Saruna ar latviešu mammu, uzņēmēju Elīnu Bogušu
Turpinājums no: MĒRĶTIECĪGA VIRZĪBA UZ IZGLĪTĪBAS SISTĒMAS DEGRADĒŠANU. 1. daļa
Latviešu valoda Latvijā vairs nav dzimtā valoda?
Elīna Boguša: Esmu skrupulozi izpētījusi latviešu valodas programmu pamatskolai. Tiek likts uzsvars uz pašizpausmi – jaunu vārdu un tekstu veidošanu, bet gramatikas apguve ir ļoti fragmentāra.
Ir vairāki veidi, kā mācīt valodu: kā dzimto valodu vai kā svešvalodu. Jaunajā sistēmā latviešu valoda vairs netiek mācīta kā dzimtā valoda, netiek ievērota sistemātiska pieeja. Kāpēc man latviešu valoda ir svarīga? Tādēļ, ka man bija izcila skolotāja – Silvija Zītare. 5., 6. klasē mums nebija grāmatu. Divu gadu laikā mums iemācīja gramatiku, interpunkciju, izpratni par teikumu un tekstu veidošanu. Bērnos tika ielikti dziļi, stabili latviešu valodas gramatikas pamati. Paralēli literatūrā apguvām Jaunlatviešu kustību. Neslēpšu, mums, skolēniem, bija bail no latviešu valodas un literatūras stundām, mācījāmies daudz, kalām likumus. Bet šobrīd to redzu kā lielu vērtību, kas man ir iedota. Mācību process bija vienkāršs – mācīties. Skolotājai bija tikai tāfele, bet mums – klades. Mēs daudz rakstījām diktātus, domrakstus, mācījāmies no galvas gramatikas likumus un citātus no literārajiem darbiem. Moderni nodēvētās “caurviju prasmes” apguvām, darbojoties skolas bibliotēkā, veidojot skolas radio un laikrakstu.
7. klasē nomainīju skolu un nokļuvu pie skolotājas Dzērves. Tur bija mācību grāmatas, plaši pieejami materiāli. Taču es biju šokā, jo triju gadu laikā, ko pavadīju tajā skolā, latviešu valodā es neiemācījos neko jaunu. Biju pārsteigta, ka pārējie klasesbiedri nezina to, ko es zinu, ko biju iemācījusies 5. un 6. klasē. Tas, kas man bija kā norma, viņiem – totāls tukšums. Saprotu, ka pie skolotājas Dzērves ieraudzīju tā laika vispārīgu pamatizglītības kvalitāti, pie kuras nebiju radusi.
Vidusskolā nokļuvu pie skolotājas Sandras Rones. Gramatiku vairs nemācīja, jo teorētiski viss jau bija jāzina. Lasījām dažāda veida literatūru, jo skolotāja īstenoja tam laikam unikālu pieeju mācību procesā: lasīt, analizēt, diskutēt, ne gluži klasisko literatūras sarakstu un pieeju mācībām. Izlaidumā smējāmies, ka literatūrā esam iemācījušies muldēt, jo mācību procesā ieguvām prasmes runāt par jebkuru tēmu – pat par to, ko nesaprotam.
Analizējot jauno izglītības programmu, neredzu, ka skolēniem tiks ielikti latviešu valodas – savas dzimtās valodas – zināšanu pamati. Tie gan netika ielikti arī pirms reformas. Taču mums visu laiku centās iestāstīt, ka jaunā izglītības sistēma būs labāka, taču vismaz latviešu valodas apguves ziņā nekādu uzlabojumu nav, lai neteiktu, ka viss ir vēl sliktāk.
Atskatoties uz savu pieredzi, saprotu: ja nebūtu skolotājas Zītares, kura ielika spēcīgus pamatus, manas latviešu valodas zināšanas būtu nekādas. Tādas tās būs arī mūsu jaunajai paaudzei. Starp citu, atceros kādu gadījumu no vidusskolas laikiem. Mums bija jāraksta domraksts. Visiem tika saliktas atzīmes, kuras skaļi nosauca visai klasei. Zināju, ka esmu uzrakstījusi labu domrakstu, bet manu vārdu skolotāja nenosauca. Pēc stundas viņa mani pasauca pie sevis un jautāja, kurš man uzrakstījis domrakstu, jo Veidenbaumam raksturīgos teikumus es, lūk, nemaz nevarot uzrakstīt? Skolotāja skatījās ar aizdomām uz mani un teica: “Atzīmi es tev ielikšu, bet neticu, ka esi to rakstījusi pati.” Biju šokā, tas man bija dziļš pārdzīvojums, kuru ilgi nevarēju saprast. Tagad, analizējot visu situāciju, izprotu, ka tas bija manī ielikto pamatu dēļ. Es varu tikai iztēloties, ko būtu ieguvusi, ja arī vēl turpmākos trīs pamatizglītības mācību gadus mana latviešu valodas skolotāja būtu bijusi Silvija Zītare.
