Latvijas Nacionālā fronte un tās laikraksts “DDD” jau vairākus gadus mēģina pāraudzināt tagadējo latviešu gļēvumu un nodevīgumu drosmē un uzticībā savai tautai un zemei. Šajā rakstā ir krieva viedoklis, kurā viņš atzīst, ka krievu okupantus no Vidusāzijas republikām padzina nevis to valdības, bet paši šo tautu patrioti. Ar ko? Ar savu negatīvo attieksmi pret okupantiem. Viņi bēga neatskatīdamies. Latviešiem arī ir jāieaudzina sevī šī īpašība, kas piemīt Vidusāzijas tautām.
Papildus gan vēlreiz apliecinām, ka no Latvijas likumiski ir jāpadzen nevis krievi, bet gan tikai okupanti, tas ir, tie cittautieši, kas šeit ieradās okupācijas laikā no okupētājvalsts, un viņu pēcnācēji. Ne visi etniskie krievi, kas dzīvo Latvijā, ir okupanti, un ne visi okupanti ir etniskie krievi. Tie cittautieši, arī krievi, kas pilsonību ieguvuši līdz Latvijas okupācijai, un viņu pēcnācēji ir tiesīgi palikt Latvijā.
Krievi aizbrauca!
Labuda
Krievs, blogeris
Jaunībā zināju kādu jauku meiteni. Nosauksim viņu par Ketiju. Viņa man izstāstīja kādu stāstu, kas raksturo tā brīža notikumus. Ketijas ģimene dzīvoja kādā saulainās Āzijas PSRS republikā. Kad PSRS sabruka, vietējie iedzīvotāji sāka dzīt ārā krievus.
Viņiem nedeva darbu, atņēma īpašumu, draudēja. Tieši sejā teica: “Vācieties uz savu Krieviju!” Un krievu meitene Ketija, toreiz vēl pavisam maza meitene, kopā ar savu nelielo krievu ģimeni bija spiesta aizbrukt. Dzīvokli aborigēni būtībā atņēma, samaksājot par to tik niecīgu summu, ka ar to knapi pietika, lai nopirku biļeti.
Krievi ieradās savā “etniskajā dzimtenē” un uzzināja, ka Krievijā viņus neviens negaida, neviens par viņiem nepriecājas un neviens viņiem nepalīdzēs. Vairākus gadus bija grūti, taču pamazām iedzīvojās. Tomēr taču māja savā, tas ir, krievu, zemē!
Ketija bija strādīga un gudra meitene. Pabeidza universitāti, sāka strādāt prokuratūrā, apprecējās. Tagad viņai ir labs amats, mājas, ģimene – dzīve laba.
Un ko viņa tagad šeit, Pēterburgā, izjūt, uz ielas satiekot savus kādreizējos “tautiešus”? Viņi ir visur: klāj asfaltu, slauka ietves, kaut ko nojauc vai ceļ, tirgo dārzeņus un augļus. Mugurā oranži halāti vai netīri kombinezoni. Visapkārt putekļi, netīrumi, dārdoņa, kastes un somas. Iepriekš viņi ieradās pamazām, nelielā skaitā, bet pēdējo divu gadu laikā sajūta, ka aizsprosts pārrauts vai atvēries teleportācijas portāls – ienācēji Pēterburgu burtiski pārpludinājuši. Ketija viņus redz šeit, krievu pilsētā, kas viņai ir kļuvusi par otro un patieso dzimteni. Par ko viņa domā?
Vai viņa drīkst domāt: ko jūs šeit darāt? Jūs taču tik ļoti nevēlējāties dzīvot kopā ar krieviem. Jūs teicāt, ka krievi ir okupanti, ka viņi ir sakropļojuši jūsu seno, diženo kultūru, ka viņi jūs izmanto un izsūc jūsu zemes resursus un bagātības. Jūs negribējāt apgūt krievu valodu – iebrucēju valodu. Jūs krieviem teicāt: brauciet prom, vācieties no mūsu zemes! Bez jums mūsu dzīve būs bagāta un laimīga! Bez krievu zābaka mums šeit būs attīstīta nacionālā civilizācija un demokrātija. Un zelta tualetes.
Krievi aizbrauca. Un ko jūs? Netikāt galā? Kur tad jūsu zelta tualetes, kur sports, kultūra, valoda, kur ir viss tas, kam traucēja krievu okupanti? Vai arī krievu okupanti traucēja tikai laupīšanā, verdzībā, bandītismā, izpostīšanā un narkotiku tirdzniecībā? Visu šo labumu tagad jums netrūkst. Lūk, kāda izrādās tā jūsu civilizācija.
Lai paliek. Tagad viss pieder jums – kā paši vēlējāties! Ko tad jūs tagad šurp atvilkāties – pie mums, pie krieviem? Lai mūsu tualetēs pēc mums mūsu mēslus tīrītu. Kāpēc? Kā tad tas tā gadījās? Kur tad jūsu nacionālais lepnums, kur jūsu neatkarība? Vai tad tieši to neieguvāt, kad jūs mūs, krievus, izdzināt no “savas” zemes? Kur viss palika? Varbūt tagad atzīsies: “Jā, krievu brāli, mēs netikām galā. Mēs vēl neesam izauguši, lai vieni paši savā valstī dzīvotu. Lūdzu, pieņem mūs atpakaļ savā ģimenē.” Varbūt krievi jūs arī pieņems.
Bet jūs tā nerīkojaties. Jūs lienat krievu mājā pa sētas durvīm! Bet varbūt es jūs tagad negribu pie sevis redzēt? Ne kā viesus, ne kalpus. Nekādā statusā nevēlos – vienkārši nevēlos, un viss.
Ketija ir laipna un inteliģenta. Viņa, visticamāk, tā nedomā un jūt līdzi nabaga “tautiešiem”. Taču, ja viņa tomēr tā domātu, vai mēs pat no tolerantumam un politkorektumam neatbilstošākās pozīcijas varam apgalvot, ka viņa kļūdās? Jā, protams, nāk prātā: Padomju Savienību sagrāva politiķi, bet cieš vienkāršā tauta. Arī šie aziāti to nevēlējās. Nu un tad? Mazums ko kurš nevēlējās? Bet kādēļ tad piekrita? Mēs, Krievijas pilsoņi, arī neesam vienisprātis ar varu visos jautājumos, bet savu valsts vadītāju pieņemto lēmumu sekas paši izstrebjam un nekur nebēgam. Kādēļ mums jātiek galā vēl arī svešu varu lēmumu sekām? Tā nebūs, dārgie saulainās Vidusāzijas imigranti. Dodieties atpakaļ mājās un tieciet tur ar visu skaidrībā.
Turklāt: kurš padzina krievus, kurš sarīkoja grautiņu, kurš krieviem atņēma dzīvokļus? Vara? Elite? Pērkamā nacionālā partokrātija? Specdienestu aģenti? Nē, taču. To izdarīja “vienkāršā tauta” – tieši viņi izdzina krievus.
Turpmāk vēl…
Avots: https://www.youtube.com/watch?v=P1PvEwSBdGI
Tulkoja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.16(462) [2020. gada 28. augusts–10. septembris]