11.septembrī mūsu tautas dižgaram Rainim aprit 155 gadi. Pieminot viņa devumu latviešu tautas kultūrā un latviešu valsts dibināšanā, publicējam Raiņa kā Satversmes sapulces deputāta 1921. gada 18. septembra runu.
Ievadam
Līdz publikācijai laikrakstā “DDD” izlasīju šo Raiņa runu kādas piecas reizes noteikti. Ne tāpēc, ka tā būtu neskaidra un sarežģīta, bet tāpēc, ka ļoti dziļa pēc satura. Ieteicu arī visiem lasītājiem to izlasīt vairākkārt. Domāju, ka ar vārdu “demokrātija” Rainis saprata tautvaldību, nevis partiju varu, kā tas ir tagad. Aiz partijām stāv kapitālistu naudas maiss, tātad pie mums ir nevis tautas vara, bet bagātnieku vara. Turklāt savējo oligarhus ir pabīdijuši malā svešzemju oligarhi.
Arī zemsvītras piezīmes un izcēlumi šajā tekstā ir mani.
Aivars Garda
Vispārējās debates par Satversmes I daļu IV sesijas 5. sēde
1921.gada 28.septembrī
J.Rainis (sociāldemokrāts):
Mani godātie kungi! Es dzirdēju jau vakar, ka mēs par daudz garas runas turot, un tomēr es gribu jūs lūgt uzklausīties. Lieta, par ko mēs runājam, ir pārāk nopietna. Mēs jaunai Latvijas dzīvei gribam noteikt gultni, no tās daudz kas atkarāsies tālākā gaitā. Varbūt ne viss, kā tika teikts, jo pārgrozības nāks drīzāk, nekā mēs domājam; bet tomēr pārgrozības, kas nāktu, norisinātos normālā gultnē daudz mierīgāk un vestu mūs pie mērķa daudz ašāk.
Mēs stāvam, kā teic, pie jaunas Daugavas rakšanas. Ja dzīves plūsma būs apdraudēta ar daudziem šķēršļiem, tad upes ceļš aizsērēs un mēs nonāksim purvā tiklab fiziskā, kā politiskā dzīvē. Ka mūsu politiskā dzīve jau tagad nerit tik brīvi, kā viņai vajadzētu ritēt, to varbūt, sajutīs katrs no jums, bet visvairāk tas, kas bijis ārpusē un no tā stāvokļa apskatījies mūsu dzīvi. Ja atnāk no ārienes šurp, tad mana, cik īsti gaiss mums ir piesmacis, cik upe gausi rit un cik šķēršļi pārāk lieli jau tagad. Ja nu mēs, apspriežot jauno Satversmi, neturēsimies pie tā principa, ka dzīves plūsmai jādod brīvs ceļš, tad mūsu dzīve aizsērēs vēl vairāk nekā tagad.
Mūsu tauta, sevišķi darba tauta, lielā sajūsmā padarīja pirmo darbu, lielo Herkulesa darbu, bet tad pagura. Herkuless darīja deviņus darbus, mūsu tauta vienu pašu paspēja un jūtas nogurusi pie otrā darba, pie jaunās dzīves radīšanas. Kādēļ tā? Viņai netiek dots brīvs ceļš. Ļaudis tagad strādā pie sava privātā darba, viņi neņem dalību politikā, lai rosinātu valsts dzīvi. Tādu parādību pabalsta no augšas.
Valsts dzīves vadīšanu, jaunas dzīves uzbūvi ņem pie mums zināmas bagātākās šķiras un grupas savās rokās un no šīs puses atskan tādi teicieni, kādus vakar te dzirdēju, ka tauta vispār pati sevi valdīt nav spējīga, ka mūsu tautai sevišķi nav pietiekošas izglītības, nav intereses pie valsts dzīves, ka vispār tauta ir kaut kas zemāks, kas ir jāvalda no augšas. Tādi uzskati vēl nebija mūsu valsts pašā sākumā. Mūsu valsts sākums ir demokrātisks, bet mēs esam gājuši ačgārnu ceļu.
