Imants Liepiņš
Pat, ja Latvija ir neatkarīga un demokrātiska republika, tas vēl nenozīmē, ka tās līderiem nepiemitīs iekšēja vēlme meklēt kādu “priekšniektētiņu”, kam pagulties apakšā. Laikmetā, kad NATO ietvaros Latvija ir aizsargāta no ārējiem ienaidniekiem, Latvijas politiskā elite arvien turpina meklēt jaunus zābakus un okupantu tankus, ko laizīt.
Jāsāk ar to, ka jāpiezīmē: aktīva mētāšanās apkārt pa citu valstu vēstniecībām un galvaspilsētām, meklējot jaunus laizāmos zābakus, raksturīga tieši Latvijas politiķiem un t.s. “politiskajai šķirai”, ja lietojam tiešu pārcēlumu no angļu valodas, bet nav raksturīga vēlētājiem (un iedzīvotājiem kopumā – šī vārda visplašākajā nozīmē). Tautai šāda īpatnība – tieši pretēji – riebjas.
Pēc Pirmās Republikas dzīvelīgās augšupejas un Ulmaņlaiku vadoņkulta līksmās aprobežotības daudzus cilvēkus nepatīkami pārsteidza fakts, ka Baigajā gadā atradās pūlis ar cilvēkiem, kas – būdami Latvijas Republikas pilsoņi – no visas sirds gavilēja par okupāciju un pilnā nopietnībā bučoja ienākošos tankus, kuri bija ieradušies viņus paverdzināt. [..]
Pēc tanku skūpstīšanas un okupantu zābaku laizīšanas publiskajiem paraugdemonstrējumiem vairs pārāk neizbrīnīja, ka atrodas latvieši, kas metas palīdzēt okupantiem, sastādot savu līdzpilsoņu sarakstus izvešanai lopu vagonos uz Sibīriju, vai arī metas vēl nākamajiem okupantiem uzrādīt pagrabos noslēpušos ebrejus.
Tālāk, pēc kara beigām, – kolaborantu aktivitātes visplašākajā amplitūdā: no sūdzību rakstīšanas izpildkomitejai par kaimiņiem un darbabiedriem līdz ziņu pienešanai čekistiem… un tā līdz pat brīvprātīgam dienestam LPSR VDK, prokuratūrā utt., komunisma vārdā taisot karjeru uz savu līdzpilsoņu izspiegošanas un tiranizēšanas rēķina.
Kolaboracionisms nemirst, bet pārveidojas?
Deviņdesmitajos gados mēs visi automātiski pieņēmām, ka tagad nu tas viss vienreiz ir beidzies, tagad varam dzīvot brīvi, atklāti, nebaidoties no “stukačiem” un kolaborantiem, kas centīsies pakāpties uz mūsu mugurām, lai pakalpotu ārzemju kaklakungiem. Beidzot – lai nu kāda, bet tomēr pašiem sava – demokrātiska valsts un sabiedrība, brīvais tirgus un brīvas tiesības ceļot!
Kolaborantisma un “stučīšanas” problēma aizgāja vēstures mēslainē, sāka iztīrīties no sabiedrības ikdienas. Tomēr kaut kādā mērā šī svešo zābaku laizīšanas tieksme saglabājās, un interesanti, ka tā ne tik daudz turpināja pastāvēt sabiedrības masās (tauta laimīgi uzelpoja un aizmirsa šo “praksi”), cik ir nepārejoša tendence politiskajā “elitē”, – un iznākums ir tāds, ka daži vietējie politisko līderu izstrādājumi kopš PSRS likvidācijas atrodas arvien jaunu virskungu meklējumos. [..]
Lūkojoties atpakaļ, šķiet – daudziem mazākuma vēlētājiem, kas savulaik referendumā izvēlējās balsot pret Latvijas dalību ES, nepiemita tik daudz eiroskeptiskuma, cik iekšējs pretīgums pret šo “Eiropas prasību” fetišizāciju un vietējās “elites” trulumu, mūsu pakāpenisko atgriešanos Eiropā padarot par svešā un jaunā uzspiešanu, nevis mierīgu iekļaušanos. [..]
Protams, šāds iznākums bija kas negaidīts mūsu politiskajai “šķirai”… (..) Politiķu vairums bija psiholoģiskā nesaprašanā: kur tad ir tie jaunie zābaki, kas mums jālaiza? Kur tie jaunie tanki, kas jābučo?
Iestājās V. Birkava pieminētais “mērķtiecības trūkums”. Politiķi gluži vai sāka ar lukturi meklēt, kur dabūt kādas ārējas prasības, ko pēc tam varētu vietējiem bauriem viszinīgi uzspiest, tādā veidā maskējot pašu personīgo principu un ideju neesamību.