DDD: Tu iepriekš, runājot par jauno mācību saturu, lietoji vārdu “ideoloģija”. Ko ar to domāji?
E.B.: Uzskatu, ka šobrīd mēs kā sabiedrība kopumā neesam tik stipri, lai jaunajai paaudzei jau ģimenē iedotu spēju domāt, analizēt un izdarīt pareizos secinājumus. Reti kuram ir spēja tvert lietu būtību un saprast, kas ir fake news (viltus ziņa) un kas patiesība. Šajos laikos, kad informācijas cenzēšana ir ļoti izplatīta lieta, tas ir fundamentāli svarīgi.
Ja bērniem neiemācām gramatiku, kas ļauj izanalizēt teikumu struktūru, kas ļauj ieraudzīt liekvārdību un kroplības tekstā, tad netiek iemācīta spēja domāt. Caur jauno tekstu veidošanu bērnos tiek ielikta ideoloģija: nevis spēja pašiem domāt, bet jau gatavas formulas, kas ir jādomā. Manuprāt, jebkurš valodnieks varētu izskaidrot, kāda ir dzimtās valodas nozīme personības veidošanās procesā, īpaši laikmetā, kur liela ir arī svešvalodu ietekme.
Haoss programmās un galvās
DDD: Attālinātās mācības devušas iespēju ļoti stingri kontrolēt skolotājus. Viņi ir iesprostoti instrukcijās un nepārtrauktā monitoringā no jaunās sistēmas ieviesēju puses, kas liedz radoši pieiet mācību procesam un izmantot visas savas zināšanas, lai patiesi kaut ko iemācītu bērniem. Rodas sajūta, ka apzināti notiek sabiedrības degradēšana, atsakoties no iepriekšējo paaudžu pieredzes.
Elīna Boguša: Atsaukšos uz jau minēto piemēru no 7. klases, jo to apgūst viens no maniem bērniem. 7. klasē ir arī jaunā kompetenču mācību pieeja. Literatūrā tiek uzdots uzrakstīt nelielu darbiņu. Skolotāja ieliek atzīmi, bet neizlabo latviešu valodas gramatikas kļūdas. Latviešu valodas pārbaudes darbā ir jāizmanto savs literatūras stundā uzrakstītais teikumu salikumu: ir jāizlabo savas kļūdas interpunkcijā, pieciem teikumiem jāuzzīmē gramatiskās shēmas. Jautāju savam bērnam, kā viņš zina, kuras ir viņa kļūdas? Vai skolotāja ir paskaidrojusi? Teorētiski, 7. klases skolniekiem vajadzētu spēt izanalizēt teikuma struktūru, atrast gramatisko centru un caur to salikt pareizi interpunkciju. Taču dzīvē viss ir citādāk: mācību process ir saraustīts, pamati netiek ielikti un zināšanās ir lieli robi. Vecāki, ja saprot būtību, ir spiesti meklēt privātskolotājus, lai aizpildītu robus zināšanās.
DDD: Kādas ir latviešu valodas stundas?
E.B.: Latviešu valodas programmas paraugā ir aicinājums strādāt grupās, pāros, pētīt sociālo tīklu valodu, plakātus ielās, analizē repa dziesmu un grafiti tekstu saturu un izmantotos valodas līdzekļus.
5. klasē veido domu karti, atspoguļojot, kāpēc konkrētās filmas un seriāli ir populāri; salīdzina filmas un seriālus, izmantojot sintaktiskos modeļus: ir … nekā, nav … kā un patstāvīgo vārdu salīdzināmo pakāpju formas. Vienojas klasē par trim populārākajiem seriāliem vai filmām.
8. klasē pēta dažādas reklāmas, pievēršot uzmanību otrās personas vietniekvārdiem; diskutē klasē par šo vārdu rakstību reklāmās un intervijās.
9. klasē lasa tekstu par sociālo mediju saturu un valodu un analizē teikumu uzbūvi; secina, kas ir saikļa un bezsaikļa saistījums saliktā teikumā. Mācību grupā apspriež jautājumu “Kas ir kino?” un veido domu karti, noskaidrojot vārda “kino” nozīmes, tā izcelsmi un ar vārdu saistītās asociācijas. Tad izveido desmit populārāko filmu sarakstu; noskaidro filmu žanru nosaukumus un to pazīmes dažādos avotos; apkopo informāciju; veido īsu aprakstu par kādu filmas žanru; stāsta par to klasē.
