Romas Katoļu baznīcas pāvests Francisks intervijā dokumentālajā filmā “Francesco”, kas pirmizrādi piedzīvoja oktobrī Romas filmu festivālā, paudis atbalstu pederastu un lesbiešu civilajām savienībām. “Homoseksuāliem cilvēkiem ir tiesības būt ģimenē. Viņi ir Dieva bērni,” vienā no filmas intervijām saka no jezuītiem nākošais pāvests. “Tas, kas mums ir vajadzīgs, ir civilo savienību likums. Šādā veidā viņi būs juridiski aizsargāti.” Francisks, vēl būdams Buenosairesas arhibīskaps, jau bija paudis atbalstu homoseksuāļu “pāru” civilajām savienībām kā alternatīvai viendzimuma “laulībām”.
Tikmēr Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs LTV raidījumā “Viens pret vienu”, komentēdams sava priekšnieka pāvesta izteikumus, centās izlocīties. Stankevičs atzina, ka viņš par šiem jautājumiem ir daudz domājis un savus priekšlikumus sniedzis Tieslietu ministrijai. “Varētu to [likumā] iestrādāt kā saistību institūtu,” klāstīja Rīgas arhibīskaps, norādot, ka tas būtu kā līgums starp divām personām, kas dzīvo zem viena jumta. Pēc Stankeviča teiktā, šāda saistību institūta noteikšana novērstu daudzas problēmas, tostarp arī šķelšanos sabiedrībā. “Tad būtu vilks paēdis un kaza dzīva,” sacīja arhibīskaps. “Vajag nodalīt ģimenes institūtu no saistību institūta.”
Būtībā Zbigņevs Stankevičs lieliski nodemonstrēja remdenu attieksmi pret parādību, kas kristiešu svētajos rakstos ir minēta kā nāves grēks. Kas ir teikts par remdenajiem – vai Dievs tos neizspļaus no savas mutes? Remdenums pret visās reliģijās nosodītajām seksuālajām attiecībām ar sava dzimuma pārstāvi liecina par puvi pašos kristīgās baznīcas pamatos. Izdabājot pederastiem un lesbietēm, baznīckungi nostājas pret pašu Kristu, Viņa atnesto Mācību un saceļas pret Dievu.
Pirms 18 gadiem apgādā “Vieda” klajā nāca grāmata “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”, kurā apkopoti konkursa darbi par šo tēmu. Konkursa žūrijā piedalījās arī trīs slaveni kristieši – tā laika Rīgas arhibīskaps metropolīts Jānis Pujats, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags un tagad jau nelaiķis, luterāņu prāvests emeritus Andrejs Kavacis. Visi trīs baznīcas pārstāvji pauda karstu attieksmi pret homoseksuālismu, brīdinādami tautu par tā postošo ietekmi.
Lai dezinficētu puvi, ko kristiešu apziņai cenšas uzspiest tagadējie baznīcas kungi, publicējam Jāņa Pujata, Jāņa Vanaga un Andreja Kavača rakstus no grāmatas “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”.
Kā baznīca var kalpot homoseksuālistiem?
Jānis Vanags
LELB arhibīskaps
No grāmatas “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”
Reiz kādā žurnālā redzēju karikatūru – māte piedraud dēlēnam: “Pagaidi tikai – atnāks tava otra māte, tad tu redzēsi!” Ja sabiedriskā doma piecus vai desmit gadus attīstīsies pašreizējā virzienā, šāda karikatūra vairs neizraisīs pat smaidu. Puika ar divām mātēm vai diviem tēviem – tā būs gluži ikdienišķa situācija.
Ir svarīgi saprast, ka sabiedriskā doma neattīstās pati no sevis, bet tiek apzināti un mērķtiecīgi virzīta. Latvijā patlaban tiek īstenots citās valstīs jau pārbaudītais geju aktīvistu triju soļu plāns sabiedrības attieksmes mainīšanā pret homoseksuālismu. Šie trīs soļi ir notrulināšana, apmulsināšana un sagrozīšana.