Ir daudz iemeslu, ka mūsu dzīve ir gājusi nenormāli, ka tauta novirzījusies nevis uz jaunas valsts uzbūves rokās ņemšanu, uz politiskās dzīves normēšanu, bet uz privāto interešu piekopšanu. Ir gandrīz tāds uzskats pilsonībai, ka valsts ir tikai paplašināta privāta saimniecība, kāds kopveikals, kāds konzums.[1]
Mēs gan dzīvojam mazos apstākļos, mazā platībā, bet arī te šis uzskats ir kaitīgs, kaitīgāks vēl vairāk nekā citi visi maldīgie uzskati kopā, jo še ir maldi pašā pamatā: valsts dzīve tik daudz atšķiras no privātās dzīves, cik atsevišķs cilvēks no tautas. Pie šī maldīgā uzskata pilsonības daudzas aprindas turas un tas mūs ved uz postu. Brīdināja no visām pusēm, bet mēs uz to neklausāmies; mēs, varbūt, nenojaušam savu stāvokli, un to, ka šī kļūda priekš mūsu valsts dzīves ir kļūmīga. Tā mūsu dzīve top nedemokrātiska. Tas lielais uzplūdums, kuru minēju, bija demokrātisks, demokrātiski vajadzēja vest tālāk mūsu valsts dzīvi, bet tas nenotiek un, kā liekas, nenotiks arī turpmāk.
LSDSP frakcijas deputātu grupa Saeimas plenārsēdes laikā
Kad jāizstrādā Satversme, tad skan dažādas balsis, kuras grib vēl vairāk norobežot tautas darbību, grib likt viņai šķēršļus, kuras negrib, ka tauta, pēc iespējas plašākā mērā ņemtu valdību savās rokās, bet grib, lai valdītu noteikta privileģēta šķira. Tas izpaudās sevišķi spilgti pie jautājuma par referendumu. Referendums ir viena no tautas pamattiesībām. Referendums nozīmē, ka tauta ne vien savos priekšstāvjos, kurus viņa ir sūtījusi vēlēšanās, bet arī tieši var izteikt savas domas. Šī domu izteikšana ir arī civilizētā, pilsoniskā valstī diezgan aprobežota, bet ne tik tālu, ka tautas griba vairs neizteiktos. Turpretim tie projekti, kādi mums Satversmē ir likti, aprobežo tautas referendumu tik tālu, ka par referendumu vairs nevar būt runa, ka vairs nav tautas nobalsošanas, jo tāda varētu pie mums notikt visretākos laimes gadījumos. Bet še nav runa par laimi, bet par tiesībām. Pilsonība baidās no tautas nobalsošanas. Man liekas, ka šīs bailes nav pamatotas.
Es nodzīvoju ilgu laiku valstī, kurā valda šis referendums un kurā valda viņš vispilnīgākā mērā, un kurā pastāv līdzās ar viņu arī vēl daudzas citas tautas tiesības, kādas mūsu pilsonībai iedveš bailes. Šī valsts no visām Eiropas valstīm ir tā, kura dzīvo vismierīgāko dzīvi, kur politiskā attīstība ir visaugstākā, kura lielā pasaules kara laiku ir pārcietusi i politiski, i garīgi vislabāk. Tautas izglītība, ne tik vien speciālā, bet arī politiskā ir visaugstākā taisni Šveicē, un taisni šis referendums, šīs tautas nobalsošanas tiesības ir darījušas iespaidu uz tautas izglītību. Referendums ir bijis tikpat liels līdzeklis izglītības jautājumā kā visas skolas kopā.
Man vēl jāsaka, ka nekādi nepatīkami starpgadījumi nav bijuši šī referenduma dēļ. Tur referendums ir nolikts uz ļoti mazu skaitli, uz 30 000, dažos kantonos pat uz 15 000 balsu, kuras var ierosināt vai atraidīt likumus un nekādas neērtības tādēļ nav pamanītas. Nav tādu gadījumu, ka tauta būtu izmantojusi savas tiesības priekš pilsonībai bīstamiem soļiem. Pati referenduma izpildīšana ir tik vienkārša un pareiza, ka nevar būt runa par kādu nebūt smagu aparātu. Šveicē referendums notiek ļoti bieži un norisinājās tik aši, ka mēs ar savu tiešām smago vecmodīgo carisko birokrātisko aparātu tikai varam brīnīties. Referenduma balsis tiek salasītas pa dažām dienām, lielākā daļa no viņām ienāk triju, četru dienu laikā. Balsis saskaitītas arī tiek ļoti aši. Referendums iegājis Šveices dzīvē līdz pašam pamatam, tā kā Šveices pilsonis bez referenduma tiesībām nevar iedomāties savu valsti. Ja Šveices pilsoņiem šo referenduma tiesību nebūtu, tad viņi skaitītu savu republiku par nedemokrātisku, par neesošu, par nerepubliku. Tik tālu tautas nobalsošana tiek atzīta par pamata tiesību.
