No “DDD” arhīva: JOPROJĀM AKTUĀLI
22. oktobrī pieminēsim latviešu brīvības cīnītāja Gunāra Astras dzimšanas dienu. Diemžēl ne ar viņu, ne ar viņa dzīvesbiedri Hertu Līviju Astru aprunāties vairs nav iespējams. Tādēļ aicinām ielūkoties mūsu sarunā, kas notikusi Astras kundzes dzīves laikā.
Mēs uzvarēsim, jo mums ir taisnība!
Gunārs Astra bija viens no varonīgākajiem un nelokāmākajiem okupācijas pretiniekiem. Pretēji vairumam viņa laikabiedru viņš neslēpa savu pārliecību, tādēļ no 57 sava mūža gadiem gandrīz 20 gadus viņš pavadīja okupantu cietumos un soda nometnēs. Vai mēs esam viņa un viņa domubiedru nestā upura cienīgi?
Saruna ar Hertu Līviju Astru par šodienas Latviju, latviešiem un cīņu par patiesu brīvību
DDD: Ir pagājuši daudzi gadi, kopš Latvija it kā atguvusi neatkarību, taču vai tā ir patiesa brīvība? Vai latvietis jūtas kā saimnieks savā zemē? Aiz ārēji skaistās un “demokrātiskās” fasādes kopš PSRS okupācijas laikiem tā arī nekas krasi nav mainījis. Vēl aizvien valsts drošības iestādes ierobežo, pratina un nemitīgi vēro nacionāli noskaņotos. Kāpēc lielākā daļa mūsu tautas ir samierinājusies ar tupēšanu uz ceļiem zem okupantu nastas? Kāpēc klusē, kad tos, kas iztaisno muguru, izstumj un represē? Vai nav absurds un trauksmes vērts fakts, ka mēs – latviešu nacionālisti – esam disidenti paši savā tēvu tēvu zemītē?
Herta Līvija Astra: Gunārs sevi nekad nav atzinis par disidentu. Gunārs ir atzinis sevi tikai par Latvijas brīvības cīnītāju. Disidents ir cilvēks, kas dzīvo brīvā valstī un kritizē savu tautu no iekšpuses, nostājoties pret savu valsts iekārtu. Bet okupācijas laikā mums jau nebija savas valsts iekārtas, mēs bijām okupēta valsts. Disidenti ir bijuši krieviem, bet latvieši savus brīvības cīnītājus sauc par disidentiem tikai politiskajā valodā, lai it kā pasaule saprastu. Patiesībā mēs visu laiku esam bijuši tikai brīvības cīnītāji, kas prasīja brīvu Latviju – neatkarīgu no Padomju Savienības.
DDD: Vai, jūsuprāt, Latvija ir sasniegusi patiesu un īstu brīvību? Vai ir piepildījušies Gunāra Astras ideāli, par kuriem viņš cīnījās, sasniegts viņa izvirzītais mērķis?
H.L.A.: Ar mums ir tā kā Raiņa “Zelta zirgā”, kad Antiņš uzkāpj augšā un princesītei gredzens gan ir uzmaukts, bet tas nav īstais gredzens. Visapkārt vēl ir tā kā mijkrēslis. Pie daudzu mūsu likumu pieņemšanas ir strādājuši cilvēki, kas bijuši Padomju Savienības pārstāvji. Augstākā Padome pieņēma 4.maija deklarāciju. Tas bija sākums nelikumībām, jo tiesiski LR Satversmes likumus var pieņemt tikai Latvijas pilsoņi. Augstākajā Padomē bija daudz nepilsoņu. Un tā šīs nelikumības turpinās! Te ir jātaisa kļūdu labojums.
Bezgala daudz institūciju un struktūrvienību strādā tieši tam, lai mēs nemaz pat balsi nepaceltu, lai mums nebūtu iespējas par to izteikties. Es uzskatu, ka tagad ir ļoti daudz iespēju strādāt. Var iet no organizācijas uz organizāciju, varbūt ar jau sastādītu rezolūciju. Var lūgt, lai šī organizācija arī tādu pašu iesniedz. Un aicināt citus darīt to pašu. Un cilvēki ietu un paceltu sev svarīgos jautājumus. Vajag tikai nebaidīties un darīt!
DDD: Kāpēc par latviešiem patiešām svarīgiem jautājumiem, kā piemēram, deokupācija un dekolonizācija, mūsu valstsvīri klusē?