Ko lai iesāk, ja visi zābaki jau sabučoti?
Kad beidzās ANO konvenciju ratifikācija, kad izjuka visi mēģinājumi – pēc vecas inerces – pielabināties Kremlim… (..) tad zābaklaizītāji izmisumā sāka pievienot Latviju visādiem trīs un četrburtu kantoriem, protams, ja nebijām paspējuši tiem pievienoties jau iepriekš.
Turklāt Latvijas politiskos minjonus neinteresēja, kas tās par organizācijām, kam tās dibinātas, ko tās reāli dara un vai vispār spējam ko dot cits citam: mūsu politiķiem ir svarīgi vien tas, lai organizācijām būtu kādi gatavi normatīvi, kurus mums varētu uzspiest. (Pat visnotaļ noderīgu principu ieviešana Latvijas politiķu izpildījumā parasti izrādās nevis ieviešana, bet uzspiešana: ja no ārzemēm zābakotā kāja tomēr neparādās, tad mūsu ierēdņi un politiķi tādu noorganizēs.)
Zābaklaizītāji izmantoja mūsu pievienošanos OECD, lai pieglaimotos jaunajiem – ilgstoši meklētajiem un laimīgi atrastajiem – kaklakungiem, bet Moneyval (kas reāli ir ar ES nesaistītas blakusorganizācijas EC/PACE neoficiāls apakškantoris bez juridiska spēka, apmēram kaut kas līdzīgs Reportieriem Bez Robežām, tikai bez morālās autoritātes) izteikto rekomendāciju fetišs ir izvērties par triumfālu zābaklaizīšanas orģiju jau [vairāk nekā] divu gadu garumā. [..]
Viens no retajiem gadījumiem, kad zābaki pagaidām palikuši nelaizīti, ir t.s. “Stambulas konvencijas” neratificēšana – lai arī daudz kur pasaulē sievietes dzīvo otršķirīgu dzīvi, bez karjeras un izglītības iespējām, ne jau nu Latvijā (kur sieviete pavisam dabiski var būt uzņēmēja, miljonāre, deputāte, ministre, premjere, prezidente utt.) tagad vajadzētu atkārtot trešās pasaules valstu sieviešu skarbo eksistenci aprakstošas klišejas. Ar attiecīgām problēmām ir jācīnās tajās zemēs, kur tās tiešām ir konstatējamas. Nevis tajās valstīs, kas ir paraugs citām konkrētajā problemātikā.
Aizjūras zābaks esot garšīgāks
Pērnajā gadā ir bijušas vairākas spilgtas epizodes, kurās svešu tanku bučošana un zābaku laizīšana parādījusies vēl uzskatāmāk nekā parasti – vienlaikus pieņemot mūsdienu veidolu. [..]
Mēģinājumi aizliegt jaunajiem zinātniekiem rakstīt disertācijas latviski, obligāti lietojot vienīgi angļu valodu – tā ir vēl viena savas tautas nonicināšanas izpausme, jo svešvaloda (tas nekas, ka visi tās uzspiedēji paši to diez vai labi prot) te kalpo par “lingvistisku laizāmzābaku”. Tā teikt, no zābaklaizītājiem par bootlickeriem – uzreiz izklausās citādi, vai ne? [..]
Iepriekšējā gada nogales zābaklaizīšanas pārsteigums, ko vajadzētu iekļaut Tanku Bučošanas Slavas Zālē – JKP politiķi dodas uz ASV, lai uzliktu savam politiskajam oponentam sankcijas. Pie viena zem sankcijām pametot Ventspils brīvostas pārvaldi, kas ir Latvijas valdības (izpildvaras) daļa, līdz ar 20+ miljonu tonnu kravu apgrozījumu gadā.
Ieturēsim pauzi un apdomāsim: viena Latvijas valdības struktūra brauc laizīt zābakus uz Ameriku, lai tā sataisītu problēmas otrai pašu struktūrai. Un pēc tam to pasniedz kā savu gada lielāko sasniegumu! [..]
Mūsu valsts amatpersonu vidū nevienu brīdi nav bijis jautājums, cik šīs sankcijas ir pamatotas un vai tām ir jelkāda faktiskā bāze. Tieši pretēji – amatpersonas domā, kādā veidā tās “iztulkot” un “paplašināt”, lai tās varētu uzspiest pēc iespējas plašākam personu lokam Latvijā (piemēram, ZZS ietilpstošajām partijām), tādā veidā “pieglaimojoties” kārtējam zābakam no ārzemēm. [..]
Publicēts saīsināti
Avots: https://www.pietiek.com/raksti/latvijas_politiku_dzilaka,_pat_neapzinata_nepieciesamiba_laizit_zabakus_un_bucot_tankus__vienalga,_kadus
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.18(464) [2020. gada 25. septembris–8. oktobris]