Un še, kur mēs arī gribam būt demokrātiski, gribam dibināt savu republiku, tur mēs no šīs tiesības visvairāk baidāmies. Vēl savādāk izliekas, ka mēs baidāmies no tautas nobalsošanas, kad ievērojam, ka šī ir tā pati tauta, kura taču šo republiku dibināja, kura padzina ienaidnieku. Tas, kas spēj ienaidnieku padzīt, tas taču nebūs ienaidnieks sevis paša dibinātai valstij.[2] Tautas interesēs taču ir šo valsti uzturēt un ar savu nobalsošanu tauta šo valsti uzturēs un darīs vēl stiprāku. Ka viņai būs šīs tiesības, viņa jutīsies pie valsts vairāk saistīta nekā tagad, kur viņai tikai par 2 līdz 3 gadiem reizi ir tiesība nodot savu balsi.
Šīs nobalsošanas tiesības tātad es skaitu par nekaitīgām pat no pilsoniskā stāvokļa. No mūsu strādniecības stāvokļa raugoties, man jāsaka, ka referendums ir ierocis priekš strādniecības attīstīšanās un līdzi priekš visas tautas attīstīšanās. Es domāju, ja pilsonība šo referendumu ieviestu, tad viņas pašas aprindas politiski daudz vairāk tiktu izskolotas nekā tagad, un tad viņas spriestu daudz brīvāk par visiem jautājumiem nekā tagad. Mēs redzam, ka pilsonība mūsu politiskā dzīvē ir pavisam jauna. Pie mums politiski skolota ir tikai strādniecība. Tamdēļ nāk vienmēr nesaprašanās, ka pilsonība bīstas pat no tādiem ierīkojumiem, pat no tādām tiesībām, kas katrā civilizētā valstī atzītas par pilnīgām – ne vien nekaitīgām, bet noderīgām arī pašai pilsonībai. Mums vēl šī politiskā instinkta nav.
Mūsu pilsonībai nav politiskās sajūtas, kura rodas līdz ar politisku izglītību. Tāpēc es saku, ka, pieņemot referendumu, jūs, pilsoņi, nespersiet nekādu revolucionāru soli, ko no jums neviens arī neprasa. Es saku, referenduma ievešana arī nav nekāds revolucionārs solis; tas ir solis uz tautas izglītību politiskā ziņā. Jūs varbūt šaubāties pat par to, vai vajadzīga ir politiska izglītība. Ka viņas trūkums ir demokrātisma trūkums, to jūs redzēsiet kaut no tādas lielas valsts piemēra, kāda ir Vācija. Viņas izglītība tehniskā ziņā stāv ļoti augstu, politiskā turpretim ļoti zemu.[3] Tas tamdēļ, ka parlaments pats mēģināja visādi tautas tiesības apspiest, vēlējās pats, lai tauta būtu politiski neattīstīta, lai mazāk gūtu varu. Tā tauta nevarēja stāvēt kara vētrām pretī, tauta nevarēja saprast, ka karš nebija atgaiņas, bet uzbrukuma karš, un tauta tāpat netika galā ar savu revolūciju. Vācijas tauta tikai tagad skolojas politiski.
Lai mēs, latviešu tauta,[4] prastu labāk izmantot savu revolūciju, kura mums ir devusi mūsu valsti, lai mēs neaizmirstam, ka tie spēki, kas to cēluši, ir tālāk attīstāmi un skolojami priekš valsts turpmākās izbūves. Mūsu pilsonība, no referenduma baidīdamās, liek priekšā gluži citus līdzekļus priekš valsts it kā nostiprināšanas. Viņa ir tādos uzskatos, ka valsts būs stipra tikai ar stipras dūres vīru. Mēs diezgan esam jutuši stipras dūres, un nu vēl pēc Satversmes likuma būtu jādibina jauna vara klāt, kura atkal parādītos stiprā dūrē? Jādibinot amats prezidentam, kuru ieceltu tauta uz vispārēju vēlēšanu pamata. Tā būšot demokrātiskā iekārta, ja vēlētu prezidentu visa tauta.