Herta Līvija Astra (no labās puses) un Gunāra Astras kapa pieminekļa autora Raimonda Muzikanta sieva Ausma Muzikante
H.L.A.: Mūsu valsts vēl nav nostiprinājusies. Mūsu valsts vīri vēl nav īsti valstsvīri. Mēs esam tādā kā pārejas periodā, jo mūsu valstī ir bezgala daudz sveštautiešu. Valsts vīri un sievas vai nu baidās, vai domā, ka pagaidām vēl nav pienācis laiks. Jeb viņiem ir ārkārtīgi laba informācija, cik patiesībā Rīgā ir cilvēku, – nav pat 30% latviešu, bet, teiksim, 20%. “Tautu tiesībās” Andis Koknesis ir paskaitījis, cik daudz cilvēku šeit sabrauca. Mūsu statistika pagaidām balstās uz padomju okupācijas laika datiem. Šaubos par to, ka tie atbilst patiesībai. Varbūt kaut kādās struktūrvienībās ir patiesie skaitļi, cik ir īsto latviešu – īstās latviešu tautas – un cik ir iebraucēju. Un cik starp šiem iebraucējiem ir īsti čekisti un armijas cilvēki. Valsts vīri varbūt zina to bīstamību, bet baidās pateikt.
DDD: Ja valstsvīriem patiesi ir pieejama šāda informācija, viņu tiešākais pienākums ir darīt visu, lai šo situāciju novērstu. Viņu darbi liecina par pilnīgu neieinteresētību latviešu tautas liktenī, nekas netiek darīts lai novērstu okupācijas sekas, panāktu Latvijas dekolonizāciju! Ir grūti no 100 deputātiem atrast piecus, kas būtu ar mieru ierosināt dekolonizācijas likumprojektu? Ko lai dara latvieši, kas grib kaut ko mainīt šajā sistēmā, kad notiek tautas piekrāpšana un valsts izsaimniekošana? Ko jūs iesakāt?
H.L.A.: Mēs varam oficiāli, ar biedrību, partiju, apvienību palīdzību vērsties pie valdības ar ierosinājumiem caur dažādām institūcijām. Atcerēsimies, kā Saeimā 1996. gadā pieņēma deklarāciju par okupāciju. Bija ārkārtīgs spiediens. Tā vajadzētu arī tagad! Jā, ir jau cilvēkiem liels nogurums un apātija, varbūt arī neticība. Sāk ieviesties tāda kā neuzticēšanās nekam, bet principā es domāju, ka ļoti daudz latviešu saprot, kas patiesībā šobrīd notiek Latvijā. Salīdzinājumam paskatieties, kas notiek Krievijā! Krievijā nāk iekšā ķīnieši un tauta degradējas, nodzeras. Tā kā krievi ir daudz melojuši un ļoti daudz apkrāpuši citas valstis, tad tas pašlaik nāk viņiem atpakaļ. Krievijā ir ļoti liela noziedzība. Pagājušajā nedēļā Krievijas Domes priekšsēdētājs Seļezņova kungs nāca ar priekšlikumu aktivizēt cilvēku atgriešanos Krievijā no Baltijas un NVS. Un praktiski visas Latvijas avīzes par to klusē. Nesaprotu, kā drīkst par to nerunāt!
DDD: Šajā laikraksta numurā arī ir lasāms raksts par šo paziņojumu.
H.L.A.: Redziet, mums “taisnības roka nāk kā no debesīm”! Kā Aivars Garda saka: taisnībai ir liels spēks. Palīdzība nāk pavisam negaidīti. Mums ceļš ir vaļā! Uz Seļezņova paziņojumu ir jāreaģē nekavējoties. Ir jāizveido komisija, kas organizēs cilvēku atgriešanos Krievijā, nevis penteri par integrāciju. Jā, mēs zaudēsim ekonomiski – taisnība, bet mēs morāli iegūsim, atbrīvojoties no cilvēkiem, kas mūs nicina, grib būvēt savus pieminekļus un runāt krievu valodā Latvijā. Viss būs labi, mēs pēc tam atkopsimies! Vajag tikai drosmi! Nedrīkst neizmantot šo Seļezņova aicinājumu tāpat arī Putina paziņojumu, kurā viņš sauca krievus mājās! Šeit latviešu un krievu intereses sakrīt. Durvis ir vaļā! Kur ir biedrības, kur ir organizācijas, kur ir partijas? Vajag sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi, kurā jāpieņem dekolonizācijas likums sakarā ar šo Seļezņova paziņojumu. Šeit vajag kliegt skaļā balsī!
DDD: Lai arī 35 pasaules valstis ir atzinušas, ka Latvija bijusi okupēta un varmācīgi pievienota Padomju Savienībai, mūsu pašu valstsvīri okupācijas faktu ir pieņēmuši tikai iekšējai lietošanai.
H.L.A.: Man trūkst vārdu! Tā ir nekrietna rīcība, bet katrā ziņā šis jautājums ir “jāpurina” uz augšu, jāsauc pie atbildības tos, kuri šo “iekšējo lietošanu” ir ierosinājuši un pieņēmuši. Latvietis jau var arī aizfilozofēties, ka ir jau nokavēts. Bet mums nav citas izejas kā vien šos cilvēkus kulturālā, humānā veidā dabūt ārā.