Ir vērts katram pašam ieskatīties šajā programmā un saprast patieso ainu.
Ideoloģijas mārketings
DDD: Loģiski, ka šādā situācijā ir vēlēšanās pārmest skolotājiem, bet arī viņi ir situācijas ķīlnieki, jo jaunā mācīšanas sistēma veidota tā, lai neko neiemācītu. Jau runājām, ka tiek radīta situācija, lai sabiedrību sašķeltu, izraisītu savstarpējus strīdus. Vai tas ir nejauši?
Elīna Boguša: Tas nav nejauši, tā ir ļoti apzināti veidota situācija. Esmu runājusi ar cilvēkiem, kas piedalījās programmas izstrādē un kuri nāca ar pamatzināšanām, par kurām tikko runājām. Diemžēl viņu domas, zināšanas un ieteikumus procesu vadītāji neņēma vērā. Visu vajadzēja pa jaunam. Tas ir ļoti, ļoti apzināti.
Mēs esam redzējuši tikai masveidīgu mārketingu, kas slavina jauno izglītības reformu. (Man gan bērnībā tika iemācīts, ka tikai sūdam ir nepieciešama reklāma, ka labu produktu nereklamē…) Daži mārketinga upuri ir arī manu paziņu vidū. Viņu bērni mācās klasēs, kurās vēl nav jaunais izglītības saturs, bet viņi man netic, kad stāstu patiesību par reformu, jo reklāmās taču viss izklausījās tik lieliski!
Miljoni ir iztērēti mārketingā, bet vienīgās krasās izmaiņas izglītībā ir jaunas ideoloģijas ierakstīšana oficiālos dokumentos. 7. klasē vēsturē nav grāmatu – skolēni vēlreiz mācās 6. klases vielu. Vai viņi šogad uzzinās vairāk, spēs procesus izprast skaidrāk? Vai tas ir normāli?! Skolotājiem ir jāizmanto tas, ko var atrast vietnē www.uzdevumi.lv. Kā tur var nesajukt prātā?! Nav pat bāzes zināšanu, kur nu vēl padziļinātas izpratnes par procesiem, bērniem māca vielu ar zīmējumu palīdzību – tā it kā viņi nebūtu spējīgi kaut ko vairāk.
Šos piemērus minu, lai cilvēki saprastu, ka mācību process ir fragmentēts, saraustīts – pilnīgi pretējs tam, ko mums stāstīja reformu “karognesēji” Catlaks un Oliņa. No solītajām caurviju prasmēm, no dažādos priekšmetos mācīto vielu saskaņotības realitātē nav nekā. Ir tikai liels haoss. Starp mācību priekšmetiem nav saistības, ir tikai lēkāšana pa dažādiem, pat pilnīgi pretējiem tematiem.
Piemēram, vēsturē tiek sniegtas ļoti fragmentāras zināšanas, lai gan vidusskolā vēsture saplūst ar sociālajām zinībām. Tas nozīmē, ka jaunietim ir jābūt spējīgam jau analizēt, bet šādas pamata bāzes zināšanas, lai diskutētu, pamatskolā viņam netiek iedotas. Secinājums: sociālās zinības, kas patiesībā ir tīrā ideoloģija, veidos jauniešu apziņu tā, lai tā atbilstu procesu virzītāju vēlmēm. Varu tikai rosināt, lai cilvēki paši izdara secinājumus, cik jauši vai nejauši ir procesi izglītības sistēmā.
DDD: Loģiski domājošiem ir skaidrs: jaunā satura izglītības sistēma garantēs, ka no skolas nāks ārā idioti, ja vien vecāki, kuriem nav vēl izskalotas smadzenes, nestrādās ar saviem bērniem, nesūtīs viņus pie privātskolotājiem. Kas ir ieinteresēts, lai skola ražotu idiotus?
E.B.: Tie paši, kas veicina visu vērtību nojaukšanu citās dzīves sfērās. Gribu pieskarties vēl kādam būtiskam aspektam. Proti, vecāki nezina, kā informācija, kas tiek sniegta bērniem, tiks interpretēta no skolotāja puses.