Es pievedīšu tikai vienu faktu. Šādu tautas nobalsošanu prasīja Napoleons III, kad viņš gribēja, lai tauta viņu ieceļ par Valsts prezidentu, lai tad varētu tapt par ķeizaru. Viņš it labi zināja, ka to viņš var panākt taisni ar šo, tas ir, visdemokrātiskāko nobalsošanu. Viņš tika par ķeizaru un apspieda tautas brīvību kā vēl nekad. Es nedomāju, ka pie mums celtos kāds Napoleons, kaut arī viņš būtu desmitais, jo mūsu stiprās dūres vīri ir par maziem – mazāki nekā Napoleons Mazais jeb III.
Te būs, varbūt, citi iemesli, kamdēļ prasa pie mums prezidentu. Še vispār nevar runāt par formas jautājumu, mēs runājam par neīsto lietu, mēs runājam par neīsto formu. Te [ir] ne formas, bet varas jautājums. Pie mums konservatīvās un reakcionārās partijas domā, ka ar prezidentību būs dots viņas rokās ierocis, kā noturēt tautu reakcijas klausībā. Būs tādi gadījumi, viņas domā, kad varēs likt lietā šo ieroci; būs gadījumi, puči, kuri tiks ierosināti no ārzemju reakcionārām partijām, jo mums nav jābaidās ne tik daudz no sarkanās internacionāles kā no melnās internacionāles. Ka viņa sāk atkal reiz darboties, to mums bija izdevība redzēt pāris nedēļas atpakaļ. Ja viņai būtu lielāki panākumi, tad arī mūsu reakcija paceltos. Šis prezidenta ierocis būtu diezgan ass un bez liela uztraukuma un daudz ātrākā laikā varētu panākt tautas tiesību nospiešanu. Bet es gribu teikt, ka šai melnai revolūcijai Eiropā nav tik lielas cerības. Es varēju pārliecināties, ka reakcionārās domas ir gan izplatītas, ka viņas publikā daudz dzird, bet gan tikai tādēļ, ka lielākā daļa no preses ir melnās reakcijas rokās. Piemēram, Vācijā visa iespaidīgā pilsoniskā prese atrodas Stinnesa rokās, un Stinness ir reakcijas rīks. Tātad atklātībā, publiskās vietās, sarunās ar privātiem – visur dzird to, ko saka avīzes, un avīzes saka, ko grib Stinness.[5]
Bet lai nemaldās pie mums tāpat, kā maldās Vācijā. Reakcijas spēki ir tomēr mazi, Vācijai melnajai reakcijai pieder tikai ierēdnība un virsniecība, bet virsniecība bez kareivjiem neko neizdarīs. Un kareivji nav melnie. Tātad ar spiedienu no augšienes vien neizdarīs to, ko melnā vara grib. Vācijā ķeizara vara nenāks atpakaļ, un, kamēr viņa tur nenāks, kamēr viņa nenāks ne Ungārijā, ne Austrijā, tikmēr ir mazāk izredzes krievu un latviešu reakcionāriem. Tāpēc es tās briesmas neturu par izšķirošām. Es nedomāju, ka viņas uzvarēs, visas tās Bermonta un Niedras, un kristīgās partijas, kas te dibinājās, kas pie mums ir pieaugušas un vēl tālāk domā pieaugt. Es domāju, ka šie kaitēkļi mūsu dzīvību neapēdīs, jo mēs esam pārāk dzīvības spējīgi, mēs esam pārāk demokrātiska darba tauta pašos dziļumos un pamatos. Darba tauta nepadosies tai reakcijai un nepadosies arī tad, ja reakcijai būtu šis stiprais ierocis rokā.
