva nav, tikai bioloģiskais.
Mērķis: radīt amorfu cilvēku masu
DDD: Manuprāt, seksuālas tieksmes uz savu dzimumu praktizēšana ir pretējā dzimuma pilnīgs noliegums – atteikšanās no Dabas jeb Dieva, jeb Kosmosa ieliktās kārtības. Ne velti šādas attiecības tiek nosodītas ikvienā reliģijā, un arī pati dzīve pierāda, ka homoseksuālisms tautai nes ne tikai fizisko, bet arī garīgo nāvi. Kādu pasaules uztveri spēj izveidot bērns, kurš ikdienā redz, ka divi veči vai divas vecenes savstarpēji maigojas? Viņš taču tiek ielikts pretdabiskā, pretdievišķā vidē, kurā neizpaužas pasaules uzbūves pamati un evolūcijas garants: pretējo sākotņu – vīrieša un sievietes – pievilksmes spēks. Šādā vidē valda amoralitāte, izvirtība, garīga deģenerēšanās.
Viesturs Rudzītis: Attieksme pret homoseksualitāti dažādās kultūrās nav un nav bijusi identiska. Bet visās, manuprāt, netiek pieļauts minoritātes diktāts majoritātei.
Taču homoseksuālu pāru iesaistīšana bērnu audzināšanā ir bezjēdzīgs sociāls eksperiments. Vēsturiski seksualitātei ir bijusi sekundāra loma ģimenes veidošanā. Šeit ir otrādi – štrunts par to, kā dzīvosim, galvenais, lai mums būtu tāds sekss, kādu vēlamies. Bērnu interešu aspekts tiek nostumts malā. Kaut vai pēc tam ūdensplūdi, bet mums vajag seksu. Bet šāda hēdoniska attieksme pret ģimeni un bērniem jau nav tikai homo nometnē vien. Arī hetero šodien grēko tāpat – pieaugušo orgasmi kļuvuši nozīmīgāki par bērnu asarām.
DDD: Kam ir izdevīga homseksualitātes propaganda un viss cits, par ko šeit runājam?
V.R.: To jau arī tava avīze bieži ir rakstījusi. Protams, tā ir globālistu ideoloģija, globālistu praktika. Viņiem neinteresē ne homoseksuāļi, ne viņu sāpes. Tikai tas, ka tos kā Upurus Marksa aprakstītajā veidā var izmantot pret majoritāti. Tā sagrauj nacionālu valsti, ģimeni. Pasaules finanšu elite iegulda milzu līdzekļus, lai cilvēkus pārvērstu par amorfu masu, pār kuru valdīt.
DDD: Par patērētājiem, bez ideāliem? Par tādiem, kuriem visu ir itin viegli iestāstīt?
V.R.: Jā. Tas, kas pretojas šiem pasaules finanšu elites mērķiem, ir nacionāla valsts, ģimene, baznīca. Šīs trīs ir lietas, kuras viņiem traucē, tādēļ tiek grautas visādos veidos. Ja jau globālisti ir spējīgi sagraut Ameriku, piespiest Putinam nenoturēt 9. maija parādi, tad mums Latvijā nav pamata justies pazemotiem un bezspēcīgiem, ka nespējam turēties pretī tik iznīcinošam spēkam.
Saproti, tas ir drausmīgs spēks. Šodien tas rupjā veidā grauj Ameriku – pasaules galveno lielvalsti, vienkārši ņirgājoties, spļaujot sejā, viltojot vēlēšanu rezultātus, apbrīnojamā mērogā korumpējot tiesnešus, balss skaitītājus, gubernatorus. Kā iespējams tik ļoti korumpēt republikāņu partijas senatorus, redzamus darbiniekus – tas patiešām ir apbrīnojami. Un jauda ir drausmīga, ar kuru šī slimība izplatās.
Kovids: lai pazemotu, iebiedētu, sašķeltu
DDD: Liberastiju jeb kreiso liberālismu tu nosauci par slimību. Piekrītu – tā ir garīga spitālība, kas pamazām sapūdē cilvēka apziņu. Taču šobrīd ir arī pavisam redzama kaite – kovids. Tavuprāt, kā pasaules mēroga propaganda, kas saistīta ar šo vīrusu, iekļaujas globālās finanšu elites plānos?
Viesturs Rudzītis: Kovids arī ir globālistu programma. Vai šis vīruss ir mākslīgi radīts vai nejauši pasprucis – šis pat nav interesants jautājums. Taču viņi to izmanto. Tā ir ne pārāk bīstama slimība. Tās apkarošanā tiek veikti pasākumi, no kuriem skaidri redzams, ka ne jau uz veselību tie vērsti. Mums liek pildīt epidemioloģiski bezjēdzīgas lietas.
DDD: Atkal jautājums: kāds tam ir mērķis?
V.R.: Tāds pats – lai pazemotu, iebiedētu, sašķeltu sabiedrību. Cilvēks taču ir arī sociāla būtne, kā skudra un bite. Skudras un bites ir tikai sociālas būtnes, individuālas dzīves tām nav. Bet cilvēkam ir gan individuālā dzīve, gan kolektīvā dzīve. Kolektīvā dzīve izpaužas, piemēram, karavīru gatavībā krist karā par dzimteni, tātad individuālo vērtību pakārtot kolektīvajai. Ja, piemēram, sieviete dzemdē bērnu – tas bērns jau nav tavs, viņš tikai ir izgājis caur tevi, bet pievienojas tautai. Velēšanās uzturēt pozitīvu demogrāfiju ir sociālās dzīves pazīme. Tas nozīmē, ka ir svarīgi turpināties – gan kā ģimenei, gan kā tautai. Taču globālistiem to vajag sagraut.
