Aleksandrs Klizovskis
Grāmatas “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati” autors
Atkaliemiesošanās likums[1] ir viens no diženākajiem pasaules likumiem. Ar tā palīdzību notiek evolūcija. Grūti pat iedomāties, kā varētu evolucionēt dzīvība, ja nebūtu šā likuma. Un būtu pareizi teikt, ka bez atkaliemiesošanās likuma nav iespējams izprast dzīvības evolūciju, tas ir, nepilnīgu dzīvības formu nomaiņu ar pilnīgākām.
Kā varētu rasties pilnība, ja viena un tā pati forma pastāvētu mūžīgi? Ja arī pieļautu tādu neloģiskumu, tad katra kaut kā radusies forma, vai nu pilnīga, vai nepilnīga, tāda paliktu uz mūžīgiem laikiem. Taču īstenībā tā nav.
Pat pavirša iepazīšanās ar zinātni mūs pārliecina, ka dzīvība attīstās, ka augu, dzīvnieku un cilvēku formas pilnveidojas. Visiem zināms, kāds bijis pirmatnējais cilvēks, kura prototipu zināmā mērā atgādina mūsdienu mežonis. Pilnīgas līdzības abu starpā nevar būt, pateicoties tieši evolūcijas likumu iedarbībai. Pirmatnējais cilvēks ar savu ārieni atgādināja gorillu, bet mūsdienu mežonis savā fiziskajā attīstībā neatšķiras no modernā kultūras cilvēka. Salīdzinot šolaiku mežoni ar kultūras cilvēku, redzam, ka formu attīstība noris ātrāk nekā apziņas attīstība; mežonī formas attīstība ir beigusies, bet starpība apziņā ir liela. Atšķirība apziņas attīstībā ir tāda pati, kāda bijusi starp mūsdienu mežoni un pirmatnējo cilvēku fiziskajā ziņā.
Ja nebūtu evolūcijas un dzīvības pilnveidošanās, ko realizē atkaliemiesošanās likums, tad pirmatnējam cilvēkam gan fiziski, gan garīgi būtu bijis jāpaliek tādam pašam biedēklim, kāds tas bijis pirms gadu miljoniem. Kas tad šo pirmatnējo alu cilvēku pārvērtis par mūsdienu kultūras cilvēku?
Tāda pārvērtība ir atkaliemiesošanās likuma nopelns. Pateicoties šim gudrajam likumam, cilvēka nemirstīgais un mūžīgais gara grauds bezgala daudz reižu iekļaujas laicīgos, mirstīgos apvalkos, kas katru nākamo reizi ir pilnīgāki. Tā notiek dzīvības pilnveidošanās un arī tās formas pilnveidošanās, kurā dzīvība iemājo.
Taču cilvēks, kas prot sagrozīt katru patiesību, sagrozījis arī šo patiesību un reizē ar to arī savu dabu. Savu mirstīgo ķermeni, savas nemirstīgās būtības mītni, viņš padarījis par savu “es”, bet savu nemirstīgo būtību par kaut ko nenozīmīgu, par ķermenim pienākošos piederumu. Turklāt mūsu patiesās būtības esamība vēl nemaz nav visu atzīta un daudzi to apstrīd.
Tā saka materiālistiskā zinātne, pozitīvā filozofija un arī reliģija, tikai ar to starpību, ka reliģija atzīst kaut ko arī pēc nāves paliekošu, kas dzīvo “līdz otrai atnākšanai”. Taču to, kas paliek un kur paliek, reliģija nespēj pateikt, jo pats cilvēks ir miris un nevar par sevi ziņas sniegt.
“Zinātnieki izteikuši, viņuprāt, asprātīgu risinājumu: “Cilvēks sāk mirt no dzimšanas brīža.” Tas ir bēdīgs un banāls mierinājums. Bet Mēs sakām: cilvēks dzimst mūžīgi un jo īpaši tā sauktajā nāves brīdī.
Sagrozīto reliģiju kalpotāji mudina savus piekritējus nopirkt sev vietu kapsētā, kur tad, priekšlaikus parūpējoties, gulēs izdevīgāk un cienījamāk par nabadzīgajiem, kas nespēj arī garās lūgšanās to nopelnīt. [..]
Sakiet jel beidzot – kāda īstena Mācība gan būtu novēlējusi šādu kroplību? Patiešām, gana kapu, kapsētu un iebiedēšanas!
Jums ir jāzina, cik gaiši Skolotāji raudzījās uz nākamo iemiesošanos iespējām un ka vismazāk viņi rūpējās par vietu kapsētā.