1. Notrulināšanas mērķis ir padarīt Latvijas iedzīvotājus nejūtīgus pret homoseksuālu uzvedību. Sabiedrībā ir tendence jaukt izplatību un normalitāti. Padomju laikā zagšana darbavietā bija tik ļoti izplatīta, ka to sāka uztvert kā normālu parādību. Dzeršana bija tik izplatīta, ka ar to pat lepojās. Līdzīga attieksme veidojas, kad cilvēkiem ik uz soļa liek saskarties ar homoseksuālisma izpausmēm. Televīzijas seriālos un pat bērniem domātās multiplikācijas filmās homoseksuāls dzīvesveids attēlots idilliskā un simpātijas modinošā veidā. Tiek lietoti pārspīlēti skaitļi par homoseksuālistu daudzumu sabiedrībā. Geji un lesbietes dodas ielu gājienos. Sabiedrībā pazīstami cilvēki publiski paziņo par savu homoseksuālo dzīvesveidu. Tai pašā laikā no atklātības pēc iespējas tiek slēpts tas, kā konkrēti notiek dzimumattiecības, piemēram, starp diviem vīriešiem. Homoseksuālistu organizāciju mērķis ir izplatīt cilvēku vidū lozungu, ka geji taču ir “tieši tādi paši kā mēs, pārējie”.
Notrulināšanas procesu var salīdzināt ar gadījumu, kad divi cilvēki nevarēja vienoties, kur jāstāv klavierēm. Viens no viņiem nestrīdējās, bet katru sestdienu par dažiem centimetriem klavieres pārbīdīja sev vēlamajā virzienā. Pēc pusgada neviens pat nebija pamanījis, ka instruments jau stāv citā vietā. Līdzīgi homoseksuālisms sabiedriskajā domā pa centimetram vien tiek pārbīdīts no grēku un anomāliju sfēras pie normālajām lietām un vēlāk arī pie tām, ar kurām cilvēki lepojas.
2. Apmulsināšanas mērķis ir radīt sabiedrībā nedrošību par līdzšinējām vērtībām un kritērijiem un panākt, lai cilvēki sāktu kaunēties par savu “homofobiju”, par “aizspriedumiem pret citādajiem” vai par savu “reliģisko fanātismu”. Viens veids, kā tas tiek darīts, ir hipotēžu lietošana pierādītas patiesības formā. 1993. gadā tika publicēta D. Heimera grupas izvirzīta hipotēze, ka zināmā X hromosomas rajonā atrodas gēns vai gēni, kas ietekmē vīriešu dzimuma homoseksuālistu orientāciju. Tomēr 1999. gada aprīlī Science[1] publicēja Dž. Raisa komandas pētījumu rezultātus; faktiski tika atkārtots D. Heimera pētījums, lietotas tās pašas metodes, bet iegūti pavisam citi secinājumi.
Tā paša gada Science augusta numurā[2], D. Heimera un Dž.Raisa diskusijā, pārliecinoši tika atspēkota hipotēze par homoseksualitātes ģenētisko izcelsmi. Pat ja minētajā vietā pastāvētu tāds gēns, tā ietekme uz geju seksuālo orientāciju būtu pārāk niecīga, lai kļūtu izšķiroša. Seksualitāte ir ļoti kompleksa pazīme. Vienam gēnam nevar būt noteicoša ietekme uz veselu izturēšanās pazīmju kopumu. Neraugoties uz to, liela daļa psihologu un psihiatru Heimera 1993. gada hipotēzi uzskata par pierādītu un neapgāžamu. Tas spēcīgi ietekmēja teorijas par homoseksuālismu, un sākās globāla mēroga aģitācija par homoseksualitātes kā dabiskas parādības pieņemšanu cilvēku sabiedrībā. Pusaudžiem paredzētās grāmatās par veselības mācību homoseksualitāte tiek uzsvērta kā dabiska lieta, no kuras nevajadzētu kaunēties, “ja tu gadījumā tāds esi”.
