Valdis Šteins, Ģeogrāfijas zinātņu doktors
Kas ir Latvija? Vai tā ir Zeme, vai Valsts, vai Kolonija, vai dubļos iemīcīts Zieds? Latvju astronoms Kārlis Šteins atklāja asteroīdu, kurš riņķo pa debesu jumu – un nosauca to par Latviju. Tas ir nedzīvs un mēms akmens. Var jau arī būt, ka tas ir krikums no kādreiz kādas plaukstošas planētas.
Latvijai esot 100 gadi!? Vai šis mīts ir ļaunprātība vai muļķība? Mūsu latvju sentautas – kurši, zemji, lati, sēļi, vidi, obri, jatvingi, galindi, prūši, skalvji, lamati, kāršuvieši –dzīvoja Senajā Latvijā, kopš arktiskais ledājs izkusa un tā ūdeņi aiztecēja, t.i., daudzus tūkstošus gadus. Visās šajās sentautās rit vienas un tās pašas senču asinis, visas domāja ļoti līdzīgā valodā un runāja līdzīgā mēlē. Mēs esam Baltu tautu atzars, kurš vēl nesenā pagātnē apdzīvoja visu Eiropu, lielu daļu Āzijas un Ziemeļāfrikas. Mēs šeit dzīvojām jau tad, kad vēl nebija piedzimis pirmais vācietis, francūzis vai anglis. Viņi bija Liktenim vēl tikai padomā, kad mums jau bija sešu rakstību veidi, kad mums jau bija savas starptautiskās “universitātes”.
Svešzemnieki mums cenšas iestāstīt, ka pirms simts gadiem mēs izlīdām no alas un nodibinājām valsti, pēc viņu līdzības. Jā, mēs bijām iekaroti un pakļauti, bet nekas jau nemainījās, tikai uzspiesto fiktīvi tiesisko formu izmainījām. Mūs pārformatēja. Pirms mūs iekaroja ādamiešu vikingi, mongoloīdie līvi, jūdeo-hristiešu asiņainie krustneši, sarkanie un dzeltenie zvaigzneši, mantneši, mums jau bija Tautas pašvaldība. Tagad mums uzspieda Dēmonkrātiju.
Šodienas Latvija ir mazs izgriezums no Senās Latvijas. Protams, nosaukums “Latvija” ir kopnosaukums visām mūsu zemēm, un “latvji” ir kopnosaukums visām mūsu sentautām.
Kurši apdzīvoja piejūras zemes no Labas ietekas Baltijas jūrā (Elbas) līdz šodienas Kuršu-gala pussalai Somu jūras līcī, pirms šodienas Pēterburgas, ieskaitot visu šodienas Vācijas, Polijas, Lietuvas, Igaunijas un daļu Rossijas piekrastes plašā joslā, ieskaitot Igaunijas Monzunda arhipelāgu. Tālāk aiz Kuršu pussalas, līdz pat Lādogas ezeram, dzīvoja Piejūras lati.
Lati apdzīvoja zemes Augšdaugavas baseinā un zemes līdz Lādogas un Oņegas ezeram, un līdz pat Valdaja augstienes vidusdaļai, bet dienvidu pusi apdzīvoja mūsu asinsradinieki – austrumu galindi.
Nebūtībā aizgājuši mūsu rietumu galindi (Vislas upes vidusteces baseinā un šodienas Mazūrijā dzīvojošie). Iznīcināti un asimilēti mūsu austrumu galindi, kuri apdzīvoja visu Maskavijas jeb, kā viņi sauca, – Mazgavas pusi. Iznīcināta un kolonizēta ne tikai Galindija, bet arī mūsu Jatvingija un Prūsija, kuru apdzīvoja mūsu asinsradinieki – jatvingi un prūši. No kartes un dzīvo saraksta pazudušas ir ap Nemūnas upes lejteci dzīvojošās, kuršiem tik tuvās un līdzīgās skalvju, lamatu un kāršuviešu tautas.
Vidi (saukti arī vidvari) apdzīvoja Vislas (Vistulas) lejas – piejūras baseinu, ieskaitot šodienas Dancigu-Gdaņsku. Viņi, uzbrūkot pelēkās rases jūdeo-hristiešu krustnešiem un mantnešiem, pārbēga uz šodienas Latviju un apmetās zemē no šodienas Straupes līdz Valmierai, kuru nosauca par Vidu zemi – savas tautas vārdā, pilnīgi iekļaujoties asinsradinieku latu un zemju kultūrā. Tieši to pašu izdarīja veneti jeb vendi, kuri aizbēga no Ziemeļu Krusta kara vajāšanas un atrada mājvietu – sākumā pie kuršiem Ventas grīvas krastos, bet vēlāk šodienas Cēsu pusē. Šodienas Kaļiņingradas apgabalā bijušās Prūsijas senvalsts Vārmes un tās lielākās pilsētas Balgas prūši atrada patvērumu Vidu zemē un jauno vietu nosauca par – Pie-Balgu.