Uz laiku, kamēr pie mums vēl apstākļi, sevišķi saimnieciskie, nav nokārtojušies, uz laiku izliekas arī pie mums šīs varas stipras; viņas cerēja, ka stiprināsies caur agrāro likumu – bet, cik vājas viņas tomēr ir, cik vājas viņas pašas jūtas, to jūs redziet no tā, ka viņas nevar pašas izvest savu politiku, bet meklē sakarus ar Eiropas melno reakciju un pie mums atbalstās uz baroniem. Niedram pārmet, ka viņš ar baroniem kopojoties, bet tas pārmetums arī nav nopietni domājams, jo patiesi pie mums melnā reakcija var atbalstīties tikai uz baroniem. Bet tā reakcija, kas viena pati nekā nespēj, tā mūs nenomāks, kad arī lūkotu savu spēku pavairot ar dažādiem mākslīgiem līdzekļiem, kāda būtu konstitūcijas grozīšana par ļaunu demokrātijai.
Lai neviens nešaubās, ka reakcijas virziens ir nedemokrātisks, kaut gan viņu pašu priekšstāvji saucas par demokrātiem. Tas, kas grib bagātāko šķiru valdību pār tautu, kas grib tautas aizgādniecību, tas nevar būt demokrāts jeb tautas valdības piekritējs. Ka melnie saucas par demokrātiem, ir tikai viņu vājības zīme: viņiem jāslēpjas, viņi vēl nedrīkst skaļi teikt, ka ir demokrātijas ļaunākie ienaidnieki. Pretdemokrāti saka vēl, ka prezidentam būšot jāsatur parlamenta pārāk revolucionārās tieksmes. Tas ir diezgan savāds arguments, jo pilsonība taču domā, ka parlamentā viņai būs vairākums, un tātad prezidentam no viņu vidus vajadzētu viņus pašus satvert: viņi grib rīksti, kas per viņus pašus. Jeb vai pilsoņi baidās, ka strādniecība ņems pārsvaru nākošās vēlēšanās? Jeb vai pilsonība domā, ka prezidents būs no vienas viņas kliķes un šī kliķe caur to savus spēkus pavairos? Tā mēs nonākam tādā sfērā, kur nav vairs runas par valsts dzīvi, bet par privātu kliķi. Es nedomāju, ka Latvija tik tālu nonākusi vai ka mūsu pilsoņi tur nonāks.
Es ticu, ka mūsu pilsoņos ir vēl dzīvs spēks iekšā, ka viņi nav visi viena reakcionāra masa kā dažās vietās ārzemēs, un, kad es runāju par demokrātismu, tad es nedomāju uzsvērt tikai savu strādniecības stāvokli, bet domāju, ka būs kāds zināms iespaids uz demokrātisku domu arī pilsonībā. Demokrātisms ir viņas pašas labums un mūsu tautas kopējs labums. Tautai vajag jaunu valsti izbūvēt, un to var tikai ar svaigiem spēkiem, un pie jaunās valsts būvēšanas nevar palīdzēt nekādi stipras dūres varoņi.
Par prezidentību tika izteikti daudzi teorētiski uzskati. Es gribu te tik vienu minēt: republikā prezidents nav nebūt bijis vienmēr vajadzīgs, un pašā sākumā, kur republikas vārds pirmo reizi cēlās, tur nebija prezidenta. Es aizrādīšu uz to, ka lielākās Grieķijas Republikās nebija prezidenta modernā nozīmē; piemēram, Atēnās, kuras demokrātiskā laikmetā piedzīvoja savu lielāko ziedu laiku, nebija tāda. Perikls, kurš vadīja ilgus gadus šo republiku, nebija prezidents. Viņš bija tikai stratēgs (kara vadonis) un savās rokās sakopoja dažus citus amatus: finanšu ministra, flotes pārziņa utt. Viņam nebija tādas funkcijas, kādas ir tagad modernam prezidentam. Republika bez šīm prezidenta funkcijām vienās rokās var pastāvēt labi, to pierāda tās pašas Atēnas, kuras ziedu laiks bija zem Perikla un kuras ziedi bija tik krāšņi, ka skaistāki vairs pasaulē nav bijuši un ka mēs no šīs demokrātijas garīgiem augļiem vēl tagad dzīvojam un dzīvosim vēl tūkstošiem gadus, jo visa Eiropas kultūra uzbūvēta uz šo Atēnu demokrātijas augļiem, kad nebija stipra dūre valsts priekšgalā, bet ģeniāla galva.
