Ausma Muzikante
Latvijas Nacionālās frontes dalībniece
“Lai nonāktu pie vēsturiskās patiesības, jautājumu mežā jāizcērt stiga, kas ved mūs pagātnē.” – rakstīja Ēriks fon Dēnikens.
Jau 30 gadus dzīvojam ar nelikvidētajām okupācijas sekām un ar tādu parlamentu, kas nav spējīgs starptautiski paziņot, ka Latvijai ir nepieciešama dekolonizācija. Mēs, lielākā daļa latviešu, esam piemirsuši, kādā valstī dzīvojam! Esam piemirsuši par savu atbildību pret nākamajām paaudzēm – atstāt tām patiešām brīvu Latvijas valsti. Toties pazemīgi klausām dažādiem “saimniekiem”, interesējamies tikai par savu personīgo labumu…
Pēdējā laikā atklājas vairākas patiesības par to, kas notika vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem, jau kopš 1986. gada, kopš “Helsinki-86”. 1988. gada 14. jūnijā, stāvot pie Brīvības pieminekļa, nokļuvām garā gājienā, kuram pa priekšu tika nests mūsu Latvijas valsts karogs. Dziedājām mūsu lūgšanu “DIEVS, SVĒTĪ LATVIJU!” un sākām apzināties, ka ir jāuzsāk cīņa par brīvību, balstoties uz Latvijas pilsoņu, kādi bijām līdz 1940. gada 17. jūnija okupācijai, un viņu pēcnācēju neatņemamām tiesībām. Mūsu vistiešākā atbildība bija starptautiski ziņot, ka Latvijā ir jāizbeidz okupācija un kolonizācija, jāatjauno Latvijas valsts.
Taču jau Ivara Godmaņa paustais, ko varam lasīt 1989. gada 24. jūlija “Atmodas” numurā, tāpat arī Anatolija Gorbunova viedoklis skaidri parāda, ka šo cilvēku nākotnes plānos nebija okupācijas likvidēšana un 18. novembra Latvijas valsts reāla atjaunošana. Nupat to apliecināja arī Dainis Īvāns, stāstot par tā laika notikumiem, uzsvērdams, ka Latvijas Tautas frontei 1. Kongresa programmā nav bijis iekļauts jautājums par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu.
Iepriekš pieminētajā “Atmodas” publikācijā par LTF Domes valdes 31. maija Aicinājumu Ivars Godmanis paziņo: “Parlamentārais ceļš, kuru kā noteicošo izvirzījusi LTF, nosaka arī to, ka šī valsts ir jārada, jāveido… runa ir par principāli jauna Latvijas valstiskuma radīšanu. [..] Galvenie šie valstiskuma meti ir iezīmēti 31. maija Aicinājumā. Taču konceptuālā ziņā runa ir tieši par neatkarīgas valsts radīšanu, nevis atjaunošanu tādā veidā, kādā tā eksistēja 20 gadus.”
Tālāk šajā rakstā lasām: “Taču, “pateicoties” Latvijas vēsturiskās attīstības traģikai
(valstiskuma zaudēšana pēc 1940. gada okupācijas, masveida deportācijas, kara upuri, mehāniskās
migrācijas procesi), Latvijas pamatnācija – latvieši – ir kļuvuši par minoritāti savā zemē. LTF
izprot dažu radikālu organizāciju (LNNK, “Helsinki-86” u.c.) reakciju uz šiem traģiskajiem procesiem, iestājoties par Pilsoņu komitejām kā līdzekli, lai pilsoniskā ceļā atjaunotu Latvijas valsti. Tādas darbības izvēli acīmredzot noteikuši arī draudi, ka parlamentārā ceļā varētu tikt liegta iespēja izcīnīt tādu Latvijas parlamentu, kurš varētu aizsargāt latviešu nācijas pašsaglabāšanās un pašnoteikšanās tiesības. LTF visus spēkus veltīs tieši parlamentārajai cīņai, saskatot tajā reālas iespējas pakāpeniski izveidot demokrātisku Latvijas valsti, kurā latviešu nācijai būtu garantētas pašnoteikšanās tiesības un kurā visām tautām būtu nodrošinātas demokrātiskas tiesības.”
Lūk, Godmaņa teiktais arī realizējās. Okupācijas sekas vēl joprojām nav novērstas, tātad 1918. gada Latvijas valsts reāli nav atjaunota.
Deokupācijas un dekolonizācijas neveikšana ir NODEVĪBA! Mēs dzīvojam nevis 1918. gada Latvijas valstī, bet LPSR turpinājumā – jaunā valstiskā veidojumā kopā ar okupantiem un kolonistiem. Būtībā mēs neesam pelnījuši svinēt 18. novembri. Ja necīnāmies par patiesu valsts brīvību, mums nav morālu tiesību godināt mūsu tautas LĀČPLĒŠUS, kas izcīnīja latviešiem savu valsti – jo, lai mēs būtu šo varoņu cienīgi pēcnācēji, beidzot ir jāapzinās, ka esam atbildīgi par šīs skaistās Dieva dotās zemes nākotni!
To, ko nemācējām realizēt pirms 30 gadiem, kad ar 700 tūkstošu balsīm bijām ievēlējuši Pilsoņu Kongresu un tādējādi pilnvarojuši izpildīt mūsu tautas tiesības pilsoniskā ceļā atjaunot Latvijas valsti, – to varam un mums ir pienākums paveikt šobrīd. Šis pienākums paredz tieši dekolonizācijas veikšanu. Jo bez DEKOLONIZĀCIJAS par mums vēsturē rakstīs līdzīgi, kā to lasām par senprūšiem.
Kādēļ viss ir aizgājis pa nodevības ceļu? Pārāk aktīvi tā saucamo “Atmodu” uzsāka okupācijas režīma inspirētā LTF, nostumjot malā nacionāli domājošos latviešus. Arī tagad tos, kas iestājas par deokupāciju un dekolonizāciju, izstumj no sabiedrības, ignorē, vajā…
Manis rakstītais noderētu tiem, kuri vēl joprojām dzīvo pārliecībā, ka 1991. gadā tika atjaunota 18. novembra valsts, kuru smagajās atbrīvošanas cīņās izcīnīja mūsu senči. Mums vēl ir daudz darāmā un vajadzīga liela drosme, lai sasniegtu patiesu brīvību.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.16(462) [2020. gada 28. augusts–10. septembris]