Mācības raksturojumam ļoti svarīga pazīme ir attieksme pret nāvi, tajā ietverts pārtapšanas jēdziens.
Es lūdzu pret iemiesošanos stingri zinātnisku attieksmi. Ja jūs varat piedāvāt citu Visuma konstrukciju, Mēs rezervēsim jums profesora vietu seminārā un apsolām jūs apglabāt pirmklasīgi – izglītotu ļaužu uztverē jūs taču gatavojaties patiešām nomirt.
Uzmanīgi izlasiet jūsu pašu nodrukātos Skolotāju rakstus, un jūs būsit pārsteigti par to, cik vienprātīgi Viņi visos gadsimtos ir Runājuši par vienas dzīves nomaiņu ar nākamo.
Uzdrīkstējušies paskatīties zinātniski un bez aizspriedumiem, jūs ieraudzīsiet Gaismas Ceļu.
Drosmīgie ir ar Mums – Iepriecinājums Drosmīgajiem!” (Morijas Dārza lapas (Apskaidrība), III, V, 13.)
Neviena Mācība nekad nav teikusi, ka cilvēks uz zemes dzīvo tikai vienu reizi. Kristīgajā mācībā nav tieši runāts par atkaliemiesošanos, bet nekur nav arī tieši teikts par dzīves vienreizējumu. Kā jau minēts pirmajā nodaļā, Svētie raksti uzrakstīti simbolu valodā, kas ļauj saprast patiesību tā, kā tā pieejama cilvēku uztverei. Neviena patiesība nav dota tīrā, neaizplīvurotā veidā, tāpēc rakstus nedrīkst saprast burtiski, bet tos jāprot lasīt starp rindām.
Tagad, tāpat kā kristiešu ēras sākumā, atkaliemiesošanās likums, kas nekad nav bijis cilvēcei kaut kas svešs, nesaprotams un nepieņemams, joprojām ir visu tautu ticējumu pamatā gan Austrumos, gan Rietumos. Tāpēc Kristum nevajadzēja apliecināt atkaliemiesošanos kā pilnīgi jaunu mācību, jo šis likums bija katras Austrumu reliģijas pamatā, un, protams, jūdu reliģija nebija izņēmums.
“Iemiesošanās secīga maiņa ir apliecināta kā senajā, tā arī jaunākās mācībās. Mūsu literatūrā iemiesošanās un karmas pieminēšana kļuvusi parasta. Tomēr šī patiesība maz vēl ir iegājusi apziņā, citādi tā jau būtu pārveidojusi visu dzīvi. Cilvēku apziņu apgrūtina dīvaini uzskati: viņi labprāt nodarbojas ar nevajadzīgām lietām, bet galveno jēdzienu aptverei cilvēku iztēle nav audzināta, taču viena lietišķas sarunas stunda var uz visiem laikiem mainīt bērna būtību.”
“Nemirstīgs cilvēks – vai tas nebūs nākotnes cienīgs fakts? No pelniem atdzimušais Fēnikss ir jau sensenis apsolīts. Fēniksam vajadzīgi spārni, bet psihiskā enerģija dos labākos varavīksnes spārnus.” (Agni Joga, 553.)
Daudzās Kristus mācības vietās var atrast šo patiesību, ja vien pret to izturas stingri zinātniski, bez aizspriedumiem. Bet tīrā veidā tas bija noslēpums, ko līdz ar citiem Esamības noslēpumiem pavēstīja tikai īpaši sagatavotiem prātiem.
Rietumu pasaulei atkaliemiesošanās likums vēlāk kļuva svešs, tāpēc ka reizē ar tālāk minētajiem notikumiem Kristus mācības sagrozīšanā un augstākās apslēptās zinības izņemšanā no tās galveno lomu nospēlēja Gaismas ienaidnieki – tumsas spēki. Nevar taču būt nekādu šaubu, ka pirmatnējā Kristus mācībā bija arī likums par atkaliemiesošanos un citi Dieva valstības noslēpumi. Par to evaņģēlijos ir pietiekami daudz pierādījumu, kā arī paša Kristus liecības.
Turpinājums: Atkaliemiesošanās likums. 2. daļa
[1] Svešvārdā saukts arī par Reinkarnācijas likumu. – “DDD” piez.
Aleksandra Klizovska grāmatu “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati” un citas apgādā “Vieda” izdotās grāmatas ir iespējams iegādāties grāmatnīcās visā Latvijā, kā arī apgāda interneta veikalā: www.vieda.lv