Es ticu, ka latvieši beigās sapratīs! Bet, ja neviens neuzņemsies izskaidrošanu, tad mūsu tauta dabūs vēl lielākus pērienus. Aivars Garda var kļūt par tautas vadoni. Pienāks brīdis un redzēsit, ka viss, ko Aivars Garda aicina, piepildīsies! Vai atceraties vārdus, kurus mēs kādreiz Neatkarības Kustībā rakstījām ar trīcošu roku? Krievus nosaucām par sveštautiešiem. Rakstījām, ka esam zem krievu jūga, ka esam okupēti. Un daudz tagad ir cilvēku, kas šos vārdus lieto atklāti un brīvi! Vai viņi atceras tos, kuri pirmie rakstīja šos vārdus ar trīcošu roku? Latviešu tauta ir pilna ar varoņiem, mums ir bezgala daudz varoņu. Barklaja de Tolli vietā varētu uzcelt pieminekli kaut vai nezināmam cīnītājam par Latvijas brīvību. Ir bezgala daudz cilvēku, kas būtu to pelnījuši! Ir dzejnieki, ir rakstnieki, ir aktieri, ir inteliģence.
Tikai tas ir jāizskaidro. Jo ļoti daudzi cilvēki vēl aizvien domā tā: es dzīvoju vienā atsevišķā mītnē, bet tur dzīvo tas krievs. Latvietis vēl nesaprot, ko tas nozīmē. Nesaprot, kādu iespaidu tas atstās uz mūsu tautas nākotni, uz valodu, uz mentalitāti, pat uz dziesmām, tikumiem un beigu beigās mēs būsim pilnīgi asimilēti vai integrēti – sauciet, kā nu gribat. Mēs tā nevaram! Kamēr latvieši savā zemītē nebūs vismaz 77%, mūsu tauta būs apdraudēta. Tas ir jāsaprot ikvienam. Okupantiem ir jābrauc prom!
Tādas nekrietnības, kādas atļaujas krievu avīzes Latvijā, ir nepieļaujamas. Mēs esam tik “miermīlīgi” un “cilvēcīgi”, ka pieļaujam, ka viņi pilnīgi ņirgājas par mums! Mēs nedrīkstam atļaut tādas avīzes, tās ir pretvalstiskas avīzes.
DDD: Kā Jūs vērtējat Latvijas Nacionālās frontes darbību? Vai Gunārs Astra atbalstītu Aivara Gardas cīņu un darbu?
H.L.A.: Aivars Garda ir burtiski Gunāra Astras domu turpinātājs. Gunārs izvirzīja tieši tos pašus jautājumus, kurus Aivars tagad virza uz priekšu. Gunārs tajā laikā saņēma ļoti lielu pretestību, viņu apcietināja. Arī tad latvieši teica, ka ir par traku un ka tā jau nu runāt nevar! Tāpat arī tagad Aivaram Gardam saka!
Ir brīnišķīgi dokumenti, kurus Aivars Garda rakstīja, piemēram, Eiropas Savienības komisāram paplašināšanās jautājumos Ginteram Ferhoigenam. Garda katrā ziņā ir humāns cilvēks. Intervijas, piemēram, radio SWH, arī krievu raidījumos un citur, ir bijušas ļoti pareizas. Kādā raidījumā kā piemēru Aivars Garda minēja krievus, kas savā laikā nodedzināja Maskavu, lai tikai uzvarētu ienaidnieku un savu zemi nosargātu. Viņam jautāja, vai arī viņš varētu Rīgu dedzināt, lai tikai Latvija būtu brīva? Aivars Garda bija tik drosmīgs, ka atbildēja apstiprinoši, jo pēc tam Rīgu var atjaunot. Tā bija brīnišķīga intervija.
Galvenais, kas Aivaram Gardam ir, – tā ir labsirdība un humānisms, un tas pievelk cilvēkus, daudzus cilvēkus! Viņam ir starojums un ticība, ka viss izdosies. Es piekrītu visiem viņa vārdiem un domām! Latvijā ir ļoti daudz potenciāli spēcīgu un varonīgu cilvēku. Tā ir māksla viņus pacelt un mēģināt humānā un gudrā veidā iet pret netaisnību. Tas ir ceļa sākums! Paldies Gardas kungam!
Es domāju mūs gaida ļoti smagi pārdzīvojumi. Tāpēc novēlu spēku, dzīvesprieku, optimismu un izturību. Mēs uzvarēsim, jo mums ir taisnība! Taisnība vienmēr uzvar!
Intervēja Ilze Liepa
Pirmpublikācija: laikraksts “DDD” Nr. 8, 2002. gada 1. augusts
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.19(465) [2020. gada 9.–22. oktobris]