Apmulsināšana notiek, manipulējot ar cilvēkiem arī pavisam bez argumentiem. Populāros televīzijas seriālos, kā “Beverlihilsa” vai “Čikāgas cerība”, tiek iestrādātas epizodes, kurās geji ir attēloti kā patīkami, inteliģenti un jūtīgi netaisnības upuri, bet tie, kas neatbalsta viņu dzīvesveidu vai neatdod geju pārim audzināt savu bērnu, – kā rupji, tumsonīgi indivīdi vai nesavaldīgi reliģiskie fanātiķi. Šādi kinofantāziju tēli nogulsnējas apziņā, apejot kritiskas refleksijas fāzi, un gluži nemanot iepotē attieksmi. Visbeidzot, geju propaganda atrod tādu spēcīgu instrumentu kā postmodernisma domāšana, kas dominē ne tikai Rietumu pasaulē, bet aizvien vairāk arī pie mums. Postmodernisma priekšstatu sistēmā nav vietas nekādām vispārējām vērtībām vai normām.
Saskaņā ar postmodernismu, objektīvā pasaule ārpus cilvēka ir bezjēdzīga, patiesība vai nozīme tajā nav atrodama. Katrs cilvēks rada nozīmi pats sev – tikai sev. Viena cilvēka patiesība nevar derēt nevienam citam. Tādēļ arī nevar būt kopīgu kritēriju. Nevienam nav tiesību kritizēt otra izvēli. Svarīgi ir tikai tas, lai katrs izvēlētos “atbilstoši savai būtībai”.[3] Izmantojot šo paradigmu, homoseksuālistu aktīvisti cenšas sēt cilvēkos pārliecību, ka nav tādas lietas kā pareiza ģimene, normāla vai nenormāla seksuāla uzvedība.
Tā vietā, lai jautātu, kas ir labs vai slikts, pareizs vai nepareizs, postmodernisms drīzāk rūpējas, lai marginālas grupas virzītu uz centru un nodrošinātu tām ietekmi. Tas lieliski kalpo geju lietai. Īpašas pūles tiek veltītas jauniešu “izglītošanai”. Ja mediķe, kas jauniešu vidū kļuvusi populāra kā padomdevēja seksa jautājumos, televīzijā iesaka vecākiem neuztraukties, pamanot sava bērna pusaudža homoseksuālu uzvedību, jo tāds, lūk, viņš esot piedzimis un tur neko nevarot darīt; ja Rīgas Stradiņa universitātes docents televīzijas raidījumā apgalvo, ka homoseksualitāte ir atkarīga no vienas olbaltumvielas smadzenēs, tad nav brīnums, ka jaunās paaudzes pārstāvji ir daudz lielākā mērā gatavi atzīt homoseksuālus sakarus par normālu parādību nekā viņu vecāki.
3. Sagrozīšanas fāze ir mērķis ar plānotu psiholoģisku spiedienu un masu saziņas līdzekļu atbalstu pārgrozīt cilvēku prātus un gribu tā, lai viņi homoseksuālistos saskatītu sociālās netaisnības upurus. Sevišķi tiek uzsvērts vārdu salikums “seksuālās minoritātes”. Minoritāšu aizsardzība ir nozīmīgs demokrātiskas sabiedrības princips. Tam izveidots vesels arsenāls juridisku un politisku līdzekļu. Ja kādai interešu grupai izdodas panākt, ka to sāk dēvēt par minoritāti, šie līdzekļi sāk darboties attiecīgās grupas interesēs. Termins “seksuālā minoritāte” jau tiek gandrīz bez iebildēm lietots arī latviešu valodā. Patiesībā to darīt nav vairāk iemesla kā runāt, piemēram, par miljonāru minoritāti un īpašu tās interešu aizsardzību.