Otrs liels piemērs ir Romas valsts. Tā bija savas slavas augstākā pakāpē republika, un atkal nebija republikas prezidenta, bet bija divi konsuli, kuriem nodeva uz vienu gadu zināmas prerogatīvas. Tātad te atkal nav moderna prezidenta ar stiprās dūres tiesībām. Modernās republikas prezidents nāk tikai vēlākos laikos, un te jāsaka, ka viņš ir, kā te vakar jau teica, no monarhijas mantots, republika ar galvu, kuram ir monarhistiskas tiesības. Bet, ka tāds nav vajadzīgs, to rāda agrākās republikas, kuras pārspēj kulturālā ziņā modernās republikas.
Es pie citiem argumentiem neuzkavēšos, bet gribu tikai to vēl teikt, ka pilsonība laikam tomēr nebūs pie mums vēl tik tālu attīstīta, nebūs tik tālu demokrātiska, nebūs varbūt vairs tik demokrātiska, ka viņa atteiksies no šī prezidentības līdzekļa. Laikam pieņems to vēlēto prezidentu, un mums būs ar to jārēķinās. Bet, ja tas notiek, tad viens būtu pilsonībai jāapdomā – ka ar tādu republikas prezidentu mēs, varbūt, ceļam tikai reprezentatīvu personu; varbūt, viņš būs tikai rautu varonis un auto braucējs. Varbūt, viņam būs visādas mazas funkcijas, kuras ir tīri mehāniskas. Ja prezidenta ideja tik zemu nokrīt, tad tiešām, es domāju, ka tiem, kas viņu būs ieveduši, būs vēlāk par viņu jākaunas.
Tātad, ja būs vēlēts prezidents, tad pilsonībai ir jāzina mazākais tas, ka tai personai jābūt radošam garam. Ja viņam tāda gara nav, tad viņa funkcijas ir pilnīgi liekas un tās var izpildīt kurš katrs ierēdnis. Bet, ja tāds gars pilsonībai būs, tad viņam jābūt sevišķi kulturālam garam, tad viņam jābūt nevis tai stiprai dūrei, kas tikai apspiež tautu, bet viņam jābūt tai galvai, kas var dot kulturālas mantas.[6]
Mēs kā valsts varam pastāvēt tikai tad, ja mēs esam kulturāla valsts, un kulturāla valsts mēs varam būt tikai tad, ja mēs esam demokrātiska valsts. Es atgriezīšos atpakaļ pie Šveices. Šveicē nav prezidenta. Viņa ir federatīva valsts. Vakar tika teikts, ka federatīvās valstīs gan var būt prezidents, jo tur ir kopejošas funkcijas. Šveice ir federatīva valsts, un tomēr viņa bez prezidenta. Tur ir ierēdnis, kas izpilda uz gadu amatu un kurš tiek ņemts no bundesrātiem. Šveice tomēr, salīdzinot ar mums, ir augsti stāvoša kulturāla zeme. Augsti stāvoša tādēļ, ka vispārējā, tā arī politiskā izglītība stāv tur ļoti augsti un ka tautas tieksmēm, tautas radošam garam, demokrātiskai iniciatīvai nekur neliek robežas. Tas arī būtu mūsu mērķis Latvijā, lai valdītu tāds gars, kas varētu Latvijā kulturālā ziņā vest šo jauno uzbūvi, lai mēs nepaliktu iepakaļ kultūrā.
Ja mēs, mazā tauta, paliksim atpakaļ, ja mēs nevaram citām kulturālām valstīm skaitīties līdzi, tad mēs varam pazaudēt ne vien savu valsti, bet arī savu tautību. Tās briesmas mums nav nekad jāaizmirst. Mēs esam mazi, bet mēs varam būt lieli, ja mēs esam kulturāli. Dariet visu, lai mēs šinī ziņā būtu demokrātiski kulturāla valsts, lai mēs būtu uz priekšu ejoša, jaunradoša valsts, jo latviešu ģēnijs kaut ko var radīt, bet var radīt tikai brīvā valstī.
(Aplausi.)
