Labdien!
Laikā no 1972. līdz 1976. gadam sēdēju Krievijas politieslodzīto lēģerī Nr. 36. Tolaik zonā atradās ap 350 zeku. Sastapu ļoti daudzus gan ievērojamus, gan cienījamus cilvēkus. No latviešiem – Gunāru Astru, Juri Ziemeli, Kārli Vētru… daudz lietuviešu, ukraiņu, igauņu. No krieviem bija Sergejs Kovaļovs, kurš vēlāk kļuva par Borisa Jeļcina padomnieku. No žīdiem – Marks Dimšics, Josifs Mendeļejevičs, Zalmansons. Tie bija lidmašīnas nolaupītāji 1970. gadā. Tomēr manu atmiņu fokuss ir cits. Tas saistīts ar žīdu Makarčuku, kurš ar šiem lidmašīnas zagļiem nedraudzējās.
Makarčuks pret mani izturējās draudzīgi un reiz pastāstīja par savu vectēvu – varenu cionistu 1930. gados, kurš esot piedalījies sarunās ar Hitleru. Sarunu pamats bijis šāds:
“Jūs, vācieši, gribat dibināt Lielvāciju ar itāļu un japāņu līdzdalību – lai tā notiek! Bet mēs, Ciānas kalna bērni, savukārt vēlamies atjaunot savu zemi un valsti Palestīnā. Mēs, cionisti, dodam jums, vācieši, svētību tā trenkāt žīdus, lai visi dzīvi palikušie bēgtu prom uz Palestīnu un būvētu tur savu Izraēlas valsti.”
No Makarčuka stāstītā izrietēja, ka nacisti un cionisti būtībā ir radnieciski…
Ar cerību, ka publicēsit,
Andrejs Pūce
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.20(466) [2020. gada 23. oktobris–5. novembris]