Triju soļu plāns veiksmīgi tiek īstenots daudzās valstīs. Mums ir darīšana ar vienas interešu grupas rafinētu cīņu par savu mērķu sasniegšanu. Šī cīņa noris pēc pārdomāta plāna, un tai ir lielas izredzes vainagoties panākumiem.
Turpinājumu lasiet šeit: Kā baznīca var kalpot homoseksuālistiem?
Latviju bez homoseksuālisma!
Jānis Pujats
Archiepiscopus metropolita Rigensis
No grāmatas “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”
Cik tālu mūslaiku sabiedriskā doma jau ir novirzījusies no Bībeles un ētikas principiem?
Mozus laikā pasludinātais Bībeles bauslis skan: “Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu” (Izc. 20,17). Kristus to apstiprināja, teikdams: “Ikviens, kas uzskata sievieti, to iekārodams, tas ar viņu jau ir laulību pārkāpis savā sirdī” (Mt. 5, 28). Bet ko par to domā mūslaiku sabiedrība?
Ņemot vērā, kā tiek eksponētas sievietes kaut vai pakalpojumu reklāmā, nerunājot jau par pornogrāfiju, jāsecina, ka minētā Bībeles prasība, kas gan skar tikai cilvēka iekšējo dzīvi, netiek ņemta vērā. Tas ir pirmais greizais solis.
Tas pats Mozus likums brīdina it īpaši no ārējiem nedarbiem: “Tev nebūs laulību pārkāpt” (Izc. 20,14). Mūsu sabiedrībā populāras ir “Hameleonu rotaļas” (ne tikai uz ekrāna!). Šajās “rotaļās” iesaistītie to tik vien prāto, kā cits citam atņemt sievu vai vīru… Tādā veidā ar izcilu aktieru palīdzību sabiedrība tiek pieradināta pie domas, ka arī šis nedarbs nav smādējams. Tas ir otrs greizais solis un, kā izrādās, ne pēdējais.
Pirms kara mūsu sabiedrībā nevienam droši vien ne prātā neienāca, ka varētu oficiāli slēgt laulības starp viena un tā paša dzimuma personām. Bet tagad sabiedrība jau cirkulē domas, ka varētu arī to pieciest. Bībele šādas “laulības” pat nepiemin, jo bargi tiesā homoseksuālo grēku. Bībelē ir satriecošs apraksts par Sodomas pilsētas izpostīšanu šādu grēku dēļ (Rad. 18–19). Apustulis Pāvils seksuālos grēkus starp viena un tā paša dzimuma personām pieskaita pie smagākajiem grēkiem (Rom. l, 27). Normālā sabiedrībā homoseksuālismu nav iespējams ne aprobēt, ne tolerēt, jo tas ir pretējs gan Bībeles, gan ētikas principiem.
1999. gada 28. septembrī Latvijas Valsts prezidentei, Saeimas Prezidijam un Valsts cilvēktiesību birojam tika iesniegts raksts, kurā teikts: “Latvijas lielāko konfesiju vadība izsaka savas bažas un protestu pret likumprojektu, kas paredz homoseksuālistus tiesiski pielīdzināt laulātajiem. Pirmkārt, homoseksuālisms ir klajā pretrunā ar Bībeli. Bez tam: to nevar pamatot vienkārši ar īpatnēju orientāciju. Arī vampīrs un kleptomāns ir īpatnēji orientēti, tāpat dzērājs un narkomāns. Taču tādēļ viņiem ar likumu nevar nodrošināt īpašu statusu. Šīs kaites var būt iedzimtas vai iegūtas praksē. Gan iedzimtās, gan iegūtās novirzes ir negatīvas, un pret tām ir jācīnās, nevis tās jāveicina ar labvēlīgu likumdošanu” (citāta beigas).
Tāda, lūk, ir kristiešu nostāja! Lai apturētu netikumus, kas izplatās sabiedrībā, ir jāsāk ar attiecīgu likumdošanu un jaunatnes audzināšanu.