Piemēram, sociālajās zinātnēs 7. klasei redzam, ka tiek mācīts, kas ir identitāte. Par identitātes veidojošajiem faktoriem tiek uzskatīts dzimums, reliģija, nacionalitāte u.c. Tad parādās teikums, ka dzīves laikā identitāte var mainīties: “Identitāte ir gan objektīvs dotums (dzimums, ādas krāsa, izcelsme, vecums u. tml.), gan personiska izvēle būt kaut kam un apzināties sevi kā līdzīgu starp līdzīgiem, tāpēc dzīves gaitā tā var arī mainīties. Piemēram, cilvēka sevis apzināšanos par etniskas grupas vai nācijas locekli neveido vienīgi viņa izcelsmes fakts, bet arī paša piederības izjūta.” Agrāk skolēniem skaidroja: “Identitāte ir cilvēku piederības sajūta, un pamatā tā tiek saistīta ar kultūru vai izcelsmi.”
Protams, neko sliktu nevēlos domāt, bet 10. klasē arī ir šāds pats temats par identitāti. Kāda skolēna mamma nejauši noklausījās vēstures un sociālo zinību stundu, kur tiek runāts par identitāti. Skolotājs stāstīja bērniem, ka ir jāpieņem visas laikmeta izmaiņas, ka ir jārespektē viss dažādais. Bērnam būtībā tiek ielikta ideoloģija, ka viņš var pats izvēlēties, kas viņš būs. Ja bērns nāk no ģimenes, kur jau nav ielikti spēcīgi un stabili pamati, tad šādas skolotāja runas var radīt pilnīgi aplamu priekšstatu bērnam. Domāju, ka psihologiem vajadzētu izvērtēt, vai šādi netiek radītas garīgas problēmas jaunietī.
DDD: Trūkst normālu psihologu, kas spētu izvērtēt. Ir pētījumi, kuros skaidri parādīts, cik sakropļotas ir apziņas bērniem, kurus audzinājuši pederasti vai lesbietes. Vairums šo bērnu ir ar mentālām problēmām, viņi kļūst par to sabiedrības daļu, kam ir atkarības, kam ir grūti atrast darbu utt., u.tjp. Diemžēl šādu pētījumu autori tiek labākajā gadījumā ignorēti, bet viņu darbus psihologi pat nepiemin.
E.B.: Domāju, ka tā ir apzināta debilizācija, kas tiek īstenota. Mācību materiāli sastāv no tekstu, grāmatu, pasaku fragmentiem. Šobrīd, iedodot bērnam izlasīt kādu nopietnu prozas darbu, viņš nav spējīgs saprast, uztvert domu. Viss šis atvērtais “Skola2030” koncepts, visos aspektos ir tik kliedzošs! Kur vien centies atrast kādu jēgu, ieraugi kroplību. Vai šādi bērnam – jaunam cilvēkam, var veidoties izpratne par pasauli, par sevi kā veselu kopumu?
DDD: Tu pareizi norādīji, ka mērķis ir sabiedrības debilizācija. Taču, kas būs tie cilvēki, kuri nākotnē strādās?
E.B.: Kad tapa lielās reformas izglītībā, runāja, ka mainīsies nepieciešamo profesiju skaits. Ir viens dokuments (kas gan nāk no Krievijas, bet ko atbalsta visas starptautiskās, globālās institūcijas un fondi) jeb plāns, kā līdz 2035. gadam tiek īstenotas reformas izglītībā, pilnībā ieviešot digitālo izglītību caur spēļu formu. Viss ne tikai tiek pilnībā digitalizēts, bet padarīts par spēli. Iedomājoties par šo pastāvīgo, mākslīgi stimulētas baudas stāvokli, kas tiek veicināts jaunajā cilvēkā, es saskatu smagas šizofrēnijas attīstību.
DDD: Atminos, Catlaks reiz teica, ka šā brīža reformu pretiniekus var salīdzināt ar tiem, kuri elektrības ieviešanas laikā bija pret to…
E.B.: Ja reiz pieminēji Catlaku, ir kāda interesanta detaļa. Šobrīd tie, kuri aizsāka reformas, ir nomainīti amatos. Kāds ir aizgājis strādāt citā valsts iestādē, kāds pāragri pensionējies, vēl kāds nomainījis uzvārdu. Var jau teikt, ka tas ir nejauši, bet, manuprāt, šī ir pēdu dzēšana, lai vainīgos būtu grūtāk atšifrēt un vēlāk saukt pie atbildības.
Kā it visur: glābjas, kas var!