Zemji apdzīvoja šodienas Žemaitiju, Lietuvas centrālās daļas visu ziemeļu pusi un šodienas Zemgali. Tā bija viena Zeme, tikai dažādās valodās nosaukta.
Sēļi apdzīvoja Vidusdaugavas baseinu no Naujenes līdz Koknesei, šodienas Vidzemes dienvidu pusi Lātavu, šodienas Sēliju un šodienas Augštaitiju Lietuvas pusē.
Obri apdzīvoja šodienas ziemeļaustrumu Vidzemes – Apes-Drusku-Laicenes-Alūksnes pusi, ziemeļu Latgales Balvu–Purnavas-Ābelenes pusi, Abrenes (Pie-Tālavas)-Augšpils-Sarkankalna (Skaistkalna) novadu, kurš šobrīd atrodas Rossijas pakļautībā, un šodienas setu tautas zemes Igaunijā un Rossijā, kuras sniedzas līdz Čudas un Peipusa ezeram. Tās visas zemes kopā sauc par Malēniju. Dažkārt var atrast nosaukumu “Pie-Tālava” (latu valodā – Pitālova), jo atradās uz austrumiem no latu senvalsts Tālavas.
Senā Latvija bija daudz lielāka par Franciju vai jelkādu citu Eiropas valsti. Esam palikuši tikai tāds sīks izgriezums ar templiešu “Zobena brāļu” ordeņa cietoksni centrā. Mestru tikai tagad sauc par prezidentu.
Šodienas Latvija ir maza, sīka provinciāla kolonija milzīgajā Eiropas impērijā, kuru sauc par Eiropas Padomju Sociālistisko Republiku Savienību. Kā mēs – tik vareni LTF laikā – bēgām no lāča, bet iekļuvām vilkam rīklē? Kā tas mums izdevās? Kas un kā mūs apmāva, piekrāpa un nodeva? Atbilde ir tepat, tā nekur tālumā nav jāmeklē – tas ir Lāčplēša Gars.
Lāčplēsim gara spēks bija ausīs – nocērt tās, un sanāk tikai darbaspēks. Lāčplēsis ir neveiksminieks, viņš vēl aizvien nespēj uzveikt Melno bruņinieku. Spīdola tik izliek maldugunis, bet Lāčplēsis tik cīnās un cīnās, bet faktiski ved visus integrācijas muklājā, kur baltais, sajaucoties ar melno, kļūst melnbaltais. Bet kompromiss un mazākais ļaunums taču ir PATIESĪBAS NĀVE.
Tas, ko latvju tauta gaidīja – tā bija Laim-dota. Bet atnāca vegānais, transvestītais “Laimes lācis”. Nostrādāja latviešos pēdējos gadsimtos iedzītais dzimtcilvēka gars ar sulainību, lētticību, alkatību, skaudību, bailīgumu. Mēs bijām ārieši, kas sanskritā nozīmē “brīvie cilvēki”, bet kļuvām par pakaišiem. Diena pārvērtās par mūžīgo krēslu, senais ugunskurs izplēnēja, izgaisa kādreizējā mūsu pašnoteiktība, pašpaļāvība, pašpietiekamība un drosme. Svētkalni apauga ar karklingiem, bušiem un kustarņikiem. Varonīgie strēlnieki pārvērtās par Briseles čurājošiem puisīšiem, latvju daiļavas par svešzemnieku pakalponēm, bramaņi par partiju sekretāriem.
Mums, latvjiem, ir palicis mazs zemes gabaliņš, bet, ja nepadzīsim eirokangarus, amerokangarus, investorus-kolonizatorus, banksterus, gangsterus un visus sociālfašistus, mēs turpināsim izdzīvot un izmirt. VIŅI nekad neļaus latvjiem dzīvot laimīgu, pašnoteiktu, pašpietiekamu, pašorientētu, pašnodrošinātu dzīvi, mēs vienmēr būsim tikai viņu darba resursi – darbvergi un mājvergi, turklāt Latvijā nekad nebūs savas valdības, bet būs tikai administrācija – Gani un Virsgani.
Mēs, latvji, esam Dieva tauta, un Latvija ir mums Dieva dotā zeme, tāpēc jau arīdzan mēs vēl elpojam. Ja nemodināsim Kurbadu un Īliņu, tad mēs nokļūsim izzudušo Baltu tautu sarakstā.
Lai mums Īliņa spēks un Kurbada zobens ass!
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.16(462) [2020. gada 28. augusts–10. septembris]