Homoseksuālisms: normāla parādība vai sātanisms?
Andrejs Kavacis
Prāvests emeritus
No grāmatas “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”
Lai dotu konkrētu homoseksuālisma novērtējumu šādā skatījumā, vispirms vajag noskaidrot sātana un sātanistu darbības virzienus un izpausmes veidus. Otrkārt, vajag konstatēt Dieva Radītāja noteikto kārtību Bībelē un radītajā pasaulē – Dabas grāmatā. Treškārt, ir jāsaprot, ka homoseksuālisma nosodīšana ir cilvēku cilts dzīvības un radības kroņa – cilvēka – goda aizsargāšana, nevis uzbrukums kādiem anonīmiem un nezināmiem grēciniekiem vai viņu necilvēktiesībām. Ceturtkārt, visiem ir jāzina, ka atgrieztiem grēciniekiem nekad nav liegta Dieva žēlastība un piedošana, bet tiem, kuri lepojas ar savu perverso dzīvesveidu, kuri cenšas uz ļaunu pavedināt arī savus līdzcilvēkus, pat izolēšana no sabiedrības līdz ar piespiedu ārstēšanu ir visai maiga pretimnākšana, nevis sods.
Labākais garīgās pasaules pazinējs Jēzus Kristus sarunā ar saviem pretiniekiem saka:
“Ja Dievs būtu jūsu tēvs, jūs mani mīlētu, jo es esmu izgājis un nāku no Dieva. Jo ne no sevis esmu nācis, bet Viņš mani sūtījis. Kādēļ jūs manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties manos vārdos. Jūs esat no sava tēva – velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs” (Jāņa evaņģēlijs, 8.nod. 42.–44.p.).
Sātana melīgā daba atklājas jau grēkā krišanas stāstā. Sātans, slēpdams savu personību, šķietami draudzīgi kā čūska pielien cilvēkam, lai iedvestu tam pazudinošu domu – uzņemties atbildību par laba un ļauna noteikšanu ar savu miesīgo jutekļu un saprāta palīdzību. Līdz ar to cilvēks tiek šķirts no tiešas Dieva Gara vadības, nonāk juteklisku kārību važās – grēka un nāves varā. Piepildās Dieva brīdinājums: tu mirdams mirsi. Sātana melu dēļ cilvēks nav vis kļuvis itin kā Dievs, bet grēka dēļ viņa miesas nāvei pa pēdām seko otrā – garīgā un galīgā nāve. Tāpēc pareizs ir Kristus vērtējums – sātans ir slepkava, melis un melu tēvs, cilvēku iedvesmotājs uz kārībām un apgrēcību.
Tā kā pret Kristu sātans neko neiespēj un mūžīgajā esamībā jau ir saņēmis savu spriedumu, tad nu viņš darbojas laicīgajā, materiālajā pasaulē, labi zinādams, ka tam ir atlicis maz laika. Ir tā, kā raksta apustulis Jēkabs: “Arī velni tic un dreb.” Šīs drebēšanas dēļ sātanam vajag savas perversijas apsegt ar cilvēktiesību plīvuru un kaut kādā mērā apslēpt to pretdabīgo un bezdievīgo būtību.
Kā jūdu, tā kristiešu morāles likumi homoseksuālismu viennozīmīgi uzrāda par grēku. Nav pārprotams Trešās Mozus grāmatas 20. nodaļas 13. panta saturs: “Ja vīrietis kopojas ar vīrieti, kā tikai mēdz kopoties ar sievieti, tad tie abi ir izdarījuši nešķīstu apgānīšanos, kā vienam, tā otram ir mirtin jāmirst, lai viņu asinis paliek uz viņiem.” Homoseksuālismu par grēku uzrāda arī Jaunā Derība.
Apustulis Pavils vēstulē romiešiem 1. nodaļas 26.–27.pantā raksta: “Tad nu Dievs viņus nodevis kauna pilnās kaislībās: sievietes apmainījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko. Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, saņemdami pelnīto sodu par savu nomaldīšanos paši pie sevis.”
