Vilhelms Ļuta
Žurnālists
Katras normālas nacionālas valsts galvenais uzdevums ir veicināt savas nācijas izaugsmi. Taču Latvijas politiķi šo mērķi tīšuprāt apiet. Atsakoties no deokupācijas, dekolonizācijas un deboļševizācijas, nācijas turpmākā attīstība ir apturēta un pakļauta tālākai tās deģenerācijai.
30 gadu laikā latviešu skaits valstī ir samazinājies par 204 tūkstošiem jeb 15 procentiem. Negatīvā dabiskā pieauguma dēļ zaudēti 98 tūkstoši, bet 106 tūkstoši latviešu ir pārcēlušies uz dzīvi ārzemēs.
Diemžēl ir piepildījies Kārļa Ulmaņa konstatējums, ka latviešiem ziedu laiki ir beigušies. Jāatgādina, ka pirms kara, kā saka, ne vien zāle bija zaļāka, bet arī tautas dzīve bija labāka. Latviešu skaits ulmaņlaikos palielinājās par 342 tūkstošiem jeb 30 procentiem. Dabiskais pieaugums toreiz deva 150 tūkstošus jaunu pilsoņu un 192 tūkstoši latviešu uz dzīvi Latvijā atgriezās no Krievijas un citām ārvalstīm.
Nācijas deģenerācija ir izpaudusies ne vien skaita ziņā, bet arī kvalitatīvi. Tas tāpēc, ka okupācijas gados tika iznīcināti Latvijas gaišākie prāti – saimnieciskā un kultūras elite – kopsummā trešdaļmiljons cilvēku. Atlikušo tautas daļu kā radošu fenomenu okupanti atbīdīja malā. Izveidojās neradošu ļaužu pūlis, kuram spieda kopīgi darboties, neievērojot individuālo patstāvību, personības īpatnības un intereses. Aptuveni 200 tūkstoši pūļa ļaužu nolēma piemēroties okupantu prasībām, aktīvi darbojoties kompartijā vai kļūstot par čekas aģentiem vai stukačiem (ziņotājiem).
Pārkārtošanās un t.s. demokratizācijas sākumā daudzi no šiem kangariem jutās kā no laivas izmesti, taču ātri attapās un sāka tēlot pārkārtošanos. Izveidojās jauns birokrātijas aparāts – pilns ar okupācijas laika stagnātiem.
Varas krēslos pirmie pacentās iesēsties ar čeku saistītie darboņi – tādi kā I.Godmanis, A.Kreituss, J.Jurkāns, G.Andrejevs un daudzi citi. Vēlāk tiem pievienojās vesels bars okupantu līdzskrējēju. To vidū īpaši izcēlās J.Urbanovičs, N.Muižnieks, J.Ādamsons, A.Požarnovs, A.Šlesers, E.Graudiņš, B.Rozentāle, I.Zariņš, A.Elksniņš un citi.
Kopš t.s. valstiskuma atjaunošanas politiķi ir gādājuši nevis par latviskas Latvijas izveidi, bet gan rūpējušies par okupantu labklājības celšanu. Ieceļotājiem tika dota iespēja prettiesiski saņemt pilsonību. Uz latviešu nācijas rēķina šeit tikuši atstāti Krievijas militāristi un pensionāri un vēl arvien tiek uzturētas krievu skolas.
Vislabākie sadzīves apstākļi un visaugstākās darba algas ir Rīgā. Zīmīgi, ka šos labumus saņem puse no Latvijā dzīvojošajiem krieviem un tikai ceturtā daļa no mūsu valstī mītošajiem latviešiem.
Sabiedrībā dominē ekonomiskās attiecības, kurās viss ir pērkams un pārdodams. Neveidojot morālās, estētiskās vērtības, zūd garīgums. Svarīga ir tikai cena, peļņa. Tiek iznīcināti tie spēki, kas visvairāk cilvēku spēj garīgi pacelt.
Vislielākā cerība uz nākotni slēpjas apziņā, ka zemāk krist vairs nedrīkstam, nespējam. Tad mums jāiet bojā.
Ja nākamajos 30 gados valsts politikā nekas nemainīsies, tad latviešu skaits Latvijā būs zemāks par vienu miljonu un īpatsvars – tāds pats kā okupācijas laikā, tātad 50 procenti.
Lai latviešu nācija kļūtu noteicēja savā valstī, ir jāatbrīvojas no tiem, kas šeit nelikumīgi saradušies okupācijas gados. Nelūgtie iebraucēji kā ērces ir tikai savas laimes meklētāji citas nācijas dzīves telpā.
Latviešiem ziedu laiki nekad neatgriezīsies, ja tie neatbalstīs Aivara Gardas vadītās Latvijas Nacionālās frontes izvirzītos mērķus.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.21(467) [2020. gada 6.–26. novembris]