Elīna Boguša: Redzu, ka spēcīgi izpaužas ne tikai ļaunais, bet arī labais. Viss ir līdzsvarā, tikai katram ir jāizvēlas, kurā pusē nostāties. Ir jāspēj ieraudzīt notiekošais, patiesība. Ir jābūt drosmei ne tikai ieraudzīt, bet arī rīkoties – nevar tikai sēdēt, sūtot labās domas mākoņos. Nevar domāt, ka viss būs kārtībā, atstājot bērnu novārtā, nepievēršot viņam uzmanību. Jau tagad redzam, bet drīz tas būs vēl uzskatāmāk, ka sabiedrība polarizējas. No vēstures zinām, ka nevienas pārmaiņas nenotiek ātri, bez upuriem. Katram ir sava loma, savs uzdevums, tādēļ varu tikai aicināt cilvēkus ne tikai domāt labu, bet arī aktīvi tajā piedalīties.
DDD: Droši vien daudzi, lasot, ko tu stāsti par izmaiņām izglītības sistēmā, saprotot, ka kaut kas nav kārtībā, uzdod jautājumu, bet kā būtu jābūt, lai skola neražotu idiotus? Ja tev būtu iespēja veidot izglītības politiku, kāda būtu izglītības sistēma?
E.B.: Nevaru dažos vārdos izstāstīt, kādai būtu jābūt visai izglītības sistēmai. Varu tikai izteikt savas domas par to, ko varam darīt, lai mazinātu pašreizējās izglītības sistēmas negatīvās sekas. Šobrīd primāri kā reālu darbību redzu aktīvu vecāku iesaisti bērna izglītības procesā. Tie laiki ir pagājuši, kad vecāki nodeva savas atvases audzināšanā valsts sistēmā un to uzskatīja par normālu procesu.
DDD: Kā vecākiem, varbūt arī vecvecākiem iesaistīties?
E.B.: Pirmkārt, tā ir uzraudzība – zināt, kas un ko māca jūsu bērnam. Sekot līdzi saturam, uzdevumiem, kā arī interesēties par to, ko runā stundās skolotājs. Šis ir reāls karš par veselo saprātu!
Vecākiem ir jāatmet kauns. Ja agrāk process bija lēns: kas notika aizokeānijā, tas pie mums tika realizēts ar desmit gadu novēlošanos, tad tagad viss notiek sinhronizēti.
Otrkārt, vecāki var veidot grupas, apvienoties, lai algotu privātskolotājus, noteiktu saturu, ko bērnam mācīties, kas ir viņu ģimenes vērtības.
Treškārt, ļoti svarīgi vecākiem saprast, ka karš ir grandiozs. Tas nenozīmē, ka nepietiek tikai ar to, ka jūs ģimenē dzīvojat saticīgi, nodrošināt veselīgu vidi ģimenē. Ārpus ģimenes esošā informācija, kas sniedz pavisam pretēju skatījumu, ir masīva un jaunajam cilvēkam, pat neapzinoties, tiek iekodēta. Tā ir mūzika, tās ir filmas, blogeri, žurnāli, viss ir piesātināts ar slimību. Virspusēji paskatoties, to var nemanīt, bet vārdi, kas tiek izmantoti popkultūrā, ir izvēlēti apzināti – tā ir programmēšana.
Sekojot līdzi notiekošajam izglītībā, saprotu lielo vērtību, ko sniedz izglītošana ģimenē jeb mājmācība. Agrāk tas bija elitāri, šobrīd tā ir nepieciešamība. Šajā sakarā arī ir svarīgi saprast, ka ļaunums vēlas iznīdēt visu labo, arī mājmācību. Ministrijā tiek gatavotas likuma izmaiņas, ka mājmācība tiktu atļauta tikai līdz 3. klasei! Šobrīd ir atļauta līdz 6. klasei…
Ideāli būtu, ja vecāki paši veidotu skolas. Tādi piemēri jau Latvijā ir.
Nobeigumā vēlos aicināt skolotājus un vecākus sadarboties. Ieklausīties! Runāt! Protams, svarīgi ir skolotājiem apzināties savu nozīmīgo lomu šajā karā. Nedejojiet līdzi velna pātagai!
Zinu, ka nav viegli šajā brīdī pastāvēt par patiesību, bet ir ļoti daudz skolotāju, kas atzīst, ka reforma ir ļoti zemas kvalitātes, taču baidās runāt. Es neaicinu gāzt sistēmu, iet pret vēju, aicinu savu misiju nest caur mīlestību, savās stundās radīt vispārcilvēciskās vērtībās balstītu saturu. Jūs esat neatsverams spēks kopīgā darbā ar vecākiem. Sistēma pati sevi “saēdīs”. Savs spēks ir jāizmanto labā radīšanā un vairošanā.
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.24(470) [2020. gada 23. decembris–2021. gada 14. janvāris]