Tātad homoseksuālisms ir apkaunojošs grēks un klajas bezdievības sekas. Bet bezdievībai, pēc apustuļa ieskatiem, nav attaisnojuma: “Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem nav apslēpts; Dievs pats viņiem to atklājis. Viņa neredzamās īpašības, tiklab viņa mūžīgā vara, kā viņa dievišķība, kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas viņa darbos; tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.” Apustulis Pāvils skaidro, ka arī Dieva priekšā “pār tiem, kas ir spītīgi un neklausa patiesībai, bet seko netaisnībai, – dusmas un bardzība!”
Atšķirībā no Mozus likumiem Jaunā Derība nepavēlē homoseksuāļus nomētāt ar akmeņiem, taču ikviens, kas mēģina sacelties pret Dieva iedibināto kārtību, pats sevi ierindo sātanistos. Lasām apustuļa Pāvila otro vēstuli tesaloniķiešiem, 2. nodaļa, 3.– 4. un 9. pants: “Lai neviens jūs nemaldina ne šādā, ne tādā veidā: jo pa priekšu jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam, pretiniekam, kas saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu. (..) viņa (šī pretinieka) parādīšanās ar visu viņa viltus varu, zīmēm un brīnumiem ir sātana darbs.” Nenoliedzami, tie, kas saceļas pret Dieva iedibināto kārtību jebkurā jautājumā, ir sātanisti, un homoseksuāļi nevar būt nekāds izņēmums. Tas izriet no jūdu un kristiešu Svētajiem Rakstiem.
Ja ieskatāmies radītajā pasaulē – Dabas grāmatā, tur atklājam, ka neviena dzīvnieku, putnu, zivju, pat ne abinieku vai rāpuļu suga nepazīst viendzimuma pārošanās prieku. Visur valda uz lielākā vai mazākā mērā ģimenisku mīlestību un uzticību dibināta pretējo dzimumu sadarbība sugas uzturēšanā. Dzimumsakari kalpo kā dzīvības stafete no paaudzes uz paaudzi, nevis seksuālai baudkārei. Vienīgi visas radības kronis – cilvēks – ir nonācis kaunpilnā stāvoklī, apmaldījies pats pie savas miesas.
Ir atšķirība starp homoseksuālisma grēka skartu cilvēku, kurš, apjauzdams savas pretdabiskās rīcības bezdievību, meklē palīdzību un izeju no sava stāvokļa, un homoseksuālo grēku propagandētāju, kurš pieprasa sev pat tiesības adoptēt un samaitāt mazus bērnus. Pirmie būtu pelnījuši iejūtīgu palīdzību, bet otrie būtu izķerami kā traki suņi, ievietojami piespiedu ārstēšanas iestādēs un ārstējami tik ilgi, kamēr atmet šo cilvēka cieņu pazemojošo kaiti.
“Tad nu padodieties
Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums. Tuvojieties Dievam, tad
Viņš tuvosies jums. Šķīstījiet rokas, grēcinieki, un skaidrojiet sirdis,
šaubīgie!” Tiešām svētīgs ir šis apustuļa Jēkaba novēlējums.
[1] Science 284, 1999, p.665
[2] Science 285, 1999, p.803
[3] Daži autori Pasaules tirdzniecības centra sagraušanu 2001. gada 11. septembrī uzskata par postmodernisma ideoloģijas galu. Saskaņā ar postmodernisma paradigmu, teroristi lidmašīnās bija izdarījuši savai būtībai atbilstošu izvēli. Nevienam nebūtu tiesību to nosaukt par sliktu. Tomēr visa Rietumu pasaule viņu rīcību atzina par ļaunu. Postmodernisma postulāti šo pārbaudi neizturēja.
Saistītie raksti: Kā baznīca var kalpot homoseksuālistiem?
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.21(467) [2020. gada 6.–26. novembris]