UZZIŅAI
Satversmes sapulces priekšsēdētāja vēlēšanas
Satversmes sapulces pirmā sēde notika 1920. gada 1. maijā. Tika vēlēts Satversmes sapulces priekšsēdētājs, kas tajā laikā līdzinājās prezidentam. Amatam izvirzīja Raini un Jāni Čaksti no Zemnieku savienības. Ar 83 pret 48 balsīm ievēlēja Čaksti. Pat visi sociāldemokrātu partijas biedri nenobalsoja par Raini.
1.Valsts prezidenta vēlēšanas
1.Saeimas laikā, 1922. gada 14. novembrī, notika Valsts prezidenta pirmās vēlēšanas. Pēc vienošanās starp LSDSP un Latvijas Zemnieku savienību kā vienīgais kandidāts tika izvirzīts Jānis Čakste un ievēlēts par pirmo Latvijas Valsts prezidentu ar 92 balsīm par (lielākais atbalsts Valsts prezidenta ievēlēšanas vēsturē) un 6 deputātiem atturoties.
Pirms šīm vēlēšanām par iespējamiem Valsts prezidenta amata kandidātiem tika uzskatīti ne tikai līdzšinējais Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste, bet arī latviešu strēlnieku bataljona organizētājs, bijušais zemkopības ministrs Jānis Goldmanis un tieslietu ministrs Jānis Pauļuks. Kārlis Ulmanis bija atteicies no savas kandidatūras uzstādīšanas, bet vēl klīda baumas, ka sociāldemokrāti varētu virzīt savu kandidātu – Raini. Tomēr beigās tika izvirzīta tikai Jāņa Čakstes kandidatūra, un viņš tika ievēlēts par pirmo neatkarīgās Latvijas prezidentu.
2. Valsts prezidenta vēlēšanas
1925. gada 6. novembrī 2. Saeimas laikā notika Valsts prezidenta vēlēšanas, kurās kandidēja Rainis.
Pirmajā balsojumā Rainis ieguva visvairāk balsu, tomēr prezidentu ievēlēt neizdevās, jo neviens kandidāts nesaņēma vairāk par 50 balsīm. Pirmajā kārtā balsu sadalījums bija šāds: par Raini – 33 balsis; par Kārli Ulmani – 32 balsis; par Jāni Čaksti – 29 balsis.
Otrajā balsojumā sociāldemokrāti Raiņa kandidatūru negaidīti atsauca. Par Valsts prezidentu atkārtoti tika ievēlēts Jānis Čakste, iegūstot 60 balsis.
[1] Mūsu laikos, piemēram, Andris Šķēle, teica, ka valsts esot jāvada kā uzņēmums.
[2] Tagad tauta vēl joprojām nav padzinusi savus ārējos ienaidniekus – padomju kolonistus visās paaudzēs. Ar latviešvalodīgā nedomājošā pūļa piekrišanu valsts noziedzīgā vara ir nelikumīgi piešķīrusi pilsonību tiem, kurus vajadzēja padzīt, – Krievijas 5. kolonnai.
[3] Starp citu, Latvija pieņēma savu Satversmi, balstīdamās uz politiski neizglītotās (kā to nodēvēja Rainis) Vācijas Veimāras 1919. gada 31. augusta konstitūciju. Kā zināms, mūsu Satversmē ir kļūdaini ierakstīts, ka vara pieder nevis latviešu tautai, bet kaut kādai neesošai Latvijas tautai.
[4] Arī Rainis nesaka “Latvijas tautas”.
[5] Tagad arī pie mums visa Latvijas TV un Radio ir melnās reakcijas rokās.
[6] Manuprāt, lietojot vārdu “kulturāls”, Rainis domāja vārdu “ģeniāls”. Tāds, kāds bija Perikls. Nezinu, varbūt Rainis nebija Perikls, bet rakstnieku-dzejnieku un domātāju vidū viņš bija pirmā lieluma “zvaigzne”. Tāds kā Onorē de Balzaks un Ļevs Tolstojs. Nevis tikai Latvijas, bet visas pasaules mēroga. Tas, ka latviešu politiķi neizmantoja viņiem doto lielāko izdevību, proti, ievēlēt Raini par prezidentu, atsaucās uz Latvijas tālāko drūmo likteni – ar PSRS okupāciju.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.17(463) [2020. gada 11.–24. septembris]