Ar šādu kovida pasākumu palīdzību tiek vājinātas sociālās funkcionēšanās saites. Sociālie kontakti kovida laikā ir piecreiz mazāki nekā bija pirms tam. Tā tiek sašķelta kolektīvā dzīve visos līmeņos.
DDD: Un kādu iespaidu tas atstāj uz cilvēku?
V.R.: Es domāju, ka pagaidām cilvēki to pat nepajēdz.
DDD: Sekas nāks vēlāk?
V.R.: Kādreiz jaunībā domāju – par ko tie cilvēki, kas ieslodzīti vieninieka kamerā cietumā, sūdzas? Es gan priecātos, ja vien būtu grāmatu pietiekami daudz. Lasi, izej pastaigāties – kolosāla dzīve. Bet tiem, kuri sēž vieni paši, tas ir bargākais sods, jo cilvēks zaudē šo sociālo funkciju, nepieciešamību būt savienotam savā tīklā. Kāda svarīga dzīves kvalitāte pazūd. Un, protams, arī sociālās dzīves organizētība cieš. Ir taču starpība, vai Saeimas sēdes notiek “Zoom” vai klātienē, ir taču starpība, vai bērni mācās klātienē vai attālināti! Izglītības process tagad ir katastrofāls. Un sekas šim visam arī būs drausmīgas.
DDD: Televīzijas ziņas vienmēr sākas ar kovida tēmu un tiek lasītas ar akmens cietu izteiksmi, lai rastos šausmīgāks iespaids. Tiek ziņots par mirušajiem, smagi slimajiem, visā putrā tiek iemaisīti arī inficētie, kaut daudziem no tiem nav pat nekādu simptomu. Notiek iebiedēšana, trauksmes implicēšana. Gluži pretēji, manuprāt, notiek kara laikā, kad par kauju iznākumiem un kritušajiem tautai tiek paziņots uzmundrinoši, lai nezustu cīņasspars – tātad spēja pretoties.
V.R.: Tas ir ļoti precīzs novērojums un lieku reizi parāda, ka šī kampaņa nav pret kovidu, bet tai ir pavisam cits mērķis – celt paniku un bailes ar puspatiesību palīdzību. Tāpat kā kara laikā ienaidnieks cenšas mūs dezinformēt.
DDD: Tātad šo kovida propagandas apoloģēti ir mūsu tautas ienaidnieki?
V.R.: Viņu rīcība nav vērsta tautas veselības virzienā. Maz ir cilvēku, kuri spēj iegūt alternatīvu informāciju un veidot patstāvīgus spriedumus. Es domāju, ka šodien Latvijas masu informācijas līdzekļus gluži vienkārši nevajag lietot – tie ir kaitīgi. Un vai tad Amerikā ir citādi? Tur vispār nav neviena nacionāli konservatīva medija.
DDD: Mani uztrauc, ko mēs varam darīt, ja jau šis spēks ir tik liels?
V.R.: Mēs varam saglabāt pašcieņu un ticību normālajam, dabiskajai lietu kārtībai. Paraugs ir agrīnie, pirmie kristieši Romā, kas dzīvoja katakombās, piekopa savus rituālus – un saglabāja garīgās zināšanas. Viņi tika vajāti, taču bija gatavi mirt par ticību. Nevienu ticību nevar uzvarēt, ja cilvēki ir gatavi par to mirt, arī valsti nevar uzvarēt, kamēr cilvēki ir gatavi par valsti mirt.
Tikai vēlāk, kad imperators Konstantīns ieraudzīja, kā agrīno kristiešu kopienas tradīcijas ļauj saglabāties ārkārtējos apstākļos, viņš saprata, ka šī pieredze ir jāpārņem un jāievieš kā impērijas reliģija, lai Roma kļūtu tik spēcīga un izturīga kā tie kristieši.
DDD: Mazliet vēlāk sākās Svēto Rakstu sijāšana, rediģēšana, cenzēšana, strīdi – tapa reliģija, kas atšķiras no pirmo kristiešu zināšanām par patieso Kristus Mācību… mēs šobrīd runājam, iespējams, tieši par Kristus Mācības cenzēšanas radītajām sekām.
Turpinājums: NORIS BEZJĒDZĪGS SOCIĀLS EKSPERIMENTS. 1. daļa
Intervēja Līga Muzikante
[1] Šeit raksts, kurā aprakstīts slavenais Regnerusa pētījums, – https://azbyka.ru/zdorovie/est-li-riski-dlja-detej-vospityvaemyh-v-odnopolyh-parah?fbclid=IwAR0-5qIe8J5_O9NmvpifPRv7ywOzJh5Lb0tK-UfR1ZXpeB-btlpToBJCAIU Tur ir konkrēti rezultāti, kādas izmaiņas, salīdzinot ar kontrolgrupu, ir bērniem, kas auguši ar diviem gejiem un divām lesbietēm.
Viestura Rudzīša foto autore: Dace Dansone-Deņisova
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr2(472), 2021. gada 29. janvāris–11. februāris